Mobilā versija
+3.5°C
Urzula, Severīns
Sestdiena, 21. oktobris, 2017
27. aprīlis, 2017
Drukāt

Labākais vēl tikai būs. Saruna ar LNT raidījuma “Degpunktā” vadītāju Ievu Branti (6)

Foto - Zigmunds BekmanisFoto - Zigmunds Bekmanis

LNT raidījuma “Degpunktā” vadītāja Ieva Brante nav tipiska žurnāliste un par katru cenu neraujas sevi pierādīt citiem. Redzot jauno, izskatīgo sievieti ekrānā stāstām par krimināliem notikumiem, šķiet, viņai piemērotāka būtu kāda izklaides šova vadīšana. Tomēr pirmais iespaids ir mānīgs – Dvīņu zīmē dzimusī Ieva spēj pārsteigt ar savu temperamentu un mainīgo dabu.

 

Kā tu nonāci LNT raidījumā “Degpunktā”?

I. Brante: Pavisam nejauši. Vienkārši biju darba meklējumos, un šis bija pirmais reālais piedāvājums. Apdomājos un izlēmu – ja nu kas, atteikties jau varēšu vienmēr. Tā nu “Degpunktā” esmu kopš 2011. gada. Tiesa, pagājušajā rudenī no kriminālās žurnālistikas aizgāju, paliekot tikai raidījuma vadītājas amatā. Šobrīd esmu tādā kā miera periodā – daru darbus, kas neprasa tik intensīvu komunikāciju ar cilvēkiem, bieži strādāju mājās, izbaudu klusumu sev apkārt un lieku savas domas pa plauktiņiem.

Vai pati dzīvē esi saskārusies ar ko tādu, ko pašlaik nākas atspoguļot raidījumā?

Jautājums – kā uz to paskatās? Policisti par ātruma pārsniegšanu mani tik tiešām nav apturējuši, bet policijas iecirknī vismaz vienu iesniegumu esmu uzrakstījusi. Lai gan vienmēr visiem saku, ka nejaušu sagadīšanos ir maz, bieži mūsu nonākšana nelāgos apstākļos ir mūsu izvēļu rezultāts. Ja nu kāds nepatīkams starpgadījums radies, vajag ievilkt elpu un mazliet padomāt. Varbūt tas varēja arī nenotikt, ja es būtu rīkojusies citādi. Pēc tam jau jāsāk risināt problēmu un nākamreiz jāuzmanās vairāk.

Vai, vadot raidījumu, ir gadījušies arī kuriozi?

Man LNT ir lieliski kolēģi ar labu humora izjūtu, tāpēc kuriozi nereti notiek aiz kadra un visi kopā pasmejamies par labiem jokiem. Taču ir gadījušās arī neveiklas situācijas tiešraidē. Kāds kaut kur fonā paklupis, kaut ko nometis, sasmējies, bet man jāsaglabā miers, jo smieties, stāstot par citu cilvēku nelaimēm, noteikti nav korekti. Esmu arī pārteikusies, piemēram, “ballītes dalībniekus” nosaucot par “ballītes darbiniekiem”. Vēl kādā reizē man bija problēmas ar veselību, taču darbu izdarīju līdz galam un no studijas taisnā ceļā devos uz ātrās palīdzības automašīnu.

Dzīve ir dzīve, un dažkārt tā jāpieņem tāda, kā ir. Ko tu sabiedrībā nevari ciest?

Stulbumu. Īpaši – uzmācīgu stulbumu.

Latvijā tu neesi vienīgā Ieva Brante. Tevi nesatrauc, ka šajā sakarā var rasties pārpratumi?

Nekādā ziņā. Ir gadījies, ka man zvana žurnālisti un uzdod juristei Ievai Brantei domātus jautājumus. Esmu saņēmusi arī viņai sūtītas paciņas. Mēs abas par to tikai pasmaidām.

Esi publiski izrādījusi daudzos tetovējumus. Kurš motīvs bija pirmais, un kas tevi pamudināja to darīt?

Tetovējumi man vienmēr ir patikuši, un pienāca brīdis, kad es sapratu – ir laiks un es gribu. Pēc tam sekoja ilgas pārdomas par zīmējumu. Domāju, ka ar laiku tetovējumu uz manas ādas būs vairāk, taču, jo vairāk to kļūst, jo mazāk es vēlos par tiem runāt. Man tas vairs nav nekas īpašs, tā ir daļa no manas ādas, ar ko gan es, gan man mīļie cilvēki lieliski sadzīvo.

Esi dzīvnieku mīļotāja. Nesen Kanādas sfinksa kaķenei Lotei tavās mājās pievienojās sunenīte Ella no dzīvnieku patversmes “Mežvairogi”. Kā viņa iejutusies? Kā tev šķiet, vai suns spēj pieķerties saimniekam stiprāk nekā cilvēks cilvēkam?

Suns ir audzis pa stundām, nevis dienām vai nedēļām. Nu jau Ella ir liela un kļūst aizvien prātīgāka. Arī mēs ar katru dienu aizvien vairāk pierodam, ka viņa mums ir, un mācāmies, kā kļūt viņai par labākiem saimniekiem. Par pieķeršanos – man šķiet, ka cilvēki šobrīd par maz mīl un par daudz gaida mīlestību no citiem. Suns savukārt neko daudz negaida – viņš savam saimniekam pieķeras, lai arī kāds tas būtu. Bet, ja salīdzinām, tad cilvēki noteikti ir dažādi. Tikai labos stāstus mēs dzirdam retāk nekā sliktos, jo labajās attiecībās parasti mierīgi un laimīgi dzīvo un par tām lieki nerunā.

Kāds ir tavs vīrieša ideāls?

Loģiski būtu jāatbild, ka tas ir cilvēks, kas ir man blakus. Patiesībā ideālu jau nav, ir jūtas un sajūtas, ko cilvēki mums rada. Ja tās ir labas, tad jau viss arī ir ideāli.

 

Pieturzīmes

Bez kā nevari iedomāties savu dienu?

Bez dušas, zobu pastas un lielas krūzes baltas kafijas.

Trīs vārdi, kas tevi raksturo vislabāk?

Diezgan liels bardaks.

Būtiskākais sasniegums darbā?

Vēl noteikti tikai priekšā.

Labākā izklaide?

Ceļojums.

Pievienot komentāru

Komentāri (6)

  1. gaida gadsimta noziegumu vai cer uz maximas līmeņa nelaimes tiešraidi?

  2. Ieva, latviski ,,visu jums labu” nesaka! Visu labu, uz redzēšanos, līdz rītam… nu ja, TV jau nav valodas konsultantu!

  3. labak butu vaveri notutuvejusi briesmigs paskats

  4. Var redzēt, ka Ieva arī pabijusi pie ārējā izskata pārveidotājiem

  5. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    > pie la-vīzes masmēdekļa administratīvās SILES lopiski truli parazitējošajiem kriminālnoziedzniekiem
    .
    PRETLIKUMĪGA CENZŪRA smird, la-vīzes administratīvie “locekļi”. Tieši tāpat, kā šo kriminālrecidīvo noziegumu piekopjošie “lielākie kretīni”. Galvenokārt – tāpēc, ka šajā pašreizējā “tiesiskajā valstī” CENZŪRA IR AIZLIEGTA un neizbēgami TIEK SODĪTA SASKAŅĀ AR LIKUMU!!!

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

Draugiem Facebook Twitter Google+