“LA” latvietim ir kļuvusi kaut kas vairāk nekā drukātās papīra lapas 0
“Latvijas Avīze” šodien ir vai vienīgā latviskā gara institūcija, kas kopā ar “Mājas Viesi”, “Praktisko Latvieti”, ar “Lata romāniem”, kalendāriem un pielikumiem ar aptaujām, konkursiem, ar tautiskuma veicināšanas akcijām ir ieguvusi ne tikai valstisko vērienu, bet ir visobjektīvākā un visdemokrātiskākā autoritāte, kas pauž tautas garu, vēlmi un liecina, ka mēs neesam tik samaitāti, kā tirgus ideoloģija to sludina un alkst redzēt.
Ik rītu, tiklīdz atveru acis, es ieraugu “Latvijas Avīzes” Naudas koku – tautas atzinības balvu par “Rūdolfa mantojumu”. Šo filmu Kultūras ministrija neatzīst, tur mājas arestā, nelaiž pasaulē un neļauj turpināt. Pieminu to ne jau sūdzoties, bet smejoties par viņu snobismu, divkosību un pateicoties “Latvijas Avīzei” par visaugstāko apbalvojumu, kādu nevar piešķirt neviena žūrija. Paldies arī par gatavību palīdzēt ne tikai man, bet ikvienam nacionālam centienam. Es ticu, ka tauta visu noliks savās vietās, un zinu, ka “Latvijas Avīze” latvietim ir kļuvusi kaut kas vairāk nekā drukātās papīra lapas.
Pirms daudziem gadiem, uzzinājis, ka Jēkabpilī tante Anniņa cītīgi lasa “Lauku Avīzi”, dod laikrakstu kaimiņienēm un pieprasa atpakaļ, lai krātu, sāku pasūtīt viņai avīzes gada abonementu un pasniedzu to kā Ziemassvētku dāvanu. Jā, bet kas ir Anniņa?
Viņa bija tā zelta sirds, kas pēc savas māsas Olgas nāves – gluži jauna meitene pašos precību gados – atteicās no personīgās dzīves un pieņēma aizbildniecībā trīs bāreņus, starp kuriem biju arī es. Mūsu tēvs – latviešu leģionārs – mita Anglijā. Mēs dzīvojām trūkumā, bet gaišā gudrības pielūgsmē, turot vislielākajā cieņā grāmatas. Pie kādiem tik pēckara gaismekļiem tās tika lasītas! Spēlējām teātri. Anniņa atbalstīja manu tieksmi uz mākslām un izglītību. Tā augām, izgājām pasaulē. Pati Anniņa apprecējās tikai tad, kad mēs, viņas audžubērni, jau bijām pie vietas. Pat meitu dzemdēja un Dievs deva laimi arī mazmeitas auklēt. Vecumdienās, lai būtu tuvāk saviem sirds bērniem un radiem, kas visā Latvijā, viņa pārcēlās uz Jēkabpili. Pašā Latvijas viducī. Mums visiem kļuva ērti viņu apciemot.
Es ieraudzīju, ka Anniņa ne tikai lasa, bet arī kopj savu nu jau “Latvijas Avīzi” kā dzīvību. Kad biju pārsteigts par to, ka viņa izlasa itin visu, šī savukārt brīnījās, kā tā var nelasīt, ja cilvēki ir rakstījuši. Tas vienkārši esot nepieklājīgi. Citu darbu vajagot cienīt! Arī pašu avīzi viņa godā un cieņā turēja, neizmantoja citām vajadzībām kā tikai lasīšanai.
Un labdarībai, lai ir ko lasīt arī kaimiņienēm. Tikai ar norunu, ka tās gluži kā bibliotēkā nāks atpakaļ, lai jau trešajā lokā kā lasāmviela dotos tālos Eiropas un Krievijas ceļos līdzi znotam Verneram, kas vadāja starptautiskās kravas.
Neaizmirstams un aizkustinošs bija Anniņas katra gada nogales satraukums. Kā jau vecumā pieklājas, bieži vien daža uzmācīga doma lāga cilvēkiem neļauj pat naktīs gulēt. Un viņai tas bija sa-traukums par nākamā gada iespējām. Jau septembrī Anniņa zvanīja, izplūda pateicībās par gada abonementu un lūdza tā vairs nedarīt, jo tas taču esot ļoti dārgi. Bet, ja jau es tā gribot, lai pasūtot tikai trim mēnešiem. Tālāk tad jau viņa pati. Bet tas jādara laikus, lai būtu dāvanu pielikumi, kādi nu kad tie kopā ar kalendāru nāca klāt. Protams, mierināju, ka ar prieku pasūtīšu visam gadam un ka man tā nav nekāda dārdzība. Vienkārši vēl par agru. Tā tas tik tiešām arī bija. Tikai ne viņai. Pēc mēneša Anniņa atvainodamās kautrīgi zvanīja atkal. Un no jauna lūdza tā netērēties viņas dēļ. Bet pie reizes pastāstīja, cik noderīgs ir “Praktiskais Latvietis”, kas atbildējis arī uz viņas un kaimiņieņu jautājumiem. Un jau nez kuro reizi palielījās, ka viņai vienīgajai Jēkabpils Bauskas ielā ir abonements visam gadam. Būs atkal! – es apgalvoju un pasūtīju, tiklīdz sākās parakstīšanās. Ar kalendāru vienreiz gadījās kaut kāda aizķeršanās. Tas tik bija satraukums! Bet viss nokārtojās. Un tā “Latvijas Avīze” mūsu Anniņai kļuva gluži vai par dzīvesveidu.
Taču mazpamazām mūsu lāga dvēselīte kļuva dīvaina. Viņa runāja par cilvēkiem, kas ieradušies ciemos, kaut zinājām, ka tā nav tiesa. Un tad pie viņas sāka nākt tādi, kas sen jau viņsaulē, līdz tante savu māju vairs nepieņēma un nesaprata, kāpēc jādzīvo svešā malā, svešās istabās, kur dīvainā kārtā ir nokļuvis viņas dīvāns, grāmatu plaukts un viņas avīzes.
Vienīgi pagalma vārtiņi ar pastkastīti bija savā vietā un laikā, lai Anniņa katru rītu ar smaidu izņemtu savu “Latvijas Avīzi”. Tie bija ikdienas realitātes vienīgie mirkļi. Viņa šķirstīja, lasīja, grima domās. Pagātne mijās ar tagadni. Mīļie, tuvie cilvēki kļuva agrāk neredzēti.
Viņas atmiņa glabāja tos jaunus, kādi izskatījās pirms gadiem četrdesmit. Vienīgi mani atcerējās un stāstīja kaimiņienēm un meitai, ka es nākot pie viņas ciemos. Un tas gadījās vai katru dienu, kaut arī tā nebija tiesa, jo dzīvoju Rīgā un uz Jēkabpili aizbraucu gaužām reti. Īstenībā tā bija “Latvijas Avīze”, kas personificēja mani. Pēdējos gados radi lūdza vairs nepasūtīt, jo tante tikpat kā nelasot. Bet uz pastkastīti iet? – es jautāju. Jā, – atbildēja viņas meita. Tas ir galvenais, es teicu un sirdī ar vainas apziņu sapratu, ka tik vien vēl varu kā par nieka santīmiem dienā pateikties Anniņai par upuri, ko nesusi manā labā. Bet ne tikai! Es apzinājos, ka pasūtu saikni ar pasauli, kas viņu atceras un katru rītu par to atgādina ar adresi uz avīzes malas. Un sapratu arī to, ka ”Latvijas Avīze” mūsu Anniņai vairs nav ziņu avots, bet līdzība ar Svēto sakramentu, kuru saņemot cilvēks jūt, ka ir vienots ar Radītāju. Tā viņa jutās vienota ar visu Latviju un tiem, kurus mīlēja un nepieņēma vecus. Vienīgi mani pieņēma, kāds esmu, un bija bezgala pateicīga par “Latvijas Avīzi” un arī par to, ka bērnībā, ejot uz skolu, esot sargājis viņu no kaimiņu suņiem. Kaut patiesībā tad vēl nebiju dzimis…
Nu Anniņa viņsaulē. Bet es ik reizi, paņemot rokās “Latvijas Avīzi”, jūtu, ka saņemu sveicienu no tālās bērnības, kad Vecmāmiņas mājās pie skala uguns latgaliski lasījām Jāni Klīdzēju, Viktoru Munduru, Albertu Sprūdžu. Lasījām Rūdolfu Blaumani, Annu Brigaderi, Birznieku-Upīti un savās ilgās kavējāmies Latvijā, kura Latgalei tika atņemta. Mēs lasījām un karsti ticējām labākiem laikiem, uz kuriem vadīs gara gaisma, kas staroja no latviski rakstītiem vārdiem.
Staro līdzi Latvijas mūžam, mūsu Anniņas mīļotā “Latvijas Avīze”! Un tad nu sakiet – kā man to nemīlēt?
