Mobilā versija
+16.6°C
Bernhards, Boriss, Rojs
Svētdiena, 20. augusts, 2017
21. jūlijs, 2017
Drukāt

Labs kriptoromāns ir kā izcils konjaks (1)

Foto-Karīna MiezājaFoto-Karīna Miezāja

Iepriekšējā romānā “Pētera zvērests”, savā pirmajā mēģinājumā šajā žanrā, Eva Mārtuža aizceļoja līdz Pētera I laikiem. “Langobardi”, kuri nāks klajā augusta sākumā, laika mašīnas rādītājus nostādījuši uz vēl senāku pagātni – mūsu ēras pašu sākumu. Langobardi ir noslēpumaina tauta, kura pārvaldīja lielus Itālijas apgabalus un kuras vārds vēl joprojām saglabājies Lombardijas reģiona nosaukumā. Kādēļ šāda izvēle, un kas langobardus saista ar Latviju un latviešiem?

Vai pastāstīsi, kuru kriptoromānu pati izlasīji pirmo, kas tevi piesaistīja šim žanram?

Ja tas ieliekams kriptoromānu žanrā, tad pats pirmais bija Umberto Eko sarakstītais “Fuko svārsts” – tas mani fascinēja. Man patīk arī vienkārši romāni – tēlaini sakot, tie ir kā glāze ūdens, kuru izdzer, un tajā brīdi remdē slāpes, kamēr labs kriptoromāns ir kā izcils viskijs vai konjaks, pēc kura paliek izsmalcināta pēcgarša. Lasot “Fuko svārstu”, sapratu – tas ir kas tāds, ko es gribētu iemācīties rakstīt pati. “Fuko svārstam” sekoja Dena Brauna romāni, Eko “Rozes vārds”, Riharda Dībella “Sātana bībele” – tajā ir tik daudz vēstures, interesantu faktu. Šāda grāmata – “Sātana bībele” vai “Sātana grāmata” – tiešām atrodas Zviedrijas Karaliskajā bibliotēkā, un Prāga to vēlas atgūt, jo tā tapusi Čehijā. Arī Virdžīnijas Fellouzas “Šekspīra kods” – tādu romānu ir diezgan daudz, es tos esmu ar lielu baudu izlasījusi. Viens no pēdējiem, pēc kura iepauzēju, lai varētu saņemties pati savam darbam, bija par nanotehnoloģijām, lielo hadronu paātrinātāju. Mani fascinē šī žanra loģika, faktu blīvums, atrašanās šīsdienas zināšanu krustpunktā. Tas pievelk tik ļoti, ka nespēju atteikties no kriptoromāniem.

Tavs pirmais kriptoromāns bija veltīts Pētera I laikiem…

“Pētera zvērests” bija veltījums maniem bērniem, jo es redzēju, cik daudz viņiem ir jautājumu, nezināšanas, cik daudz mākslīgi uzintegrētu vēstures zināšanu, pasaku par kristietības ienākšanu šeit, Latvijas teritorijā. Un es vēlējos arī pati saprast, kas īsti mūsu vēsturē noticis. Lai saglabātos svaiguma, naivuma piegarša, iespēju daudz jautāt un daudz atbildēt, par sava romāna varoņiem izvēlējos jaunus cilvēkus, trīs dažādas domāšanas versijas, kuras visas ved pie viena mērķa. Bet, lai pie tā nonāktu, viņiem bija jāizzina ļoti daudz vēstures faktu, pat par ekstravaganto Zviedrijas karalieni Kristīni, par kuru šobrīd uzņemta mākslas filma.

Lai radītu intrigu romānā, bija nepieciešams neatminēts vēstures noslēpums…

Kādēļ Pēterim I bija trīs reizes jāprasa Zviedrijas karalim atļauja precēt Martu Skavronsku – vai viņas zemās izcelsmes dēļ? Vai tur ir cits noslēpums? Un kādēļ Zviedrijas karalis iedeva Glikam, Martas Skavronskas audžutēvam, 400 zelta naudas gabalus, lai viņš varētu brīvi tulkot Bībeli un audzināt Martu? Kāpēc Gliks nebrauca pa taisno no Daugavgrīvas uz Alūksni, bet meta līkumu caur, tas nav precīzi noskaidrots, Jēkabpili vai Višķiem, lai atrastu šo meiteni – Martu? Un vēl – Pēteris I trīs dienas pirms Narvas kaujas pazuda. Par katru viņa dzīves dienu sarakstīta bieza, ļoti detalizēta grāmata, bet ir trīs dienas, kurās viņa vienkārši nav. Nekādu ziņu par to, kur Pēteris I uzturējās, ko darīja. Lūk, tie ir logi, pa kuriem rakstnieks var mēģināt ieskatīties pagātnē.

“Langobardi” ielūkojas vēl tālākā pagātnē nekā “Pētera zvērests”.

Jā, tas ir stāsts, kas sākas mūsu ēras 3. – 4. gadsimtā, gandrīz tūkstoš gadus pirms tam, kad šajā pusē, Baltijas krastā, sāka pierakstīt vēstures notikumus jel kādās hronikās. 3. – 4. gadsimtā Eiropas ziemeļos iestājās mazais ledus laikmets un tā ietekmē – lielā tautu staigāšana. Ļaudis ne jau vienkārši izlēma paklejot pa citām zemēm, šādai kolektīvai rīcībai bija jābūt ļoti, ļoti nopietnam iemeslam, un ziemeļu tautām tas bija baisais sals, kas neļāva neko izaudzēt īsajā, aukstajā vasarā. Šejienes cilvēkiem – tas attiecas gan uz Skandināviju, gan pašreizējās Somijas, Igaunijas, arī Latvijas teritoriju – draudēja bada dzīve vai kanibālisms. Lai tauta neizmirst, lai tās locekļi neapēstu cits citu, sākās emigrācija – prom uz dienvidiem devās katrs trešais vīrietis. Viņi varēja ņemt līdzi ģimeni, un katram bija jāiekaro sava teritorija.

Kas ļāva sasaistīt langobardus ar tagadējo Latviju?

Zviedri, norvēģi, somi, pat krievi – visas šīs tautas langobardu izcel­smi pieraksta sev. Bet ir kāds jauks teikums pēdējā langobardu karaļa pēdējā rakstveža Paula no Pāvijas hronikā – teikums, ka langobardi nākuši no Baltijas tumšajiem mežiem. Kā Baltija tika uztverta visa teritorija ap Baltijas jūru. Langobardu vēsturi es neuzzināju vis Latvijā, bet gan Tībingenē Vācijā, kur klausījos viduslaiku reliģijas vēstures kursu. Viduslaiku vēsturi, tostarp langobardu ienākšanu, valdīšanu un uzplaukuma laikus mācīja jauks, jauns profesors (romānā Šrēders), izstāstot langobardu vēsturi un versijas, pieminēja Zviedriju, Somiju, Vāciju, arī Latviju un Igauniju. Un pārsteidzošākais – viens no karaļiem bija vārdā Lets. Tā ir arī pirmā reize, kad hronikās parādās letu vārds. Tas ir zīmīgi, jo karaļiem mēdza dot vārdu pēc tā, no kuras zemes viņi nākuši. Tādējādi man bija atkal viens logs, pa kuru ieskatīties vēsturē.

*****

Fragments no romāna “Langobardi”

– Zane ir ieradusies, – pie auss noliecies, teica nakts viesis. – Viņa nekavējās.

Hansona savecējušajā sejā atvērās krokainie plaksti un parādījās dzeltenīgi acu āboli. Zīlītes fokusējās uz sievieti. Lūk, kur likteņa ierobežotais laika nogrieznis! Slimība noliek robežstabiņus katram cilvēkam.

Iešāvās prātā presē ar sajūsmu aprakstītā Hansona dzīvokļa sienas, kuras rotājot unikālu gleznu kolekcija par Latvijas senvēsturi. Gleznu autoru izvēle esot demokrātiska, tēmas – neierobežotas laikā, bet tikai par Latviju. Hansons pacēla roku un ar lēnu galvas kustību norādīja Zanes pavadonim iziet. Zane saspringa. Pēdējā vēlēšanās – tūlīt pat liec mieru manam lolojumam – neatskanēja. Jocīgi. Viņš nolieca Zanes ausi pie savām lūpām un sāka klusi runāt.

– Mīļā Zane, es braucu pie tevis un vēlējos gari un plaši izrunāties, taču liktenim labpatika mani izāzēt. Te nu esmu ar daļu no tā, ko vedu tev un kas pirmajā brīdī un varbūt vēl kādu laiku tev šķitīs veca niekkalbja alošanās. Pabāz roku zem mana krekla. Sataustīji? Nē, tas nav īstais. Augstāk, tuvāk kaklam. Jā, tā ir atslēga, kas neatgādina atslēgu, jo ievietota kulonā, nu, medaljonā. Noņem nost un atver. Kulons ir atslēga, bet mazā lapiņa ir teksts, kura dēļ daudzkārt ceļi mani aizveda uz Vāciju, Austriju, Poliju un Itāliju, neuzskaitīt visas vietas. Izlasi, bet uzmanīgi. Izlasīji? Redzu, ka neko nesaprati. Tā arī jābūt, ka nesaproti.

Zane pieskārās advokāta rokai, domās pārskatīdama Latvijas oficiālo vēsturnieku splīnīgos izteicienus par gudra cilvēka nelaimi – bezjēdzīgu laika šķiešanu, kapājoties katrā hroniku teikumā un meklējot senās Latvijas varenības apliecinājumus. Gudra cilvēka nelaime nule gulēja viņas plaukstā, modinot mākslinieces iztēli komplektā ar glābjošo ironiju.

– Kāpēc es? Jums ir dēls un mazdēls!

Hansona plakstiņi kā neiecietīgi vairākkārt samiedzās. Piepeši viņš vairs neizskatījās slims un vārgs. Skarba balss jautāja:

– Vai tu mīli Elmāru?

Elmāru? Negaidītais jautājums radīja apjukumu, tas atspoguļojās viņas skatienā, viņa nepamirkšķināja skropstas. Vai nespēja tās pakustināt? Elmārs! Cik neparasti skanēja VTV (Vienmēr Tavs Vīrietis) vārds, kad to izrunāja tēvs. Viņa izvairījās no vārda. Vārds atsvešināja. VTV bija abu tuvības intīmais simbols.

– Elmārs un es, mēs esam mīļākie jau trīs gadus.

– Tikai mīļākie? – Hansons pratināja.

Kāda velna pēc viņš paģērēja grābstīties gar kaklu, stulbums kaut kāds! Vecs, perverss āksts! Medaljons ar atslēgu! Zane centās mazināt pēdējā izsaukuma nozīmi. Neizdevās. Sirds salēcās. Ko šis vīrs zināja par viņas šaubām? Viņa atbildēja:

– Es mācos viņu mīlēt.

– Kas notiks, ja tu iemīlēsi kādu citu?

Viņa samirkšķināja acis, tās aizdomīgi iemirdzējās.

– Tā nenotiks, viņš ir labākais, kas ar mani noticis.

– Un ja nu tā gadīsies ar viņu?

– Patiesi gadīsies vai ir jau gadījies? – viņa nopietni jautāja, joprojām netiekot skaidrībā par advokāta mērķi.

– Ko tu šajā situācijā darītu?

– Aizmirst var neko. Viņš ir mans mākslas darbs. Sižets, ideja, pasaulredzējums.

Viņš nopūtās.

– Man ļoti žēl.

– Mīlestība dzimst, tiek piepildīta un dzīvo tālāk citā formātā. To nevar aizmirst pat tad, ja zaudē.

– Tas, kas piedzimst, var arī nomirt, – viņš izskatījās noskumis. – Zane, esmu pieredzējis tik daudz mīlestības un to nāves, ka mana dzīve atgādina kaujas lauku, tajā palikusi gan māte, gan viedais tēvs, mana sieva un vēl kāda sieviete, mans peccatum, kuras dēļ es dzīvi joprojām neuzlūkoju vienaldzīgi. – Viņš godprātīgi piebilda: – No šīs vietas, kur guļu šobrīd, tā vairs nav man vienaldzīga. Tāpēc es negribētu piedzīvot, ka mans dēls nomirst no mīlestības pārpilnības, jo viņa sieviete nez kādēļ atsakās šajā pārpilnībā dalīties.

Mazākā mērā vārdi, stiprāk intonācija skāra īpaši jūtīgas dvēseles stīgas. Hansons vai nu zināja, vai dziļa intuīcija pateica priekšā, un viņš vēlējās pasargāt dēlu, cik noprotams, no personīgi pārdzīvota gadījuma. Vai nu viņai būtu jābēg no vecā kunga, uz kuru iedarbojās zāles, atjaunojot spēkus un gara stingrību?

– Ja es teikšu, ka nesaprotu Ezopa valodu, kurā runājat, jūs neticēsiet, – viņa teica Hansonam.

– Tev taisnība. Mācies saprast mīlestību, – Hansons atbildēja. – Tev viņš nav tikai sižets audeklā, atceries, kad dosies uz Berlīni piedalīties izstādes atklāšanā.

– Viņš teica, ka neesot piedalījies tās organizēšanā, citās jā, bet kopš… – Zane pusvārdā apklusa.

– Tu solīji mācīties, – iegrozījies ērtāk un atlaidis Zanes roku, viņš sazvērnieciski piemiedza aci. – Jūs ar Elmāru labi saprotaties, novērtē to.

– Es būtu niekkalbe, ja ieslēgtos tikai mākslā, – Zane teica piesmakušā balsī. – Ne reizi mūsu pazīšanās laikā viņš nav man licis sevī vilties. Vilšanās ir mana specialitāte, – viņa arī piemiedza aci, neaizmirstot ik pa brīdim uzmest bažīgu mirkli monitoram. Sirds sinusoīdas līkne veidoja vienmērīgu rakstu, taču vīrieša elpa raustījās. – Saudzējiet spēkus! Tie jums vēl noderēs.

Hansona skatiens cieši iedūrās Zanes sejā. Sieviete juta, ka sausie, garie pirksti cenšas saspiest viņas plaukstu. Un viņš stāstīja, ka nāve nav dzīves jēga. Jēga ir dzīvot un tapt gudrākiem, viedākiem, krāt zināšanas un pateicības mīlestību. Krāt garīgo enerģiju, kuru neēdam kā maizi, bet vairojam ar citām maņām. Enerģijas nezūdamības likums teic, ka garīgā enerģija nevar kļūt ēsma tārpiem, to uguns nededzina, tā aiziet citā realitātē. Es dzīvoju, lai vairotu labo gudrību un labestību (var saukt arī par mīlestību) savas Latvijas labad.

– Zane… notici man…

Viņa pieliecās tuvāk, lai sadzirdētu teikto. Palātā citu, lieku personu nebija. Kālab šī pārspīlētā konspirācija?

– Man palicis gaužām maz laika. Te būs adrese, brauciet ar Konstantīnu turp jau šonakt un paņemiet, ko bijām tev sagatavojuši.

Pievienot komentāru

Komentāri (1)

  1. Latvieši ir visur.

Viss sākās ar "Līko gurķi". Ināra Slucka - Jūlija Cēzara lomā!Ģertrūdes ielas teātris jauno sezonu atklājis ar režisora Andreja Jarovoja iestudējumu – vienu no zināmākajām Šekspīra traģēdijām "Jūlijs Cēzars".
Draugiem Facebook Twitter Google+