Kokteilis
Baudi

Latvijas “kalnu bizness” uz bankrota robežas, tomēr iet labāk nekā igauņiem 1


Ziemas sporta iemaņas labāk apgūt profesionāla instruktora vadībā – ātrāk varēsiet izbaudīt ziemas sporta prieku un arī slēpošana būs drošāka.
Ziemas sporta iemaņas labāk apgūt profesionāla instruktora vadībā – ātrāk varēsiet izbaudīt ziemas sporta prieku un arī slēpošana būs drošāka.
Foto: Ilze Pētersone un Riekstukalna, Žagarkalna un Reiņa trases publicitātes foto

Kurš bizness ziemā vēl ir tik ļoti atkarīgs no laika apstākļiem kā kalnu slēpošana? Žagarkalna saimnieks Juris Žagars prognozi pārbaudot vai ik stundu. Dabas kaprīzes tomēr nav traucējušas latviešiem neatkarības gados izveidot vairāk nekā 30 trases. Pašapziņas celšanai – šajā jomā esam labāki par igauņiem un lietuviešiem.

Alpos vai Tatros ar mūsu virsotnēm nav ko lielīties, bet ar tuvākajiem kaimiņiem gan varam samērīties. Lietuviešiem, kas tuvāk Latvijas pusei, joprojām viena no iecienītākajām slēpošanas vietām ir mūsu Riekstukalns. Pat darbdienās, ja gana saulainas, kā sniegs uz galvas var uzkrist pāris autobusu ar slēpotājiem no Lietuvas. Bet igauņi tikai šogad savos kalnos uzsākuši nopietnu slēpošanas instruktoru apmācību un par skolotājiem aicina speciālistus no Žagarkalna skolas. Latvijas lielāko trašu saimnieki atzīst – ja laikapstākļi veidojas labvēlīgi, ar šo uzņēmējdarbības veidu var nopelnīt gan ikdienas tēriņiem, gan attīstībai.

Galerijas nosaukums

Pašā augšgalā – Riekstukalns 

Riekstukalns, kas atrodas Baldones apkaimē, izvirzījies Latvijas un arī Baltijas trašu līderos. Viens no tā īpašniekiem – Ervīns Kišuro – latviskā kautrībā neslēpjas.

– Esam pašā augšgalā visos rādītājos – pēc apmeklētāju, trašu, pacēlāju, apkopjamā inventāra skaita, arī pēc finanšu apgrozījuma un darbinieku skaita.

Riekstukalns pirmo sezonu 2004. gadā sāka ar trim trasēm, skaitā tikpat pacēlājiem un sniega pūtējiem, vecu traktoru un mazu kases būdiņu. Ja darba dienas beigās pirms mājās braukšanas uznācis “lūziens”, pagulējis turpat mašīnā, atceras Ervīns.

Šodien kalns apaudzis ar 13 trasēm un 16 pacēlājiem, par sniega segu gādā 15 sniega pūtēji un trīs moderni traktori jeb retraki, kādus var redzēt Alpos. Vairākkārt pārbūvētā inventāra nomas ēka nu jau esot milzonīga, tāpat kā plašā kafejnīca otrajā stāvā.

Labā sezonā Riekstukalns uzņemot ap 60 līdz 80 tūkstošus apmeklētāju, no kuriem lielākā daļa ir rīdzinieki vai galvaspilsētas apkārtnes iedzīvotāji. Maksimālā ietilpība pēc lielajām pārmaiņām – kaimiņu Mežkalnu trases pievienošanas –, ko Ervīns nosauc par lielo uzrāvienu, vēl pat nav izmērīta. Kad abas trases savienojuši ar tuneli, kas izbūvēts zem vietējas nozīmes ceļa, slēpošanas kopējais garums sanākot pāri diviem kilometriem.

– Tajā brīdī, kad cilvēki varēja uzbraukt arī kalna otrā korē, par mums parādījās ļoti liela interese pat laikā, kad nebija tādu īstu ziemu. Slēpotājiem patīk, ja viņi var no vienas trases pārbraukt uz otru, izmantojot tuneli, un doties atpakaļ – tādas iespējas pagaidām nav nevienam Baltijā, – stāsta trases saimnieks.

Riekstukalna īpašnieku pārziņā atrodas arī Milzkalns Tukuma pusē un Liepkalnis Viļņā. Pēc viņu aprēķiniem, Milzkalns apmeklētāju skaita ziņā ir otrs populārākais Latvijā.

Žagarkalna pārvērtības 

Par pieredzes bagātākajiem profesionāļiem, kas vieni no pirmajiem Latvijā izveidoja trasi ar mākslīgo sniegu, sevi sauc žagarkalnieši Cēsu pusē. Sniega lielgabali Žagarkalnā sāka darboties 1998. gadā. Līdz šodienai sākotnējā iecere “maza, lokāla trasīte pašu priekam ar nelielu biznesu” izaugsi par lielu slēpošanas kompleksu, kuru Juris Žagars, pēc sava aprēķina, ierindo otrajā vietā aiz baldoniešiem. Attīstībai palīdzējis laiks līdz 2008. gadam, kas salīdzinoši ar mūsdienām mazākas konkurences dēļ bijis ļoti veiksmīgs, bet visu nopelnīto naudu ieguldījuši biznesā. Tikuši līdz deviņām trasēm ar 12 pacēlājiem un kalnu slēpošanas instruktoru skolu. Vidējais trašu apmeklētāju skaits labā sezonā – 20 līdz 25 tūkstoši cilvēku.

Žagarkalna vēsturē piedzīvots arī ļoti dramatisks periods, kad 2013./2014. gada sezonā siltās ziemas dēļ tas darbojās tikai vienu mēnesi un uzņēmums nonāca uz bankrota robežas.

– Nevarējām vairs nokārtot kredītmaksājumus un citas saistības, taču mūs paglāba kreditori – viņi vienojās, ka mūs neizputinās, jo negribēja zaudēt labus partnerus, – stāsta Žagarkalna īpašnieks.

Turpmākās sezonas ļāvušas gandrīz visus parādus nokārtot, palicis tikai neliels maksājums nākamajam gadam.

Jura Žagara ikdiena paiet Rīgā, aktiera darbā, tāpēc saimniekošanu kalnā viņš uzticējis komandai, kuras darbā daudz neiejaucas. Pats uzņēmies lielās lietas, kas saistītas ar attīstības virzieniem un investoru piesaisti, kā arī instruktoru skolas vadību, taču laika prognozi dažādos ziņu portālos pārbaudot vai 12 reizes dienā.

Sniega atkarīgie 

Pat ar teicami sakārtotu trašu infrastruktūru, apkalpošanas kultūru, uzņēmuma mārketingu un labvēlīgu ekonomisko situāciju valstī kalnu slēpošanas biznesa panākumu kontrolakcija ir dabas mātes rokās – kādu laiku atsūtīs, tā arī cipari veidosies. Pirmais noteikums – vajag vismaz mīnus divu līdz trīs grādu salu, lai saražotu sniegu.

– Kalnu slēpošanas bizness balstās uz mākslīgo sniegu, kas ir viens no svarīgākajiem komponentiem. Dabiskais sniegs mums nenozīmē neko, ja vien nav sasniedzis pusmetru kārtā, kad varam braukt virsū ar traktoriem un sapresēt to līdz 30 centimetru biezumam, – skaidro Juris Žagars.

Žagarkalna sniega pūtējiem nepieciešamas trīs nedēļas, lai trases 10 hektāru platībā noklātu ar 50 tūkstošiem kubikmetru jeb 50 cm biezu sniega kārtu. Vienas diennakts ražošana izmaksā ap pusotru līdz diviem tūkstošiem eiro.

Šosezon pirmo klājumu uzpūtuši jau 6. novembrī, Lāčplēša dienā gan slēpojuši, gan suminājuši svētkus ar salūtu. Taču, ak vai, uznācis atkusnis un viss sniegs pagalam, saražojuši no jauna – un atkal tas pats. Tagad Žagarkalnā uzklāta trešā sniega tūre, piepalīdzot dabiskajam sniegam, nedēļas nogalēs pārsniegti trašu ieņēmumu rekordi.

Ļoti nervozs bizness – atzīst Žagarkalna saimnieks un piebilst, ka savu artavu piemet arī pārlieku pesimistiskā laika pareģu prognoze. Lai pamācās no angļiem, kas arī lietū un mākoņainos padebešos spēj atrast kādu nieku saules – tas noteikti palīdzētu potenciālajiem slēpotājiem apzināties, ka ar aktīvo atpūtu var nodarboties arī ne tik jaukā laikā.

– Esam ļoti atkarīgi no laika apstākļiem – ja tas ir labs, mūs gāž riņķī, ja ne, ir kā tagad – slēpotāju pamaz, un līdzīgi klājas arī netālajiem kolēģiem Reiņa trasē Krimuldas pusē.

Par globālās sasilšanas draudiem gan Latvijas “kalnieši” daudz neuztraucas. Ervīns Kišuro jau pieredzējis uz kalniem ne vienu vien periodu bez sniega un sala – tādi periodi bijuši gan septiņdesmitajos, gan deviņdesmito gadu sākumā. Vienu laiku slēpojuši tikai Gaiziņkalnā.

Juris Žagars atsaucas uz klimatologu atzinumiem, ka ziema neizzudīs tik drīz, vismaz viņa un bērnu mūža laikā nav gaidāmas tik lielas pārmaiņas.

Reinī – hobijbizness

Reinītim, kā tautā mēdz saukt vienu no senākajiem slēpošanas kalniņiem, šogad aprit 40. 1977. gadā Siguldas fizkultūras skolotājs Zigurds Reinholds ar Rīgas 1. ģimnāzijas un Siguldas 1. vidusskolas skolēniem atbrīvoja Vikmestes upes nogāzi no kokiem un krūmiem, lai izveidotu kalnu slēpošanas trasi. Pēc pāris gadiem tapa pacēlājs, tad sekoja estakādes, tramplīni, slēpotāju namiņš un otrs pacēlājs. Vieni no pirmajiem ierīkoja apgaismojumu, kas ļāva slēpot arī vakaros un naktīs, bet, pateicoties ziemeļu nogāzei, ziemas sporta prieki nereti ilga līdz aprīļa otrajai pusei, kad citur jau ziedēja vizbuļi.

Deviņdesmito gadu sākumā Reiņa trase kļuva par Olava Legzdiņa zemnieku saimniecības “Kalnzaķi” sastāvdaļu. Mazais Reinītis pārvērties līdz nepazīšanai – ar mūsdienīgi aprīkotām trasēm kalnu un distanču slēpošanai, ieskaitot dārgo slīdošās lentes pacēlāju bērniem, kuru pat lielie kaimiņi neatļaujas iegādāties, ziemas sportam līdzās nostājies vasarnieku golfs ar 12 bedrītēm, uzbūvēta inventāra nomas ēka, viesu māja ar konferenču zāli, jauna kafejnīca, atpūtas namiņi. Par īpašo piedāvājumu kļuvusi bērnu skola, kurā jaunie slēpotāji atkarībā no viņu prasmēm tiek apmācīti četros dažādos līmeņos.

– Jāslēpo pa lielajiem kalniem – jāmācās uz mazajiem, – saka Reiņa trases vadītāja, īpašnieka vecākā meita Līva Legzdiņa.

Atvedot pie viņiem ziemā bērnu “nultajā” līmenī, lai līdz pavasarim, kad katrs normāls latvietis dodas uz lielajiem kalniem, viņš jau var brīvi braukt, ir pieradis pie skoliņas formāta un ārzemēs nebūtu nekādu uztraukumu arī bez svešvalodas zināšanām. Reini par labu vietu slēpošanas pamatu apgūšanai atzinuši arī gados vecāki ļaudis.

Mazai trasei savas priekšrocības, taču līdz rentablai uzņēmējdarbībai vēl tāls ceļš ejams, atzīst Līva. Olavs Legzdiņš darbošanos Reinī nosaucis par hobijbiznesu. Pats būdams aizrautīgs kalnu slēpotājs, viņš apņēmies, cik vien būs spēkos, gādāt, lai Reinis allaž ir patīkama vieta ziemas sporta cienītājiem.

Ar instruktoru pie sāniem 

Arvien biežāk slēpotāji pirmās iemaņas uz kalna apgūst ar instruktora palīdzību.

– Kādreiz bija tā, ka tēvs, pats tikko apguvis slēpošanu, jau māca arī sievai un bērniem, bet tagad cilvēki apmācībām naudu tā netaupa, – novērojis Žagarkalna saimnieks.

Prieks esot skatīties, kā brīvdienās pārdesmit instruktori, ģērbti vienādās formās, strādā ar veselu baru iesācēju. Trases īpašnieks ir atbildīgs, lai instruktoram būtu atbilstošs sertifikāts.

Latvijā pieaugušie vairāk mācās individuālās nodarbībās, bērni – grupās. Kamēr atvases laimīgi šļūkā pa kalnu, slēpotnepratēji vecāki nīkuši kafejnīcā, tāpēc Žagarkalns piedāvājis jaunu apmācības programmu – vecāku slēpošanas skolu. Katru sestdienu to apmeklē 15 līdz 20 dalībnieku.

Kopš 2005. gada Žagarkalnā notiek profesionālu instruktoru apmācības, nupat desmit dienu nodarbības uzsākusi jauna grupa. Kursa beigās sekmīgie audzēkņi saņem ISIA (International Ski Instructors Association) sertifikātu, ar kuru var strādāt arī ārzemēs. Pēdējos gados kursus arvien biežāk apmeklē cilvēki, kuri vēlas uzlabot savas slēpošanas prasmes.

– Latvieši grib ne tikai slēpot, bet vēlas to darīt ļoti labi, jo viņi ir apsēsti ar kvalitāti. Tā ir mūsu specifika, ko, piemēram, somi nesaprot, – novērojis Juris.

Pēdējais jaunums – latviešu instruktori šogad dosies uz Igauniju, lai apmācītu viņu trenerus – šāds pasākums pie kaimiņiem notiek pirmo reizi.

Drošāk nekā Alpos 

Kalnu slēpotāji un dēļotāji zina, ka ziemas prieki var beigties arī ar asarām. Pats būdams ilggadējs slēpotājs, Ervīns Kišuro atzīst – sporta veids saistīts ar traumām, cik pašam ar visu pieredzi un prasmēm tādu nav gadījies! Snovbordistiem vairāk cieš plaukstu locītavas, jo pirmais, ko pašauj drošībai, ir roka. Slēpotāju vājā vieta – ceļgali, arī rokas. Pēdējā laikā galvas traumu ir mazāk, jo cilvēki kļūst prātīgāki un velk ķiveres. Tāpat laiks, kad Riekstukalns slēpotāju vidū bija bēdīgi slavens ar nevaldāmajiem Lietuvas slēpotājiem, esot aiz muguras. Lai gan “broļukas” joprojām mēdz traukties pārdroši, dažkārt vispirms izdara un pēc tam domā, kopumā viņu prasmes un kultūra uz kalna ir augusi, turklāt palīdz arī pozitīvais piemērs.

– Katru gadu nāk klāt jauni slēpotāji – ja viņiem ir no kā pamācīties, viss aiziet pareizās sliedēs.

No trašu īpašnieku puses tiek darīts viss iespējamais – trašu drošības ziņā Riekstukalns sitot pušu Alpus, nešauboties paziņo Kišuro.

– Esam nopolsterējuši gandrīz vai katru koku un pacēlāja stabu, galā izlikuši matračus, gar nogāzēm nostiprinājuši tīklus tā, ka gribēdams nevar nobraukt no trases. Ja salīdzina ar Alpiem, kur bieži vien novilkta tikai maza aukliņa gar trases malu, uzskatu, ka mūsu drošība ir augstākā līmenī nekā pie viņiem.

Žagarkalnā pat izveidots profesionāls drošības dienests, kas rūpējas, lai slēpotājiem būtu mazāk nepatīkamu pārsteigumu. Viņi aizrāda bīstamajiem sportotājiem, noņem no trases, ja kāds ir alkohola reibumā, kontrolē aprīkojumu.

– Gribu būt mierīgs, ka no savas puses esam visu izdarījuši. Turklāt rūpes par drošību ir arī rūpes par biznesu – ja kāds atpūtas veids asociējas ar nedrošību, cilvēkiem tas nepatiks, – nosaka Juris Žagars.

Viņš norāda, ka milzu solis trašu drošības ziņā ir pirms trim gadiem pieņemtās slēpošanas trašu vadlīnijas, kas katru gadu vēl tiek uzlabotas un papildinātas. Dokuments, kuru sagatavojis Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) sadarbībā ar Latvijas Slēpošanas trašu asociāciju un Latvijas Slēpošanas un snovborda instruktoru asociāciju, nosaka drošuma prasības kalnu slēpošanas, snovborda un kameršļūkšanas pakalpojumiem, ietverot trases, apmācības un inventāra nomu. Vadlīniju ievērošanu kontrolē PTAC. 2016. gadā PTAC veica pārbaudi astoņās trasēs, par neatbilstību vadlīnijām centrs nesniedza informāciju, taču atzina, ka kopumā pārkāpumi samazinās.

Saistītie raksti

Lai cik godprātīgi kalnu saimnieki gādātu par drošību trasēs, slēpotājiem un snovotājiem allaž būtu jāatceras, ka par savu veselību vispirms esam atbildīgs katrs pats.

Lorem ipsum
FOTO: Leta
LA.lv