Kultūra
Teātris un kino

Labu kino neskatās, jo “Ugunsgrēks” debilizē? 16

Kadrs no Romāna Bondarčuka filmas “Ukrainas šerifi” – sākotnēji tā bija domāta vairāk kā traģikomisks stāsts, tomēr līdz ar karu Ukrainā un Krimas aneksiju izvērtās ļoti atšķirīga – ar jautru sākumu un ļoti dziļām pārdomām beigās. Publicitātes foto

Robeža starp mākslu un realitāti
Ko nozīmē būt par dokumentālistu laikā, kad Ukrainā ir trausls pamiers, bet Sīrijā krīt bumbas? Lai par to diskutētu, “Kultūrzīmju” redakcijā satikās dokumentālisti – producenti ULDIS CEKULIS (“VFS”, producents Romāna Bondarčuka filmai “Ukrainas šerifi”) un GUNTIS TREKTERIS (“Ego Media”, producents Vitālija Manska filmai “Radinieki”), kā arī režisori JURIS PAKALNIŅŠ (“Mistrus Media”, filma “Ģenerālplāns”), JĀNIS VINGRIS (filma “Volontieri”) un IVARS ZVIEDRIS (studija “Dokumentālists”, tagad top filmas “Zāģeri” un “Valkātājs”).

Anita Bormane: – Vai dokumentālists šobrīd pārvēršas par karsto punktu korespondentu? Ko tas nozīmē jums personiski un plašākā – mākslas – kontekstā?

Guntis Trekteris: – Pēdējā laikā mūsu režisori un producenti vairāk ir pievērsušies politiski aktuālajām tēmām, jo saprotam, ka pasaule kļūst arvien mazāka un tas, kas šobrīd notiek Sīrijā, uz mums attiecas tieši tādā pašā mērā. Ir ļoti svarīgi, ka šīs tēmas tiek apskatītas dokumentālajā kino un ka to dara mūsu pašu autori, lai mūsu sabiedrībai šī informācija tiktu piegādāta nepastarpināti.

Uldis Cekulis: – Var diskutēt par to, kur ir šī jūsu jautājumā minētā robeža – ukraiņu režisorei Alisei Kovaļenko ir ļoti laba filma “Alise kara zemē” – to veidojot, viņa pārvērtās par kara korespondenti, izveidojot pati savu stāstu – ļoti jaudīgu, režisore brīžiem burtiski gāja zem lodēm. Viens no filmas galvenajiem uzdevumiem bija, ka viņa testēja pati sevi, kur ir šīs robežas, turklāt ar milzīgu riska potenciālu, rodot arī vispārinājuma līmeni. Tas ir būtiskākais – atrast veidu, kā stāstīt par aktuāliem pasaules notikumiem sabiedrībai, kas tiem dzīvo ļoti tuvu. Taču arī tas ir relatīvi, mūsu filmas (Romāna Bondarčuka “Ukrainas šerifi”. – Red.) darbība notiek Starazburivkā – pašos Ukrainas dienvidos Hersonas apgabalā netālu no Krimas. Tur esot, karu nejūt, bet jūt, ka iedzīvotāji gatavojas brīdim, kad nāks tanki, – kā viņi savu ciematu aizsargās, kā liksies zem tankiem. Tā bieži ir vēl lielāka varonība, ka, neesot kara zonā, tu visu savu dzīvi pakļauj šim vājprātīgo gaidu brīdim. Mūsu filma jau vispār nav par karu – sākām filmēt, kad vēl vispār nebija nojausmas, ka kāds varētu anektēt Krimu. Sākotnēji tas bija domāts vairāk nekā traģikomisks stāsts – paņemsim divus večus, ko vietējie respektē, un ieviesīsim kārtību ciemā, jo visa policija ir korumpēta. Tā viss funny turpinājās, līdz sākās karš. Filma izvērtās ļoti atšķirīga – ar jautru sākumu un ļoti dziļām pārdomām beigās. Un arī šeit, pie mums, ir ļoti līdzīga situācija – vērts aizdomāties par dažādām konsekvencēm.

– Šajā kontekstā spilgts piemērs ir filma “Ģenerālplāns”, kas runā par augsta līmeņa ģeopolitiskām manipulācijām, kas nāk no Krievijas. Bet vai tas ir dokumentālais kino?

Juris Pakalniņš: – Man šis darbs ir debija kino, un es neuzskatu to par dokumentālo filmu. Nedomāju arī, ka tā būtu propaganda, drīzāk – publicistika. Katrā ziņā pieprasījums pēc šādas filmas ir, tomēr būtu labi, ja mūsu filma iedarbotos uz cilvēkiem, kam tieši jārūpējas par Latvijas armiju, zemessargiem. Vēlēšanās aizsargāties ar citu rokām, nevis savējām, joprojām ir pietiekami liela. Ukrainā cilvēki gatavojas un saprot, ka Krievijas uzbrukums var sākties, arī šeit cilvēki to saprot, tomēr rīcība – un tas ir visbēdīgākais – ir tikai darbības imitācija.

– Jāni, veidojot savu filmu “Volontieri”, jūs ne tikai filmējāt Ukrainas dienvidos, bet arī Latvijā ne reizi vien esat atklāti paudis savu pozīciju Ukrainas jautājumā.

Jānis Vingris: – Sākumā, braucot uz Ukrainu, mums nebija skaidras idejas par to, ko tur ieraudzīsim, kam izdosies tikt klāt, kuras no iecerēm izdosies īstenot. Man bija iekšējs dzinulis redzēt Ukrainā notiekošo savām acīm. Ukraiņi ļoti labprāt stāsta un ir pateicīgi par informācijas nogādāšanu uz rietumiem, bet tas nenozīmē, ka piekļūšana konflikta zonai ir viegla. Pirmajā braucienā no tā uzmetuma, kas man bija galvā, neizdevās uzfilmēt absolūti neko. Bija jābrauc otrreiz, jāmēģina vēlreiz iekļūt ATO zonā. Svarīgi, lai informācija par tur notiekošo nokļūst pie mums Latvijā – gan lielā Kremļa propagandas pavadā dzīvojošo iedzīvotāju skaita dēļ, gan arī tāpēc, ka informācija par Ukrainas karu pie mums ir ļoti fragmentāra, nepilnīga.

J. Pakalniņš: – Filma atspoguļo, ka armijas pavēlniecība nespēj saprast, ko zaldātam frontes pirmajās līnijās vajag, un tauta vāc līdzekļus, iepērk nepieciešamo, bet brīvprātīgie tos ved un izdala. Principā tieši tas pats notiek Latvijas armijā un Zemessardzē. Mums ir papildu finansējums, bet tas aiziet kaut kur nevietā.

– Kā ir ar personīgo drošību, vai par to aizdomājaties, filmējot karstajos reģionos? Un kā ar filmas varoņu drošību? Pēc tam, kad filma “Groznijas blūzs” (Šveice) 2015. gadā tika pieteikta dalībai “ArtDocFest” Maskavā, tika nolaupīta tās galvenā varone – cilvēktiesību aizstāve.

G. Trekteris: – Viena no Vitālija Manska filmas “Radinieki” epizodēm risinās Doņeckā, kur arī ir viens no viņa dzimtas atzariem. Bija pietiekami sarežģīti tur iekļūt, un arī ģimenes locekļi tā īsti nemaz negribēja, ka viņš pie viņiem brauc un filmē. Ja runa par veco vīru, ko Vitālijs filmēja Doņeckā, tad viņš ir pilnīgi Krievijas propagandas pārņemts, tāpēc nekādas represijas no varas iestādēm viņam par šo izteikšanos, visticamāk, nedraud. Protams, pašam Vitālijam Manskim, ņemot vērā viņa aktīvo opozicionāra nostāju Krievijā, bija ļoti riskanti doties uz Doņecku un arī uz Krimu.

J. Vingris: – Drošības situācija personīgi man bija labvēlīga, bet kā režisoram varbūt ne tik ļoti, jo vienmēr jau ir vēlme redzēt un uzfilmēt vairāk, arī tad, ja situācija nav droša. Turot rokā kameru, nav laika baidīties – jādomā par kadru. Runājot par filmas varoņiem – tie ir cilvēki, kas riskē pamatīgi. Un te nav runa tikai par iespēju nokļūt apšaudē, vai uzkāpt uz mīnas. Brīvprātīgajam, nokļūstot pretinieka gūstā, ir vismazākās izredzes atgriezties dzīvam vai nesakropļotam. Jo tieši pret brīvprātīgajiem tiek vērsts vislielākais separātistu niknums, ne tik ļoti pret obligātā iesaukuma karavīriem, kas karot dodas, ja tā var teikt, piespiedu kārtā. Tieši brīvprātīgie bija tas spēks, kas nāca palīgā pretoties nespējīgajai Ukrainas armijai un apturēja okupācijas spēku tālāku virzīšanos.

Galerijas nosaukums


Hronists, soģis vai advokāts?

– Krievu kino zinātnieks, žurnāla “Isskustvo kino” galvenais redaktors Daniels Dondurejs teicis, ka kvalitatīvs nespēles kino vienmēr ir cilvēka pusē. Kas tad īsti ir dokumentālists attiecībā pret filmā attēlojamajām personām, procesiem, norisēm – bezkaislīgs hronists, soģis vai varbūt advokāts?

G. Trekteris: – Dokumentālā filma tomēr lielākā vai mazākā mērā ir autora subjektīvs stāsts par tajā attēlotajiem cilvēkiem vai notikumiem.

U. Cekulis: – Laba filma ir tā, kur režisors ir piekļuvis savam varonim, bet advokātam vai soģim jābūt skatītājam, vērtējot pēc savas pieredzes.

– Jāni, jums nebija vēlmes parādīt arī to otru viedokli – kāpēc viņi ir tur, aiz tām dzeloņdrātīm?

J. Vingris: – Vēlme ir, bet laikam neuzdrošinos. Pārāk daudz ir dzirdēts par nevēlamu viedokļu paudēju nolaupīšanām, izpirkuma naudas pieprasīšanām utt.

– Daudziem vēl atmiņā spilgtais Ivara Zviedra “Dokumentālists” un kolorītā galvenā varone Inta no Ķemeru purva. Cik tālu dokumentālists var iet empātijā pret savu varoni un, vai attiecības ar viņu vispār kādreiz beidzas?

Ivars Zviedris: – Mans jājamzirdziņš ir novērojošais dokumentālais kino, kas pa pusei ir arī dzīvesveids. Varonis var patikt vai arī galīgi riebties, tomēr brīdī, kad tu viņu filmē, lai kaut kas sanāktu, tev ar viņu kopā ir jādzīvo un zināmā mērā arī jāelpo. Attiecībām veidojoties, neizbēgama ir arī komunikācija pēc tam – tā ir arī manā gadījumā, jo kino ar Intu joprojām turpinās. Es nespēju pateikt, tagad man vairs nezvani. Vienīgā izdomātā epizode “Dokumentālistā” bija, kad sapratām, ka citādi pie nobeiguma netiksim – es atbraukšu pie Intas, jo viņa mani grib redzēt, saposies uzvalkā, baltās zeķēs un spīdīgās kurpēs, un pateikšu: “Inta, es vairāk pie tevis nebraukšu.” Īstenībā es dzīvē nespēju tā izdarīt. Dokumentālistiem, tāpat kā aktieriem, ir jāmācās no lomas iziet, tomēr ne vienmēr tas iespējams.

– Būtu tikai organiski, ja dokumentālisti būtu opozīcijā Latvijas iekšpolitikā notiekošajam. Kāpēc tā nenotiek? Ivar, vai jūs savas topošās filmas “Zāģeri” – par kokzāģētājiem – un “Valkātājs” – par cilvēku kontrabandu Latgales pierobežā – pozicionējat šādā kontekstā?

I. Zviedris: – Runājot par “Zāģeriem”, nezinu, vai tā ir opozīcija Latvijas varai. Varbūt zināmā mērā arī ir, jo Latvijā ir ap 15 000 cilvēku, kuriem vienīgā iespēja ir ņemt zāģi un doties mežā. Visiem viņiem ir parādi, konti bloķēti. Mūsu zāģeru brigādes īpašnieks – viņš sevi tā dēvē – teic, ka vidējais zāģera portrets ir – cauriem zobiem, vāju veselību, bloķētiem kontiem un viņam nav īsti māju. Katram no viņiem ir savs rakurss, tomēr viņi nav galīgi ļaunie, kas neko negrib darīt, viņi cenšas nopelnīt naudu paši, nevis diedelē Rīgas stacijas tunelī. Viņi par to ir sašutuši – kā tad tā, es atbraucu (cik nu viņi bieži to var izdarīt) uz Rīgu un redzu – viens tunelī diedelē, bet man jāiet mežā. Par Latgales filmu es pat nezinu, vai gribu ļoti runāt, jo tā ir kā visu laiku pa naža asmeni, lavierējot starp varas iestādēm un tiem, kas to nelabo darbu dara. Indivīda un varas attiecības tur noteikti parādīsies. Būtībā filma būs Latgales pierobežas portrets ar vienu jaunu iezīmi – ir izveidojusies jauna profesija “valkātājs” – cilvēks, kas velk pāri robežai nelegālos imigrantus.

– Vai varoņi ir gatavi atklāt sevi?

– Skaidrs, ka neviens nav gatavs izrādīties, esmu tur jau nodzīvojis gadu, un tikai tagad kāds ir gatavs kaut ko atklāt. Katrs dokumentālists daudzos gadījumos ir arī psihoterapeits. Esi spiests noklausīties daudz ko, kas tevi neinteresē, bet tādā veidā tu saaudz ar to cilvēku. Spēle vienmēr ir divpusēja.

– Uz mani spilgtu iespaidu atstāja Vitālija Manska “Radinieki”. Vai ir kāda robeža šādu personīgo motīvu izmantošanai dokumentālajā kino?

G. Trekteris: – Vitālijs Manskis ir izveidojis vairāk nekā 30 filmu, un šī, iespējams, ir viņa personiskākā filma. Tas, kā ģimene bija ģeopolitiski izvietojusies šā konflikta laikā – daļa atrodas Ļvovā, Krimā vai Doņeckā – visticamāk, bija ļoti pateicīgs materiāls, ko viņš ļoti labi pārzināja un varēja atainot. Viņš pats teica – visgrūtākais šajā filmā bija neiesaistīties strīdos ar ģimenes locekļiem. Vitālijs vienmēr ir skaidri paudis savus politiskos uzskatus, un daži viņa ģimenes locekļi ir pretējās pozīcijās, tomēr viņš spēja sevī atrast spēkus un ļaut viņiem izteikties. Viņš ir ļoti augstas raudzes dokumentālists, kuram šādā veidā izdevās izveidot Ukrainas sabiedrības portretu, parādot arī iemeslus, kas ir šā konflikta pamatā.

– Pieļauju, kad skatītāji būs filmu noskatījušies, viņus interesēs, kas notika ar režisora jauno radinieku, puisi no Kijevas, ko tieši no datorgalda astoņpa­dsmit gadu vecumā paņēma Ukrainas armijā. Vai viņš ir dzīvs?

– Šis jaunais puisis, kas, tāpat kā daudzi viņa vecuma jaunieši, ne pārāk gribēja mācīties un strādāt, tika iesaukts armijā, un pārsteidzošā kārtā tur viņš arī ir atradis savu piepildījumu, vēloties tur palikt un kļūt par profesionālu karavīru.

“Ugunsgrēks” debilizē?

– Cik mūsu ar labu kino neizlutinātā sabiedrība vispār ir spējīga reflektēt par šīm hiperaktuālajām tēmām?

I. Zviedris: – Tas ir arī jautājums par platformu, kur šo filmu skaties. Dokumentālā kino žanrs ir ļoti plašs, tāpēc gadās, ka, parādot televīzijā, autora iecere izčākst. Filmām būtu rezonanse, ja mēs cilvēkus varētu dabūt kinoteātros, kur viņi tās varētu kārtīgi noskatīties. Jaunajai paaudzei, kas pieradusi pie youtube, šķiet, ka dokumentālajā kino viss notiek par lēnu. Bet, ja viņu iedabū tajā lēnumā un viņš iztur, tad lieta aiziet.

G. Trekteris: – Tā nav problēma tikai dokumentālajam kino. Kultūras patēriņš aizvien samazinās par labu izklaidei. Es gan domāju, ka viena no galvenajām dokumentālā kino platformām tomēr ir televīzija – ar ļoti retiem izņēmumiem kā Ivara “Dokumentālistam”, kam bija ļoti labi panākumi arī kinoteātros. Kopumā skatoties auditorijas, skaitļi dokumentālajām filmām televīzijā ir izcili – sākot no 50 līdz vairāk nekā simt tūkstošiem skatītāju. Arī visās Latvijas bibliotēkās ir pieejams portāls filmas.lv, kur filmas var skatīties par baltu velti.

I. Zviedris: – Piekrītu Guntim, ka televīzija ir dokumentālā kino platforma, tomēr mēs taču filmējam ar samērā labu tehniku, taisām smalkas krāsu korekcijas, bet, rādot televīzijā, tas pazūd.

Nesen varēja novērot, ka Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma seansos “K. Sunī” ir pilna zāle. Domāju – ja mēs, Latvijas dokumentālisti, spētu nodrošināt šim kinoteātrim labas filmas visas dienas garumā, skatītāji būtu. Kad tu esi iedabūjis skatītāju kinoteātrī vai arī nosēdinājis pie televizora tā, lai tas nebūtu tikai fona medijs, tad jau šī filma aizskar dziļāk. Runājot par reģioniem – ir labas kino parādīšanas tehniskās iespējas – Valmierā, Liepājā, Rēzeknē, Cēsīs un citur –, problēma ir, ka nav šāda kino skatīšanās tradīciju.

J. Pakalniņš: – Kā gan citādi var būt, ja televīzijā katru vakaru ir “Ugunsgrēks”, debilizējot skatītāju?

U. Cekulis: – Tā ir tieši sabiedriskās televīzijas funkcija – veidot šo tradīciju, nevis par katru cenu dzīties pēc reitingiem ar izklaides produktiem, kā to dara komerctelevīzijas.

– Šeit labi noderētu ar kultūras tematiku saistītās diskusijas, kas šobrīd no kultūras spektra sabiedriskajā televīzijā ir pazudušas pavisam. Vai tur, izmantojot sabiedrisko pasūtījumu, nebūtu jāiejaucas Nacionālajai elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomei, kuras loceklis esat arī jūs, Ivar?

I. Zviedris: – Ja runa ir par “100 g kultūras” diskusiju, tad, pēc šā brīža integrētās pieejas, tās tēmas ir ietilpinātas kāda cita raidījuma elementā. Es pats gan īsti tam nevaru piekrist, bet tāds nu reiz ir uzskats un balsojums par sabiedrisko pasūtījumu.

G. Trekteris: – Ja paskatāmies, kāpēc Baltijas jūras dokumentālo filmu foruma piedāvājums ir kļuvis tik populārs, tad viens no iemesliem ir tieši diskusijas. Tas ir sarežģīti, dārgi, bet strādā.

Runājot par sabiedrisko televīziju – noteikti vajadzētu atvēlēt regulāru vietu jaunākajam dokumentālajam kino.

U. Cekulis: – Mums ar Ivaru Briedi ir pirms trim gadiem tapusi filma “Nacionālais pieskāriens” – par krievu un latviešu subkultūrām, kas dzīvo dažādās vidēs. LTV joprojām ļoti uzmanīgi lemj, vai to izrādīt.

Taisīt mākslu mākslas dēļ?

– Vai, veidojot filmas par šiem aktuālajiem tematiem, tiek arī domāts, kā tās uztvers plašas auditorijas Eiropā?

U. Cekulis: – Veidojot “Ukrainas šerifus”, saskārāmies ar konteksta problēmu – ja filmu rāda Ukrainā, visiem viss ir skaidrs, līdzīgi arī Latvijā. Rādot to, piemēram, Dānijā, rodas problēmas, jo viņiem nav skaidrs, kā tā var būt, ka neatbrauc policija. Mums bija dāņu montāžas režisors, ļoti spēcīgs mākslinieks, tomēr viņš nolaidās līdz ļoti triviālam līmenim, ņemot filmas sākumu un ķidājot to un sakot: šo nesapratīs, domājam, kā filmas kontekstu darīt saprotamu arī Rietumu auditorijai. Un tas ir ļoti grūti, jo tā nogriežam ļoti daudzas emocionālās lietas, kas būtu saprotamas mūsu skatītājiem. Tā ir liela māksla – izveidot filmu, kas saprotama dažādām auditorijām.

– Vai dokumentālais kino spēj padarīt sabiedrību labāku? Esat kādreiz sajutušies kā vizionāri?

I. Zviedris: – Es pirmo reizi sajutu, ka tā ir, kad filmēju filmu “Bēgums” – toreiz biju kādā medijā izlasījis, ka 2006. gadā no Rīgas uz Dublinu nopirkti 167 tūkstoši biļešu uz “Ryanair” reisiem. Sapratu, ka kaut kas jādara lietas labā un arī bez kādas naudas sēdos lidmašīnā un lidoju uz Dublinu. (Ivara Zviedra pilnmetrāžas dokumentālā filma “Bēgums” 2009. gadā saņēma “Lielā Kristapa” balvu. – Red.) Domāju, ka mēs visi zināmā mērā tā jūtamies, misijas apziņa mums ir.

J. Vingris: – Kad man pēc filmas izrādīšanas pienāk cilvēki, dažkārt arī paši ukraiņi, un saka – mēs nezinājām, ka Austrumukrainā ir tik traki, tad saprotu, ka filma ir savu darbu padarījusi.

Saistītie raksti

J. Pakalniņš: – Gandarījuma sajūta noteikti ir. Man bija liels prieks, ka pēc “Ģenerālplāna” izrādīšanas Krievijas televīzijā redzēju raidījumu par Latvijas propagandu. Arī Latvijā man plijas virsū dažādas krieviski raidošas radiostacijas. Laikam tas parāda, ka kaut kas ir iekustināts.

U. Cekulis: – Taisīt mākslu mākslas dēļ – šodien tas laiks ir pagājis. Protams, tā notiek, tomēr tā ir liela ekstra. Proporcijai jābūt par labu filmām ar pozīciju, ar kurām vari sabiedrību padarīt labāku un gudrāku. Ziņas iespaido virspusēji, bet māksla – kā rentgens emocionāli aizsniedz daudz dziļākus slāņus. Mums, dokumentālistiem, rokās ir ļoti jaudīgs ierocis, jautājums tikai – kā to padarīt skatītājiem interesantu un dabūt līdz auditorijai, kas nav pieradusi skatīties šādu kino.

LA.lv