Egils Līcītis: Tuvojas mašīnu dzīves ziedu laiki 1
Planētas Zeme attīstības cikls iedalāms trīs periodos. Dinozauru laikmets, tad saprātīgu būtņu parādīšanās ar sekojošo radības kroņa dominanci, un tagad esam pārejā uz nākamo progresa fāzi, mākslīgā intelekta jeb mašīnu uzvaras gājienu. Pašreizējā Homo sapiens paaudze dzīvo laikposmā “pirms interneta” un “pēc” un pieredzēs civilizācijas bojāeju.
Kā bija agrāk, pirms mašīnu dzīves ziedu laikiem? Ja ko nezināji, bija sienas noplēšamais kalendārs. Ar katru lapiņu katru dienu asināji intelektu, uzzinot interesantus jaunumus. Globālā tīmekļa radītāji un pionieri lietotāji tūlīt izslavēja, ka tur gan būšot enciklopēdiska gudrība no senās Ēģiptes līdz Stīvenam Hokingam. Pat dumiķim pildīšoties galvā patukšie apcirkņi. Soļodams uz labu laimi, meklētājs pie datora iekarošot arvien jaunas zinātniskuma tālienes, viņam atvēršoties neskarti, nekad neaizsniegti fantāzijas apvāršņi. Atliek gribēt būt par informācijas visēdāju, salīkt kā Grietiņai pie ratiņa, piešņorēties kā dzimtcilvēkam pie despotiskas elektroierīces, apgādāties ar lielo ūdens pudeli, ievilkt divas dziļas sliedes ceļā uz ledusskapi un sēdēt uz taburetes tik ilgi, kamēr krēsls dzen neizraujamu mietsakni. Tā ieraduma vergs, citādi jauks, patīkams jauneklis top piesaistīts datoram uz mūžu. Priekš kam lenkt brunčus, aizceļot pie dabas ar makšķerkātu, palīdzēt vecmammai kaplēt bietes, iet uz sporta nodarbībām, iedraudzēties ar suni, ja mūsdienu cilvēkam ir tūkstošreiz sirsnīgāks un atsaucīgāks draugs!
Četrās šaurās sienās ieslēgts datorērglis brīvi lidināsies virtuālajā laukā, piesūksies ar universālām zināšanām kā švamme. Ikviens tehnoloģiju patērētājs šai mūsdienu Bābeles tornī atradīs sev ko piemērotu, kultivētajās informatīvajās ganībās ēdošajiem, interneta dzīlēs nirstošajiem arvien tiks piegādāta jauna, svaiga barība.
Neizsmeļamo avotu, iegūglēšanās vietņu un tīmekļa pārlūkprogrammu glorifikācija dabīgi ved pie drukātā vārda sairuma priekšstadijas. Datortaustiņu klabinātāji pašpārliecināti apgalvo, ka tikai degradējušies elementi lasa avīzes. Tāda nodarbe ir kas līdzīgs okultismam! Viss var būt taisnība, izņemot to, kas tiek drukāts presē. Ar to, kas rakstīts laikrakstā, vajag apieties kā kaķim ar karstu biezputru – tikmēr internetā atrodama balta patiesība, kas turklāt nav ne pliekana, ne banāla. Arī cilvēks ar grāmatu dīvānā uztver tikai skopas teksta pabiras, būdams iespiests seklībā starp diviem kartona vākiem. Grāmattārpi kā sliekas ēd, gremo trūdvielas un ne vella nezina, kas jauns noticis pasaulē, un analītiku, kas ienāk pa galvenajiem informatīvajiem vārtiem – internetā. Un vispār – no pārmērīgas domāšanas rodas sistemātiski maldi. Šos pie datora iesakņotos čaļus vairs nepārprogrammēs. Kādreiz liktos zinātniska fantastika, un pašlaik vēl rit testēšanas režīms, kā pieveikt un iznīcināt cilvēcisko saprātu, taču kontaktēšanās ar mākslīgo saprātu, dzīve paralēlā pasaulē jau kļūst par daļu no tautas identitātes. Progresa blaknes ir, ka nevis vairs cilvēks ekspluatē elektroiekārtu, bet elektroiekārta ekspluatē cilvēku. Un kur nu esam datorizējušies? Lietotāji kļuvuši nevis par zinību vīriem, bet vienlaidu pārcēlušies sociālajos tīklos! Tā ir krogus pļāpāšana šaurā platībā, dīvāna piršana un mērķtiecīgi koncentrēta uzmanība, kā labāk nofočēties un cik unikālus selfijus izkārt lielajā sejas grāmatā publiskai apskatei. Atklājēji gribēja kāpt galotnēs, bet ievēlās dīķī, iekrita sociālajā bedrē, kur atbalsojas visskaļāk kliegtais, kaut sakristu vien ar minimālā mazākuma domām. Pie laba gala tas nevedīs, drīz mūs valdīs un izkalpinās mašīnas.
