“LA” sāk publicēt Tīnas Tropas romānu “Zemdedzes tvanā” 0
“Latvijas Avīzes” lasītājiem Tīnas Tropas vārds nav svešs. Pirms diviem gadiem klajā nāca romāns “Kas tīrumā sēts”. Toreiz autore, ar sevi iepazīstinot, stāstīja, ka nāk no Lubāna klāniem un turienes daba palikusi gan acīs, gan sirdī līdz šim laikam.
Arī tādēļ, ka tajā pusē arvien vēl dzīvo mīļi un tuvi cilvēki, ar kuriem romānu autore sazinās ik dienas, kaut veselība vairs neļauj aizbraukt ciemos un sajust purvāju rūgteno smārdu.
Jaunais romāns “Zemdedzes tvanā” ieved šīsdienas lauku realitātē – ciematos, kuri izzūd, to iedzīvotājiem novecojot un aizejot mūžībā vai arī spēka gadu ļaudīm aizbraucot svešumā naudu pelnīt. Šādā ciematā uz palikšanu ierodas savāds pāris – uzņēmējs Filips, apaļīgs un šķietami omulīgi labsirdīgs vīrs, un viņa kārnā, nesabiedriskā, noslēgtā sieva Izidora. Filipa gaitas visam ciemam kā uz delnas, jo viņš savā azartspēļu atpūtas namā nodarbina arī vietējos. Par Izidoru zināms vien tas, ka viņa laiku pa laikam nozūd. Taču neviens pat nenojauš, kādu Filipa noziegumu Izidora sāpošu sirdi slēpj, cerēdama reiz vīram atriebties. Savukārt Izidora tikai nejaušības dēļ atklās vēl kādu senākas pagātnes noslēpumu un iepazīsies ar Filipa māti…
– Lasot romānu, neviļus atkal un atkal gribas sev uzdot jautājumu: kā cilvēks var izturēties tik nežēlīgi, tik akli sekot savām iegribām…
– Mūsu pasaules Radītājs ir bijis nežēlīgs. Varbūt pār plecu tam lūrējis pats Nelabais un ievedis savas korekcijas, ka pašos pamatos viss uz šīs zemītes iedibināts netaisnīgi. Katra suga var izdzīvot tikai uz kādas citas rēķina.
Cilvēks arī ir tikai dabas daļa, bet, būdama augsti attīstīta būtne, spēj būt gan apbrīnojami žēlsirdīga, labestīga, bet diemžēl arī neiedomājami zvēriska, nesaudzīga naida izpausmēs, spēj izdomāt, kā izmantot, pakļaut citus sev, spēj spīdzināt, mocīt, nogalināt ne vien zemākās sugas un ne tikai iztikai, bet arī savus līdzcilvēkus. Izdomai nav robežu.
Vai cilvēki drīzāk labi vai ļauni? Es domāju, absolūtu patiesību nevarēs pasacīt neviens. Bieži rīcību nosaka apstākļi, kā to mācījusi vecā pedagoģijas teorija, vai arī gēni – kā apgalvo jaunā teorija. Cilvēka tādu vai citādu rīcību var izšķirt spēja kritiskos brīžos savaldīt emocijas. Īpaši tās naidpilnās, melnās, kas ātri noved pie nespējas saredzēt sarkano līniju.
Krītot dzelzs priekškaram, pavērušās ne vien citu valstu gaišās puses, bet pretī gāžas arī izjukušas, pabirušas mēslu miskastes, pa kurām bez jebkādām morāles bremzēm, bez apdomas un saprašanas rokas ne viens vien garīgi nelīdzsvarots indivīds, cenšoties ko pielāgot sev un ar panākumiem. Pēdējais laiks atjēgties, nevākt pasaules mēslus, ļaunuma drazas. Vai nepietiek jau prostitūtu, narkomānu, līmes ostītāju? Pat cilvēku tirgum jau piegādājam savu Latvijas “preci”. No tā, ko apkārt redzu un dzirdu, jāsecina, ka ļaunuma sēklai pašreiz, šķiet, auglīga zeme mūsu Latvijā.
Romānā ļaunais tēls Filips pieskaitīts tiem, kuriem ir zināmas novirzes garīgajā veselībā. Nespēju pieņemt, ka tepat mūsu Latvijā dzīvo un brīvi staigā normāliem cilvēkiem pieskaitīti bērnu varmākas.
– Jūsu tēlotā Silakakta iemītnieki spēj gan vienoties un palīdzēt viens otram, gan arī izspiegot kaimiņus. Kas, pēc jūsu domām, ir labas kaimiņu sadzīvošanas noslēpums laukos?
– Neesmu pārliecināta, ka kapitālisma apstākļos vispār iespējama laba sadzīvošana. Tik daudz esam mācīti – katram jārūpējas pašam par sevi, viss jāgādā pašam, neviens neko neiedos… Laukus šobrīd man gribas dalīt divās daļās, kas stipri vien atšķiras. Tajos laukos, kur ietilpst kāds ciemata centrs ar apkārt piegulošām lielākām vai mazākām saimniecībām, ražojošām vai naturālām, kur ir vēl veikals, varbūt pasts, ambulance. Skolas gan ne visur vairs. Šajos laukos, laikam pateicoties vietējai inteliģencei, nav rimusi kultūras dzīve. Manuprāt, šajos laukos saskaņu traucē cilvēku noslāņošanās.
Darba devēji cenšas ekonomēt uz darba ņēmēju algām, darba ņēmēji savukārt, jau tā juzdamies pazemoti par kalpa godu, vēl vairāk uzskrūvējas par niecīgo atalgojumu. Ja būtu darba vietas ar kaut cik atbilstošu atalgojumu, varbūt arī mūžīgie bezdarbnieki censtos atmest savu titulu, iekļaujoties darba tirgū.
Bet ir vēl citi lauki – ciemi un ciemati, kas lēnām izmirst. Ļaudis, kas tur vēl palikuši, cieši pieķērušies savam dārzam celiņa galā, liepai pagalmā vai ozolam kalnā, kur Jāņos vainagi vīti. Tiesa, jaunu seju tur maz. Ar apbrīnojamu sīkstumu vecā paaudze vēl turas pie savas dzimtas sākotnes. Šeit saskaņa nav zudusi. Tur pat melnā ziemas naktī pa netīrītiem, aizsnigušiem ceļiem katrs, lai cik pašam vairs spēka, bridīs pie kaimiņa, ja būs vajadzīga palīdzība. Autoveikals tur ierodas labi ja reizi nedēļā, īpaši ziemā apgrūtināta nokļūšana gan uz ambulanci, pastu, darbu, ja kādam jaunākam tāds vēl ir. Tā vien liekas – jo smagāk dzīve tos spiež, jo ciešāk tie turas cits pie cita.
– Kā vērtējat pašreizējo valdības politiku atbalstīt cilvēku aizplūšanu no laukiem?
– Ar vienu vārdu – negatīvi. Prātā nāk kāda nu jau vēsturē aizgājuša vadoņa, ūsainā tētiņa iecienītais teiciens: “Nav cilvēka, nav problēmas.”
Kaut kas no tā arī šajā valdības politikā, vai nu tas būtu domāts kā īslaicīgs risinājums – lai brauc, lai gādā paši par savu izdzīvošanu, lai ķepurojas, mēs tikmēr stutēsim ekonomiku, lai valsts kasē skanēdami ripotu eiro. Taču eiro ripo skanēdams, nevis čaukstēdams, bet ar sīknaudiņu kase var piepildīties tikai ļoti, ļoti ilgā laikā, īpaši, ja vienmēr vēl vajadzīgs kam pagrābties.
Tik ilgi, līdz aizbraucēji un to pēcnācēji vairs negrasīsies atgriezties atpakaļ šādā sagrabējušā graustā, kur neviens vairs viņus arī nesagaidīs. Palikušie vecīši jau pa vienam vien būs pārcēlušies uz aizgājušo mūža mājām, tad būs piepildījies jau tagad dažu politiķu pareģotais lauku gals. Nebūs latvieša, nebūs viņa lauku.
