Kultūra
Māksla

Labdien, Auzas kundze! Eduards Dorofejevs vērtē Lidijas Auzas retrospekciju0


Izstāžu zālē “Arsenāls” eksponētā Lidijas Auzas darbu izstāde pienācīgi izceļ vēl vienu būtisku personību Latvijas mākslas vēsturē. Attēlā: fragments no lielformāta sienas gleznojuma.
Izstāžu zālē “Arsenāls” eksponētā Lidijas Auzas darbu izstāde pienācīgi izceļ vēl vienu būtisku personību Latvijas mākslas vēsturē. Attēlā: fragments no lielformāta sienas gleznojuma.
Foto: Timurs Subhankulovs

Izstāžu zālē “Arsenāls” no 15. marta līdz 19. maijam apskatāma pirmā apjomīgā mākslinieces Lidijas Auzas (1914–1989) 40 gados tapušo darbu retrospekcija.

Kas nosaka mākslinieka vietu mākslas vēsturē? Visticamāk, vienas pareizas atbildes nav, bet ir skaidrs, ka ne lieli panākumi, ne arī pilnīgi neveiksmīga karjera negarantē mākslinieka automātisku ierakstīšanu vai izsvītrošanu no pēcteču atmiņas.

Vēsture objektīvāk nekā laikabiedri vērtē gan radošā mantojuma kvalitāti, gan to, cik godprātīgi mākslinieks izturējies pret savu profesiju un saviem darbiem. Tāpēc ar lielu gandarījumu var konstatēt, ka pirms divām nedēļām izstāžu zālē “Arsenāls” atklātā Lidijas Auzas darbu izstāde pienācīgi izceļ vēl vienu būtisku personību Latvijas mākslas vēsturē.

Lidija Auza daudz strādāja, pietiekami aktīvi piedalījās izstādēs, un viņas darbi nekad nebija aizmirsti, bet tomēr tikai tagad, 30 gadus pēc mākslinieces nāves, galvenajā valsts mākslas muzejā tiek sarīkota pirmā personālizstāde, kas var iepazīstināt skatītāju ar šīs neordinārās mākslinieces radošo gaitu.

Ap simts darbiem no ģimenes īpašuma, Latvijas muzejiem un privātkolekcijām, kā arī četri monumentāli sienas gleznojumi (triptihs “Kurzeme” un “Deviņu pakalnu pilsēta”), kas speciāli tika noņemti no Talsu novada domes un Talsu mākslas skolas sienām eksponēšanai Rīgā, piešķir izstādei pelnīto vērienu un nozīmi.

Tomēr izstāde ir ne tikai par unikālu glezniecību, bet vienlaikus arī par to, kā viens liktenīgs notikums var mainīt mākslinieka dzīvi un kā zem ideoloģiskās cenzūras spiediena var saglabāt imunitāti pret vulgāru socreālistisku kritiku, nesalūzt un turpināt iet savu bezkompromisu ceļu.

Modernisma zvaigzne simboliski pavadīja mākslinieci jau no paša dzīves sākuma. Lidija Auza dzimusi 1914. gadā Vitebskā tieši tajā gadā, kad no Parīzes uz dzimteni atgriezās Marks Šagāls, lai pēc dažiem gadiem pārvērstu provinciālo pilsētu par pasaules mākslas avangarda šūpuli.

Arī Auzai franču modernistu mākslas gars kļūs par būtiskāko pavadoni radošajā dzīvē. 1919. gadā Lidija ar vecākiem atgriezās Latvijā. Pamatizglītību viņa ieguva Rīgas Franču licejā, pēc tam absolvēja Rīgas Skolotāju institūtu, bet 1937. gadā iestājās Mākslas akadēmijā. Viņa vēl paspēja pastudēt gan pie Vilhelma Purvīša, gan Valdemāra Tones un neapšaubāmi, ka tieši šis periods ielika pamatus mākslinieces krāsas un formas izjūtai, kuru viņa turpmāk attīstīs patstāvīgā ceļā.

Ar lieliem pārtraukumiem Lidija Auza pabeidza studijas tikai 1949. gadā – pavisam citā kultūras telpā, kad socreālistiskās glezniecības uzplaukuma laikā jaunai gleznotājai likt lietā savas zināšanas par franču vai latviešu pirmskara modernismu nebija iespējams.

Diplomdarbs par baleta tēmu kļūs par viņas karjerā vienīgo socreālisma prasībām atbilstošo darbu un vienīgo izmocīto kompromisu.

Bet laikā, kad visā Padomju Savienībā sākās “formālistu medības” un par galvenajiem prettautiskās mūzikas autoriem tika pasludināti Prokofjevs un Šostakovičs, un Maskavā likvidēja Jaunās Rietumu mākslas valsts muzeju, kur simtiem Eiropas modernisma šedevru no kādreizējām Ščukina un Morozova privātkolekcijām tika sadalīti un paslēpti specfondos, iegūt diplomu citādi nebija iespējams. Pat impresionisms kļuva puslegāls.

Arī pēc akadēmijas pabeigšanas turpinot strādāt ar baleta tēmu, Lidija Auza tuvu sadraudzējās ar baleta dejotāju, nākamo mākslas zinātnieci Tatjanu Sutu un viņas māti Aleksandru Beļcovu. Šī ģimene kā pirmskara Latvijas kultūras anklāvs un modernisma tradīcijas iemiesojums sniedza Lidijai milzīgu morālu un intelektuālu atbalstu.

Foto: Timurs Subhankulovs

Tomēr par izšķirošo momentu mākslinieces biogrāfijā kļuva 1961. gads. Kad Berlīnē būvē mūri, Lidija Auza saņem gandrīz neticamu atļauju apciemot māsu Olgu Anglijā. Savām acīm ieraudzīt Londonas Nacionālās galerijas un Teita pasaules meistaru oriģinālus bija salīdzināms ar iespēju aizlidot uz kosmosu Gagarina vietā.

Kopš šī ceļojuma Auza nekad vairs nešaubīsies par savu mākslas ceļu, neskatoties uz nemitīgu kritiku un apsūdzībām formālismā. Kaut 60. gadu Latvijas mākslas dzīvē Lidija Auza nebija vienīgā moderniste, skatoties viņas darbus, brīžiem šķiet, ka viņa pat nedzīvoja Padomju Savienībā, tik brīvs un neatkarīgs ir viņas rokraksts.

No franču fovisma viņa mantojusi pilnīgu izteiksmes līdzekļu neatkarību no reālas pasaules mimētiskiem ierobežojumiem. Krāsa, līnija, ritms, laukumu līdzsvars, dinamika un faktūras kļūst par galveno mākslas darba instrumentu, lai caur abstraktām un dekoratīvām formām runātu par nopietnām lietām.

Visi izteiksmes līdzekļi kaut kādā mērā ir tēlaini, jo tehnika nekad pilnībā nav atdalāma no mākslas darba satura.

Tikai mūsu augstprātīgā nevēlēšanās piepūlēties, lai sadzirdētu mākslinieka individuālo balsi, var novest pie apgalvojuma, ka mākslā ir tehniski paņēmieni, kuriem piemīt dziļāka jēga, bet ir citi – tīri dekoratīvi eksperimenti ar formu.

Lidijas Auzas rokraksta brīvība saistīta arī ar īpašu plastiskumu. Māksliniece jauca kopā krāsu ar PVA temperas veidotām reljefām formām un neierastiem materiāliem – metāla skaidām un spirālēm, plastmasas korķiem, auduma gabaliem, zvejas tīkliem, spoguļa lauskām un naglām.

Protams, savus 60. gadu pilnīgi abstraktos gleznojumus viņa bieži maskēja aiz nosaukumiem “rotājumi” un “dekori”, kas ļāva zem lietišķās mākslas plīvura tos pasargāt no kārtējā kritikas uzlidojuma. Tomēr uzmanīgs skatītājs uzreiz pamanīs, ka aiz dekoriem slēpjas individuāla zīmju sistēma, kas sakņojas dabā un tautas folklorā.

Tas piešķir Lidijas Auzas darbiem universālu dimensiju, bet nemierīgās spirāles, kompozīciju diagonāles, sašvīkātie košie laukumi zem brāzmainām krāsu strēmelēm netraucē sajust to stoicistisko mieru, kas valda izstādē. Jo tajos dziļumos, kur atrodas Lidijas Auzas māksla, ne kritikas, ne ideoloģijas ņirboņa netraucē mierīgi apcerēt iespējas vēl un vēl kāpināt formas izteiksmību.

LA.lv
LE
LETA
Kultūra
FOTO: Doma baznīcā atvadās no mākslinieces Džemmas Skulmes
2 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Ar jaunu teātra kompāniju gatavs pārņemt Dailes Mazo zāli. Saruna ar Elmāru Seņkovu
2 dienas
LE
LETA
Kultūra
Mūžībā aizgājusi Valmieras teātra aktrise Ruta Birgere
2 dienas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

LA
LA.LV
Latvijā
Solidaritāte, cieņa un drosme. Valsts prezidenta Egila Levita runa pie Brīvības pieminekļa
5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Foto. Svētku uguņošana priecē iedzīvotājus gan Rīgā, Daugavmalā, gan pie televizoru ekrāniem
2 stundas
LE
LETA
Latvijā
Foto. Lāpu gājiens Rīgā pulcē tūkstošiem dalībnieku
4 stundas
LK
Linda Kusiņa-Šulce
Kultūra
Atdot daļiņu no saņemtā. Saruna ar Jāni Lūsēnu
Intervija 9 stundas
SM
Signe Mengote
Ekonomika
Jāvērtē pēc spējām, nevis diagnozes. Kā mazināt plaisu starp darba devējiem un invalīdiem
9 stundas