Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
28. marts, 2012
Drukāt

Labo pārmaiņu pilsēta Jēkabpils

jekabpils_079_vs

“Jēkabpils – labo pārmaiņu pilsēta” ir moto, kas apliecina idejiskā pamata nozīmi ieceru realizēšanā. Ikgadējie pilsētvides un sociālās dzīves uzlabojumi, kas priecē vietējos, citiem ir zināmi mazāk. Jēkabpili jau pārsvarā uztveram kā caurbraucamu vietu tālākā ceļā, kad šķiet lieki šķērsot tiltu pār Daugavu, lai no Krustpils nokļūtu hercoga Jēkaba dibinātajā pilsētā…

 

Krustpunktā

Jēkabpilieši joko, ka dzīvo pilsētā ar divām identitātēm. Patiesība ir vēl sarežģītāka, tāpēc jo interesantāka: tā ir atrašanās Vidzemes, Zemgales, Latgales un Sēlijas saskarsmes zonā, ko šķērso Rīgas – Daugavpils šoseja, dzelzceļš un Daugava.

Izsenis apdzīvotajā apkaimē izturīgāko būvi atstājuši krustneši, 1237. gadā Daugavas labajā krastā uzceļot pirmo nocietināto pili Latgalē. Pretējā krastā XVII gs. vidū ap Salas muižas krogu veidojies rosmīgs centrs. Savus akcentus tam piešķir kara bēgļu apmetne, kur iemitinās Krievzemē vajātie vecticībnieki, kas šo vietu iedēvē par Slobodu un ar kokā celtu baznīciņu liek pamatu klosterim. Par godu hercogam Jēkabam 1670. gadā Slobodai piešķir pilsētas tiesības un dod vārdu Jakobstadt, kā arī ģerboni ar lūša attēlu. Hercogs pilsētai dāvina arī apkārtnes zemes, kur drīkst apmesties krievi, poļi, lietuvieši, bet ne vācieši un latvieši. Starp abiem krastiem sākas plostu satiksme, ko pēc nepilna gadsimta nomaina pārceltuve. Jēkabmiestā, kā to dēvē vietējie latvieši, XIX gs. sākumā atver elementārskolu, apriņķa skolu, vēlāk arī slimnīcu, sāk darboties teātris, bibliotēka, ķeras pie ielu bruģēšanas un apgaismošanas. Ražošanas attīstību paver 1861. gadā atklātais Rīgas – Dinaburgas dzelzceļš. XIX – XX gs. mijā tālu izskan pirmā latviešu tautības ērģeļbūvētāja Mārtiņa Krēsliņa, citu Jēkabpils mūzikas instrumentu meistaru un viņu radīto specializēto fabriku vārdi. Par nozīmīgāko Augšzemes jeb Sēlijas pilsētu Jēkabpils kļūst 1919. gadā, kad tur no Jaunjelgavas pārceļ apriņķa administratīvās iestādes un attīstās arī ražošana. Pilsētas nosaukumu 1920. gadā iegūst arī Krustpils, kur 1932. gadā uzbūvētā cukurfabrika kļūst par apkaimē lielāko uzņēmumu. Abas rosīgās pilsētas savieno 1936. gadā celtais tilts, ko karā nopostīja abas okupantu armijas. Pilsētu apvienošanās notika 1962. gadā. To veicināja togad atklātais tilts. Iepazīstoties ar peripetijām bagāto Jēkabpils vēsturi, nav jābrīnās par tās spēju noturēties laikmetu griežu nesaudzībā. Būtiska loma bijusi tradicionālai dažādo kultūru līdzās pastāvēšanai, ko sekmējis arī neatkarīgais meža kaķis vapenī.

 

Koptēla vaibsti
Jekabpils_049_VS

Šodienas Jēkabpils lepojas ar Latvijā vienīgo vecticībnieku vīriešu klosteri, desmit dažādu konfesiju dievnamiem, nesen atjaunoto aizsargdambi – promenādi abpus Daugavai, kultūras namu, uzposto Vecpilsētas laukumu, labiekārtoto Ādamsona jeb Krustpils saliņu un citiem jaukumiem. Arī ar to, ka iedzīvotāji vairs negaida rindā uz mazuļa vietu bērnudārzā. Tas panākts ar bērnu un citu izglītības iestāžu renovāciju un pārstrukturizāciju, nodrošinot efektīvāku izmantošanu. Lai gan rindas deldējusi arī bērnu skaita samazināšanās, tomēr negatīvā demogrāfija tikai retviet pirmsskolas izglītības iestādes padarījusi pieejamas. Ir garumgarš īstenoto vispārējās attīstības projektu saraksts. Pēdējos 5 gados vien Latvijas 8. lielākā pilsēta ar 25 000 iedzīvotājiem spējusi piesaistīt ES fondu investīcijas vairāk nekā 53 miljonu latu apmērā. Iedzīvotāju un viesu ērtībām turpinās centra ielu rekonstrukcija, kurai šogad pievienojas publisko teritoriju apgaismojuma infrastruktūras modernizācija. Izmantojot Klimata pārmaiņu finanšu instrumentu, ap 700 kvēlspuldžu nomainīs videi un atmosfērai draudzīgās diožu lampas.

Spītējot mērim, ugunsgrēkiem un kariem, pilsētā saglabājies arī ne mazums pagātnes liecību. Bet, ja kaut kas būtisks ir zudis, vietā radīti izteiksmīgi atgādinājumi. Spilgts piemērs ir kādreizējais tirgus laukums, kas padomju laika 60. gados izmantots autoostas un stāvvietu vajadzībām. Jaunās autoostas uzbūvēšana pavēra iespēju laukumu izbrīvēt ļaužu priekam un atpūtai. Kopš 2010. gadā veiktās rekonstrukcijas tas atdzimis ne vien kā Vecpilsētas laukums sarīkojumiem un randiņiem, bet arī jaunu tūrisma produktu attīstībai. Par raibo pagātni vēstī pulkstenis, simboliska aka ar ūdens pumpi, veiksmi sološs naudas maks un lielie svari, uz kuriem var ne tikai nosvērties, bet arī izmērīties. Laukuma centrālo vietu ieņēmis bronzā atlietais lūša tēls.

Kamēr ceļotāju piesaiste Jēkabpilij joprojām ir aktuāla – pa Daugavpils šoseju braucošie nav raduši izmest līkumu pretējā krastā, novadu un kultūru krustcelēs esošo vērtību iepazīšanu daudziem vispirms rosina Krustpils pils, kur padomju laikā saimniekojusi armija, bet 1996. gadā pārcēlies viens no vecākajiem muzejiem Latvijā (dibināts 1920. gadā otrpus Daugavai). Pirms 16 gadiem sāktajai pils apgūšanai, izpētei un rekonstrukcijai galu neredz, telpu ir daudz! Iespaidīgais kopskats nav būtiski mainījies, pateicoties tam, ka pilī no XVI gs. 13 paaudzēs līdz atsavināšanai saimniekojusi Korfu dzimta.

Zem daudzo uzslāņojumu kārtām interjeros atklājušies dažādu laikmetu dekori, tostarp Korfu ģerbonis, stāsta un rāda muzeja galvenā krājumu glabātāja Iluta Bērziņa. Publiskajā apritē pagaidām nonākusi neliela pils daļa, kur mainās no bagātajiem muzeja krājumiem veidotās izstādes, notiek radošās darbnīcas visu paaudžu cilvēkiem un iespējami interesanti piedzīvojumi XIII gs. pagrabos. Apskatei pieejama arī pēdējās Korfu guvernantes istaba atbilstoši 1902. gada iekārtojumam. Medību zālē un ēdamzālē ar greznajiem griestiem un kamīniem notiek dažādas prezentācijas un svinīgi sarīkojumi. Pērn pabeigtā centrālapkures ievilkšana ļaus turpināt pils atjaunošanu un secīgu vēstures muzeja krājuma izvietošanu. Šī gada aktualitāte ir cukurfabrikas 80. gadskārtai veltītā ekspozīcija…

 

Īpašais šarms

Jebkuras vietas pievilcību veido daba, vēsturiskais mantojums un sakoptība. Bet Jēkabpils burvība ir arī kultūras daudzveidībā, ko var baudīt kā daudzkārtainu pīrāgu. Sākot ar Sēļu sētu Filozofu ielā un klosteri, kur Svētā Gara baznīcā pēc ilga pārtraukuma atkal atgriezusies Jakobštates svētbilde. Ar brīnumainām spējām apveltīto ikonu Pirmajā Pasaules karā kā lielu dārgumu evakuēja uz Krieviju, kur tā pazuda. Lai kompensētu zaudējumu, darināts meistarīgs atveids, kuru Maskavā iesvētījis Krievijas Pareizticīgo baznīcas patriarhs, un tā atkal pievelk svētceļniekus. Pilsētas vārds daudzināts arī kā akadēmiķa, Tartu universitātes profesora Vilhelma Strūves (1793 – 1894) veikto ģeodēziskā loka mērījumu punkts, gleznotāju Skulmju dzimtas, slavenā ērģelnieka Pētera Sīpolnieka un daudzu citu gara izcilnieku dzimtā vieta. Šai pilsētai nepiemīt provinciālisms un ieciklēšanās kādā punktā. Tā pārsteidz ar inovatīviem risinājumiem dažādās izpausmēs, bet tas jau ir cits stāsts…

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+