Labi, ka karavīri tiesājas 4
“Tas, ka karavīri tiesājas, nav nekas slikts. Tieši otrādi: tas nozīmē, ka esam normāla Rietumu valsts, kur indivīdam ir tiesības aizstāvēt savas intereses. Un tad lai tiesa lemj, kam taisnība: karavīram vai sistēmai. Un sistēmai, ja tā ir kļūdījusies, ir jābūt spēcīgai to pieņemt,” tā saka iepriekšējais Latvijas armijas komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuram vaicāju viedokli par bijušo karavīru ar sabojāto veselību tiesāšanos ar valsti.
“Latvijas Avīzē” rakstīju (“Armijā sabeidza sirdi”; 13. jūnija “LA”) par bijušo Latvijas armijas štāba bataljona godasardzes rotas karavīru Rūdolfu Freimani, kurš pēc pārciestas smagas sirds operācijas sāka tiesāties ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Aizsardzības ministriju, pieprasot, lai viņa slimība tiktu saistīta ar militārā dienesta pildīšanu un tādējādi atbilstoši likumdošanai viņam līdz mūža galam valsts kompensētu ārstniecības izdevumus. Tādā pašā tiesas procesā jau otro gadu atrodas bijušais militārais ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs, kurš dienestu beidza ar insultu. Ūdenslīdējam izdevās uzvarēt pirmajā tiesas instancē, armija, ministrija tiesas lēmumu pārsūdzēja un oktobrī lietu sāks skatīt apgabaltiesa. Savukārt Rūdolfa Freimaņa lietā otrā tiesas sēde nozīmēta šodien.
Kā tas sākās
Atgādināšu, ka 2009. gadā “Latvijas Avīze” bija pirmā, kas cēla traci karavīru invalīdu jautājumā. Pie manis vērsās kāds instruktors, kas sāpošo ceļgalu dēļ bija neveiksmīgi mēģinājis tikt pie invaliditātes oficiāla apliecinājuma un vienreizējas kompensācijas, kas toreiz par 2. grupu paredzēja 34 080 latu, par 3. grupu – 24 510 latu. Viņa arguments: ja ģenerālis Juris Vectirāns, kurš poligonā nav rāpojis, misijās Irākā vai Afganistānā nav bijis, strādājis tikai kabinetos un iedzīvojies iekšķīgās kaitēs, var dabūt invaliditātes kompensāciju, tad kāpēc to nevar instruktors, kas sabeidzis kājas poligonā? Izrādījās, ka nevar. Bet kabineta un pasākumu ģenerālis varēja. Bet kur tad taisnīgums? Ja tiek, tad lai visiem karavīriem, kas sabeiguši dienestā veselību! Ar zināmām pūlēm un spītējot draudiem (J. Vectirāns, tagadējais Saeimas deputāts, toreiz draudēja ar tiesas darbiem, ka izpaužu datus par viņa invaliditāti), no Aizsardzības ministrijas izdevās dabūt datus, ka ekonomiskās krīzes laikā, 2009. gada pirmajā pusē, 21 atvaļinātais karavīrs kā invalīds kopumā bija saņēmuši 491 121 latu jeb 23 386 latus vidēji katrs. Konkrētus uzvārdus (izņemot Vectirāna) neizdevās noskaidrot, jo ierēdņi atsaucās uz datu aizsardzību, taču neoficiāli avoti man skaidri un gaiši pateica: lielākā daļa no invalīdiem ir vecākie virsnieki, kuriem ar dienestu reālos lauka apstākļos pēdējā laikā nav bijis sakara vai vispār nav bijis, kuri strādājuši štābos vai citādos papīra darbos, starp viņiem nebija neviena, kas bijis misijās Irākā vai Afganistānā…
Par šādu izšķērdību toreiz sacēlās tracis, un valdība gan lika samazināt kompensācijas apjomus par invaliditāti, gan noteica, ka tiesības uz invaliditātes kompensāciju ir tikai tajos gadījumos, kad invaliditāte iegūta, pildot militāru dienestu. Un tāpēc tagad “LA” rakstos minētajiem bijušajiem karavīriem Rūdolfam Freimanim un Jurijam Timofejevam nākas tiesāties, lai pierādītu, ka veselību sabeiguši militārā dienesta dēļ.
