Mobilā versija
-3.3°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
3. novembris, 2015
Drukāt

Aivars Eipurs: Labākais viens, vislabākais otrs – vai tam ir liela nozīme patērētāju apziņā?

Eipurs

Aivars Eipurs

Kas ir labākais mākslā? Tas, visticamāk, nav tas pats, kas jautājums “Kas ir māksla?”, vai ne?

Lai gan pazīstu daudzus cilvēkus, kuriem māksla sākas un beidzas pie paša labākā. Jo nav taču vērts tērēt laiku kaut kam ne tik labam, īpaši, ja iespējas sasniegt mākslas procesus vai samaksāt par biļeti atļauj pašu labāko. Reizēm šī atšķirība starp mākslas darbu un labāko mākslā tiešām nav bijusi nemaz tik liela. Marka Rotko radinieki, ne tuvu nebūdami profāni mākslas izpratnē, vēl šodien godīgi atzīst, ka viņiem nav saprotams viņu ģimenes locekļa mākslas darbu astronomiskais novērtējums naudas izteiksmē. Slava un tās attīstība nereti ir nejaušību virkne, kas paceļ – protams, ievērojamu mākslinieku – vēl lielākos slavas augstumos. Gadu desmitiem ejot, rodas akadēmiski mākslas, literatūras, mūzikas vēstures izdevumi, taču, kamēr autoru kolektīvs un finansējums tos sarūpē… Loģiski, ka starplaikā parādās Gunta Bereļa “Latviešu literatūras vēsture”, Aleksa Rosa “Viss cits ir tikai troksnis” (20. gadsimta mūzikas vēsture), Frančesko Bonami “Es arī tā mācētu” – raksti par laikmetīgās mākslas pārstāvjiem un tamlīdzīgas vajadzīgas grāmatas. Īpaši tēlotājmākslā laikabiedri met izaicinājumu mītiskajai objektivitātei, uzticoties aprobēti izcilai subjektivitātei, kas vienpersoniski kuratoru vai galeristu personā izlemj, kas ir kas, tā virzot arī sabiedrības gaumi. Tas nebūt nav slikti, jo pretējā gadījumā varbūt iestātos dziļa stagnācija vai pat mākslas nāve, kas gan maz ticams, jo sabiedrība attīstās lielākoties materiāli, savukārt māksla neizbēgami attīstās kā tās blakusprodukts. Māksla profesionālā līmenī varētu atkrist tikai utopiskās sabiedrībās, kas tuvotos paradīzei, un māksla atkal būtu kā amatniecība, pie tam pašiem sev, kā puķu dobes pie mājas – vieniem reālas un konkrētas, citiem sirreālas un abstraktas.

Žūriju izveide kopumā ir optimāls veids attiecīgajam nolūkam.

Par labāko vispār. Tā ir sava veida mistika. Darbs patīk, pat ļoti un nepārstāj valdzināt. Taču, tikko to nosauc par labāko un visi par to runā aizgūtnēm, nereti kaut kas zūd. Tas ir tāpat kā parādīt ar pirkstu uz sauli vai mēnesi un teikt: “Redzi, cik skaisti? Redzi?” Mazs bērns varbūt arī piekritīs, jo nav aizspriedumu varā, bet pieaudzis cilvēks neviļus sarausies, vismaz iekšēji, ja mācēs izlikties. Īpaši par to, kas ticis izcelts kā labākais attiecīgajā gadā, pastumts soli uz priekšu, bet pēc tam ievilkts atpakaļ mākslas procesa kopainā. Bet nav citas izejas. Labākais viens, vislabākais otrs – vai tam ir liela nozīme patērētāju apziņā? Tik daudz, lai zinātu, kurp doties, ko lasīt. Savukārt cits mākslinieks jūtas labi, ja viņš pats ir labākais; ļoti labi, ja viņš ilgu laiku ir labākais, bieži vien inerces dēļ. Arī viņa kolēģi kādu brīdi jūtas labi un priecājas par viņa panākumiem, taču tad tiem apskrienas dūša par vienas vai otras žūrijas inerci.

Cilvēka jūtu un prāta daba nav daudz mainījusies gadsimtu gaitā, un smagi kļūdās tie, kuri domā, ka mēs esam pavisam citādi. Joprojām cilvēkus motivē nauda, slava un vara. Māksliniekus ar nelieliem izņēmumiem – slava. Vai slavenākie ir tie labākie? Nereti tā ir, ja ne kolēģu – visīstāko lietpratēju – galvās, tad vismaz patērētāju apziņā un annālēs.

Visbeidzot, šajā sakarā daži laikabiedru izteikumu fragmenti, kas varētu vedināt uz pārdomām šā raksta sakarā, proti, cik labs ir labākais vai kā izskatās viens labākais pret citu labāko.

Silvija Radzobe (sakarā ar Alvja Hermaņa izrādi “Brodskis/Barišņikovs”): “Likmes bija augstas. Lai tas izdotos, bija vajadzīgs ideālais medijs – tāds, kas būtu precīzs līdz mikronam un ko nebūtu iespējams apšaubīt ne formāli, ne pēc būtības. Vai par tādu nevarēja kļūt kāds no Jaunā Rīgas teātra aktieriem, kuri pamatoti tiek uzskatīti par Latvijā labākajiem? Varbūt varēja, taču…”

Jānis Rokpelnis: “Manuprāt, Brodska mēroga latviešu dzejnieks Uldis Bērziņš.”

Aivars Eipurs: “Daugavpils muzeju vajadzētu saukt par Marka Rotko un Pētera Martinsona muzeju, jo Martinsona keramika ir vismaz ne mazāk izcila.”

Pievienot komentāru

Hermaņa režisētās "Madama Butterfly" pirmizrādi "La Scala" rādīs arī RīgāTrešdien, 7. decembrī, notiks Alvja Hermaņa režisētās operas "Madama Butterfly" pirmizrāde pasaulslavenajā opernamā "La Scala", un to, vietējiem skatītājiem par prieku, tiešraidē varēs noskatīties arī Rīgā kinoteātrī "Splendid Palace".
Draugiem Facebook Twitter Google+