Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
22. augusts, 2013
Drukāt

L. Langa, J. Vādons, R. Kalpiņa: Par liberālnacionālismu

Foto - LETAFoto - LETA

Sekojot līdzi norisēm Latvijas sabiedrībā, vērojamas vairākas satraucošas pazīmes, kas apliecina nepieciešamību aktualizēt un rosināt diskusiju par būtiskiem, bet novārtā pamestiem identitātes jautājumiem.

 

Pamati un vērtības, kas valsti un nāciju veido par vienu veselu, ir jautājumi, par kuriem pilnvērtīgi var diskutēt tikai tad, ja par tiem ikdienā domā ne vien daži intelektuāļi, bet visa sabiedrība. Tieši intelektuāļu pienākums ir sarunu aizsākt, mediju – izvērst un turpināt.

Strāvojumos, kas pārņem tagadnes pasauli, ir nepieciešama tālredzība, gudra vēstures atmiņa un skaidrs, pārliecināts skats nākotnē, lai dažādos vējos mēs nepazaudētu savu valsti.

Saruna un diskusija par nacionālisma saturu ir sarežģīta, tomēr svarīgi būtu vienoties par galvenajiem pieturpunktiem, vērtībām un idejām laikā, kad sabiedrību pārņēmušas šaubas un apjukums. Dažādas manipulācijas un centieni iedvest pārliecību par latviskumu kā iluzoru un neeksistējošu parādību nebūtu iespējamas, ja latvieši atgūto brīvību būtu lietpratīgāk un ar nešaubīgāku pārliecību izmantojuši valsts veidošanai un attīstīšanai, ko savukārt nevar izdarīt bez nacionālās pašapziņas, latviskās kultūras un valodas prestiža nostiprināšanas. Kopš 1991. gada savu valsti latviešu sabiedrība īsti padomiskā garā joprojām neuzskata par vērtību, nespēj adekvāti novērtēt valsts esamības nozīmi. Tās ir abpusēji saistītas lietas: valsti nevar attīstīt, ja trūkst nacionālās pašapziņas, un pašapziņas nav, ja valsti neuztver kā vērtību.

Kas un kāds mūsdienu realitātē ir latviskums un ar kādu saturu mēs piepildām latviskas Latvijas ideju, ir jautājumi, par kuriem mums jādomā un jārunā.

Ar šo rakstu aicinām ikvienu interesentu iesaistīties sarunā, kuras sākumpunktam piedāvājam liberālnacionālisma ideju. Mūsuprāt, ir jāatjauno izpratne par nacionālismu kā valstiskuma sastāvdaļu, skaidri izprotot to kā latviskās pašapziņas ideoloģiju.

Tālākā tekstā esam īsi ieskicējuši liberālnacionālisma pozīciju dažādu aspektu kontekstā un vēlamies nacionālisma ideju gan reabilitēt, rosinot tai rast jaunu, ar kroplajām nacionālistiskajām pagātnes ideoloģijām nesaistītu saturu, gan atjaunot nacionālismu kā svarīgu un nepieciešamu tēmu sabiedrisko un politisko diskusiju dienaskārtībā.

Nacionāla nostāja ir iespēja veidot pārliecinātu un skaidru izpratni par valsts un nācijas mērķiem, pastāvēšanas jēgu un nākotnes uzdevumiem. Tā ir iespēja piešķirt spēcīgu lingvistisku un kultūras ietvaru Latvijas tautsaimniecības stratēģijai. Valoda un kultūra kā valsts ‘virsbūve’ un attīstības stratēģisks resurss spēj dot daudzveidīgu ieguldījumu. To var izmantot sabiedrības pašapziņas stiprināšanai, veidojot skaidru izpratni par pamatvērtībām un vienojoties valsts attīstības darbā. Tādējādi nācijas garīgais un intelektuālais potenciāls netiek izkliedēts un pazaudēts nesamierināmās domstarpībās un nebeidzamos klaiņojumos, mēģinot skaidrāk ieraudzīt izplūdušās identitātes un patības aprises.

Nacionālā pašapziņa nepieciešama arī valsts īstenotajos pasākumos, lai nepieļautu latviešu valodas diskriminēšanu darba tirgū. Gudrs nacionālisms ir iespēja atrast ceļu uz sabiedrības saliedētību, uzrunājot mazākumtautas, lai tās apjaustu, ka nacionāla Latvija ir spēcīga un stabila Latvija, kas atbilst ne tikai latviešu, bet visu valsts pilsoņu interesēm. Latviska Latvija nenozīmē tikai „Latviju latviešiem”, bet arī „Latviju tai piederīgajiem”. Un latviskuma izpratnes paplašināšana, kas neapšaubāmi ir nepieciešama, nevar notikt kampaņu veidā, uzbrūkot vai īstenojot agresīvas akcijas pret latviešiem vai citiem.

Kad visvairāk jūtamies kā latvieši? –

Tad, kad reizi piecos gados Latvijā norisinās Dziesmu un deju svētki, un latviešu nācija dzīvo pašcieņas pilnā pacilātības gaisotnē. Tieši šajos svētkos tautu vieno solidāra un kolektīva garīga pašattīrīšanās, savu kultūras vērtību apzināšanās un godināšanas rituāls caur mūziku, valodu, deju. Lai arī Dziesmu svētki ir 19.gs. otrajā pusē no vāciešu dziedāšanas svētkiem aizgūta tradīcija, tie laika gaitā izveidojušies par latviešu nācijas identitātes un kultūras visaugstāko izpausmi. Šādās mākslinieciskās izpausmēs latvietis spēj būt latvietis, apzināties savu latviskumu un pat lepoties ar to.

Dziesmu svētku nedēļā Rīgā un Latvijā valda nacionālas pacilātības atmosfēra, un nav nekādas vajadzības meklēt citus vārdus, lai raksturotu pašus svētkus un cilvēku noskaņojumu. Tas nešaubīgi ir nacionāls. Tomēr ikdienā sevi uzskatīt par nacionāli domājošiem liela tautas daļa atturas.

Vārds „nacionāls” 20. gs. laikā apaudzis ar netīriem, dažādi piepildītu nozīmju slāņiem.

Etnisks vai valstisks nacionālisms?

Literatūrzinātniece Sigma Ankrava jau 2002. gadā Latvijas Psihoterapeitu asociācijas rīkotajā konferencē savā referātā „Postkoloniālisma sindroms un identitāte Latvijā” uzsvērusi, ka lielas problēmas Latvijas sabiedrībā rada jēdziena „nacionāls”  izpratne kā „etnisks”, nevis „valstisks””.

Par to, ka liela sabiedrības daļa ir dezorientēta izpratnē par to, ko nozīmē „nacionāls” un „nacionālistisks”, var pārliecināties diskusijās sociālajos tīklos un portālu komentāros. Daļa no Latvijas 30-gadnieku paaudzes uzskata, ka „nacionāls” ir teju vai sinonīms vārdam „nacistisks”, bet 21. gs. „nacionālisma” galējo izpausmi iemieso norvēģu masu slepkava Breivīks.
Šī ekonomiski aktīvā sabiedrības daļa, kas pamatizglītību guvusi nestabilajos pagājušā gadsimta 90. gados, kad izglītības sistēma postpadomju Latvijā piedzīvoja būtiskus satricinājumus un piederības izjūtas ieaudzināšana savai tautai diemžēl nekļuva par vienu no izglītības stūrakmeņiem, itin bieži pauž pārliecību, ka nacionāla stāja nozīmē nevis ideoloģisku valstnācijas pārstāvju iestāšanos par vienīgi šai nācijai raksturīgo unikālo, vērtīgo, tās identitāti veidojošo valodu, tradīcijām, intelektu un kultūru, bet gan etnisku sevis pacelšanu pāri citām tautām ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām.

Publiskajā telpā ilgstoši atstāts novārtā, bez mūsdienīga skaidrojuma un attīstības modeļiem kā no akadēmisko, tā politisko aprindu puses, „nacionālisma” jēdziens nereti šķēlis sabiedrību, vairojot arī mūsdienīgi domājošu latviešu nepatiku pret visu nacionālo. Sekas – vērtībās apjukusī šodienas latviešu un Latvijas sabiedrība.

Latvijā aktuāla ir nepieciešamība pēc strikti definēta nošķīruma starp etnisko un valstisko nacionālismu, aktualizējot pēdējo, jo bez tā Latvijas valstij nav izredžu sevi saglabāt un pilnveidot. Ikvienai valstij ir nepieciešams kodols – ideoloģija, arī Latvijai.

Etniskā nacionālisma vai nacisma draudu piedēvēšana Latvijas sabiedrībai, degradējot izpratni par nacionālismu līdz asociācijām ar nacismu, ir maldināšana, traumējot mums tik nepieciešamā valstiskā nacionālisma jēgu. Tā diemžēl ir ūdens duļķošana, cilvēku apziņā sajaucot izpratni par vārdiem un terminiem.

Nacionālisms kā ideoloģija, kas uzskata nāciju par cilvēka sociālās dzīves pamatu, radās 18. gadsimta nogalē. Jau 19. gadsimtā tas sāka dominēt valstu iekšējā politikā. Nacionālisma jūtas sakņojas vēsturiskos, ģeogrāfiskos, valodiskos un kultūras apstākļos. Nacionālismam raksturīga noteiktas grupas locekļa piederības izjūta, apziņa, ka cilvēks pieder noteiktai tradīcijai, kas atšķiras no citu grupu tradīcijām.

Fašisms laikā no 1922. līdz 1943. gadam bija Itālijā valdošā labēja, autoritāra politiskā kustība. Lai arī šo terminu galvenokārt attiecina uz Benito Musolini vadīto Itāliju, fašismu piedzīvoja arī vairākas citas Eiropas valstis, tai skaitā Spānija, Rumānija un Ungārija. Fašisma ideoloģijai raksturīga spēcīga centrālā vara, kas nepieļauj opozīcijas izveidi, iejaukšanās pilsoņu privātajā dzīvē, militarizācija, agresīva ārpolitika, radikāls etnisks nacionālisms, represijas pret politiskajiem pretiniekiem un autoritārs vadonis. Fašismā attiecībā pret personību dominē valsts intereses, šķiru cīņas vietā sabiedrība tiek orientēta uz sadarbību. Mērķu sasniegšanai fašisma kustības plaši izmantoja propagandu un populismu.

Savukārt nacisms vai nacionālsociālisms ir fašisma paveids, kurš ietver vēl arī bioloģisku rasismu un antisemītismu. Nacisms bija galēji labēja Vācijas nacionālsociālistu partijas ideoloģija. Saskaņā ar to āriešu rase tika uzskatīta par visaugstāko uz zemes, kas tai deva privilēģiju valdīt pār citām rasēm.

Liberālisms ir teorija un sociālpolitiska nostāja, kas vērsta uz pārstāvniecisku valdīšanu. Tajā iekļauta vārda, preses un ticības brīvība, šķiru privilēģiju atcelšana, iecietība, brīva starptautiska tirdzniecība utt.

Ko šodien nozīmē „nacionāls”?

Pasaulē pazīstamais nacionālisma jautājumu pētnieks Haims Gans (Chaim Gans) grāmatā The Limits of Nationalism (2003) precīzi atgādina gan to, ka daudzi nacionālisma strāvojumi veiksmīgi realizēti jau globalizācijas ērā (Padomju Savienība taču arī sabruka tad, kad globalizācija jau bija pilnās burās), gan to, ka jebkurā transnacionālismā ir daudz nacionālisma un ka mūsdienu pasauli joprojām caurauž nacionālisms.

Kā vienu no nacionālisma veidiem viņš izšķir kultūras nacionālismu – cilvēku dabisko vēlmi saglabāt paaudžu paaudzēs veidoto kultūru kā pašnoteikšanās priekšnosacījumu un neatņemamu identitātes daļu. Tātad nacionālisma būtība nav uzbrūkoša vai pakļaujoša.

Nacionālisms ir valsts un nācijas spēka pamats, šim spēkam vienlaikus kļūstot arī par drošības vairogu dažādās pārmaiņu situācijās.

Nacionālisma politiskais iemiesojums sakņojas tā morāli ētiskajā idejā. Latvijas vēsture mums dod iespēju pārskatīt un no jauna definēt nacionālisma ideju, neprasot meklēt šaubīgus kompromisus ar tām drūmajām ēnām, kas 20. gadsimtā nacionālismu kā tēmu un terminu ilgstoši izslēdza no zinātniskā un sabiedriskā diskursa.

Nacionālisms pagātnes un tagadnes krustcelēs

Latvija nekad nav bijusi iekarotājas lomā. Ar to varam pamatoti lepoties, neraugoties uz to, ka tieši lielās iekarotājvalstis, kas savas teritorijas paplašinājušas uz citu tautu teritoriju rēķina, joprojām dominē pasaulē un diktē mūsdienu politiku. Tas tomēr nenozīmē, ka globālajā kontekstā mēs nebūtu spējīgi saglabāt savu nacionālo patību, identitāti, mentalitāti un kultūru. Gluži otrādi, tas ir viens no mūsu svarīgākajiem uzdevumiem, ja nevēlamies vienādoties ar citiem.

No vienas puses Latvijas sabiedrību joprojām ietekmē nepietiekami izdiskutētas postkoloniālisma sekas, no otras puses – globalizācijas spiediens.

Latvijā līdzās pamattautai – latviešiem – izsenis visumā miermīlīgi sadzīvojušas dažādas citas etniskas grupas, un visdrīzāk tā būs arī nākotnē.

Latvijas iedzīvotāji savas zemes teritorijā paši pēc savas iniciatīvas nav īstenojuši etniskās tīrīšanas vai genocīdu – 2.pasaules kara laikā nacisti Latvijas teritoriju padarīja par holokausta traģēdijas arēnu, savukārt, Staļins padomju okupācijas laikā īstenoja sociāli un etniski motivētu teroru pret Latvijas iedzīvotājiem.

Nevar noliegt, ka šajos procesos piedalījās arī latviešu un cittautu kolaboranti – gluži tāpat daļa sabiedrības ar nacistiem vai komunistiem sadarbojās visās nacistu vai komunistu okupētajās teritorijās. Tomēr atbildību par PSRS īstenotā koloniālisma sekām, tostarp spriedzi, ko Latvijā radījusi lingvistiskā asimetrija, joprojām cenšas uzvelt pašiem latviešiem, bet tiem, kas vēlas saglabāt savu latvisko identitāti pašu valstī, piedēvē nacistiskas tendences, tās balstot vārdā „nacionālisms”.

Latvijā nav notikusi pilnvērtīga diskusija par okupāciju un tās sekām, kas baro sabiedrības šķelšanas centienus, mākslīgi un agresīvi uzturot atšķirīgas vēsturiskās atmiņas fonu. Šai situācijai ir dziļa un daudzveidīga ietekme uz sabiedrības apziņu. Zināšanu trūkums, nekonsekvence noteiktu faktu interpretācijās, kā arī pielaidīgums attiecībā uz vēstures patiesībām sēj nepamatotas šaubas un nodrošina izdevīgu bāzi manipulācijām, liedzot veidot spēcīgu, pašapzinīgu, vienotu nāciju. Latviešu apjukumā jaušama neziņa, kā īsti vērtēt pašreizējo sabiedrisko situāciju vēsturisko notikumu kontekstā, vai vēstures nozīme netiek pārspīlēta un kā objektīvi attiekties pret nerimstošajiem pārmetumiem, ka latviešu nacionālisms apspiež un diskriminē krievu un krievvalodīgo mazākumu. Arvien vairāk latviešu tic, ka vēsturisko atmiņu kā traucējošu un lieku atbalsi būtu vērts upurēt uz sabiedrības saliedētības altāra, lai gan pēctecīga kultūrvēsturiskā apziņa nosaka nācijas pastāvēšanas jēgu.

Savukārt, tas, ka nav noticis fundamentāls noziedzīgā komunistiskā režīma starptautisks nosodījums, gļēvā politika, ko šajā jautājumā īstenojušas lielvalstis, dažādu apsvērumu dēļ koķetējot ar Krieviju, joprojām neļauj starptautiski politiskā līmenī pietiekami spēcīgi aktualizēt specifisko, savā ziņā unikālo Baltijas valstu vēstures stāstu.

Krievijai tādējādi ir brīvas rokas palielināt savu impērisko spiedienu un Latvijā kā Baltijas reģiona centrā nekaunīgi un bez jūtamiem šķēršļiem īstenot savu „maigo varu”.

Cita ass, ap kuru vijas nacionālisma tagadnes un nākotnes jautājumi, ir globalizācijas straumes. Atskan pašu latviešu balsis, kas noniecina latviešu valodu, uzskatot angļu valodu par daudz funkcionālāku un augļus nesošāku zinātnē, izglītībā un saskarsmē. Latvijā jau ir precedenti, ka trīsdesmitgadnieku paaudzes latviešu rakstnieki apzināti izvēlējušies rakstīt darbus angļu valodā, dzimto valodu uzskatot par nekonkurētspējīgu globālajā tirgū. Neapšaubāmi, ikviens var un drīkst rakstīt tajā valodā, kuru brīvi izvēlas par savai radošajai izpausmei piemērotāko. Un tomēr – ņemot vērā latviešu valodā runājošo un rakstošo relatīvi nelielo skaitu pasaulē, ikviens, kurš izvēlas rakstīt, piemēram, angliski, samazina latviešu valodas klātesamību pasaules valodu telpā.

Vainojami pie neizdevušās integrācijas? Nē!

Miermīlīgie un apjucinātie latvieši pašlaik itin viegli ļauj sev iedvest, ka galvenais klupšanas akmens Latvijas sabiedrības vienošanā ir tieši integrācijas nacionālistiskie pamati, ka problēma ir latviešos, kas vēlas Latvijā saglabāt latvisku Latviju, liedzot krieviem un krievvalodīgajiem pietiekami ērtas iespējas ikdienā dzīvot krievu valodas un kultūras vidē.

Tomēr pieļautās kļūdas un joprojām neizdarītais šajā jomā nevar kļūt par iemeslu, lai latvieši atteiktos no integrācijas mērķiem un uzdevumiem. Turklāt kļūdu un neizdarīto darbu saturs, domājams, krietni atšķiras no publiskajā telpā, it īpaši krievu mērķauditorijas plašsaziņas līdzekļos, izskanējušajiem apgalvojumiem.

Integrācija tikai politikas dokumentos var būt mērķis un uzdevums, sabiedrībā integrācija ir īstenojama vien tad, ja sabiedrība apzinās tās dabisko nepieciešamību.

Informācijas telpas sašķeltība kļuvusi par varenu platformu, lai krievu kopienu vienotu ar integrācijai pilnīgi pretēju apziņu: krievi ilgstoši un mērķtiecīgi pārliecināti par Latvijas valsts un latviešu naidīgo attieksmi pret tiem. Ieņemot upuru un apspiesto pozīciju, daļa krievu kopienas turpina emocionāli un faktiski palikt „ārpus Latvijas”, vienlaikus nebūdami un pat nevēlēdamies būt īsti piederīgi arī Krievijai, kas šo stāvokli izmanto savu politisko, ne jau Latvijas krievu kopienas interešu vārdā.

Tomēr lielākā pašu latviešu neizdarība aizvadītajās atjaunotās valsts neatkarības desmitgadēs ir spēcīgas latviešu nacionālas pašapziņas, kultūrapziņas un valodas prestiža veidošanas trūkums.  
Ja Latvijā nav spēcīgas valstsnācijas, tad arī integrācijas process nekādi nevar izdoties. Cittautieši necienīs valodu, kuru mēs paši necienām, jo grūti cienīt tautu, kas pati nav pārliecināta par sevi, savas pastāvēšanas izredzēm un mērķiem.

Izeja no strupceļa – liberāls nacionālisms

Šodienas Latvija ir liberāla valsts, kas cenšas pastāvēt nosacītas demokrātijas apstākļos. Kā „Latvijas Avīzē” publicētajā rakstā (17.06. 2013.) izteicies konstitucionālo tiesību eksperts Egils Levits, tā „ir ne vien tiesīga, bet tai ir pienākums gādāt par to, lai valsts pamati netiktu apdraudēti vai pat grauti.”

Nacionālisma liberālais aspekts, kā norāda jau pieminētais H.Gans, ir būtisks elements, kas nacionālisma ideoloģijā novērš „pārākā” bīstamo pozīciju. Liberālisms ir tā nepieciešamā brīvā telpa, lai nacionālisms nezaudētu atvērtu skatu pasaulē, lai nacionālisms nebūtu norobežošanās un noslēgšanās sevī.

Latviešu nacionālisma liberālais iemiesojums guvis apliecinājumus visdažādākajos veidos – to apliecina gan Pilsonības likums, ar kuru par „savējiem” Latvijā kļūst visi, kas pietiekamā mērā apzinās savu piederību Latvijai, apgūstot valodas un kultūrvēstures pamatus, to apliecina daudzveidīgā un pilnasinīgā mazākumtautību kultūras dzīve Latvijā. To apliecina arī integrācijas process, kas nav bijis agresīvs, bet aicinošs un iesaistošs.

Taču, līdzīgi kā citās politikas jomās, integrācijā no valsts puses pietrūcis skaidrs redzējums par integrācijas vajadzību un būtību, par pamatiem, uz kuriem būvēt saliedētu sabiedrību un par pašu nacionālo valsti, kuras idejiskā aktualitāte līdz šim galvenokārt izpaudusies krievu un krievvalodīgo apkarošanā ar saukli „krievi nāk!”.

Esam aicinājuši  cittautiešus pievienoties latviskai Latviju, kuras ideju ne vien pietiekami neizprotam, bet kas mums bieži nemaz īsti nav rūpējusi. Arī pārprastā liberālisma ideja bieži kļuvusi par pamatu apšaubāmiem kompromisiem miglainu mērķu un ieguvumu vārdā.

Tāpēc nekrietni ir no integrējamo puses joprojām izskanošie pārmetumi, kas parāda, ka viņi integrāciju uzskata par norisi, kurā Latvijai jāspēj piedāvāt ļoti pievilcīgs „dāvanu komplekts”. Taču Latvijai nav pienākuma pārliecināt krievvalodīgos kļūt piederīgiem valstij, kurā tie padomju laikā īstenotās nelikumīgās migrācijas rezultātā apmetušies uz dzīvi; integrācijas ideja sakņojas visu valstī dzīvojošo cilvēku dabiskā vēlmē apvienoties zem viena karoga ceļā uz vieniem un tiem pašiem mērķiem, atzīstot un zinot pamatus, kas veido nāciju.
1918. gada 18. novembrī Latvija tika dibināta kā nacionāla valsts, un šo ideju atbalstīja arī mazākumtautību pārstāvji, izprotot un pieņemot, ka valstsnācija Latvijā ir latvieši. Latvijas Republikas Satversmes otrajā paragrāfā teikts, ka „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”, bet ceturtajā – ka „Valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Latvijas karogs ir sarkans ar baltu svītru.” Tādējādi arī juridiski precīzi noteikts nacionālais ietvars: nevis latviešu etniski agresīva dominance, bet latviešu valoda un kultūra kā pamatu pamats Latvijas veidošanā, pastāvēšanā un turpinātībā.

Viens no lielākajiem Latvijas valsts nākotnes izaicinājumiem ir nacionālā valstiskuma kodola saglabāšana un postkoloniālo seku likvidēšana.

Francijā vai Izraēlā būtu neiedomājama situācija, ka frančus vai ebrejus kāds kauninātu par to, ka viņiem ir sava, spēcīga identitātes izjūta, bet Vācijā – ka lielās turku kopienas pārstāvji pieprasītu, lai vācieši līdzās savām dziesmām obligāti dziedātu arī dziesmas turku valodā. Taču postkoloniālajā Latvijā šāds prasības izskan, un tas nav pieņemami.

Šīs balsis, kas kļūst arvien skaļākas un nekaunīgākas, piesedzoties ar it kā zinātniskiem, demagoģiskiem argumentiem un ignorējot Latvijas valsts nacionālo kodolu, ir tās, ar kuru starpniecību publiskajā telpā arī tiek īstenota Krievijas „maigā vara”.

Lieliskais mazākumtautību koncerts Dziesmu svētku nedēļā apliecināja, ka Latvijā brīvi attīstās mazākumtautību kopienu kultūra, savukārt, pārmest, ka pilnais Dziesmu svētku nosaukums „Vispārējie latviešu dziesmu un deju svētki” esot gluži vai apkaunojošs un politiski nekorekts, var tikai cilvēks, kurš pats apjucis vai ļāvis sev sajaukt prātu tik ļoti, ka vairs nesaprot, kas, kāda un kāpēc ir Latvija, kurā viņš dzīvo.

Liberālas, demokrātiskas valsts nacionālisms nekādi nav saistāms ar ksenofobiju, rasismu, homofobiju, antisemītismu, neonacismu un tamlīdzīgām radikālām naida izpausmēm, ko tam cenšas piedēvēt cilvēki, kuri jēdzienu „etnisks nacionālisms” jauc ar jēdzienu „valstisks nacionālisms”.

Mūsdienīgs nacionālisms nav agresīvs, tas nav pakļaujošs, bet iekļaujošs, turklāt – brīvprātīgi. Latviešu nacionālisma pamati nav krievu apkarošana, bet spēcīga pārliecība par latviskumu kā pamatvērtību, pārliecība, kas neļogās katrā vēja pūsmā.

Latvisks liberālnacionālisms kā Latvijas valsts identitātes un ideoloģijas pamats ir vajadzīgs un izdevīgs tiklab latviešiem, kā šeit dzīvojošajiem krievvalodīgajiem, – nepieciešama stabila, spēcīga, globalizācijas straumēs neapjukusi un sevi nepazaudējusi valsts. Latviskais nacionālisms ir pamats, lai mēs spētu saprasties, vienoties un rīkoties. Tieši tāpat kā Krievijā šāds pamats ir krievu valoda un kultūra, bet Francijā – franču valoda un kultūra.

Arī nākotnē latvieši savu unikālo identitāti, valodu un kultūru var saglabāt tikai nacionālā Latvijā. Tāpat kā Izraēlā ebreji ik dienu spriež, ko nozīmē būt ebrejam, latviešiem Latvijā jārunā par to, ko nozīmē būt modernam latvietim savā valstī Latvijā, kā pastāvēt draudu un iespēju pilnajā pasaulē.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+