Latvijā

Otto Ozols: Labās un sliktās ziņas par A. Hermaņa brīdinājumiem Latvijai23


Ilustratīvs foto
Ilustratīvs foto
Ilustratīvs attēls. Foto: Fotolia

Otrdien Latvijas TV sarunu raidījumā “1:1” Rīgas Jaunā teātra vadītājs Alvis Hermanis teica: “Eiropas nākotne faktiski vairs nav politisks jautājums, tas ir tīri matemātisks jautājums, sākumklases līmenī. Demogrāfiskie cipari ir tādi, ka tas pasākums (Eiropa) ilgi neturpināsies.”

Hermanis ir viens, varētu pat teikt, viens no retajiem Latvijas intelektuāļiem, kas apzinīgi un talantīgi pilda intelektuāļu uzdevumu – zvana trauksmes signālu, brīdina sabiedrību par gaidāmajām briesmām. Piedevām labi redzams, ka viņš ir arī ļoti labi iedziļinājies tematā, par kuru runā, šajā gadījumā – demogrāfijas statistikā.

Tomēr brīdinājums ir tik nopietns, ka vērts mazliet iedziļināties, kad un kā beigsies “tas pasākums” – Eiropa. Latvija ir tās dabiska sastāvdaļa un tātad tas vistiešākajā mērā attiecas arī uz mums, mūsu bērniem. Te var runāt par labām un sliktām ziņām.

Ja runājam par vairākumu Eiropas pamata tautu – vāciešiem, frančiem, itāļiem, poļiem, zviedriem, somiem, igauņiem un citiem, tad šīs tautas var diezgan droši raudzīties nākotnē – tās savās valstīs būs stabilā vairākumā pēc piecdesmit, simt gadiem un vēl ilgāk. Viņiem visiem nenoliedzami ir problēmas ar demogrāfiju jeb tautas ataudzi, bet tam ir pievērsta nopietna uzmanība. Vislielākās problēmas ar demogrāfiju ir tieši Vācijai – šobrīd tur ir mazliet vairāk par 80 miljoniem iedzīvotāju, bet tiek lēsts, ka līdz 2050. gadam viņu skaits samazināsies līdz apmēram 70 – 75 miljoniem. Tomēr lielā Vācija ir vissliktākais piemērs. Tur nav pie vainas kaut kādas abstraktas Rietumu “patērētāju kultūras” sliktās ietekmes vai kaut kas tamlīdzīgs ļoti grūti izmērāms. Pēc statistikas redzams, ka šīs problēmas Vācijā visvairāk koncentrējušās bijušās Austrumvācijas teritorijā. Acīmredzot līdzīgi kā pie mums ekonomiskais šoks pēc sabrukušās sociālisma sistēmas ir radījis visai depresīvas sekas.
Atšķirībā no Vācijas citās Eiropas valstīs situācija ir labāka. Problēmas ir, bet apgalvot, ka šo valstu pamata tautas pārskatāmā nākotnē izmirs vai nokļūs bezcerīgā mazākumā, būtu nepatiesi. Statistika par to neliecina. Zviedrijā ar 9,3 miljoniem iedzīvotāju joprojām dzīvo 81% zviedru un 5% somu. Pat pie straujāka iebraucēju pieplūduma tik lielu nāciju pārskatāmā nākotnē nevar būtiski ietekmēt. Protams, Zviedrija šobrīd ir saskārusies ar daudziem ļoti nopietniem izaicinājumiem, jo atsevišķās pilsētās situācija ir ļoti saspringta. Piemēram, trešajā lielākā Zviedrijas pilsētā Malmē gandrīz puse iedzīvotāju ir migranti vai nāk no ieceļotāju ģimenēm. Jauno cilvēku skaits tur ir viens no lielākajiem valstī, kas droši liecina, ka šī proporcija vēl vairāk pieaugs par labu iebraucējiem. Vietējie policisti jau pirms vairākiem gadiem sākuši apgūt arābu valodu, lai kontrolētu noteiktus pilsētas rajonus. Starp visām Zviedrijas pilsētām noziedzība visvairāk ir izvērsusies tieši Malmē. Gandrīz katru gadā pilsētā tiek fiksētas gandrīz 100 apšaudes. Liela daļa apšaudēs cietušo saistīti ar dažādiem noziedzīgiem grupējumiem, kas uzdarbojas pilsētā. Pēdējā ar četriem ievainotajiem notika burtiski pirms pāris dienām.

Tomēr situācija Malmē un vēl atsevišķās Eiropas pilsētās ir tikai nopietni brīdinājumi tam, kas gaidāms, ja notiek pārāk strauja migrācija. Kopumā tomēr var teikt, ka pārējās Eiropas valstīs situācija joprojām tiek kontrolēta. Piemēram, Somijā dzīvo 5,4 miljoni iedzīvotāju, no kuriem tikai apmēram 5 līdz 6% ir ar ieceļotāji vai viņu pēcteči. Demogrāfijas ziņā Somija ir starp jaunajām ģimenēm visdraudzīgākajām valstīm pasaulē, un viņu dzimstības līmenis nekad nav nokritis zemāk par mirstību. Tātad par somiem kā daļu no Eiropas mēs nekādi nevaram teikt, ka “tas pasākums drīz beigsies”.

Līdzīgi var teikt par Poliju, kurā dzīvo apmēram 38 miljoni iedzīvotāju, no kuriem vismaz 95% ir poļi. Kaut arī viņiem demogrāfiskā situācija nav pārāk spoža, tomēr par strauju izmiršanu nevar runāt – dzimstības un mirstības attiecības ir ļoti līdzīgas. Pavisam noteikti var apgalvot, ka poļu skaits nākotnes Eiropā vismaz nākamos simt gadus būs ļoti stabils. Arī Polijā Eiropas gals nav saredzams. Līdzīgi mazliet tuvāk pētot Eiropas valstu un to pamata tautas, var redzēt problēmas, bet tās tiek risinātas un pārskatāmā nākotne nav gaidāms, ka šīs tautas izmirs vai nonāks bezcerīgā mazākumā savā teritorijā. Tiktāl par labajām ziņām.

Vai tas nozīmē, ka Alvis Hermanis būs pārspīlējis, pareģodams Eiropas galu pārredzamā nākotnē? Diemžēl Hermanis nepārspīlē, uztraukumam ir ļoti nopietns pamats. Eiropas pamata tautas pašas par sevi negrasās izmirt, labklājīgās un atbildīgās valstīs attieksme pret jaunajām ģimenēm ar bērniem ir saprotoša un atbalstoša. Un, jo stabilāka, attīstītāka valsts, jo šī attieksme ir labāka. Tomēr apdraudējuma avots ir apkārtējā pasaule. Vidusjūrai otrā pusē ir Āfrika. Tur šobrīd dzīvo apmēram 1,2 miljardi cilvēku jeb 15% no kopējā Zemes iedzīvotāju skaita. Tiek prognozēts, ka jau 2050. gadā Āfrikas iedzīvotāju skaits divkāršosies un sasniegs 2,5 miljardus jeb 26% no kopējā planētas iedzīvotāju skaita. Runa ir par nepilniem 34 gadiem, kas ir samērā īss laika posms. Tā teikt – kad mūsu bērni būs mūsu pašreizējā vecumā. Tā būs realitāte, ar ko viņiem būs jāsaskaras. Piedevām ar to viss nebeigsies – tiek prognozēts, ka Āfrikas iedzīvotāju skaits nākamo piecdesmit gadu laikā vēlreiz gandrīz divkāršosies, 2100. gadā sasniedzot 4,2 miljardus.

Protams, mēs varam domāt – tā ir tālā Āfrika un gan jau viņi kaut kā tiks ar savu pārapdzīvotību galā. Te ir jāatgādina, ka turpinās klimata pārmaiņas un tieši šajos reģionos pieaug karstums, katastrofāli mazinās dzeramā ūdens pieejamība. Arī ar pārtiku ir milzīgas problēmas. Tāpat nav pazīmju, ka tur mazinātos ļoti izplatītā korupcija un vardarbība. Strauji pieaugot iedzīvotāju skaitam, šīs problēmas vēl vairāk saasināsies. Un tagad atcerēsimies, ka tas viss ir tepat – tikai pāri Vidusjūrai. Daudzi no šiem cilvēkiem meklēs glābiņu, patvērumu. Runa būs par simtiem miljonu. Eiropa ir viņu tuvākais un redzamākais glābiņš. Turklāt daudzi viņu tautieši šo ceļu jau ir iestaigājuši, pārbaudījuši.

Jā, mēs varam cerēt un domāt, ka lielās un atbildīgās Eiropas tautas meklēs un atradīs saprātīgus risinājumus. Bet šie izaicinājumi būs, un Hermanis to ļoti labi redz, saprot un brīdina. Visbēdīgākais jautājums ir par Latviju. Mums demogrāfiskās problēmas ir ļoti dziļi ielaistas, tā dēvētā vecuma struktūra ir sagrauta – jauno cilvēku skaits iepretim veco cilvēku skaitām ir dramatiski mazs. Pasaules banka un citas starptautiskās organizācijas skaidri saka, ka migrācija ir mūsu ekonomikas un sociālās sistēmas vienīgais un pēdējais glābiņš. Atšķirībā no poļiem, vāciešiem, somiem mēs neesam ne četrdesmit, ne desmit, pat ne pieci miljoni. Mēs esam nepilni divi miljoni. Igauņu ir mazāk, bet viņi jau vairākus gadus ir spējuši samazināt kritisko plaisu starp jaundzimušajiem un mirušajiem. Ne pilnībā, bet viņi ir stabilizējuši situāciju. Latvijā katru gadu šī atšķirība starp mirušajiem un jaundzimušajiem joprojām ir vairāki tūkstoši.

Saistītie raksti

Vai ir arī labās ziņas Latvijai? Ir. Kaut nedaudz, bet dzimstības statistika rāda, ka ir stabilizācijas tendences. Arī sabiedrības attieksme pamazām mainās un vairs nav tik izplatīti daudzi muļķīgi un nepatiesi stereotipi par daudzbērnu ģimenēm. Soli pa solim viņu ieguldījums Latvijas tautas nākotnē tiek novērtēts. Darāmā vēl ir daudz, bet ir vismaz pozitīva tendence. Arī no valdošās koalīcijas puses, Māra Kučinska valdības puses ir redzama pragmatiska, bet saprotoši pozitīva attieksme. Šogad ļoti aktīvi ir strādājis jaundibinātais Demogrāfisko lietu centrs (DLC), un ir cerības, ka nākamā gada budžetā varēs redzēt patiešām nopietnus atbalsta mehānismus ģimenēm. Runa ir par miljonu eiro lielām atbalsta programmām. Labā ziņa ir tā, ka šajā DLC konstruktīvi spējušas sadarboties visas koalīcijas partijas – ZZS Finanšu ministrija, “Vienotības” Labklājības ministrija, pati Nacionālā apvienība, arī Pārresoru koordinācijas centrs un nevalstiskās organizācijas. Priekšlikumus izstrādāja nozares speciālisti, profesionāļi, ņemot vērā arī Igaunijas pieredzi. Tas ir labs piemērs spējai visiem kopā produktīvi sastrādāties lielākā mērķa labā.

Tie gan ir tikai paši pirmie soļi, tas nepavisam nenozīmē, ka kritiskā situācija ir labota. Mēs esam tikai pašā ceļa sākumā, darāmā vēl ir ārkārtīgi daudz. Ir svarīgi, ka šajā procesā aktīvi iesaistās visi – sākot ar katru individuāli, politiķiem un uzņēmējdarbības vidi. Katrs var dot kādu savu pienesumu šajā tik svarīgajā darbā – ar attieksmi, ar idejām, konkrētām likuma iniciatīvām. Doma par Latviju kā ģimenei visdraudzīgāko valsti Baltijā varētu būt viens liels un labs mērķis mums visiem kopā. Kā Hermanis teica – Igaunija cītīgi seko Somijai, bet Latvija – Igaunijai. Varbūt ir pienācis laiks tieši šajā ziņā apsteigt Igauniju? Mums pavisam noteikti ir jāpieliek solis. Jo citādi – atkal citējot Hermani – šis pasākums ilgi neturpināsies.

LA.lv