“LA” grāmata nominēta “Zelta ābeles” balvai 0
Pagājušā gada pašā nogalē “Lauku Avīzes” apgādā iznākusī Kristīnes Zaļumas dokumentālā grāmata “Liepupes muiža” nominēta “Zelta ābeles” balvai.
Grāmatas autore ir Latvijas Nacionālās bibliotēkas Letonikas un Baltijas centra vēsturniece Kristīne Zaļuma, izdevuma dizaina veidošanai viņa uzrunājusi mākslinieci Ditu Penci. Autore stāsta, ka ar D. Penci sadarbojusies jau agrāk, izdevuma “1918. – 1920. gads Latvijas Republikas Pagaidu valdības protokolos, notikumos, atmiņās” veidošanā, un jaunajai grāmatai mākslinieci uzrunājusi īpaši. “Šis izdevums ir ļoti liela kopdarba rezultāts ar mākslinieci. Attēlu bija ļoti daudz, un tos tik veiksmīgi izdevās izkārtot, jo Dita Pence ir viena no māksliniecēm, kas ļoti iedziļinās tekstā,” secina vēsturniece.
Liepupes muiža ir Vidzemes jūrmalas baroka pērle, kas kļuvusi par Latvijas kultūras mantojuma neatņemamu sastāvdaļu. Tās arhitektoniskā risinājuma autors bijis Rīgas mūrniekmeistars Johans Andreass Hāberlands, slavenā Kristofa Hāberlanda tēvs. Kungu mājas vēsture saistāma ar pazīstamo fon Meku un mazāk zināmo fon Zengeru dzimtu vārdiem.
Liepupes muiža ir ne tikai dzimtas nams, bet arī vēsturisku notikumu lieciniece. Tā, piemēram, muižas kungu ēkas bibliotēkā draudzīgas sarunas risinājis sākotnējā muižas īpašnieka brāļadēls Burhards Frīdrihs un Apgaismības rakstnieks un publicists Garlībs Merķelis.
Grāmata aicina pārliecināties, ka izzinātais iepriekšējo paaudžu atstātais mantojums ļauj veidot saistošu un aizraujošu stāstu par pagājušajiem dzīves mirkļiem, zudušām vērtībām un tagadnes ieguvumiem, bet tās noformējums vēlreiz atgādina – vēsturiskiem datiem un faktiem bagātai grāmatai nepavisam nav jāizskatās blāvi un garlaicīgi. Grāmata piesaista acis, jau sākot no savādi valdzinošā vēsturiskā vāka foto – to darba noslēguma periodā atsūtījis no Vācijas cilvēks, kurš pats Liepupes muižā dzīvojis, – līdz pārdomātajam fotogrāfiju, karšu un citu attēlu izkārtojumam.
“Sākumā man šķita, ka vizuālo materiālu par Liepupes muižu nav nemaz,” atceras Kristīne Zaļuma, “taču laika gaitā tie savācās, un par laiku no 20. gadsimta 30. gadiem mēs to atlasījām ļoti rūpīgi”.
Jautāta, cik laika prasījis darbs pie materiālu vākšanas un apstrādes, Kristīne Zaļuma atbild: “Divus gadus intensīva darba.” Un piebilst, ka neapzināti gatavošanās notikusi jau daudz senāk un ilgāk, jo pašu Salacgrīvas novadu pētījusi jau kopš studiju laikiem 20. gadsimta 90. gados.
Tieši ieguldītā laika un darba dēļ autorei vislielākais prieks ir par to, ka grāmata izrādījusies vajadzīga un interesanta: “Gandarī, ka grāmata tagad dzīvo savu dzīvi, ka neesmu strādājusi savam priekam vien.”
