Latvijā
Sabiedrība

Labi, ka karavīri tiesājas 4


Mediķi nespēj pilnīgi visu atklāt, pārbaudot karavīru veselību, jo nav iespējams katru karavīru pārbaudīt tik rūpīgi kā, piemēram, kosmonautu, tērējot tam milzu naudu un izmantojot ļoti dārgu aparatūru.
Mediķi nespēj pilnīgi visu atklāt, pārbaudot karavīru veselību, jo nav iespējams katru karavīru pārbaudīt tik rūpīgi kā, piemēram, kosmonautu, tērējot tam milzu naudu un izmantojot ļoti dārgu aparatūru.
Foto no sargs.lv arhīva; attēlam ir ilustratīva nozīme; tajāredzamajām personām nav saistības ar rakstā minētajiem personāžiem.

“Tas, ka karavīri tiesājas, nav nekas slikts. Tieši otrādi: tas nozīmē, ka esam normāla Rietumu valsts, kur indivīdam ir tiesības aizstāvēt savas intereses. Un tad lai tiesa lemj, kam taisnība: karavīram vai sistēmai. Un sistēmai, ja tā ir kļūdījusies, ir jābūt spēcīgai to pieņemt,” tā saka iepriekšējais Latvijas armijas komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube, kuram vaicāju viedokli par bijušo karavīru ar sabojāto veselību tiesāšanos ar valsti.

“Latvijas Avīzē” rakstīju (“Armijā sabeidza sirdi”; 13. jūnija “LA”) par bijušo Latvijas armijas štāba bataljona godasardzes rotas karavīru Rūdolfu Freimani, kurš pēc pārciestas smagas sirds operācijas sāka tiesāties ar Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un Aizsardzības ministriju, pieprasot, lai viņa slimība tiktu saistīta ar militārā dienesta pildīšanu un tādējādi atbilstoši likumdošanai viņam līdz mūža galam valsts kompensētu ārstniecības izdevumus. Tādā pašā tiesas procesā jau otro gadu atrodas bijušais militārais ūdenslīdējs Jurijs Timofejevs, kurš dienestu beidza ar insultu. Ūdenslīdējam izdevās uzvarēt pirmajā tiesas instancē, armija, ministrija tiesas lēmumu pārsūdzēja un oktobrī lietu sāks skatīt apgabaltiesa. Savukārt Rūdolfa Freimaņa lietā otrā tiesas sēde nozīmēta šodien.

 

Kā tas sākās

Atgādināšu, ka 2009. gadā “Latvijas Avīze” bija pirmā, kas cēla traci karavīru invalīdu jautājumā. Pie manis vērsās kāds instruktors, kas sāpošo ceļgalu dēļ bija neveiksmīgi mēģinājis tikt pie invaliditātes oficiāla apliecinājuma un vienreizējas kompensācijas, kas toreiz par 2. grupu paredzēja 34 080 latu, par 3. grupu – 24 510 latu. Viņa arguments: ja ģenerālis Juris Vectirāns, kurš poligonā nav rāpojis, misijās Irākā vai Afganistānā nav bijis, strādājis tikai kabinetos un iedzīvojies iekšķīgās kaitēs, var dabūt invaliditātes kompensāciju, tad kāpēc to nevar instruktors, kas sabeidzis kājas poligonā? Izrādījās, ka nevar. Bet kabineta un pasākumu ģenerālis varēja. Bet kur tad taisnīgums? Ja tiek, tad lai visiem karavīriem, kas sabeiguši dienestā veselību! Ar zināmām pūlēm un spītējot draudiem (J. Vectirāns, tagadējais Saeimas deputāts, toreiz draudēja ar tiesas darbiem, ka izpaužu datus par viņa invaliditāti), no Aizsardzības ministrijas izdevās dabūt datus, ka ekonomiskās krīzes laikā, 2009. gada pirmajā pusē, 21 atvaļinātais karavīrs kā invalīds kopumā bija saņēmuši 491 121 latu jeb 23 386 latus vidēji katrs. Konkrētus uzvārdus (izņemot Vectirāna) neizdevās noskaidrot, jo ierēdņi atsaucās uz datu aizsardzību, taču neoficiāli avoti man skaidri un gaiši pateica: lielākā daļa no invalīdiem ir vecākie virsnieki, kuriem ar dienestu reālos lauka apstākļos pēdējā laikā nav bijis sakara vai vispār nav bijis, kuri strādājuši štābos vai citādos papīra darbos, starp viņiem nebija neviena, kas bijis misijās Irākā vai Afganistānā…

Par šādu izšķērdību toreiz sacēlās tracis, un valdība gan lika samazināt kompensācijas apjomus par invaliditāti, gan noteica, ka tiesības uz invaliditātes kompensāciju ir tikai tajos gadījumos, kad invaliditāte iegūta, pildot militāru dienestu. Un tāpēc tagad “LA” rakstos minētajiem bijušajiem karavīriem Rūdolfam Freimanim un Jurijam Timofejevam nākas tiesāties, lai pierādītu, ka veselību sabeiguši militārā dienesta dēļ.

 

Par invalīdiem kļuva arī aptaukojoties vai nodzeroties

Lai gan parasti uz anonīmiem komentāriem internetā neatsaucamies, tomēr šis, kas sekoja portālā “la.lv” pie raksta par karavīru Rūdolfu Freimani, ir vērā ņemams un neizskatās izdomāts. “Sūdzēties ministram, NBS komandierim, Centrālās medicīniskās ekspertīzes komisijas vadītajam vai pat Veselības ministrijas institūcijās ir bezjēdzīgi. Visu problēmu pamatā ir attiecīgā nolikuma kvalitāte. 2006. gada rudenī rakstiski ziņoju valsts sekretāram par milzīgiem defektiem likumā (zinātniski nepamatots, netaisnīgs un viegli izmantojams savtīgos nolūkos). Valsts sekretārs atbildēja, ka budžetā naudas esot pietiekami. Pēc NBS Štāba virsnieku lielas grupas “invalīdu” parādīšanās un apmēram pusmiljona latu izkrāpšanas, piedāvāju ministra palīdzei pretkorupcijas jautājumos (Kārkliņa) savu palīdzību nolikuma grozījumu veikšanai. Atbildi nesaņēmu. Tā gadu desmitiem turpinām mīcīt dubļus, jo “neaizvietojamu cilvēku neesot, kuru nozīmēsim, tas strādās”. Tad turpiniet sāpināt cilvēkus un tiesāties. Lai gan arī tiesas nav spējīgas atrisināt sistēmas problēmas.”

Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs tajā laikā bija tagadējais ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.

“Šo konkrēto ziņojumu neatceros. Daudz laika jau arī pagājis,” man tagad saka E. Rinkēvičs. “Toties ļoti labi atminos, cik grūti tapa nolikumi, kā tos nemitīgi lāpījām. Tāpat atceramies, kā cīnījāmies ar tādiem ierakstiem, kuros ārsti skaidri un gaiši bija ierakstījuši: karavīrs slimību ieguvis aptaukošanās vai alkohola lietošanas rezultātā. Tādu iesniegumu bija kaudzēm. Viens tāds karavīrs piecus gadus nemitīgi bija dzēris, līdz sabrucis… Šos iesniegumus metām atpakaļ. Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies. Neaizmirsīsim, ka pa starpu bija arī ekonomiskā krīze, kas daudz ko nolika pie vietas, daudziem plāniem vienkārši pienāca gals. Ir bijušas diskusijas, visādas idejas, kā uzlabot karavīru sociālās garantijas un medicīnisko aprūpi.”

Runājot par konkrētām lietām, E. Rinkēvičs norāda, ka gan viņa laikā, gan, domājams, tagad Nacionālie bruņoties spēki un Aizsardzības ministrijas ierēdņi vienmēr maksimāli centušies iedziļināties katra karavīra lietā un meklējuši viņam labvēlīgu risinājumu.

“Saprotiet: ierēdņi nevar atcelt mediķu vērtējumu. Bet varbūt tomēr jāpaskatās juridiskā bāze, likumdošana, vai ekonomiskās krīzes laikā nav kaut kas par stingru aizgriezts. No vienas puses, ir sabiedrības un pašu karavīru spiediens, no otras – varbūt ierēdņi kaut ko pārspīlē. Ierēdņus var saprast, jo ir bailes no Valsts kontroles, kas var atnākt un pateikt, ka ir notikusi valsts līdzekļu izšķērdēšana, ka ierēdņi nav cīnījušies un tiesājušies līdz galam,” skaidro E. Rinkēvičs.

 

Katru karavīru nevar pārbaudīt kā kosmonautu

Bijušais Latvijas armijas komandieris ģenerālleitnants Raimonds Graube saka – lai tiesa lemj, kam taisnība: karavīram vai sistēmai. “Un sistēmai, ja tā ir kļūdījusies, ir jābūt spēcīgai to pieņemt,” teic R. Graube un piebilstot stāsta, ka pēc Timofejeva gadījuma armija izdarījusi daudzus secinājumus.

Saistītie raksti

Sev ģenerālleitnants redz trīs aspektus, kas jāņem vērā. Pirmkārt, jāsaprot, cik daudz ārsti vispār spēj atklāt, pārbaudot karavīru veselību, ņemot vērā to, ka nav iespējams katru karavīru pārbaudīt tik rūpīgi kā, piemēram, kosmonautu, tērējot tam milzu naudu un izmantojot ļoti dārgu aparatūru. Tāpat jāsaprot, ka karavīri bieži ir ieinteresēti slēpt savas kaites, lai nesabojātu karjeru un netiktu atvaļināti.

“Nedomāju, ka karavīram grūti noslēpt, ka, piemēram, ik pa laikam iesāpas galva, paklauvē sirds vai iesmeldzas celis,” domā. R. Graube. “Otrkārt, jāsaprot, ka karavīrs dienestā dodas brīvprātīgi un apzinās, ka dienests ir riskants, ka treniņos ir iekļautas lietas, kas nav atbilstošas nekādiem darba drošības noteikumiem citās profesijās, izņemot glābēju vai vēl kādu citu retu profesiju. Piemēram, ja ir jālec pa logu, tad ir jālec, ja jānes 100 kilogramus smags biedrs, tad ir jānes. Reālas kaujas apstākļos no šādām un daudzām citām iemaņām var būt atkarīga paša un biedru dzīvība. Treškārt, sistēma kļūst arvien tuvāka karavīram. Un, ja ir neviennozīmīgas situācijas, tad jālemj par labu karavīram. Vai arī jāuzraksta tik precīzi spēles noteikumi, ka neviens neko nevar pārprast.”

LA.lv