“LA” karikatūrists Šļūka pirmo reizi Amerikā 0
Šopavasar ar Cecīliju divpadsmit dienas pavadījām Vašingtonā un Ņujorkā. Nekad vēl nebiju spēris kāju Amerikā, tālab pirms brauciena uzklausīju padomus. Biju sabiedēts, ka Ņujorkas lidostā būšot piņķerīgi – lielas rindas un pratināšana, lai gan ESTA (Elektroniskās ceļošanas atļaujas sistēma) veidlapu jau esam aizpildījuši, vienalga jautāšot visu ko.
Bet lidostā nebija ne rindu, ne arī smalkas iztaujāšanas. Tik vien gribēja uzzināt, cik ilgi viesosimies un kāds ir ierašanās mērķis. Tad nofotografēja un lika atstāt abu roku visu pirkstu nospiedumus.
Sākumā ciemojāmies pie draugiem Vašingtonā. Patīkami, ka ASV galvaspilsētā gandrīz visi muzeji ir par velti. Noteikti nevarējām neapmeklēt Nacionālo mākslas galeriju. Divas grandiozas ēkas, kurās var aplūkot gleznas no viduslaikiem līdz 20. gadsimtam. Īpaši iespaidīgi “dzīvajā” izskatījās impresionista Monē darbi, īsts 3D. Visu galeriju no sākuma līdz beigām izstaigāt varētu būt visai nogurdinoši, tālab tāpat kā citos lielos muzejos katrs apmeklētājs izvēlas sev vistuvākos autorus, paņem karti un dodas taisnā virzienā pie tiem.
Protams, nevar paiet garām arī Baltajam namam un Kapitolijam. Visvairāk cilvēku, īpaši daudz skaļu skolēnu, drūzmējas pie Linkolna memoriāla, no kura paveras tāls skats pāri visam The Mall (bulvāris, kas stiepjas no Kapitolija līdz Linkolna memoriālam). Pilsēta ir zema, plaša un zaļa. Vietas pietiek visiem – gan daudzajiem skrienošajiem vietējiem, gan lēni staigājošajiem tūristiem, viss tīrs, kopts.
No Vašingtonas uz Ņujorku devāmies ar autobusu, vienam cilvēkam biļete maksāja 20 dolārus. Laukā bija karsta diena, bet autobusā ļoti auksts – darbojās kondicionieris, nosalām. Lai arī kādreiz Amerika lepojās ar savu vilcienu satiksmi, šobrīd tā iet mazumā. Vilcienu kā pārvietošanās līdzekli izmantot ir ļoti dārgi, piemēram, no Vašingtonas nokļūt Ņujorkā ar vilcienu izmaksātu vismaz 100 dolārus.
Kad pēc piecām dienām atgriezāmies Ņujorkā, izkāpjot no autobusa pašā pilsētas centrā, bija šoks. Filmās Ņujorka ir it kā redzēta, bet, kad esi tajā iekšā, pilsēta pārņem ar mērogu, vertikālēm…
Savā ziņā Ņujorka ir līdzīga Londonai, bet visa kā ir piecreiz vairāk. Ņujorka ir kā liels organisms, kur cilvēki saplūst no visas pasaules, pērk, ēd, patērē visus resursus, šķiet, ka gaļas mašīna griežas.
Grandioza pilsētas sajūta, cilvēku pūļi, spiešanās, arī netīrība. Nez vai sētnieki tur eksistē, vai metro tiek kādreiz tīrīts?
Jāteic, ka Taimskvērs dzīvē izskatās iespaidīgāk, nekā biju iztēlojies. Tur izveidotas kāpnes, gluži kā skatuve. Uz tām sēžot, var raudzīties apkārt notiekošajā kā izrādē, daudzajās ņirbošajās reklāmās, auto plūsmā, ko lielākoties veido dzeltenie taksometri, un cilvēku pūļos, kas ar iepirkumu maisiņiem rokās, fotoaparātus un viedtālruņus cilājot, pārvietojas kā skudras pūznī.
Pirmajā dienā šķita – Ņujorka riebjas, bet, nu labi, vienreiz tā jāredz. Pēc pāris dienām sāku pie tās pierast. Bet jau trešajā dienā Ņujorka sāka iepatikties. Un tagad – pēc mēneša – jāpiekrīt tiem, kuri saka, nedēļā nav iespējams neko no Ņujorkas apskatīt, un rodas vēlme reiz tur atgriezties.
Lai gan zinātāji brīdināja, ka ar iPhone un mobilajiem telefoniem Ņujorkas metro labāk nevicināties, ka tos var nozagt, neko tādu ne redzējām, ne paši piedzīvojām. No katra trešā ņujorkieša kabatām laukā karājas austiņu vadi, pilns metro ar planšetdatoriem, elektronisko grāmatu lasītājiem un viedtālruņiem darbībā. Ņujorkā nejutos apdraudēts. Sākumā acīs dūrās visādi dīvaiņi, kuri paši ar sevi sarunājas, bet drīz vien jau sāku viņus neredzēt. Labāk neiesaistīties nekādās sarunās un doties tik tālāk. Pirmajā vakarā kāds vīrs, redzot, ka meklējam autobusa pieturu, uzmetās par gidu, aizveda uz pieturu un par pakalpojumu pieprasīja četrus dolārus.
Izbrīnīja metro. Daudzas stacijas bija slēgtas remontam, metro šaurs, lielākoties vecas kāpnes bez eskalatoriem. Shēma, protams, pārdomāta. Bet, ja metro jāstaipa lielas somas, var pamatīgi uzpumpēt muskuļus. (Eiropā metro ir krietni modernāks.) Ceļveži tūristus brīdina no briesmām metro vēlās vakara stundās. Ja sāc visu ko iztēloties, rodas neomulīga sajūta, bet ar laiku pierodi. Un patiesībā nav tik traki, pat vakarā metro nebija jābaidās. Ņujorkieši ģērbjas jauneklīgi, tur novecot nav populāri. Resni cilvēki Ņujorkā ir retums, ko nevar teikt par Vašingtonu. Tur redzējām skolēnu grupas, kur nepārspīlējot divas trešdaļas no bērniem ir ar lieko svaru. Amerikā kļūt resnam nav liela māksla. McDonalds un līdzīgās ēstuvēs kolu un citus gāzētos dzērienus var liet, cik tik spēj izdzert, nopērc tikai glāzīti, ko papildināt. Savukārt ko negāzētu no automātiem ieliet nevarēsi. Kādā restorānā pasūtījām šokolādes kūku, kas it kā bija paredzēta vienam cilvēkam. Jautājām, vai kūka būs liela. Oficiante atbildēja, ka viduvēja. Pēcāk pa trijiem teju, teju to pieveicām.
Ir jau arī liela bioloģiskās pārtikas ēstuvju un veikalu izvēle, bet tas, saprotams, maksā dārgāk un vidējam amerikānim arī McDonalds tipa ēstuves šķiet gana ērtas gan vēderam, gan makam.
Naktsmāju atrašanai Ņujorkā izmantojām jau lielu popularitāti ieguvušo mājas lapu Airbnb.com, kas, meklējot naktsmītnes lielās pilsētās, īpaši var noderēt izdevīgo cenu dēļ. Caur šo mājas lapu iespējams īrēt dzīvokļus, istabas no to īpašniekiem. Samaksa jāveic internetā, naktsmājas rezervējot. Jau laikus rezervējām istabu par 50 latiem diennaktī netālu no Viljamsburgas tilta, un, balstoties uz atsauksmēm, kas bija publicētas minētajā mājas lapā, konkrētajā naktsmītnē tiešām nenācās vilties. Pirmās divas naktis palikām Bruklinā, jo istabu rezervējām tikai dienu iepriekš par 35 latiem uz nakti. Mājas īpašnieks atslēgas mums atstāja pastkastē. Kad bijām ceļā uz viņa māju, atsūtīja ziņu, ka tur mūs sagaidīšot suns, vārdā Džindžera. Suns tiešām, kā solīts, bija draudzīgs un problēmas neradīja. Ja sirdī esi tā saucamais “bekpekers” (ceļotājs ar mugursomu) un tevi nesatrauc arī nelieli pārsteigumi, tad Airbnb serviss var būt ļoti noderīgs.
Īsajā ceļojumā nesanāca visu iecerēto izbaudīt, lielākoties bijām tikai vietās, kas noteikti būtu jāredz. Kāpjot prāmī, kas ved uz Brīvības statuju, jāiziet pārbaude gluži kā lidostā, ar somu skenēšanu. Arī lai apskatītu Dvīņu torņu memoriālu, vispirms jāiziet cauri tādai pašai pārbaudei. Iegriezāmies blakus esošajā baznīcā. Tur notika aizlūgums 2001. gada 11. septembra terora upuriem. Lai atgādinātu drausmo dienu, baznīca bija piepildīta ar dūmiem. Rokfellera centra apmeklējums bija padārgs, lai uzbrauktu augšā un palūkotos uz pilsētu, jāšķiras no 25 dolāriem. Skatos – baigā rinda, sak, pienākšu vakarā, bet cilvēku straume ātri virzās uz priekšu, viss ir labi noorganizēts, arī atkal lielajos apskates objektos neiztrūkstošā somu skenēšana. Pabijām Ellisa salā, kur no 1892. gada līdz 1954. gadam nonāca visi imigranti, dažos gados pat miljons. Salā visiem ieceļotājiem tika veiktas medicīniskās un juridiskās pārbaudes. Imigrantus, kam atklāja lipīgas slimības, varēja arī sūtīt atpakaļ. Ellisa salas Imigrācijas muzejā bija aplūkojamas arī to laiku karikatūras, kurās vietējie iebraucējus lielākoties attēloja kā darba atņēmējus. Ir vērts aizbraukt uz Džērsisitiju, no kurienes tumsā paveras iespaidīgs skats uz Manhetenu. Izkāpjot Džērsisitijā, uzreiz var sajust svaigo gaisu, kāda nav Manhetenā otrpus Hudzonas upei.
Jo ilgāks laiks pēc ceļojuma paiet, jo vairāk jūtu mazuma piegaršu. Vajadzēs vēl dziļāk iegrimt Ņujorkā. Ja plāno turp doties un prāto, vai nedēļu tur būs ko darīt, tad zini – būs!
Uzziņa • Nacionālā mākslas galerija Vašingtonā par brīvu, Metropolitēna mākslas muzejs Ņujorkā – 25 USD; • Iespēja palūkoties uz Ņujorku no Rokfellera centra pēdējā stāva – 25 USD; • Pusdienas diviem – ap 20 USD; • Nedēļas metro biļete – 29 USD. |
