Mobilā versija
+4.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
30. decembris, 2014
Drukāt

Anita Bormane: Kultūras spārnu atvēziens

Ērika Oša zīmējumsĒrika Oša zīmējums

Šis gads kultūrā gan saistībā ar Gaismas pils atklāšanu, gan lielā mērā pateicoties arī Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas statusam, norišu daudzveidības, nereti arī nozīmīguma un pirmreizības ziņā ir bijis viens no piesātinātākajiem Latvijas jaunāko laiku vēsturē. Protams, vēl jāseko pamatīgai analīzei par to, kā Rīga piepildīja kultūras galvaspilsētas misiju, kāda būs ietekme no šā skaistā gada, vai tas nebūs aizzibējis vien kā žilbinoši krāšņs mirklis. Var sūroties, ka Rīga tā arī būs palikusi bez taustāma atlikuma – nav mums nevienas jaunas, tieši ar Eiropas kultūras galvaspilsētas gada norisēm saistītas kultūras lielbūves – kā, piemēram, Ūmeo nesen durvis vērusī “Vären”, kas veidota kā vērienīga kultūras un uzņēmējdarbības simbioze.

Tomēr mana sajūta – lielā notikumu izvēle, iespēja pašiem līdzdarboties procesā nepaies bez pozitīvām sekām. Tiešām ceru, ka šis gads būs palielinājis Latvijā to cilvēku skaitu, kuriem kvalitatīvas kultūras klātesamība viņu dzīvē ir tikpat absolūti nepieciešama kā viselementārākais izdzīvošanas komplekts. Šajā ziņā simptomātiska šķita daudziem varas gaiteņos absolūti negaidīti lielā sabiedrības interese par Stūra māju, kas paradoksālā kārtā kļuva par vienīgo “jauno” vai, precīzāk sakot, “jaunapgūto” kultūras celtni Rīgā, beigās tomēr piespiežot valdību un apsaimniekotājus sākt kaut gliemeža ātrumā, tomēr vismaz kaut kādu kustību, lai to saglabātu kā vietu mūsu nesenās traģiskās vēstures apzināšanai.

Manu personīgo spilgtāko šā gada mirkļu zvaigznājā ir Vijas Celmiņas un Gustava Kluča izstādes – abas tik atšķirīgas, tomēr absolūti unikālas un domāšanu ietekmējošas, krāšņais deju lieluzvedums “Lec, saulīte” Daugavas stadionā, Pasaules koru olimpiādes trakā nedēļa, kuras laikā Rīga zaigoja visās pasaules krāsās, izstāde “1514. Grāmata. 2014” kā izsmalcināti meditatīvs ceļojums renesanses cilvēka domāšanas pasaulē, koncerts “Dzimuši Rīgā” – izcils savā kvalitātē un mērogos. No jaunākajiem notikumiem – nesenais kino maratons un it sevišķi Herca Franka pēdējā filma “Baiļu robeža”, Artura Maskata un Liānas Langas opera “Valentīna” kā nacionāli nozīmīga un brīnišķīgā mūzikā ietērpta liecība par to, kas nekad nedrīkst atkārtoties.

Šo uzskaitījumu varētu vēl turpināt, drīzāk jāvaicā – un kas tālāk? Vai spēsim arī ikdienišķos apstākļos bez liela, tieši šim mērķim paredzēta budžeta uzturēt sajūtu, ka viss notiek šeit un tagad un – Rīgā? Vai arī būsim gatavi dzīvot pa vecam?

Šis gads ir nozīmīgs arī ar to, ka beidzot sākusies reāla virzība Latvijas simtgades kultūras programmas izstrādē. Nākamais gads šajā ziņā būs daudzējādi izšķirošs, jo tās izdošanās lielā mērā atkarīga no tā, cik plaša sabiedrība būs gatava iesaistīties. Šobrīd liekas, ka inerce un vienaldzība vēl ir pārāk liela.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+