Labākā dāvana Latvijai – stāsti par slavenākajiem tautiešiem 1
Akadēmiķa, LZA Senāta priekšsēdētaja Jāņa Stradiņa apsvērumi, ko dāvināt Latvijai simtgadē.
– Profesor, jūs bijāt zinātniskais redaktors a/s “Lauku Avīze” un Nacionālā apgāda grāmatai “100 Latvijas personību” (2006). Kā tagad, pēc sešiem gadiem, vērtējat grāmatas nozīmi un vai ar tās sagatavošanu sāktais darbs nebūtu jāturpina? Teiksim – sakarā ar Latvijas valsts gaidāmo simtgadi?
– Varētu teikt, ka šis izdevums ir piemineklis latviešu paaudzes domāšanai un vērtību kategorijām pirms iestāšanās Eiropas Savienībā un pirms interneta paaudzes “uznākšanas”. Tas ir paliekošs darbs.
Igauņi grāmatu par simt slavenākajiem tautiešiem bija izdevuši jau 1998. gadā.
Mēs nolēmām darīt mazliet citādi nekā viņi – tas bija 2004. gads, Latvijas iestāšanās gads Eiropas Savienībā. Gribējām parādīt, kas ir jaunā dalībvalsts Latvija, ar ko tā ir slavena, kādu pienesumu tā jau ir izdarījusi un kādu nākotnē varētu izdarīt Eiropai.
Tā bija viena no pamatidejām. Otra ideja, kas man ienāca prātā, – igauņi ir parādījuši sasniegumus 20. gadsimtā, mēs varētu ņemt par pamatu 1855. – 1856. gadu, kad sākās jaunlatviešu kustība, parādījās Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons un citi, tātad – ko latvieši izdarījuši 150 gados. Nosacīti 2005. gads tad slēgtu šo posmu. Nolēmām uzmanību koncentrēt uz kultūras un mākslas darbiniekiem, rakstniekiem, sabiedriskajiem darbiniekiem, zinātniekiem. Zinātņu akadēmijā izveidotajā redakcijas padomē, kurā darbojās nozaru eksperti, ļoti spraigās diskusijās nonācām līdz 375 ievērojamāko personu kandidatūrām. Par tām tika balsots “Latvijas Avīzes” rīkotajā divu mēnešu aptaujā 2004. gada rudenī.
Ar šīs grāmatas tapšanu mēs toreiz izdarījām to, kas citās valstīs ticis paveikts jau agrāk. Arī Krievijā 2008. gadā noticis šāds balsojums, kur neizprotamā kārtā līderi Staļinu pārspējis Aleksandrs Ņevskis, varbūt tur savs nopelns bijis pareizticīgo baznīcai.
Somiem par viņu slavenībām noticis miljonu balsojums, tur pirmais bijis Karls Gustavs Mannerheims, bet trešajā vietā, arī pārsteidzošā kārtā – Urho Kalevi Kekonens. Līdzīgs balsojums bijis Lielbritānijā vēl 90. gados. Šīs akcijas noskaidrot valsts izcilākās personības ir notikušas daudzās valstīs, bet – neatkarīgi cita no citas.
– Vai var uzskatīt, ka minētais laikmets – no 19. gadsimta vidus līdz 2005. gadam – noslēdz noteiktu posmu Latvijas vēsturē, līdz ar to izcilāko personību izgaismošanā?
– Tagad varētu apsvērt domu, ka uz Latvijas simtgadi atkal varētu sagatavot šādu izdevumu. Ja iznāktu cita “simtnieka” grāmata, ir jautājums, vai tajā iekļaujam cittautiešus, kuriem ir saknes Latvijā un nopelni valsts labā. Šādam darbam ļoti apdomīgi būtu jāizstrādā koncepcija, tostarp – vai iekļaujam Baltijas vāciešus, kuriem neapšaubāmi ir sasniegumi, kas pilnīgi samērojami ar latviešu sasniegumiem. To var noteikt tāds eksperts kā Imants Lancmanis, pierādot, ka baltvācu kultūras ietekme Latvijā bijusi milzīga. Koncepcijai tad jānosaka, kā cittautieši saistīti ar Latviju. Piemēram, karavadonim Barklajam de Tolli bija muižas Latvijā. Ja globalizējamies, tad šos cilvēkus vajadzētu tur iekļaut.
Pašlaik populāri ir mākslinieki un sportisti. Bet cik ilgi viņi tādi būs? Jāizvērtē autoritātes starptautiskā līmenī, tāda noteikti ir Vaira Vīķe-Freiberga, bet kā izsijāt pārējos? Tomēr lielajā politikā – Eiropas struktūrās – latvieši nav īsti pamanīti, jo augsti amati nenozīmē izcilību valsts mērogā. Tie, kas mūs Eiropā pazīst, latviešus arī novērtē, bet tie ir reti gadījumi.
Piemēram, Zalcburgā ir Eiropas Zinātņu un mākslas akadēmija – tur mums ir draugi, un tur Latvija spīd. Tās prezidents Ungers sevi uzskata par tiešu Kaupo pēcnācēju. Tas būtu jāizmanto, tomēr tas netiek popularizēts. Cerams, ka Vācijas tagadējā vēstniece Viktorīna, bijusī Gētes institūta direktore, būs ieinteresēta kultūrsakaru veicināšanā.
Domāju, ka izdevuma “100 Latvijas personību” angļu versija arī šo to paveikusi valsts labā. Sagadījās tā, ka Rīgā bija paredzēts NATO samits. Aizsardzības ministrs tad bija Atis Slakteris, kurš finansēja angļu grāmatas izdošanu, un ministrija nopirka lielāko metiena daļu, NATO konferences dalībnieki to saņēma.
– Ja nu nonāktu līdz jauna izdevuma koncepcijai, kas tajā būtu jāievēro?
– Ko gribam parādīt: latviešu sasniegumus pēdējos 20 neatkarības gados, varbūt pēdējos 100 gados. Bet – vai gribam uzsvērt Latvijā dzimušo personu saistību ar mūsu valsti? Tad dominēs nevis latvieši, bet vispirms ebreji, arī krievi. Vai gribam rādīt etniskos latviešus – mākslā, sportā, zinātnē? Vai izvēlamies nacionālo koncepciju? Tā zināmā mērā balstītos uz Kārļa Ulmaņa laikā izaugušo paaudzi ar jauno nacionālo ideoloģiju. Kāda ir pareizākā latviešu izdzīvošanas taktika – vai to var izdarīt ar 100 personību grāmatu? Es teiktu, ka jāveido vairākas 100 personību grāmatas.
Varbūt 2018. gadā varētu izdot grāmatu par 100 latviešu personībām pasaulē? Tas rādītu, ka esam dzīvi un turpinām attīstīties. No otras puses, varbūt vajag par 100 cittautiešiem Latvijas vēsturē – ebreji, poļi, vācieši, krievi, baltkrievi? Varbūt vienu grāmatu par latviešiem, otru – par cittautiešiem, kas saistīti ar Latviju un kam te ir saknes?
Piemēram, baltvācu dzejnieks Verners Bergengrīns, baltvācu vēsturnieki. Otto Šmits – Arktika un Visuma izcelšanās teorija. Kā ir ar Mstislavu Keldišu, kosmonautu Anatoliju Solovjovu, kurš dzimis Bolderājā? Viens no balneoloģijas pamatlicējiem ir Aleksandrs Lozinskis, pasaules nozīmes pētnieks, kas saistīts ar Ķemeru kūrortu.
To labo, kas noticis un notiek Latvijā, vajag celt gaismā – pretstatā tam sliktajam, kas vērojams politikā. Īpaši jārūpējas par Latvijas pašcieņu. Būtu jādiskutē daudzi jautājumi. Piemēram, kāda izglītība valstij vajadzīga: vai tikai Latvijas mērogam, vai starptautiski atzīta? Te ir runa par Eiropas līmeni – kāda ir zinātne Eiropā? Salīdzinot ar ASV, Ķīnu, Indiju, kur šai ziņā ir straujš progress.
Ja par šādu izdevumu izšķiras, laika vairs nav daudz. Tad jāvienojas, kas tādā darbā piedalītos. To nespēj tikai viena izdevniecība, nedz arī ekspertu grupa, lai cik erudīta tā būtu. Te jābūt ne tikai izdevējiem, zinātniekiem, savu nozaru izciliem profesionāļiem, bet jāpieaicina īpaši izvēlēts ieinteresētu personu un iestāžu loks. Tāpēc būtu vēlams rosināt diskusiju sabiedrībā par šāda kopdarba vajadzību.
