“LA” karikatūristam Ērikam Ošam šodien 90! 0
Karikatūrists un feļetonists ir ceha biedri, samērā radniecīgi fenomeni, tāpēc man ir piekritīgs uzdevums aprakstīt Ēriku Ošu uz katru apaļo gadskārtu. Jēziņ balto – šogad jau deviņdesmito! Oša kungs, bez šaubām, ir leģendārs vīrs, jo cilvēki atceras karikatūras, kuras viņš publicējis “Dadzī” pirms gadu desmitiem, vēlāk “Lauku Avīzē” un turpina zīmēt “Latvijas Avīzē”, kur attēls daiļrunīgāks par garu tekstu. Žanra meistara zīmuļa atvēziens ir ar spilgtu individuālo rokrakstu, momentāni atšķirams no kolēģu veikuma.
Darbabiedriem Ēriks liekas pievilcīga personība, dzīvesgudrs cilvēks. Lasītājiem karikatūrista humors palīdzot pievārēt grūtības un optimistiskāk raudzīties rītdienā. Pat visjocīgāk atveidotie varoņi, kuru liela daļa ir sabiedriskas personas, neskaišas par bildi, kas uzbūrusies no mākslinieka zīmuļgala, un ierāmētu labprāt liek pie sienas. Diezin vai Latvijā tas ir redzams politiķis, ja viņu nav uzzīmējis Ēriks Ošs.
Jums mierīgs, šķelmīgs vērotāja prāts un ilga mūža pieredze – gandrīz tikpat gara kā Latvijas Republikai, kurai visādi negaisi pāri gājuši. Vai beidzamos desmit gados ar krīzēm, jukām, nepieredzētiem hibrīdkariem nav sajūta, ka pasaule griežas kājām gaisā, nekas labāks nekļūst?
Ēriks Ošs: To lieku uz vecuma rēķina. Cik esmu lasījis, mūža galā visiem cilvēkiem liekas, ka nu ir galīgi šķērsām.
Oļģerts Kroders kaut ko reiz teica par pasauli tuvu bojāiešanai…
Man patika viņa teiciens, ka vecums ir sūdīga lieta. Kas nu ir, tas ir. Ar gadiem es, teiksim, nejūtu šīsdienas mākslu. Mani jaunie ir progresīvi, brauc uz biennālēm, uztver pirmreizīguma nervu. Es paskatos – nav mans. Man gan nav par mākslu jāinteresējas, kas es par īpašu mākslinieku. Kad studēju, bija izpratne – ja Dievs devis pazīmēt kaut uz “4”, skaities skunstnieks un mālētājs, un vari tai virzienā darboties. Tagad māksla ir “dvēselīgāka”, modernists taisa instalāciju no baļķa un metālu krāvuma un iekšā ir dziļa doma. Un kā viss attīstās, tā arī kari attīstās par hibrīdkariem. Lielajam kaimiņam varētu būt prestiža lieta dabūt šo zemīti atpakaļ. Viņam te neko sevišķi nevajag, bet apliecināties vajag. Mazām tautiņām tas ir nesaprotami, bet viņš tamdēļ, redz, iedarbinās pat hibrīdkaru.
Deviņdesmit gados visu varbūt dziļdomīgāk, rezignētāk uztver, bez uztraukumiem?
Esmu viens palicis. Ir bērni, mazbērni, bet tā nav mana paaudze. Man nav laikabiedru. No Latvijas Televīzijas vienīgi bijušais panorāmietis Dreiblats, pie kura sestdienās aizeju. Un ziemā veselība bija sagriezusies. Medicīna atdeva interesi par dzīvi. Šo to palasu. Ļoti interesanta bija režisora Alvja Hermaņa “Dienasgrāmata”. Es Hermani kā režisoru ļoti augstu vērtēju. Un jā, viņš ir…
…jiftīgs? Pretrunīgi vērtējams?
Tāds, kas stāv savās pozīcijās, un, kā man varētu šķist, pārāk necenšas argumentēt, kāpēc tā domā vai dara. Cits nebūtu salecies ar Hamburgas teātri bēgļu dēļ, bet Hermanis nav licies mierā.
Mākslinieka aktīvā, pilsoniskā dzīves pozīcija?
Laikam tā. To grāmatu ļoti pirka, bet nez vai visi piekrita rakstītajam. Iepriekš Hermanis bija LTV raidījumā “1 : 1” pie Rēdera, un dažiem ļaudīm nepatika, ka teātra režisors uzstājās par lielo zinātāju politikā, kas ir pilnīgi cita joma. Redz, Hermanim ir veclaicīgi, tradicionāli, konservatīvi uzskati attiecībā uz bēgļiem, politkorektumu vai mūsdienu seksa daudzveidību. Vakar lasīju vācu žurnālu “Spiegel”, kur izdomājuši kārtējo jaunvārdu uznākošām dzīves parādībām – poliamorisms. To radījušas feministes, apzīmējot daudz partnerus mīlā. Pie mums Latvijā lielākā daļa tomēr turas pie tradicionālām vērtībām. Man arī neliekas pamatotas un iesakņotas jaunmodīgās praida gājienu aktivitātes ar izpušķojumiem un lielo jūsmu. Nu, tādas “atpalikušas” pārdomas.
Vai tā nav, ka mūsdienu politika piedāvā vēl vairāk vielas satīrai?
Jaunais kolēģis Gatis Šļūka reizēm uzzīmē to, kam man būtu mietpilsoniska bremze priekšā. Neesmu gluži atbrīvots cilvēks uz neērtām tēmām. Izskatīju kaudzīti franču karikatūru žurnālu “Charlie Hebdo”. Diezgan provocējošas karikatūras, franču politiķi vai vecā tante Merkele dabū itin pamatīgi pa sāniem. Es dāmu nekad tā nezīmēšu.
Ar redaktori Lindu Rasu esam skatījuši, kā ārzemēs kariķē ar naturālām ainiņām, un viņa nav pārmēru klīrīga, bet nezin vai mūsu avīzes konservatīvam lasītājam ir pieņemami pavisam prasti gājieni.
Jums pašam jāatbild amerikāņu tautas priekšā, ko gadiem esat sarkastiski izsmējis ar “Dadzī” zīmētām jenkiju kapitālistu un tēvoča Sema bildēm!
Grēks, bet tādas tēmas deva un par žurnāla vāku maksāja vairāk nekā par iekšbildīti. Neviens man to neuzspieda. Pirmā reakcija bija – prieks par lielo rubli, ka jāzīmē vāks. Ko tieši, pateica “Dadža” redaktors, un to nez cik nopietni neuztvēra. Sieva ciešāk turējās pie pārliecības, es palaidos un pat partijā iestājos. Sieva teica – nu, ja tu ko labu varēsi izdarīt… Vaņģoja vairākiem lāgiem, ka TV pirmorganizācijai vakance uzņemt jaunu biedru, bet neviens no māksliniekiem nav partijniekos. Man gribējās ceļot, tāpēc beigās piekritu. Gandrīz neuzņēma, jo Kirova rajona partkomā veterāni izlamāja – ka neesot bijis komsomoļecs. TV komunistiem gan nebija ne kripatas ideoloģijas, sapulcēs runāja par ražošanu. Biedra karte noderēja ķeksīša dēļ vai lai “Panorāmas” intervētāju kā komunistu laistu klāt vēl augstākam cekas komunistam. Sākumā bija bailes, ka īstie komunisti mani atmaskos kā rindās ielavījušos viltvārdi, kam citi uzskati, bet televīzijā tikai viens bija tāds, kurš uzsvēra, ka zinot, kas otram galvā perinās.
Pilnu Egila Līcīša interviju ar Ēriku Ošu meklējiet “Latvijas Avīzes” šodien numurā vai lasiet e-izdevumā.
