Kvalitāte mazās skolas no reorganizāciju “cirvja” neglābj: aktīvi samazina sākumskolas 2
Gaidot nākamo mācību gadu, pašvaldības aizvien aktīvāk samazina skolu un citu izglītības iestāžu skaitu. Pirms iepriekšējā mācību gada sākuma tika likvidētas vien deviņas izglītības iestādes, bet 2018. gada 1. septembrī durvis paliks slēgtas jau 24 skolās un vienā bērnudārzā.
Tāpat vairāki desmiti skolu tiks reorganizētas: apvienotas ar citām vai arī tajās samazinās klašu skaitu. Lielākajā daļā gadījumu skolas slēgšanas iemesls ir mazais skolēnu skaits – kopš valsts pašvaldībām par labu mazajām skolām ļauj pārdalīt aizvien mazāku skolotāju algām piešķirtās mērķdotācijas daļu, bez papildu finansiālā ieguldījuma no pašvaldību puses vairs nav iespējams finansēt mācību procesu. Daļā mazo lauku skolu agonija vilkusies tik ilgi, ka skolotājiem tas apnicis un dažviet skolu slēgšana pat jau tiek uztverta ar izpratni. Diemžēl nauda izšķir visu, un optimizācijas vilnis skar arī tās skolas, kas atzītas par kvalitatīvām, inovatīvām un citādi augstu novērtētas. Tāda ir arī Druvienas sākumskola Gulbenes novadā, kura kā skola strādā pēdējos mēnešus. “LA” viesojās Druvienas skolā, lai noskaidrotu, kā nonākts līdz tās slēgšanai.
Ar modernām mācību metodēm
Druvienas skolā viesojos jau 2011. gadā, kad skola bija ļoti veiksmīgi piedalījusies “Sorosa fonda Latvija” īstenotajā projektā mazajām lauku skolām “Pārmaiņu iespēja skolām” un saņēma Izglītības inovācijas balvu. Te visas telpas rotātas ar latvju zīmēm. Arī pērn skolu apmeklējusī akreditācijas komisija atzinusi, ka skolai ir “veiksmīgi izveidots izglītības iestādes tēls – latvisko tradīciju kopšanas skola”.
Vēl pirms septiņiem gadiem tā bija pamatskola, tajā bija 68 skolēni un skolas direktore Velga Černoglazova optimistiski lūkojās nākotnē: neraugoties uz to, ka skola atrodas nostūrī, uz kurieni neved pat neviens asfaltēts ceļš, tā pamazām kļuva par daudzfunkcionālu atvērtu centru, kura pasākumus varēja apmeklēt ikviens interesants, kas organizēja mūžizglītības pasākumus un vasaras nometnes. Turklāt, neraugoties uz mazo skolēnu skaitu, Druvienā bija plašs interešu izglītības piedāvājums.
Negaidot valsts organizētas pārmaiņas izglītības saturā, skola pati jau bija modernizējusi mācību metodes. Stāsta skolas direktore: “Tagad jaunais saturs paredz, ka katrs bērns iepazīs spēlētprieku. Mums tas viss ir jau no 2010. gada: katrs bērns dzied, katrs spēlē mūzikas instrumentu. Katra nedēļa ir veltīta kādai tēmai, kas vijas caur visu mācību priekšmetu stundām. Tādējādi nodrošinām integrēto pieeju mācību procesam. Mācību grāmatas izmantojam ļoti maz. Pati meklēju katrai klasei piemērotākos tekstus, jo, piemēram, latviešu valodas mācību grāmatas sākumskolai vērtēju ļoti kritiski, tās ir haotiskas. Velku ārā vecās, labās lasāmgrāmatas, kas sakārtotas tematiski, kur ir ievērots dabas un cilvēku ritms. Ļoti daudz ejam dabā, piemēram, mežā mācāmies visu par sēnēm. Bērni lasa kartupeļus, vāra ievārījumus, cep maizi. Pērnajā pavasarī devāmies uz lauku saimniecību, lai redzētu, kā notiek rumulēšanās, esam bijuši dzirnavās. Kad bija tēma par satiksmes drošību, skolotājas bija ceļu policisti, sporta zālē paši sabūvējām ielas un automašīnas, lai bērni labāk apgūtu, kāpēc jāievēro drošība uz ceļa. Tikai mūsu pieredze nevienam nav bijusi vajadzīga, kaut esam bijuši gatavi dalīties pieredzē.”
Bieži izskanējis, ka lauku skolās izglītības līmenis ir zemāks. Druvienā tam nepiekrīt, kaut norāda: lielā klasē ar 20 bērniem viens nesekmīgais vidējā līmeņa rādītāju tik ļoti uz leju nenoraus kā mazā klasē ar četriem bērniem. Turklāt skolēnu zināšanu un spēju līmenis ik gadu mainās. Druvienas sākumskolas skolotāja Baiba Eiduka atzīst: mazo skolu bērnos nav tik liels cīņasspars, toties mazo klašu ģimeniskajā vidē viņi augot iejūtīgāki, dvēseliskāki. “Ja viņus iemestu tādā mašinērijā, kas ir kādā lielā Rīgas skolā, man liekas, ka viņiem klātos ļoti grūti,” teic skolotāja. Mūzikas skolotāja Līga Kļaviņa gan piebilst: bērni ir dažādi. Arī kāds no druvieniešiem lielā skolā un klasē justos kā zivs ūdenī, bet dažam pilsētas bērnam, kurš tagad mācās lielā klasē, patiesībā piemērotāks būtu mazāks kolektīvs.
Taču L. Kļaviņai saistībā ar mazo skolu slēgšanu ir citas bažas: ja bērni vairs neiet sava pagasta skolā, viņiem neveidojas lokālpatriotisms, piederības sajūta tieši savai dzimtajai vietai. Druvienas skolā skolēni uzzinājuši par šejienes vēsturi, pētījuši vietvārdus. Lizuma vidusskolā toties kopj Lizuma kultūrvēsturi.
Kārtējā zārka nagla
Druvienas skola ir viens no tipiskiem piemēriem, kas parāda: samazinot skolas izglītības pakāpi, strauji krīt skolēnu skaits. Pat ja tas rucis jau iepriekš, pamatskolas pārtapšana par sākumskolu ir kārtējā zārka nagla skolai. Tā arī Druvienas pamatskolā vēl pērn bija 34 skolēni, bet tagad palikuši tikai 14. V. Černoglazova gan atzīst: arī nesamazinot skolas pakāpi, skolēnu skaita kritums būtu bijis iespaidīgs, jo skolu absolvēja skolēniem bagātākā 9. klase, tātad 10 tās skolēni būtu skolu atstājuši jebkurā gadījumā. Kur palika pārējie bērni, kuru klases likvidēja? Liela daļa aizgājuši uz Lizuma vidusskolu, viens bērns pārcēlies uz Rīgu, cits nu mācās Tirzas vidusskolā. Arī no tiem bērniem, kuri šobrīd vēl mācās Druvienā, lielākā daļa nākamajā mācību gadā dosies uz Lizuma vidusskolu. Daļa Druvienas bērnu mācās Lizumā, jo Druvienā nav darbavietu un vecāki, braucot uz darbu Lizumā, paķer bērnus līdzi. Turklāt vecāki, saklausoties, ka lielā un modernā izglītības iestādē bērniem būs labāk, ved savus mazuļus uz pirmsskolas grupām Lizuma vidusskolā, jo tām ir jaunas, svaigas telpas. “Es pilnīgi saprotu šos jaunos vecākus, kuri man atklāti teikuši, ka vēlas, lai bērni jau no mazotnes pierastu būt lielā kolektīvā, un, ka, mācoties Lizumā, viņiem ir vairāk dažādu iespēju,” saka V. Černoglazova. Tomēr tieši pirmsskolā Druvienā ir visvairāk bērnu: gan pērn, gan šogad tajā ir vairāk nekā 20 mazuļu. Pēc skolas slēgšanas viena mazuļu grupa kā Lizuma vidusskolas filiāle turpinās darboties šajā pašā ēkā.
Ir arī vecāki, kuri nevēlas atteikties no skolas Druvienā un apsvēruši iespēju veidot te paši privātskolu. Tomēr līdz idejas realizācijai pagaidām nav tikts.
Būtisks ir arī jautājums, kā skolēni no Druvienas nokļūs līdz tālākām skolām. V. Černoglazova teic: grants ceļu stāvoklis ir slikts, šopavasar bijuši pat brīži, kad tie slēgti. Druvienieši sūtījuši vēstuli uzņēmumam “Latvijas valsts ceļi”, lūdzot savest kārtībā vismaz visnoslogotāko apkaimes ceļu Druviena – Lizums, bet saņēmuši atbildi, ka šis nav tas sliktākais ceļš valstī. Ceļā līdz Lizumam skolēniem būs jāpavada 40 minūtes, atpakaļ – tikpat.
Skolotājs par pusvelti
Citviet Latvijā bijuši protesti un domstarpības par skolu slēgšanu. Gulbenes novadā tas nav pieredzēts. Pašvaldībā uzskata, ka iniciatīva par skolas slēgšanu pat nākusi no pašiem tās darbiniekiem. Druvienieši tā nu gluži nesaka. Tomēr sarunās ar skolas vadību un pedagogiem jūtams viņu nogurums un samierināšanās ar likteni. V. Černoglazova stāsta: mazā skolēnu skaita dēļ finansējums skolai tiktāl sarucis, ka nav bijis iespējams skolotājiem samaksāt pat minimālās algas. Daudz ko nācies darīt arī bez samaksas. Piemēram, formāli skolā ir tikai divas klases, jo 1. un 2. klase ir apvienota (kopā 9 bērni) un 3. un 4. (kopā 5 bērni). Apvienotajām klasēm visām stundām būtu jānotiek kopā, tomēr daļa stundu, lai skolēni labāk apgūtu mācību vielu, notiek katrai klasei atsevišķi.
Kādu laiku tā var dzīvot, taču ar katru gadu sabiedriskā kārtā nācies darīt arvien vairāk. “Tas, ka esam nedaudz citādi nekā citi: cenšamies strādāt moderni, ar inovācijām, nekad nekādu papildu finansiālu labumu nav devis,” teic skolas direktore, kurai jau ilgi nācies strādāt bez vietnieka, lietveža utt. Direktore pati skolo 1. un 2. klasi, bet skolotāja Baiba strādā ar 3. un 4. klasi. Stundu ziņā abām pedagoģēm sanāk pilna slodze, taču samaksas ziņā ne. Uz dažām stundām nedēļā “piebrauc” mūzikas, dabaszinību, angļu valodas un sporta skolotāji, kuru pamatdarbs ir citur. Jau pirms dažiem gadiem direktore pati mudināja kolēģus iet strādāt uz citām skolām, ja vien ir tāda iespēja, jo samaksāt adekvātu algu spēja aizvien mazāk. Tā mūzikas skolotāja Līga Kļaviņa strādā arī Lizuma mūzikas skolā. Darbs Druvienas skolā nu var būt vairāk vaļasprieks. Jāpiebilst, ka arī 2011. gadā, kad bērnu bija piecreiz vairāk, skolotāji te pelnīja tikai minimālo likmi un nesaņēma piemaksas ne par gatavošanos stundām, ne mājas darbu labošanu.
