Mobilā versija
+3.1°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
25. oktobris, 2016
Drukāt

Labu kino neskatās, jo “Ugunsgrēks” debilizē? (4)

1. Robeža starp mākslu un realitāti

1no4
Kadrs no Romāna Bondarčuka filmas "Ukrainas šerifi" – sākotnēji tā bija domāta vairāk kā traģikomisks stāsts, tomēr līdz ar karu Ukrainā un Krimas aneksiju izvērtās ļoti atšķirīga – ar jautru sākumu un ļoti dziļām pārdomām beigās. Publicitātes fotoKadrs no Romāna Bondarčuka filmas "Ukrainas šerifi" – sākotnēji tā bija domāta vairāk kā traģikomisks stāsts, tomēr līdz ar karu Ukrainā un Krimas aneksiju izvērtās ļoti atšķirīga – ar jautru sākumu un ļoti dziļām pārdomām beigās. Publicitātes foto
UZZIŅA

No 25. oktobra kinoteātrī "Splendid Palace" dažos seansos tiks demonstrēta režisora Romana Bondarčuka dokumentālā filma “Ukraiņu šerifi".
26. oktobrī plkst. 18 kinoteātrī "Splendid Palace" notiks īpašais seanss filmai "Radinieki" ar režisora Vitālija Manska piedalīšanos, savukārr 4., 5. un 6. novembrī kinolenti demonstrēs "KIno Bize".

Ko nozīmē būt par dokumentālistu laikā, kad Ukrainā ir trausls pamiers, bet Sīrijā krīt bumbas? Lai par to diskutētu, “Kultūrzīmju” redakcijā satikās dokumentālisti – producenti ULDIS CEKULIS (“VFS”, producents Romāna Bondarčuka filmai “Ukrainas šerifi”) un GUNTIS TREKTERIS (“Ego Media”, producents Vitālija Manska filmai “Radinieki”), kā arī režisori JURIS PAKALNIŅŠ (“Mistrus Media”, filma “Ģenerālplāns”), JĀNIS VINGRIS (filma “Volontieri”) un IVARS ZVIEDRIS (studija “Dokumentālists”, tagad top filmas “Zāģeri” un “Valkātājs”).

Anita Bormane: – Vai dokumentālists šobrīd pārvēršas par karsto punktu korespondentu? Ko tas nozīmē jums personiski un plašākā – mākslas – kontekstā?

Guntis Trekteris: – Pēdējā laikā mūsu režisori un producenti vairāk ir pievērsušies politiski aktuālajām tēmām, jo saprotam, ka pasaule kļūst arvien mazāka un tas, kas šobrīd notiek Sīrijā, uz mums attiecas tieši tādā pašā mērā. Ir ļoti svarīgi, ka šīs tēmas tiek apskatītas dokumentālajā kino un ka to dara mūsu pašu autori, lai mūsu sabiedrībai šī informācija tiktu piegādāta nepastarpināti.

Uldis Cekulis: – Var diskutēt par to, kur ir šī jūsu jautājumā minētā robeža – ukraiņu režisorei Alisei Kovaļenko ir ļoti laba filma “Alise kara zemē” – to veidojot, viņa pārvērtās par kara korespondenti, izveidojot pati savu stāstu – ļoti jaudīgu, režisore brīžiem burtiski gāja zem lodēm. Viens no filmas galvenajiem uzdevumiem bija, ka viņa testēja pati sevi, kur ir šīs robežas, turklāt ar milzīgu riska potenciālu, rodot arī vispārinājuma līmeni. Tas ir būtiskākais – atrast veidu, kā stāstīt par aktuāliem pasaules notikumiem sabiedrībai, kas tiem dzīvo ļoti tuvu. Taču arī tas ir relatīvi, mūsu filmas (Romāna Bondarčuka “Ukrainas šerifi”. – Red.) darbība notiek Starazburivkā – pašos Ukrainas dienvidos Hersonas apgabalā netālu no Krimas. Tur esot, karu nejūt, bet jūt, ka iedzīvotāji gatavojas brīdim, kad nāks tanki, – kā viņi savu ciematu aizsargās, kā liksies zem tankiem. Tā bieži ir vēl lielāka varonība, ka, neesot kara zonā, tu visu savu dzīvi pakļauj šim vājprātīgo gaidu brīdim. Mūsu filma jau vispār nav par karu – sākām filmēt, kad vēl vispār nebija nojausmas, ka kāds varētu anektēt Krimu. Sākotnēji tas bija domāts vairāk nekā traģikomisks stāsts – paņemsim divus večus, ko vietējie respektē, un ieviesīsim kārtību ciemā, jo visa policija ir korumpēta. Tā viss funny turpinājās, līdz sākās karš. Filma izvērtās ļoti atšķirīga – ar jautru sākumu un ļoti dziļām pārdomām beigās. Un arī šeit, pie mums, ir ļoti līdzīga situācija – vērts aizdomāties par dažādām konsekvencēm.

– Šajā kontekstā spilgts piemērs ir filma “Ģenerālplāns”, kas runā par augsta līmeņa ģeopolitiskām manipulācijām, kas nāk no Krievijas. Bet vai tas ir dokumentālais kino?

Juris Pakalniņš: – Man šis darbs ir debija kino, un es neuzskatu to par dokumentālo filmu. Nedomāju arī, ka tā būtu propaganda, drīzāk – publicistika. Katrā ziņā pieprasījums pēc šādas filmas ir, tomēr būtu labi, ja mūsu filma iedarbotos uz cilvēkiem, kam tieši jārūpējas par Latvijas armiju, zemessargiem. Vēlēšanās aizsargāties ar citu rokām, nevis savējām, joprojām ir pietiekami liela. Ukrainā cilvēki gatavojas un saprot, ka Krievijas uzbrukums var sākties, arī šeit cilvēki to saprot, tomēr rīcība – un tas ir visbēdīgākais – ir tikai darbības imitācija.

– Jāni, veidojot savu filmu “Volontieri”, jūs ne tikai filmējāt Ukrainas dienvidos, bet arī Latvijā ne reizi vien esat atklāti paudis savu pozīciju Ukrainas jautājumā.

Jānis Vingris: – Sākumā, braucot uz Ukrainu, mums nebija skaidras idejas par to, ko tur ieraudzīsim, kam izdosies tikt klāt, kuras no iecerēm izdosies īstenot. Man bija iekšējs dzinulis redzēt Ukrainā notiekošo savām acīm. Ukraiņi ļoti labprāt stāsta un ir pateicīgi par informācijas nogādāšanu uz rietumiem, bet tas nenozīmē, ka piekļūšana konflikta zonai ir viegla. Pirmajā braucienā no tā uzmetuma, kas man bija galvā, neizdevās uzfilmēt absolūti neko. Bija jābrauc otrreiz, jāmēģina vēlreiz iekļūt ATO zonā. Svarīgi, lai informācija par tur notiekošo nokļūst pie mums Latvijā – gan lielā Kremļa propagandas pavadā dzīvojošo iedzīvotāju skaita dēļ, gan arī tāpēc, ka informācija par Ukrainas karu pie mums ir ļoti fragmentāra, nepilnīga.

J. Pakalniņš: – Filma atspoguļo, ka armijas pavēlniecība nespēj saprast, ko zaldātam frontes pirmajās līnijās vajag, un tauta vāc līdzekļus, iepērk nepieciešamo, bet brīvprātīgie tos ved un izdala. Principā tieši tas pats notiek Latvijas armijā un Zemessardzē. Mums ir papildu finansējums, bet tas aiziet kaut kur nevietā.

– Kā ir ar personīgo drošību, vai par to aizdomājaties, filmējot karstajos reģionos? Un kā ar filmas varoņu drošību? Pēc tam, kad filma “Groznijas blūzs” (Šveice) 2015. gadā tika pieteikta dalībai “ArtDocFest” Maskavā, tika nolaupīta tās galvenā varone – cilvēktiesību aizstāve.

G. Trekteris: – Viena no Vitālija Manska filmas “Radinieki” epizodēm risinās Doņeckā, kur arī ir viens no viņa dzimtas atzariem. Bija pietiekami sarežģīti tur iekļūt, un arī ģimenes locekļi tā īsti nemaz negribēja, ka viņš pie viņiem brauc un filmē. Ja runa par veco vīru, ko Vitālijs filmēja Doņeckā, tad viņš ir pilnīgi Krievijas propagandas pārņemts, tāpēc nekādas represijas no varas iestādēm viņam par šo izteikšanos, visticamāk, nedraud. Protams, pašam Vitālijam Manskim, ņemot vērā viņa aktīvo opozicionāra nostāju Krievijā, bija ļoti riskanti doties uz Doņecku un arī uz Krimu.

J. Vingris: – Drošības situācija personīgi man bija labvēlīga, bet kā režisoram varbūt ne tik ļoti, jo vienmēr jau ir vēlme redzēt un uzfilmēt vairāk, arī tad, ja situācija nav droša. Turot rokā kameru, nav laika baidīties – jādomā par kadru. Runājot par filmas varoņiem – tie ir cilvēki, kas riskē pamatīgi. Un te nav runa tikai par iespēju nokļūt apšaudē, vai uzkāpt uz mīnas. Brīvprātīgajam, nokļūstot pretinieka gūstā, ir vismazākās izredzes atgriezties dzīvam vai nesakropļotam. Jo tieši pret brīvprātīgajiem tiek vērsts vislielākais separātistu niknums, ne tik ļoti pret obligātā iesaukuma karavīriem, kas karot dodas, ja tā var teikt, piespiedu kārtā. Tieši brīvprātīgie bija tas spēks, kas nāca palīgā pretoties nespējīgajai Ukrainas armijai un apturēja okupācijas spēku tālāku virzīšanos.

  1. Robeža starp mākslu un realitāti
  2. Hronists, soģis vai advokāts?
  3. "Ugunsgrēks" debilizē?
  4. Taisīt mākslu mākslas dēļ?

Pievienot komentāru

Komentāri (4)

  1. visos laikos un pie visām varām katrs pats izvēlas sev tīkamāko un piemērotāko. Neviens jūs nespiež “ugunsgrēkus” skatīties, gremdējieties sev saprotamā mākslā. Un nevajag “audzināt” un liekulīgi moralizēt par to sabiedrības daļu, kurai minētie seriāli ir pieņemami un pat šķiet interesanti, jo tā ir viņu pasaule, tāpat neaizskarama

    • par ko cepšanās ? Atbildēt

      Vai te kādam aizliedz asinsgrēkoties ???
      Domas tiek izteiktas par līmeni.
      Ja kādam tas ir pietiekams, tā ir viņa problēma.
      Tikai skumji, ka tādi paplašināti reproducējas.
      Vai bija vērts nokāpt no koka, ja tik mazs lietderības koeficients ?

  2. Šeit labi noderētu ar kultūras tematiku saistītās diskusijas, kas šobrīd no kultūras spektra sabiedriskajā televīzijā ir pazudušas pavisam.

  3. Vai tad latviešu subkultūra vairs pastāv ?
    Visapkārt redzu latviJIEŠU erzackultūru – pakaļdarinājumu amerikāņu biznesa projektiem.

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+