Viedokļi
Komentāri

Monika Zīle: Labu notikumu deficīts 16


Monika Zīle
Monika Zīle
Foto – Matīss Markovskis

Nupat milzīgu vētru sociālajos tīklos uzjundījusi ziņa par kādu vientuļo māti, kura pēc internetā iegūta sirdsāķīša lūguma uz apšaubāmu kontu aizskaitījusi septiņus tūkstošus eiro it kā Malaizijā aizturētā viņai sūtītā ļoti dārgā gredzena muitas nodevai – tautas valodā šādas finanšu darbības sauc par naudas iemešanu akā, ierakstīšanu skurstenī un tamlīdzīgi. “Kur viņai prāts! Kamēr dzīvo aitas, netrūks cirpēju… Kā var noticēt interneta afēristam?” – tās ir pašas maigākās atsauksmes, ko papildina tīmekļa kavalieru uzlidojumus bez zaudējumiem piedzīvojušo dāmu stāsti. Pēc būtības stipri vienveidīgi: gandrīz katru dienu mūsu sievietes neatkarīgi no vecuma feisbukā vai citā populārā tīklā uzrunā iepazīties alkstoši vīrišķīgi ārzemnieki, nereti ordeņiem pušķotās ASV armijas vai NATO virsnieku formās, lielākoties atraitņi (šķiet, citu tajās aprindās nemaz nav…), lai turpmākās sarakstes gaitā (ja saņem atbildi) strauji plānotu ģimenes dibināšanu, ko (ak, vai!) neizbēgami nobremzē kāda ķibele… Pēkšņi bloķēta pieeja bankas kontiem, muitā iestrēdzis nākamajai dzīvesbiedrei adresēts sūtījums, satiksmes negadījums – varianti dažādi, bet visos nepieciešama finansiāla pie­šprice, ko precinieks simtkārt atlīdzinās, rociņu personīgi spiežot. Patiesībā diezgan klišejisks scenārijs, kuru īsteno labi organizēts blēžu tīkls, kas izmanto mūžsenās cilvēku alkas pēc laimes. Acīgākas šo tīmekļa brūtgānu pastiprinātu uzmanību izpelnījušās ir pamanījušas, ka sevi par amerikāni dēvējušā pielūdzēja vēstules atspurdz no mūsu laika joslas – iespējams, “Irākas bruņotā konflikta veterāns” dzīvo bezmaz kaimiņmājās un patiesībā ir sieviete, kas veiksmīgi makšķerē ar mīlestības ēsmu. Bet, ja vilinošais kumoss jau piedāvājuma brīdī izskatās apšaubāms, kāpēc tik daudzi – pārsvarā sievietes – tam uzķeras?

“Nesaprotu, kā mūsdienās cilvēks var būt tik vientuļš, lai tā uzticētos galīgi svešam un sūtītu lielu naudu,” par sākumā pieminēto gadījumu sirsnīgi brīnās anonīma komentētāja, acīmredzot uzskatīdama sociālo tīklu virtuālo draugu saimi par dzīves piepildījuma un dvēseles līdzsvara garantu. Tie, protams, ir kārtējie maldi. Jo apstākļos, kad pasaulē valda labu notikumu deficīts, feisbukā saklikšķinātie desmiti neatsver vienu īsteni tuvo, kurš tevi sapratīs, reāli atbalstīs un neļaus sajūtu mijkrēslim pārvērsties naktī. Tikai īsta, laba ģimene vienmēr bijusi un arī mūsdienu globālo saikņu un norišu apstākļos ir pats stiprākais cietoksnis, kura sienās ne vien glābties, bet arī skoloties pašpietiekamībā un mācīties noteikt savas personības vērtību, lai neuzķertos lētiem laimes apsolījuma vizuļiem. Gudrais Moriss Meterlinks teicis, ka “mums nepietiek nevis pašas laimes, bet prasmes būt laimīgiem”. Šo prasmi apgūst vienīgi ģimenē, kuras lomu saprot un dažādos veidos novērtē valsts.

Vientuļās mammas klupiena apšausminājumos neiztiek bez tradicionālajiem “redz, kādā bedrē Latvijas valdība cilvēkus iegrūdusi”. Konkrētajā gadījumā pārmetums lieks – precību afēristi velk lomus arī turīgās zemēs. Bet, šo privāto nedienu plašākā leņķī aplūkojot, gribētos gan varas gaiteņos, gan sabiedrībā just lielāku vajadzību meklēt, atrast un parādīt labus notikumus. Lai cik niecīgs dažs no tiem izskatītos īgnu kritiķu vērtējumā, jebkurš labs notikums netieši stiprina ap mums to neredzamo spēka lauku, kas attur no galējībām laimes meklējumos.

LA.lv