Mobilā versija
+0.1°C
Antonija, Anta, Dzirkstīte
Trešdiena, 7. decembris, 2016
21. oktobris, 2012
Drukāt

Labākais piemineklis Eglītim – ja saglabāsies latviešu tauta

Foto-LETAFoto-LETA

Andrejs Eglītis bija ne tikai patriotisks dzejnieks, bet būtībā mūsu balss un zvans, un simbols latvisko vērtību saglabāšanā, šādus vārdus izcilā dzejnieka Eglīša 100.jubilejā un piemiņas plāksnes atklāšanā 21.oktobrī sacīja akadēmiķis Jānis Stradiņš.

Piemiņas plāksne piestiprināta pie nama Rīgā, Tērbatas ielā 46, kurā dzīvoja Eglītis. Mākslinieka Jāņa Strupuļa veidotajā piemiņas plāksnē iekalti šādi vārdi: “Tauta ir manas mājas. 2005. un 2006.gadā šajā namā dzīvoja dzejnieks, Triju Zvaigžņu ordeņa virsnieks Andrejs Eglītis.”

Stradiņš sacīja, ka labākais piemineklis Eglītim būs nevis piemiņas plāksne, bet tas, ka saglabāsies latviešu tauta. Eglīša augstākās vērtības bija, lai latviešiem būtu demogrāfija, pārticība, lai latvieši nebūtu noskranduši Eiropas nomalē, sacīja Stradiņš.

Stradiņš atzīmēja, ka Latvijas Zinātņu akadēmija 1992.gadā Eglīti ievēlēja par savu goda biedru, bet nedēļu pirms dzejnieka nāves viņam piešķīra Raiņa balvu. Akadēmiķis atcerējās, ka toreiz Eglītim, kurš bija noskaņots pret sociāldemokrātiem, vaicājis, vai dzejnieks maz pieņems Raiņa balvu, jo Rainis “bija sarkans” vai drīzāk “sarkanbaltsarkans”. Uz to Eglītis atteicis, ka arī ir sarkanbaltsarkans, un piebildis: “Es esmu Rainis šodien.” Stradiņš atzina, ka šie vārdi viņu mazliet šokējuši.

Raiņa balvai šogad izvirzīts Eglīša piemiņa plāksnes veidotājs mākslinieks Strupulis, informēja Stradiņš.

Rīgas pieminekļu aģentūras direktors Guntis Gailītis piemiņas plāksnes atklāšanas pasākumā aicināja katru iemācīties kādas Eglīša dzejas rindas un tās noskaitīt kādā jubilejas reizē, tādējādi tuvinot dzejnieku tautai.

Piemiņas plāksnes atklāšana pulcēja aptuveni 100 cilvēkus, tajā skaitā arī nacionālās apvienības “Visu Latvijai!”- “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” politiķus, ar kuru atbalstu plāksne tapusi.

Dzejnieka 100 gadu jubileja šodien Rīgā tiek atzīmēti ar vairākiem pasākumiem. Rīgas Latviešu biedrības namā šodien koncertā paredzēts komponistes Lūcijas Garūtas un Eglīša kantātes “Dievs, Tava zeme deg!” atskaņojums, tur apskatāma Eglīša grāmatu izstāde.

Eglītim veltīts piemiņas pasākums šodien notika arī “Laimīgās mākslas muzejā”. Šajā pasākumā mākslinieks Juris Ģērmanis atminējās, kā 1989.gadā, kad pirmo reizi viņam ļauts doties uz ārzemēm, nonācis Stokholmā un vēlējies uzgleznot dzejnieku. Taču Eglītis bijis kautrīgs, īsti nav vēlējies pozēt, tāpēc Ģērmanim nācies tvert tēlu, kamēr dzejnieks līmējis vēstulēm markas, lai sazinātos ar latviešiem visā pasaulē.

Andrejs Eglītis (21.10.1912.-23.02.2006.) dzimis Ļaudonas pagasta “Siliešos” kalpu ģimenē. Skolas gaitas sācis 1922.gadā Ļaudonas pamatskolā. Pēc pamatskolas absolvēšanas iestājies Rīgas pilsētas tehnikumā. Jau šajā laikā Eglītis aizrāvās ar literatūru, tika sarakstīti pirmie dzejoļi. 1938.gadā viņš sāka žurnālista gaitas laikrakstos “Brīvā Zeme” un “Rīts”.

Otrais pasaules karš un latviešu tautas liktenis tajā atstāja smagu iespaidu Eglīša dzejā. 1943.gadā tapa Eglīša un komponistes Lūcijas Garūtas kantāte “Dievs, tava zeme deg!”, kas tulkota vismaz desmit valodās. 1943.gadā Eglīti iesauca latviešu leģionā, viņš tika nosūtīts uz kara korespondentu apmācības grupu Berlīnē. Pēc atgriešanās Eglītis tika piekomandēts 19.divīzijai, ar kuru nogājis kauju ceļu no Cesvaines līdz Liepājai. 1945.gada maijā no Liepājas bēgļu laivā emigrēja uz Zviedriju. Eglītis aktīvi iesaistījās trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē.

1947.gadā Eglītis piedalījies Latviešu Nacionālā fonda dibināšanā, bet 1972.gadā kļuvis par Pasaules Brīvo latviešu apvienības Tautas balvas laureātu. 1994.gadā apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

1998.gadā Eglītis pēc 53 svešumā pavadītiem gadiem atgriezās uz patstāvīgu dzīvi Latvijā.

Latviešu dzejnieks mūžībā aizgāja Rīgā 2006.gada 23.februārī.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+