Latvijā
Izglītība

Kvalitāte mazās skolas no reorganizāciju “cirvja” neglābj: aktīvi samazina sākumskolas 2


Druvienas sākumskolas bērnudārza grupiņā vairāk bērnu nekā visā skolā. Mazie te paliks arī nākamajā mācību gadā.
Druvienas sākumskolas bērnudārza grupiņā vairāk bērnu nekā visā skolā. Mazie te paliks arī nākamajā mācību gadā.
Foto – Karīna Miezāja

Gaidot nākamo mācību gadu, pašvaldības aizvien aktīvāk samazina skolu un citu izglītības iestāžu skaitu. Pirms iepriekšējā mācību gada sākuma tika likvidētas vien deviņas izglītības iestādes, bet 2018. gada 1. septembrī durvis paliks slēgtas jau 24 skolās un vienā bērnudārzā.

Tāpat vairāki desmiti skolu tiks reorganizētas: apvienotas ar citām vai arī tajās samazinās klašu skaitu. Lielākajā daļā gadījumu skolas slēgšanas iemesls ir mazais skolēnu skaits – kopš valsts pašvaldībām par labu mazajām skolām ļauj pārdalīt aizvien mazāku skolotāju algām piešķirtās mērķdotācijas daļu, bez papildu finansiālā ieguldījuma no pašvaldību puses vairs nav iespējams finansēt mācību procesu. Daļā mazo lauku skolu agonija vilkusies tik ilgi, ka skolotājiem tas apnicis un dažviet skolu slēgšana pat jau tiek uztverta ar izpratni. Diemžēl nauda izšķir visu, un optimizācijas vilnis skar arī tās skolas, kas atzītas par kvalitatīvām, inovatīvām un citādi augstu novērtētas. Tāda ir arī Druvienas sākumskola Gulbenes novadā, kura kā skola strādā pēdējos mēnešus. “LA” viesojās Druvienas skolā, lai noskaidrotu, kā nonākts līdz tās slēgšanai.

 

Galerijas nosaukums

 

Ar modernām mācību metodēm

Druvienas skolā viesojos jau 2011. gadā, kad skola bija ļoti veiksmīgi piedalījusies “Sorosa fonda Latvija” īstenotajā projektā mazajām lauku skolām “Pārmaiņu iespēja skolām” un saņēma Izglītības inovācijas balvu. Te visas telpas rotātas ar latvju zīmēm. Arī pērn skolu apmeklējusī akreditācijas komisija atzinusi, ka skolai ir “veiksmīgi izveidots izglītības iestādes tēls – latvisko tradīciju kopšanas skola”.

Vēl pirms septiņiem gadiem tā bija pamatskola, tajā bija 68 skolēni un skolas direktore Velga Černoglazova optimistiski lūkojās nākotnē: neraugoties uz to, ka skola atrodas nostūrī, uz kurieni neved pat neviens asfaltēts ceļš, tā pamazām kļuva par daudzfunkcionālu atvērtu centru, kura pasākumus varēja apmeklēt ikviens interesants, kas organizēja mūžizglītības pasākumus un vasaras nometnes. Turklāt, neraugoties uz mazo skolēnu skaitu, Druvienā bija plašs interešu izglītības piedāvājums.

Negaidot valsts organizētas pārmaiņas izglītības saturā, skola pati jau bija modernizējusi mācību metodes. Stāsta skolas direktore: “Tagad jaunais saturs paredz, ka katrs bērns iepazīs spēlētprieku. Mums tas viss ir jau no 2010. gada: katrs bērns dzied, katrs spēlē mūzikas instrumentu. Katra nedēļa ir veltīta kādai tēmai, kas vijas caur visu mācību priekšmetu stundām. Tādējādi nodrošinām integrēto pieeju mācību procesam. Mācību grāmatas izmantojam ļoti maz. Pati meklēju katrai klasei piemērotākos tekstus, jo, piemēram, latviešu valodas mācību grāmatas sākumskolai vērtēju ļoti kritiski, tās ir haotiskas. Velku ārā vecās, labās lasāmgrāmatas, kas sakārtotas tematiski, kur ir ievērots dabas un cilvēku ritms. Ļoti daudz ejam dabā, piemēram, mežā mācāmies visu par sēnēm. Bērni lasa kartupeļus, vāra ievārījumus, cep maizi. Pērnajā pavasarī devāmies uz lauku saimniecību, lai redzētu, kā notiek rumulēšanās, esam bijuši dzirnavās. Kad bija tēma par satiksmes drošību, skolotājas bija ceļu policisti, sporta zālē paši sabūvējām ielas un automašīnas, lai bērni labāk apgūtu, kāpēc jāievēro drošība uz ceļa. Tikai mūsu pieredze nevienam nav bijusi vajadzīga, kaut esam bijuši gatavi dalīties pieredzē.”

Bieži izskanējis, ka lauku skolās izglītības līmenis ir zemāks. Druvienā tam nepiekrīt, kaut norāda: lielā klasē ar 20 bērniem viens nesekmīgais vidējā līmeņa rādītāju tik ļoti uz leju nenoraus kā mazā klasē ar četriem bērniem. Turklāt skolēnu zināšanu un spēju līmenis ik gadu mainās. Druvienas sākumskolas skolotāja Baiba Eiduka atzīst: mazo skolu bērnos nav tik liels cīņasspars, toties mazo klašu ģimeniskajā vidē viņi augot iejūtīgāki, dvēseliskāki. “Ja viņus iemestu tādā mašinērijā, kas ir kādā lielā Rīgas skolā, man liekas, ka viņiem klātos ļoti grūti,” teic skolotāja. Mūzikas skolotāja Līga Kļaviņa gan piebilst: bērni ir dažādi. Arī kāds no druvieniešiem lielā skolā un klasē justos kā zivs ūdenī, bet dažam pilsētas bērnam, kurš tagad mācās lielā klasē, patiesībā piemērotāks būtu mazāks kolektīvs.

Taču L. Kļaviņai saistībā ar mazo skolu slēgšanu ir citas bažas: ja bērni vairs neiet sava pagasta skolā, viņiem neveidojas lokālpatriotisms, piederības sajūta tieši savai dzimtajai vietai. Druvienas skolā skolēni uzzinājuši par šejienes vēsturi, pētījuši vietvārdus. Lizuma vidusskolā toties kopj Lizuma kultūrvēsturi.

 

Kārtējā zārka nagla

Druvienas skola ir viens no tipiskiem piemēriem, kas parāda: samazinot skolas izglītības pakāpi, strauji krīt skolēnu skaits. Pat ja tas rucis jau iepriekš, pamatskolas pārtapšana par sākumskolu ir kārtējā zārka nagla skolai. Tā arī Druvienas pamatskolā vēl pērn bija 34 skolēni, bet tagad palikuši tikai 14. V. Černoglazova gan atzīst: arī nesamazinot skolas pakāpi, skolēnu skaita kritums būtu bijis iespaidīgs, jo skolu absolvēja skolēniem bagātākā 9. klase, tātad 10 tās skolēni būtu skolu atstājuši jebkurā gadījumā. Kur palika pārējie bērni, kuru klases likvidēja? Liela daļa aizgājuši uz Lizuma vidusskolu, viens bērns pārcēlies uz Rīgu, cits nu mācās Tirzas vidusskolā. Arī no tiem bērniem, kuri šobrīd vēl mācās Druvienā, lielākā daļa nākamajā mācību gadā dosies uz Lizuma vidusskolu. Daļa Druvienas bērnu mācās Lizumā, jo Druvienā nav darbavietu un vecāki, braucot uz darbu Lizumā, paķer bērnus līdzi. Turklāt vecāki, saklausoties, ka lielā un modernā izglītības iestādē bērniem būs labāk, ved savus mazuļus uz pirmsskolas grupām Lizuma vidusskolā, jo tām ir jaunas, svaigas telpas. “Es pilnīgi saprotu šos jaunos vecākus, kuri man atklāti teikuši, ka vēlas, lai bērni jau no mazotnes pierastu būt lielā kolektīvā, un, ka, mācoties Lizumā, viņiem ir vairāk dažādu iespēju,” saka V. Černoglazova. Tomēr tieši pirmsskolā Druvienā ir visvairāk bērnu: gan pērn, gan šogad tajā ir vairāk nekā 20 mazuļu. Pēc skolas slēgšanas viena mazuļu grupa kā Lizuma vidusskolas filiāle turpinās darboties šajā pašā ēkā.

Ir arī vecāki, kuri nevēlas atteikties no skolas Druvienā un apsvēruši iespēju veidot te paši privātskolu. Tomēr līdz idejas realizācijai pagaidām nav tikts.

Būtisks ir arī jautājums, kā skolēni no Druvienas nokļūs līdz tālākām skolām. V. Černoglazova teic: grants ceļu stāvoklis ir slikts, šopavasar bijuši pat brīži, kad tie slēgti. Druvienieši sūtījuši vēstuli uzņēmumam “Latvijas valsts ceļi”, lūdzot savest kārtībā vismaz visnoslogotāko apkaimes ceļu Druviena – Lizums, bet saņēmuši atbildi, ka šis nav tas sliktākais ceļš valstī. Ceļā līdz Lizumam skolēniem būs jāpavada 40 minūtes, atpakaļ – tikpat.

 

Skolotājs par pusvelti

Citviet Latvijā bijuši protesti un domstarpības par skolu slēgšanu. Gulbenes novadā tas nav pieredzēts. Pašvaldībā uzskata, ka iniciatīva par skolas slēgšanu pat nākusi no pašiem tās darbiniekiem. Druvienieši tā nu gluži nesaka. Tomēr sarunās ar skolas vadību un pedagogiem jūtams viņu nogurums un samierināšanās ar likteni. V. Černoglazova stāsta: mazā skolēnu skaita dēļ finansējums skolai tiktāl sarucis, ka nav bijis iespējams skolotājiem samaksāt pat minimālās algas. Daudz ko nācies darīt arī bez samaksas. Piemēram, formāli skolā ir tikai divas klases, jo 1. un 2. klase ir apvienota (kopā 9 bērni) un 3. un 4. (kopā 5 bērni). Apvienotajām klasēm visām stundām būtu jānotiek kopā, tomēr daļa stundu, lai skolēni labāk apgūtu mācību vielu, notiek katrai klasei atsevišķi.

Kādu laiku tā var dzīvot, taču ar katru gadu sabiedriskā kārtā nācies darīt arvien vairāk. “Tas, ka esam nedaudz citādi nekā citi: cenšamies strādāt moderni, ar inovācijām, nekad nekādu papildu finansiālu labumu nav devis,” teic skolas direktore, kurai jau ilgi nācies strādāt bez vietnieka, lietveža utt. Direktore pati skolo 1. un 2. klasi, bet skolotāja Baiba strādā ar 3. un 4. klasi. Stundu ziņā abām pedagoģēm sanāk pilna slodze, taču samaksas ziņā ne. Uz dažām stundām nedēļā “piebrauc” mūzikas, dabaszinību, angļu valodas un sporta skolotāji, kuru pamatdarbs ir citur. Jau pirms dažiem gadiem direktore pati mudināja kolēģus iet strādāt uz citām skolām, ja vien ir tāda iespēja, jo samaksāt adekvātu algu spēja aizvien mazāk. Tā mūzikas skolotāja Līga Kļaviņa strādā arī Lizuma mūzikas skolā. Darbs Druvienas skolā nu var būt vairāk vaļasprieks. Jāpiebilst, ka arī 2011. gadā, kad bērnu bija piecreiz vairāk, skolotāji te pelnīja tikai minimālo likmi un nesaņēma piemaksas ne par gatavošanos stundām, ne mājas darbu labošanu.

 

Ar skatu nākotnē

Tomēr samierināšanās ar likteni nenozīmē padošanos un roku nolaišanu. Skolai jau izstrādāts tālākās darbības plāns: kļūt par izglītības un amatniecības centru. Tajā varēs darboties gan bērni, gan pieaugušie, gan arī ģimenes, gan vietējie, gan no tālienes atbraukušie. Piemēram, būs Valdorfpedagoģijas un keramikas kursi, kurus skola rīkojusi arī līdz šim. Turklāt centrs varētu uzņemt tūristus, tostarp skolēnus – ekskursantus. Vienā no skolas telpām plānots ierīkot to, ko sauc par “Escape room” – izlaušanās istabu, no kuras var tikt ārā, pildot dažādus uzdevumus. Druvienā gan šī telpa varētu tikt saukta par “Tradīciju cietoksni”, un no tās veiksmīgāk tiks ārā tas, kurš pārzina latviešu tradīcijas. Latvijā jau šur tur apskatāmas senas klašu telpas, bet Druvienā plāno ierīkot vēsturisku pagājušā gadsimta 50. – 60. gadu klasi, kur arī notiks nodarbības ekskursantiem. Projektu konkursā jau saņemts finansējums neliela zinātnes centra izveidošanai. Tajā varētu notikt izglītojošas un praktiskas darbnīcas. Rīkošot izstādes, tradicionālo svētku svinēšanu.

Skola atrodas senā muižas ēkā. Nesen savests kārtībā tās vēsturiskais tornis, arī tur būs aicināti tūristi. Jau tagad skolas ēkā ir viena guļamtelpa, būšot vēl, lai tūristus var arī izguldīt. Druvienā iecerēts arī turpmāk rīkot folkloras, garīgās izaugsmes un kokļu izgatavošanas nometnes.

Ja izdosies ieceres, skolotāja Baiba un direktore Velga darbu skolas ēkā tomēr saglabās. “Mums gan darbs tika piedāvāts arī citās skolās,” pasmaida Velga. “Bet dēļ iecerētā centra atteicāmies. Skolotāju trūkst arī laukos. Kad no skolām aizies mana paaudze, skolās vispār būs krīze, jo nebūs kas strādā.”

Izskatās, ka pavisam bez darba pēc skolas slēgšanas arī citi pedagogi nepaliks – vēl divas skolotājas strādās pirmsskolas grupā, bet citiem Druvienas sākumskola nav vienīgā darbavieta.

 

Slēgto skolu vietā – pansionāti

Ja tomēr neizdosies īstenot ieceri par izglītības un amatniecības centru, skolas direktore ir pārliecināta: skolas ēka tukša nepaliks, tikai bērnus nomainīs vecie un slimie. “Visās slēgtajās skolās mūsu apkaimē atver pansionātus un sociālās aprūpes centrus. Pēc tiem ir pieprasījums, pēc skolām ne,” teic V. Černoglazova. Gulbenes novada domes Izglītības, kultūras un sporta nodaļas vadītājs Arnis Šķēls apstiprina: tā tiešām ir, ka skolēnus bijušajās skolas ēkās nomaina vecie ļaudis.

Gulbenes novadā līdz ar Druvienas sākumskolu tiks likvidēta arī Litenes sākumskola ar 18 skolēniem. A. Šķēls, jautāts, vai, lemjot par skolu tīkla optimizāciju, ņem vērā skolu kvalitāti, atzīst: izšķirošais ir skolēnu skaits. “Nākamgad pašvaldības vairs nevarēs dotēt mazās skolas, pārdalot finansējumu, kas piešķirts lielākām skolām. Tāpēc ir jāpieņem vairāk lēmumu par skolu slēgšanu un reorganizāciju nekā līdz šim,” teic pašvaldības pārstāvis. Viņš saka: Druvienas un Litenes skolās pedagogi paši sapratuši, ka tā vairs nevar turpināt, jo skolās vairs nav bijis neviena skolotāja “uz pilnu slodzi”.

 

Vārdi un darbi

Diemžēl situācija Gulbenes novadā raksturo to, kas notiek visā Latvijā. Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) uzstādījums par to, ka sākumskolām būtu jāpaliek pēc iespējas tuvāk skolēna dzīvesvietai un reorganizāciju “cirvis” pirmkārt jāvērš pret pustukšām vidusskolām, nerealizējas. Jo pustukšā lauku vidusskolā skolēnu tomēr ir vairāk nekā tukšā sākumskolā. Lielākā daļa šogad slēdzamo skolu gan ir internātskolas, kam valsts vairs neapmaksās uzturēšanas izdevumus, tomēr slēdzamo sarakstā ir arī sešas sākumskolas.

Turklāt tieši uz sākumskolām tēmē arī lielajās pilsētās. Tā Jūrmalā nesen bija iedzīvotāju satraukums par pašvaldības plāniem slēgt sākumskolu “Taurenītis”, lai ierīkotu tur bērnudārzu, jo ēka sākotnēji tieši tam bijusi paredzēta. Pēc iedzīvotāju protestiem lēmums par skolas slēgšanu gan atlikts, būs darba grupa, kas lems gan par šīs skolas, gan vēl viena bērnudārzā iekārtotas sākumskolas – “Ābelīte” – likteni.

Tāpat nerealizējas arī Izglītības likumā ietvertais, ka skolām, lai pastāvētu, jāizpilda vai nu kvantitātes vai kvalitātes kritērijs. Ja skolēnu trūkst, kvalitāte nevienu neinteresē. Tīri formāli, saskaņojot skolu slēgšanu, ministrija vērtē gan izglītības iestādes darba kvalitāti, gan atbilstošas izglītības turpmāko pieejamību, īpaši sākumskolā, gan transporta nodrošinājumu, gan izglītības iestādes tīkla attīstības koncepciju novadā un iesaistīto pušu (skolēnu, pedagogu, vecāku) informētību un viedokli. Taču praktiski skolu slēgšanas saskaņojums netiek atteikts, kaut ir pašvaldības, kur nekādas koncepcijas par skolu tīklu attīstību nemaz nav. Piemēram, Jūrmalas Izglītības pārvaldes vadītājs Imants Vasmanis uzskata, ka ir grūti pieņemt lēmumu par skolu tīkla sakārtošanu, jo IZM pašai nav skaidru nostādņu par to, kas pašvaldībām būtu jādara.

Līdzīgi atzīst Saulkrastu novadā, kas ir vienīgais novads ar divām vidusskolām Rīgas tuvumā. Tajā darbojas gan Saulkrastu, gan arī Zvejniekciema vidusskola. Kaut novadā apspriestas dažādas iespējas par skolu tīklu optimizāciju, vismaz pagaidām tomēr nolemts saglabāt abas, un Saulkrastu vidusskolas ēkā pat sākušies būvdarbi. Kā uzsver novada domes pārstāve Marika Grasmane, skola kā tāda gan netiek paplašināta: nolemts uzbūvēt ēdnīcas korpusu. Par pārmaiņām skolu tīklā pašvaldība varētu lemt tad, kad būs skaidrs, kā turpmāk tiks klasificēta Zvejniekciema vidusskola: kā Pierīgas skola vai kā lauku skola. Tām būtiski atšķirsies prasības par minimālo skolēnu skaitu vidusskolas klasēs.

 

Skolēna viedoklis: apvienošana atrisinātu problēmas

Kārlis Taube, Rīgas 2. Valsts ģimnāzijas 11. klases skolēns, autors pētījumam “Skolu tīkla attīstība un plānošana Latvijas lauku novados ģeogrāfisko apstākļu un demogrāfiskās situācijas ietekmē: Saulkrastu, Carnikavas un Sējas novada piemērs”, kurš uzvarējis šā gada skolēnu zinātnisko darbu konferencē Zemes zinātņu un ekonomiskās ģeogrāfijas sekcijā: “Pētot situāciju šajos kaimiņu novados, interesanti šķita – katrā ir pilnīgi atšķirīga situācija. Sējas novadā ir tikai viena pamatskola ar 65 skolēniem un skolēnu skaitam tur nevajadzētu samazināties. Carnikavas novadā iedzīvotāju skaits aug, un tur savā ziņā ir unikāla situācija: pamatskolu cer pārveidot par vidusskolu, jo tas ir vienīgais novads tik tuvu Rīgai bez savas vidusskolas. Savukārt Saulkrastu novads ir vienīgais visā Rīgas reģionā ar divām vidusskolām. Vienā no tām – Zvejniekciema vidusskolā es pats esmu mācījies. Mans secinājums bija – kaut arī skolēnu šobrīd abām vidusskolām it kā ir pietiekami, optimālāk būtu uz Saulkrastu vidusskolas un Zvejniekciema vidusskolas bāzes veidot vienu lielu skolu. Tādējādi atrisinātos telpu problēma: Saulkrastu vidusskolā telpu ir par maz, bet Zvejniekciema vidusskola nav piepildīta. Varētu vienu klašu grupu izvietot vienā skolas ēkā, bet citu – otrā. Tad nebūtu jātērē līdzekļi Saulkrastu vidusskolas paplašināšanai. Turklāt skolās trūkst skolotāju, daudzi ir pensijas vecumā. Ar apvienošanu arī šī problēma tiktu atrisināta. Iespējams, abu skolu spēku apvienošana ļautu celt arī izglītības kvalitāti, tad tik daudz skolēnu nedotos uz Rīgas ģimnāzijām. Starp abām skolām ir septiņu kilometru attālums. Domāju, ka nebūtu problemātiski nodrošināt skolēnu izvadāšanu.

Taču pašvaldība, kā noprotu, nav gatava šādiem lēmumiem. Es saprotu, ka emocionāli nav viegli īstenot reformas, tomēr uzskatu, ka priekšplānā jābūt racionāliem apsvērumiem.”

LA.lv