Latvijā
Sabiedrība

Laba sirds, stipra dūre. Saruna ar Mairi Briedi 16

Foto – Valts Kleins

MAIRIS BRIEDIS. Te varētu likt punktu, jo diez vai starp mūsu lasītājiem ir kāds, kas nezinātu šo vārdu. Profesionāla boksera karjerā viņam ir bijušas divdesmit divas cīņas un divdesmit divas uzvaras. Šī gada 1. aprīlī viņš izcīnīja Pasaules boksa padomes (WBC) čempiona titulu pirmā smagā svara kategorijā. Tas ir unikāls notikums Latvijas sporta vēsturē.

“Latvieši ir stipra tauta” bija pirmie vārdi, ko Mairis Briedis pateica kā pasaules čempions boksā. “Mans dopings ir mana tauta” – šie Maira Brieža vārdi kļuva par pagājušā gada spārnoto teicienu.

Šādi es sāku vēstuli Valsts prezidentam, kurā par izcilību sportā, par tēvzemes mīlestību un Latvijas vārda nešanu pasaulē lūdzu piešķirt bokserim Mairim Briedim Triju Zvaigžņu ordeni. Vēstuli ir parakstījuši divsimt piecdesmit trīs visdažādāko profesiju pārstāvji – preses un televīzijas žurnālisti, ārsti, arhitekti, mūziķi, policisti, zinātnieki, menedžeri, uzņēmēji, juristi, skolotāji. Ordeņa kapituls par mūsu ierosu lems nākamajā sēdē, kas notiks rudenī.

Ir svētdienas vakars, pagājusi nedēļa, kopš Maira triumfālās atgriešanās. Uz mūsu tikšanos viņš ierodas no “Radio SWH”, kur tikko ir bijis stundu garš tiešais ēters. Priecājos, ka Mairis neizrāda, cik noguris patiesībā viņš ir un ka traumētais ribas skrimslis joprojām liek sevi manīt.

Kad un kur sākas cīņa?
Ringā notiek cīņas galvenā daļa. Sākas viss ar gatavošanos, gan fizisko, gan psiholoģisko. Un ar atbildības izjūtu. Es neeju cīņā viens, kopā ar mani iet komanda. Un vēl es eju Latvijas vārdā. Tas uzliek milzīgu atbildību. Un arī motivē.

Grūtākais posms ir nedēļa pirms cīņas. Tu jau esi gatavs, bet vēl ir jāgaida. Tu dedz, bet vēl nav īstais laiks.

Kas palīdz nepārdegt?
Nepārdegt palīdz komanda, runā ar tevi, lai prātā nenāk nevajadzīgas lietas. Domā jau tu tik un tā, bet komanda palīdz domas ievirzīt pareizā gultnē. Palīdz vārdi, ko pasaka treneris, sieva, draugi. Arī līdzjutēju atbalsts ir ļoti svarīgs. Tas viss kopā iedveš pārliecību, kas ļauj un liek saņemties. Taču nekad nedrīksti kļūt pārlieku pārliecināts par sevi. Ja esi pārlieku pārliecināts, zaudē modrību. Boksā pat tad, ja tu visus divpadsmit raundus jūti, ka vinnē, nedrīksti atslābt ne mirkli. Jo viens sitiens var visu izšķirt.

Galerijas nosaukums

Kas notiek brīdī, kad dodaties uz ringu?
Koncentrācija ir tik liela, ka tā jau ir tāda kā pašhipnoze, tu ieej transā.

Reizēm filmās rāda, ka cīnītājs spriedzes brīdī vairs nedzird publikas aurus, reālās skaņas pazūd, ir tikai sirdspuksti…
Tā tas ir mākslas filmās. Es dzirdu visu, kas notiek. Ir tāds kā tunelis, pa kuru eju uz ringu. Pirms cīņas ar Huku sajūta bija, kā elektriskajā laukā ieejot, skudriņas un spriedze, bet es dzirdu, ka publika kliedz, un dzirdu arī, ko kliedz. Tajā brīdī notiek transformācija. Esmu koncentrējies aiziet līdz ringam un izdarīt savu darbu. Perfekti.

Transformācija, kurā Mairis, kam laba sirds, pārtop par Mairi, kam stipra dūre?
Tā var teikt. Mana komanda ir ievērojusi: ikdienā un ringā es esmu kā divi dažādi cilvēki.

Kura cīņa līdz šim ir bijusi grūtākā?
Katra cīņa ir bijusi grūta un ne tikai fiziski, arī psiholoģiski. Čečenijā jutu lielu emocionālu spiedienu. Cīņa ar Duradollu nebija viegla. Nekad nav bijis tā – atnākšu un paņemšu uzvaru. Katrai cīņai nopietni gatavojamies, katra cīņa ir psiholoģisks pārbaudījums. Tas šajā sporta veidā ir pats sarežģītākais.

Vai var teikt, ka galvenā cīņa ir jāizcīna ar sevi un sevī?
Jebkurā sporta veidā notiek cīņa ar sevi. Ir jāizdara viss, ko tu spēj, un, kad šķiet, ka vairs nevari, jādara vēl. Un tad vēl. Izturības treniņš, protams, ir cīņa ar sevi. Taču boksam ir vēl tā specifika, kādas nav citos sporta veidos: tu esi piekusis, bet tev jāturpina cīnīties, un plus pie tā tev sit. Bokss ir sporta veids, kurā tu cīnies ne tikai par titulu, bet arī par savu dzīvību. Tev ir jāiztur – gan fiziski, gan psiholoģiski.

Ko sports ir devis jums kā personībai?
Sports mani izvilka no dziļas bedres. Pusaudža gados visādi ir klājies. Kopmītnes un iela, kur visi zēni pīpēja, vienmēr aliņš rokās. Cigaretes un alkohols man nekad nepatika, nāca klepus, bet – gribi vai negribi – bija jātur līdzi. Bezdarbība un vide ievelk, ne katram pietiek spēka turēties pretī. Kamēr esi pusaudzis, šķiet, ka dzīvosi mūžīgi, vienmēr būsi jauns un spēcīgs, nedomā par to, ka mirkļa baudas dēļ tu iznieko savu mūžu, ka vienā brīdī organisms vairs nespēs cīnīties ar tām indēm un vienkārši sabruks. Kad sāku nodarboties ar sportu, sajutu, ka cigaretes un alkohols traucē. Man bija divi varianti: vai nu turpināt slīdēt lejup, vai arī iet pilnīgi citu ceļu, daudz grūtāku, jo treniņos ir jāsvīst, tur tev asiņu garša ir mutē.

Nejaušību nav!
Tieši tā! Gan jau Dievs tā gribēja, un tā tam bija jānotiek. Paldies, ka aizgāju nevis neceļos, bet sportā.

Vai draugs Ilmārs, kam četrpadsmit gados devāties līdzi uz pirmo treniņu, vēl boksējas?
Nē, sen jau vairs ne. Viņš toreiz negribēja viens pats pēc skolas iet garo gabalu no Juglas uz Mežciemu. Aicināja arī citus, bet es vienīgais biju ar mieru, gājām divatā.

Jūsu pirmais nopietnais treneris bija Vasilijs Čerņigovs, četrpadsmit gadus kopā nostrādājāt. Tagad nu jau četrus gadus jūsu treneris ir Sandis Kleins. Ko esat guvis no viena un ko no otra?
Vasilijs Čerņigovs ir ielicis pamatu visam, kas man tagad ir. Viņš mācīja boksēties nestandarti, neparedzami, lai pretinieks nevar tevi lasīt kā grāmatu, lai katru reizi tu esi citāds. Kleins to visu ir pieslīpējis. Pieslīpēšana ir ļoti svarīga – tev kā zobena asmenim vienmēr ir jābūt asam. Neko jaunu iemācīt vairs nevar – boksā ir trīs sitieni, kas jāizdara īstā laikā un īstā vietā. Protams, svarīga ir arī izturība, pareizs spēku sadalījums pa divpadsmit raundiem, tomēr pamatā ir trīs sitieni, no kuriem iespējams izveidot visdažādākās kombinācijas.

Kāda ir galvenā pieredze, ko guvāt cīņā ar Huku?
Lielākā pieredze gūta nevis pašā cīņā, bet pirms tās. Ir labi zināt, no kā jāuzmanās. Un ka vispār tādas lietas ir iespējamas. Jāpaļaujas uz intuīciju, mēs pareizi darījām, ka dzīvojām inkognito, nevis rīkotāju piedāvātajā viesnīcā. Turpmāk vēl nopietnāk analizēsim līgumus, pirms tos parakstīsim.

Boksā – kā ikvienā cīņas sportā – ir atļautas un neatļautas lietas. Cik bīstams ir sitiens pa pakausi?
Bīstams, ļoti bīstams. Tāpēc arī aizliegts. Tur atrodas mazās smadzenītes, kas atbild par vestibulāro aparātu. Mūsu cīņā kustību koordinācija ir ļoti svarīga, bet sitiens pa pakausi izsit no līdzsvara. Kamēr bokseris mēģina atgūt koordināciju un koncentrēšanās spēju, pretinieks var netraucēti uzbrukt. Diemžēl Huks daudzās cīņās ir vinnējis netīri.

Jūs vairākas reizes rādījāt, ka varat to pašu, tomēr nedarāt. Kas palīdz saglabāt iekšējo līdzsvaru?
Cīnoties ar negodīgu pretinieku, tu nedrīksti zaudēt ne tikai cīņu, bet arī sevi.

Parunāsim par naudu. Par pirmo profesionālo cīņu jūs saņēmāt piecdesmit eiro. Tagad daudzi grib zināt, cik liels ir aprīļa uzvaras honorārs. Taču es gribu jautāt ko citu: vai līdz cīņai ar Huku honorāri par uzvaru spēja nosegt sagatavošanās izdevumus?
Nē. Bija sponsoru nauda, ko var redzēt manās deklarācijās, taču tā neaizgāja man, lai nopirktu mašīnu vai džinsa bikses. Ir jāmaksā trenerim, jāmaksā ārstam, visai savai komandai, viņiem katram ir ģimene, neviens nestrādā par velti. Visdārgākā pozīcija ir sparinga partneri. Pirms cīņas ar Huku viņi man bija četri. Visiem jāapmaksā lidmašīnas biļetes, viesnīca, ēšana un honorārs, kura dēļ viņi brauc un strādā. Ir bijis tā, ka es piemaksāju no savas policista algas, lai varētu sagatavoties cīņai.

Vai turpināsiet darbu policijā? Ne jau naudas dēļ.
Būt par policistu nav naudas jautājums, tā drīzāk ir statusa lieta. Jau desmit gadus strādāju policijā. Gribētu turpināt savienot darbu un sportu, cik vien ilgi tas būtu iespējams. Par savu nodaļu varu teikt tikai pašu labāko – gan par priekšniekiem, gan par kolēģiem. Tāpēc, kamēr būšu vajadzīgs policijai, strādāšu.

Tas, ka esat policists, ir mainījis daudzu cilvēku priekšstatu par boksu.
Man prieks, ka tā. Viens no maniem mērķiem bija atdzīvināt boksu Latvijā. Pirms gadiem pieciem sešiem par to šeit vispār nerunāja, daudziem šķita, ka boksā trenējas vai nu huligāni, vai tie, kas saistīti ar mafiju un reketu. Negribēja iet uz treniņiem, jo baidījās. Tagad situācija ir mainījusies. Kad es vēl trenējos “Vefā”, redzēju, ka uz treniņiem sākuši nākt arī uzņēmēji un juristi. Tikai vajag gudru treneri, kas saprot, ka nedrīkst sparingā likt juristu, kam nākamā dienā jāstrādā, ar pusprofesionāli. Sparingojot tomēr sit pa galvu, tam, kam mazāka pieredze, ir grūtāk izvairīties no sitiena. Bet, ja trāpīts pa galvu, nākamajā dienā tas dators nestrādās tik labi kā citām reizēm. Tāpēc es ieteiktu tiem, kam nākamajā dienā jāstrādā, labāk treniņā pasist pa maisiem, palēkāt ar lecamauklu, uztaisīt koordinācijas vingrojumus, atstrādāt sitienus. Sparingot var brīvdienās, vienu reizi nedēļā. Protams, arī pēc sitiena pa galvu domāšana atjaunojas, taču tam vajadzīgs laiks.

Kur bīstamāk – uz ielas vai ringā?
Uz ielas, viennozīmīgi. Uz ielas nav ne tiesnešu, ne noteikumu, var būt naži, kāds no aizmugures var iesist vai salauzt degunu. Arī man degunu salauza nevis ringā, bet uz ielas. Bija tumšs, redzēju, ka izcēlies ķīviņš, izkāpu no mašīnas, rokas kabatās, un tad kāds puišelis iesita no sāniem un salauza man degunu. Tāpēc jābūt uzmanīgam, jāizvērtē situācija, reizēm labāk ir pāriet ielas otrā pusē vai aizmukt. Dzīve nav mākslas filma, kur Džekijs Čans viens pats izmētā desmit bruņotus huligānus.

Vai bail jums kādreiz ir bijis?
Ir. Boksā zini, ka tev sitīs pa galvu. Tev ir izdzīvošanas baiļu sajūta. Sākumā mēģini sevi saudzēt, baidies, ka tik tev nepārsit degunu. Ar laiku viss mainās. Man ir bijis vairāk par trim simtiem cīņu, baiļu vairs nav, tomēr ir satraukums. Tagad galvenais – parādīt labāko no visa, ko varu. Jo, kā jau teicu, es boksā vairs nepārstāvu sevi vien, tagad es esmu Latvijas pārstāvis. Manu cīņu redz miljoni.

Ko dod publika?
Enerģiju, spēku, iedvesmu. To, kas palīdz uzvarēt.

Kas bija pirmais, ko, atgriežoties mājās, izdarījāt kopā ar bērniem?
Vecākie dvīņu puikas Ričards un Daniels ar savu mammu, manu pirmo meiteni, dzīvo Anglijā, viņus pēc cīņas vēl neesmu saticis. Bet mājās ar sievu un dēliem Brendanu un Rafaelu vienkārši samīļojāmies, bijām kopā. Tas ir tik labi.

Ko jums nozīmē ģimene?
Ģimene ir pats galvenais. Izpriecas beidzas, draudzība arī var beigties, bet ģimene vienmēr ir ar tevi, vienmēr atbalstīs tevi, sapratīs.

Jūlija, mana sieva, ir gudra. Viņa audzina mūsu bērnus. Cik un ko tu bērnos ieguldīsi, to pēc tam arī dabūsi atpakaļ.

Vai puikas izrāda interesi par boksu?
Daniels Anglijā gāja uz boksa treniņiem, taču dabūja pa degunu un nobijās, vairs neiet. Brendans iet uz peldēšanu, šaha skolu, rokdarbiem un tagad arī uz boksu. Cik ilgi izturēs, nezinu. Es nespiežu, tā ir viņa paša izvēle. Mazākajam ir trīs gadi.

Reiz teicāt, ka neatceraties, kad pēdējo reizi esat ēdis ceptus kartupeļus. Pirms cīņas ir jāievēro stingrs ēšanas režīms, tas skaidrs. Bet tagad?
Ar laiku man ir izveidojušies ēšanas paradumi. Patlaban ēdu vieglu pārtiku, jo vienkārši negribas piebāzt kuņģi. Gatavojoties cīņai, tad gan ir jāēd pareizi. Es ķermeni vienmēr salīdzinu ar krāsni. Mums mājās ir īsta malkas krāsns. Ja metīsi tajā visu, kas pagadās, mitru un satrūdējušu, dūmos, gruzdēs, bet nedegs. Ja liksi sausu bērza malciņu, degs labi un dos siltumu. Ēdiens ir vajadzīgs, lai būtu spēks, enerģija, izturība. Taču ir vēl kāds aspekts. Nesen runāju ar Ivaru Kalviņu, vienu no pasaulē gudrākajiem ķīmiķiem. Viņš pastāstīja arī par to, cik svarīgs ir iepakojums, kādā pārtika atrodas. Piemēram, turēt ūdeni vai olīveļļu plastmasas pudelēs vai alumīnija kārbās diemžēl ir kaitīgi! Bieži vien mēs par tādām lietām nedomājam, attopamies, kad ir jau par vēlu. Tāpēc tik svarīgi ir ieguldīt zinātnē.

Kā atgūstat spēkus?
Kā kurā reizē. Ziemā tīru sniegu, vasarā pļauju zāli.

Kas palīdz saglabāt godīgumu cīņā un dzīvē?
Tas ir ticības jautājums. Es ticu Dievam. Daži saka, ka ticība ir vājuma pazīme. Nē, ticībā ir spēks. Tā pasargā mūs no ļauna. Ja cilvēkiem nebūtu ticības, pasaulē valdītu haoss. To jau redzam no tā, kas notiek visapkārt. Baušļi nav aizliegums, baušļi ir brīdinājums. Ja es puikām saku, lai nebāž pirkstus ugunī, tas taču nenozīmē, ka es ierobežoju viņu brīvību. Viņi jau var tos pirkstus iebāzt. Un apdedzināties.

Nesen ieminējāties par iespēju izveidot savu boksa skolu sporta kompleksā, ko Rīgā domā uzcelt Kristaps Porziņģis.
Nu, tas pagaidām tāds nākotnes plāns. Galvenais, gribu darīt visu, lai iedvesmotu cilvēkus nebraukt no Latvijas prom. Ja paliksim trijatā, kas trenēsies? Esmu daudzās valstīs pabijis, redzējis, kā tur cilvēki dzīvo. Latvijā ir vislabāk. Patiešām. Te esam piedzimuši, te ir mūsu enerģijas lauks. Tāpēc politiķiem būtu jādara viss, lai cilvēki no Latvijas nebrauc prom. Lai Latvija būtu maza paradīze. Mums ir viss, lai tā varētu notikt, brīnišķīga daba, brīnišķīgi cilvēki. Katram tikai jādara savs darbs. Tik labi, cik vien iespējams.

Cik noprotu, ar zvaigžņu slimību jūs nesirgstat.
Tā sen izslimota, vēl pusaudža gados. Kad septiņas reizes pēc kārtas biju Latvijas čempions, tad gan šķita, ka esmu pats labākais, spēcīgākais, neuzvaramais. Līdz dabūju nokautu. Tad tās zvaigznes pašķīda. Sapratu, ka man, lai kļūtu par labāko, vēl tāls ceļš ejams.

Tagad liels šī ceļa gabals ir sekmīgi noiets. Bokserim WBC josta ir pati nozīmīgākā.
Jā, ilgus gadus tas bija sapnis. Šo jostu savulaik ieguvuši Muhameds Ali, Maiks Taisons… Tagad, kad sapnis piepildīts, saprotu, ka nekas vēl nav galā. Tas nav karjeras augstākais punkts. Kā saka mana sieva: tagad tikai viss sāksies. Pārejam nākamajā līmenī. Būs grūtas cīņas, čempioncīņas. Tagad šis tituls ir jāaizsargā. Jo vairāk reižu to spēšu, jo lielāks būs mans sasniegums. Lai skatītāju miljoni var teikt: Latvijā dzīvo maza, bet spēcīga tauta.

LA.lv