Labais Cilvēks. Ilzes Eņģeles romāna fragments 0
Piedāvājam ieskatu Ilzes Eņģeles romānā “Labais cilvēks”, kas grāmatā iznāks jūnijā.
Larisa
Larisa pacilāta dungoja dziesmiņu. Garās Lieldienu brīvdienas priekšā, un šodien ir īsā diena! Poļakova kungs parasti šādās dienās dodot atļauju beigt darbu pat pusdienlaikā, bija informējusi Ieva, tomēr pagaidām nekas tāds nebija ziņots, laikam vainīgs bulgāru projekts, vaiga sviedros nu rāvās ne tikai Sniedze ar palīgu, bet arī Larisa un Ieva.
Ieva šo nastu, kas viņai tika uzgrūsta, pat nepiedāvājot darba likumdošanā noteikto piemaksu par papildu pienākumiem, nesa klusējot, nevienam nesūdzoties. Lielos un solīdos starptautiskos uzņēmumos, kā Ieva bija stāstījusi, par papildu pienākumiem vienmēr godīgi samaksāja, bet, kad Larisa vēlējās pārbaudīt šo informāciju pie Ritas, sastapās ar Ritas smiekliem. Tā nu Larisa īsti netika gudra, kam taisnība. Iespējams, Rita nebija pietiekami informēta?
Ņemot talkā biznesa vadības studijās iegūtās zināšanas, Larisa secināja, ka Poļakova kungs izvēlējies elastīgu cilvēkresursu vadības metodi, un iecienītākās bija koučings, kā arī tempa noteicēja metode, kas piemērota kvalificētai profesionāļu komandai. Neaktīvi ļautiņi, kuriem vajadzētu piemērot autoritatīvu vadības stilu, šeit neuzkavējās, Poļakovs ātri un brutāli tika no viņiem vaļā. Kad Larisa ar savām atklāsmēm bija dalījusies ar Jāni, viņš izvirzīja hipotēzi, ka Poļakovs gluži kā Ostaps Benders ar šahu diez vai pats apjēdza, ka pielieto tik izsmalcinātas personālvadības metodes. Pēc Jāņa domām, Poļakovs bija īsts vecis, kas vēlējās taisīt naudu, un tā bija viņa metode.
Poļakova kungs bija pacenties arī šodienas svētkos: uz katra darbinieka rakstāmgalda greznojās glīts šokolādes zaķis. Salduma gabaliņš iesaiņots čaukstoši caurspīdīgā maisiņā, rotāts ar raibu lentīti. Sīkums par latu, bet patīkami. Astotajā martā dāmām tika kosmētikas paraudziņu komplekts, un tas bija patiesi iespaidīgs maisiņš! Valentīna dienas rīts gan bija bijis krietni nabadzīgāks: sirds formas kociņkonfektes.
Ievas vīrs torīt pārtrumpoja Poļakova kunga pūliņus, jo bija atsūtījis uz darbu rožu pušķi izmeklēti sārtā krāsā! Tas bija līdz asarām aizkustinoši, un kurš gan saka, ka vietējie vīrieši esot neromantiski un vienaldzīgi! Kolektīva lielākā pļāpu kule, biroja administratore Una gan centās iegalvot, ka puķes Ieva esot atsūtījusi sev pati. Larisa Unu nenosodīja – visticamāk, jāvaino dzīvē krājies sarūgtinājums un mūžīgās brīvprātīgās virsstundas darbā. Izveidojās nesaraujams aplis, kurā riņķoja Una un zaudēja laiku, un, kā prātīgi norādīja Ieva, gan Unai aiz muguras, lai nesāpinātu nabaga vecmeitu, arī cerības tikt pie bērna.
Larisa domīgi aplūkoja liegi sārto franču manikīru. Jāaprunājas ar Ievu, nabaga kolēģe būtu jāpiesaka pārvērtību raidījumam vai lappusītei sieviešu žurnālā.
Kamēr Una, kas visādi citādi bija valodīga, sabiedriska un asprātīga, neiemācīsies izcelt savus dotumus, pretējā dzimuma uzmanība ies secen. Una tērpās kā tante, jau tagad izskatījās vecāka par saviem trīsdesmit astoņiem gadiem. Un kur nu Una, arī Rita strauji virzījās uz to pašu bezdibeni, kurā tiks aprīti draudzenes labākie gadi!
Varbūt tomēr Unas jautājumā jāpakonsultējas ar Sniedzi?
Sniedze Larisai ļoti patika. Sniedze bija Poļakova labā roka, un šajā uzņēmumā ne pildspalva nenokrita no galda bez Sniedzes ziņas. Bet vai Sniedzi interesēs panīkušās kolēģes liktenis? Sniedze mēdza uzkrītoši norādīt, ka darbs ir darbs, bet privātā dzīve – privātā dzīve.
Ieva bija citāda: sirsnīgi interesējās par katras darbabiedrenes likteni, bija lietas kursā par visu. Viņas iecienītākais jautājums bija: “Un ko tavs vīrietis?” – un tam parasti sekoja uzrunātās izklāstīts “viņas vīrieša” vakardienas grēku saraksts. Ieva vienmēr bija gatava uzklausīt un dot kādu labu padomu. Gan Poļakovs, gan Sniedze pēdējā laikā izrādīja aizvien pieaugošu neapmierinātību, jo Ieva bija kļuvusi par kolektīva neformālo dvēseli, tomēr Ieva neļaunojās.
Arī Larisa vienmēr jutās tik svarīga un pieaugusi, kad Ieva katru rītu pajautāja: “Un kā tavs vīrietis, Larisa?” – un nekavējās izklāstīt Jāņa gaitas, pat nemanot, kurā brīdī bija pārkāpusi robežu, atstāstot Ievai visu gluži kā labākajai draudzenei. Nu Larisa čukstus atklāja arī intīmākos sīkumus. Ieva kompetenti iztulkoja Jāņa rīcības motīvus, abas analizēja Jāņa vēlmes. Kā nu ne, Ievai bija laulāto attiecību pieredze.
Larisa paņēma šokolādes zaķi. Apēst? Tas būtu nežēlīgi, trusis bija tik amizanti saraucis uzzīmētās ūsas. Lai pagaidām dzīvo. Larisa uzstutēja balto figūriņu uz dokumentu plauktiņa.
Ieva
Un kas gan Ievai bija licis cept šim nepateicīgajam baram ekskluzīvus kārumus, tāpat neviens nesaprata, cik izsmalcinātu cienastu Ieva bija sagādājusi!
“Ā, atkal cepumi,” – tā gluži nebija reakcija, ar kādu Ieva bija rēķinājusies.
Poļakovs jau bija piešķīris sev garās brīvdienas, tāpēc likteņa ironijas dēļ vienīgā, kas saprata, cik unikālu meistardarbu Ieva ir atnesusi, bija Sniedze, kura, nez kāda brīnuma pēc atvilkusies uz darbu laikus, vien noelsās:
– Makarūni? Pašcepti? Ieva, mani komplimenti! – Un pēc pagaršošanas Sniedze bija turpinājusi, – paklau, ne sliktāki kā autentiskās franču konditorejās. Kur dabūji garšas etalonu? Parīzē? Briselē?
Ieva, kas tobrīd jutās, ka ir dzīvojusi līdzšinējo dzīvi šīs uzslavas dēļ, pēc Francijas un Beļģijas pieminēšanas aizkaitinājās – vai tiešām bija jāuzsver tas, ka Ieva reti atpūtās ārzemēs? Vai tas bija kāds noziegums, ka viņai, Ievai, kārtīgai ģimenes mātei, bija citas prioritātes?
– A, kas ir makarūni? Šitie? Krāsaini bezē, vidū ievārījums! – Linards paņēma saujā uzreiz divus.
Nupat kā ienākusī Larisa iespurdzās, jo izdzirdēja Linarda paskaļajā balsī izteikto muļķību.
– Tas ir tehnoloģiski sarežģīts franču konditorejas brīnums, kurš veikalā nopērkams par apmēram latu gabalā, tāpēc atver gūgli un izlasi, pirms iemetīsi makarūnu savā šahtā! – Sniedze atkal kļuva prasta, tomēr Linarda āda bija visai bieza, un šis vēsā mierā paraustīja plecus.
Larisa viedtālrunī jau izpalīdzīgi atvēra internetu, lai interesenti varētu izlasīt par strīda objektu.
