Latvijā
Sabiedrība

Rubenis: Šovakar parādīsim, ko man 1990.gadā teica čekas virsnieki33


Ojārs Rubenis
Ojārs Rubenis
Foto – Karīna Miezāja

Drīz būs gads apkārt, kopš iepriekšējā Teātra dienas koncertā martā Žurkas vietā uz skatuves bija trīs aktieri, kuri iejutās savulaik leģendārā televīzijas raidījuma “Labvakar” veidotāju Jāņa Šipkēvica, Edvīna Inkēna un Ojāra Rubeņa ādā. Bet šodien, 31. janvārī, aprit tieši trīsdesmit gadu kopš pirmā “Labvakar” raidījuma 1988. gadā. Atzīmējot leģendārā raidījuma jubileju, šovakar LTV1 būs īpašs notikums – ēterā atkal satiksies raidījuma vadītāju trio – Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics – un piedāvās savu tā laika sižetu izvēli, caurskatot visu vairākus gadus krāto “Labvakar” materiālu arhīvu. Jubilejas raidījumā šo “Labvakar” arhīvu izlasi papildinās autoru šodienas komentāri.

Ojārs Rubenis, kurš nupat pēc paša vēlēšanās no Nacionālā teātra direktora kļuvis par izpilddirektoru, par teātra pērno “Žurku” runājot, gan teic: “Man pirmais cēliens ar “Labvakaru” īsti nepatika, tomēr atļāvu Valdim Lūriņam un Mārtiņam Eglienam īstenot viņu ieceri, jo cenzūru neatzīstu. Man patīk, ka kariķē, neesmu pret karikatūrām, bet tām jābūt ar jēgu, kuras uzvedumā nebija. Jānis Šipkēvics tomēr bija apvainojies, jo viņam šķita, ka tā, kā rīkojās aktieri, nedrīkstēja darīt. Man tik traki nelikās.” Sarunu arī sākam par “Labvakar”, raidījumu, kura dēļ tūkstošiem cilvēku ik svētdienas vakaru steidzās pie televizoriem.

 

Katram ir kādas savas pirmās asociācijas ar “Labvakar”. Man, piemēram, uzplaiksnī sižets, kurā rakstniece Marina Kosteņecka mudināja pēc Otrā pasaules kara Latvijā ieplūdinātos un ievilinātos atgriezties dzimtenē. Arī uzruna bija ļoti skaista, nekādi krievvalodīgie, bet – rusiče. Vai atceraties, kā radās šis sižets?

O. Rubenis: Neatminos. Taču no Marinas Kosteņeckas mutes izskanēja divas būtiskas vēlmes, kuras tā arī neesam īstenojuši. Viņa aicināja braukt prom cilvēkus, kuri nejūt Latviju kā neatkarīgu valsti, nevēlas pakļauties tās nosacījumiem un dzīvesveidam. Savukārt tiem – un to Marina vienmēr uzsvērusi –, kuri var pieņemt neatkarīgu Latviju, šeit ir mājas. Arī es piederu pie šīs viņas domas aizstāvjiem. Latvija ir gana maza, lai vērts būtu katrs tai lojāls cilvēks. Bet iznācis kas cits. Diemžēl liela palicēju daļa samierinājusies, ka dzīvo kapitālismā, kur klājas labāk nekā Krievijā, bet nav mierā ar to, ka mums visiem kopā jāstrādā, lai dzīve šeit kļūtu skaistāka… Atmodas laikā daudzi cittautieši bija vienisprātis ar latviešiem, ka tā vairs nevar palikt, bet mēs šo viņu nostāju neizmantojām, pastūmām malā, izmantojām kā mānekli savā politikā. Gudrus cilvēkus neaicinājām savā pulkā veidot valsti kopīgi, paši sasēdāmies krēslos, dažādu latvisku kustību rezultātā par katru cenu mēģinājām uzspiest savu, aizmirstot, ka Latvija mūžu mūžos bijusi daudznacionāla valsts. Bet lojālie cittautieši varēja būt milzīgs Latvijas spēks. Nemācējām sakļaut ap sevi krievus, ebrejus, ukraiņus, poļus… Varbūt daudz kas Latvijā būtu noticis savādāk.

 

Negribēsiet taču teikt, ka visiem uzreiz vajadzēja dot pilsonību!

Tā nedara nekur, bet pasaulē, ja vismaz viens no jaundzimušā vecākiem ir pilsonis, tad bērns šo statusu var iegūt automātiski. Jo tas mazais cilvēciņš nav vainīgs itin ne pie kā.

 

Bet atgriežamies pie “Labvakar”. Kā īsti tas radās?

Personiski es pirms tam jau vairāk nekā desmit gadus biju strādājis televīzijā kā raidījumu vadītājs un veidotājs. Vienmēr ar apkārt notiekošo būdams nemierā, balansēju uz naža asmens. Kā izsūtīto bērnu mani vienīgajā partijā neņēma, taču no televīzijas izsviest arī negribēja, jo laikam jau diezgan jēdzīgi ar saviem pienākumiem tiku galā. Tad parādījās “Stopkadrs”. Ar kolēģiem kopā filmējām kādu nebūšanu, pēc ieraksta zvanījām attiecīgiem funkcionāriem: paskatieties televīziju, būs sižets, kas attiecas arī uz jums, rīt no rīta būsim klāt pēc atbildēm. Nostrādāja. Gribējām gatavot raidījumu ar vēl lielāku akcentu uz sarunām tieši studijā, taču ideju noraidīja. Tad Maskavā parādījās gana asais raidījums “Vzgļad” (“Skatiens”), un droši vien Maskavā vai arī tās ietekmē mūsu kompartijā bija izdomājuši, ka jādod iespēja arī Latvijas televīzijā veidot ko līdzīgu. Latvijas televīzijas vadība atcerējās mūsu agrāko priekšlikumu un piedāvāja veidot raidījumu, kas ieguva nosaukumu “Labvakar”.

 

Ar Pilsoņu kongresu un vēlāk arī Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisiju saistītais Andris Pauls–Pāvuls, kurš uzkrājis arī dažādus dokumentus no tiem laikiem, nupat intervijās izteicies diezgan tieši, ka Maskava, lūk, nav uzticējusies ne Latvijas PSR “cekai”, ne “čekai”, redzējusi, ka Latvija tā pareizi nemostas, esot kaut kādi neformāļi, bet partija stagnē, un rezultātā ticis radīts “Labvakar”. Ko jūs teiktu sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri izsaka aizdomas, ka gan “Labvakar”, gan arī Tautas fronte bija čekas inspirēta?

Konkrēti ar mani neviens čekists par “Labvakar” nav runājis. Tikko intervijā “Dienai” jau minēju sarunu ar čekas darbinieku Andri Nadziņu, ar kuru nācās satikties, kad gribēju pirmoreiz doties uz Ameriku. Ja raidījums būtu čekas produkts, tad diez vai mēs pēc dažādiem raidījuma sižetiem būtu saukti uz Centrālkomiteju. Tur savā laikā strādāja tāds Inarts Skujiņš, mazgāja mums galvu. TV toreizējais vadītājs nelaiķis Jānis Leja sacīja – zēni, ja nu jūs sauc, brauciet uz turieni, noliecieties zemu, tikai nerunājiet neko pretim. Kad izjuka pirmās sarunas par Tautas frontes veidošanu un Igaunijā tāda jau bija radusies, mēs, konkrēti es ar Edvīnu Inkēnu, devāmies uz Rakstnieku un Mākslinieku savienību, lai uzrunātu Džemmu Skulmi, citus radošos. Atminos, kā braucām uz Vitrupi pie Jāņa Petera. Man ir ierakstīta intervija, kur mēs aicinājām viņu uzņemties Tautas frontes vadību. Ja nebūtu Petera, Skulmes, daudzu citu, arī “Labvakar”, tad diez vai mums šodien būtu neatkarīga valsts. Jā, droši vien varam sacīt, ka Centrālkomitejā palaida grožus, ļāva kaut ko izdarīt. Bet galu galā kāda jēga par to visu runāt tagad?

 

Varbūt lai meklētu cēloņus, kā pie varas nonāca bijušie un kā rezultātā valstiski lēmumi ir tādi, ar kuriem mēs visi nebūt mierā neesam.

Ja esam pieļāvuši daudzas lietas, ar kurām nevaram lepoties, tā ir vien pašu atbildība. Tāpat kā visu nākamo Saeimu sastāvs.

 

Kā jums kā neatkarības norisēs dziļi iekšā bijušam cilvēkam šķiet – vai ir pamats aizdomām, ka pie brīvības tikām, pateicoties mums vēl neatklātam protokolam starp tobrīd vājo un brūkošo Padomju Savienību un Retumiem, kuriem šeit arī ir savas intereses?

Grūti iedomāties šādu vienošanos… Zinu ko citu. Bija saraksti ar četrsimt cilvēku uzvārdiem, tajā skaitā arī ar “Labvakar” veidotājiem, kurus pēc Maskavas puča tā uzvaras gadījumā vajadzēja aizvest un iznīcināt. Man ir pazīstami cilvēki, kas šo sarakstu redzējuši savām acīm.

 

Kā jūsu trijotne izvēlējās raidījumu tēmas?

Paši vien gudrojām, arī cilvēki nesa interesantus materiālus. Pirmie raidījumi bija jāsaskaņo ar tā dēvēto “Glavļitu”, kas bija vienkārši cenzūra. Taču mēs bijām privileģētā situācijā, jo “Glavļitam” nesām atrādīt tēmu pieteikumus, bet raidījums notika tiešajā ēterā, un neviens jau nevarēja zināt, ko mēs tur galu galā pasacīsim. “Gļavļitam” aiznestajā zaļajā mapītē nerakstījām – ēterā pateiksim par krievu–somu karu. Pēc tam mūs izsauca uz Centrālkomiteju – kā jūs tā varējāt? Sēdējām noliektām galvām, bet pateikts tas bija. Nākamajā reizē, kad televīzijas vadītājs līdzīgas atļaušanās gadījumā brīdināja par ētera atslēgšanu, pie pults sēdēja cilvēki, kuri mierināja – neuztraucieties, ja arī ienāks kāds priekšnieks, ēteru neatslēgsim. Mūs balstīja arī tehniskie darbinieki. No Tautas frontes pirmā kongresa bija paredzēts parādīt tikai pusstundu, es piezvanīju uz pulti, jo todien biju atbildīgais par translāciju, un teicu – laižam visu, televīzijas priekšnieks atļāva. Es meloju. Priekšnieka tajā brīdī nebija uz vietas, viņš sēdēja zālē. Tādu gadījumu bija desmitiem.

 

Raidījums pastāvēja sešus gadus, līdz 1994. gadam. Kāpēc tas beidza savu dzīvi?

Edvīns Inkēns, vienlaikus būdams PSRS AP deputāts, aizgāja strādāt uz Ministru kabinetu pie toreizējā premjera Ivara Godmaņa un interešu konflikta dēļ nevarēja piedalīties raidījumā. Kādu brīdi palikām divatā ar Jāni Šipkēvicu, kurš aizgāja uz “Radio SWH”, es sāku veidot vakara intervijas. Tā tomēr bija mūsu trijotnes lieta. Arī interese pagaisa. Laiks bija mainījies.

 

Stāvus bagāti nekļuvāt? Atceros 1989. gada Dziesmu svētkus Helsingborjā, kad koristi skaitīja grašus, bet “Labvakar” puiši pirka dārgu aparatūru…

“Labvakar” nebija nekāds naudas jautājums, bet tiesa, trimdas latvieši raidījumam dāvināja kameras, videomagnetofonus, kas tolaik bija retums. Ar Baibas Rubesas palīdzību tikām pie busiņa. Atceros – braucām uz ASV un Kanādu, bet atgriežoties Šeremetjevas lidostā Maskavā, mani un operatoru Māri Andersonu ieveda atsevišķā kabīnē, izģērba plikus un atņēma visas iegādātās kasetes.

 

Šovakar visi trīs atkal būsiet televīzijā kā “Labvakar” komanda…

Katram tas laiks palicis atmiņā ar ko savu. Man ļoti svarīga bija epizode, kā Mavriks Vulfsons Rakstnieku savienības plēnumā pirmo reizi nosauca vārdā Latvijas okupāciju, kā Maskavā tika noraidīts no skatuves, kā te saimniekoja OMONs, kā Ņevzorovs veidoja sižetu par Lietuvas pierobežā nošautiem muitniekiem. Parādīsim arī vienu sižetu, kas uzņemts 1990. gadā. Es beidzot ar lielām mokām biju ticis čekā intervēt divus virsniekus. Viņi skaidri pasacīja, ko viņi aizstāvēs un kāda še būs nākotne. Mēs šo sižetu trešdien parādīsim. Man jau toreiz tapa skaidrs, ka daudzas lietas mūsu valstī vēl aizvien ietekmē šī organizācija.

 

Nupat, kaut arī pamazām, pieliekat punktu vēl vienam cēlienam – Nacionālā teātra vadībai, kas bija tieši divreiz ilgāks laiks nekā ar “Labvakar” saistītais. Nacionālā teātra direktora amatā bijāt tieši divpadsmit gadus. Vai izdevies īstenot tās ambīcijas, ar kurām stājāties amatā?

Man vienmēr teātris paticis, bet tad reiz atnācu uz vienu Nacionālā teātra uzvedumu, un mani pārņēma kauna sajūta – nu kāpēc te rāda tik mākslinieciskuma ziņā bēdīgas izrādes? Un es tā lēnām pārstāju šurp nākt. Kad toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova piedāvāja piedalīties konkursā uz Nacionālā teātra direktora amatu, es izvairījos. Kad piekritu stāties amatā, izrādās, tomēr biju naivs un nesapratu, uz ko esmu parakstījies, jo viss izrādījās daudz sarežģītāk, nekā var likties no malas. Mans galvenais mērķis bija panākt, lai teātris ir Nacionālā teātra vārda cienīgs, lai kādā mirklī tas kļūst par pirmo teātri Latvijā, lai ir ambiciozs, lai neviens to nevar saukt par senilu vai vecmodīgu, lai ir moderns un stilīgs.

 

… un daudzi teātra kritiķi un skatītāji teiks, ka tāds tas tagad arī ir.

Paldies, esmu par to laimīgs. Vēlējos, lai teātrī notiek interesants process, lai jauniem aktieriem un režisoriem, kas iepriekš nemaz tā netiecās tikt šeit strādāt, Nacionālā skatuve būtu interesanta un lai viņi, nevis es, kuram tūlīt būs 63 gadi, kļūtu par teātra nākotnes veidotājiem. Nezināju, kā to panākt, tikai ļoti vēlējos, lai šis teātris, kurš stāv slavenā Krišjāņa Valdemāra vārdā nosauktās ielas galā un par kuru, braucot iekšā no lidostas puses, jautā – kas tā par lepnu ēku? – atbildēt varētu, ka tā ir ne vien brīnišķīgs arhitektūras piemineklis, bet arī vieta, kur notiek daudzas un labas lietas. Ja šodien šurp brauc no dažādiem festivāliem un skatās mūsu izrādes, ja mūs zina un pazīst, jūtos šo mērķi īstenojis.

To, ka iecerēto nevarēs sasniegt tik ātri, kā biju iedomājies, sapratu pamazām. Šī apjausma nāca reizē ar apziņu – cik labi, ka esošo uzreiz nesalauzu un nesataisīju lielas ziepes ar visādām atlaišanām vai ko tamlīdzīgu. Pēc četriem pieciem gadiem tas kuģis lēnām sāka griezties un nu virzās pa iezīmēto kursu.

Bet būs vajadzīgs gan spēks, gan enerģija, lai turpinātu un ļautu prātīgi un gudri visam attīstīties. Mums ar teātra komandu izdevies panākt, ka teātris ir jauns. Aktieru vidējais vecums ir 36 gadi, arī tehniskais direktors jauns, tāpat daudzi citi šai ēkai piederīgie. Ne mirkli nenoliedzot vecāko paaudzi, jo mums ir vajadzīgi tādi meistari kā Jakovļevs, Dumpis, Kairiša, Cauka, no kuriem jaunajiem mācīties, jāsaprot, ka bez jaunās paaudzes iztikt nevarēs. Tā ir teātra nākotne. Vienkārši izklausās, bet dzīvē īstenot reizēm nav viegli.

 

Pirms vairākiem gadiem teātros bija kā direktori, tā mākslinieciskie vadītāji jeb galvenie režisori. Tad pienāca laiks, kad teātri no pēdējiem atbrīvojās, bet nupat atkal visi pēc mākslinieciskās vadības lūko. Sanāk, ka vienīgi Liepājas teātrī un Nacionālajā vadībā ir tikai direktori.

Es jau sen būtu atgriezies pie galvenā režisora amata teātrī, ja būtu redzējis personību, kas šo statusu spēj ar pienācīgu jaudu un talantu piepildīt.

 

Nupat Valmierā nolūkotā mākslinieciskā vadītāja Indra Roga nāk no Nacionālā teātra.

Nav tā, ka par to neesmu domājis, tomēr bija vairāki gadi, kad nebija īstas veiksmes lielās zāles izrādēs, uz ko asi reaģēja kritika un diemžēl arī skatītāji… Bet lai nu paliek. Ir vēl pāris cilvēki, ar kuriem esmu runājis par galvenā režisora amatu, taču viņi atbildību uzņemties nav vēlējušies. Tā nu joprojām esmu tādā teātra intendanta statusā.

 

Esat teicis, ka vairs nevēlaties vadīt teātri piecus gadus, bet gan tikai pabeigt iesākto, tāpēc kļuvāt par izpilddirektoru.

Katram cilvēkam ir jāsaprot, ka viņam ir kaut kāds zināšanu un izturības limits. Neaizgāju no teātra, bet paliku izpilddirektora amatā, lai palīdzētu nodot stafetes kociņu un kopā ar savējiem sagaidītu teātra simtgadi (tā pienāks 2019. gada februārī. – V. K.), tad skatīsimies, kā būs tālāk. Ja nākamajam valdes loceklim nebūšu vajadzīgs (Kultūras ministrija vakar izsludinājusi konkursu uz Latvijas Nacionālā teātra valdes locekļa amatu, kurā var pieteikties līdz 19. februārim. – V.  K.), ar varu neplēsīšos te palikt. Cita lieta, ka mākslas institūcijām, lai arī tās ir valsts kapitālsabiedrības, vadību nedrīkstētu iecelt tādā pašā kārtā kā ražojošām kapitālsabiedrībām, piemēram, “Latvenergo” un tamlīdzīgiem uzņēmumiem. Tur ir pilnīgi citi noteikumi. Lai cik gudri cilvēki arī būtu teātra direktoru konkursa žūrijā, nevar iecelt amatā cilvēku, kas izrādīsies labākais pēc punktu sistēmas. Jo tādu cilvēku agri vai vēlu teātris var izspļaut. Nu nevar amatā iecelt pilnīgi slēgtā konkursā uzvarējušu cilvēku un nedot teātra kolektīvam nekādu iespēju izteikt par viņu savu viedokli. Ja, piemēram, no desmit kandidātiem paliek trīs labākie, pēc žūrijas domām, tad teātri vajadzētu iepazīstināt ar šo triju līderu vīzijām un nākotnes redzējumu.

 

Saistītie raksti

Šogad septembrī sāksies teātra simtā sezona. Jūs to esat iecerējuši veidot ar moto “Gribu Latviju” un visās trijās zālēs iestudēt tikai un vienīgi latviešu autoru darbus.

Jā, stūrakmeņi ir salikti. Sezonu septembrī atklāsim ar kanonisku lieluzvedumu “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā. Vai paliks minētais sezonas moto, nevaru galvot. Pirms desmit gadiem Viesturs Kairišs mums palīdzēja radīt deviņdesmitgades moto “Sapnis par Latviju”. Tagad ir pagājuši desmit gadi, un, jā, viss teātrī notiekošais būs saistīts ar latviešu dramaturģiju, Latviju, latviešiem un arī… baltvāciešiem. Droši vien turpmāko desmit gadu laikā tāda būs vienīgā sezona, līdz ar to pārējie teātri varēs uzelpot un iestudēt visu ko citu. Jo mūsu kopējā pārliecība ir šāda – kurš gan cits valsts simtgades sezonā cels latviešus ja ne Nacionālais teātris? 2019. gada februārī būs labāko izrāžu dekāde. 23. februārī – Nacionālā teātra simtgades sarīkojums, ko veidos Elmārs Seņkovs un Reinis Suhanovs. Nav ko slēpt, patlaban Nacionālais teātris ir mazliet apbižots tādā ziņā, ka mums nav zāles ar 300 – 400 vietām. Tā dēvētā Jaunā zāle ar 100 vietām iekārtota noliktavu telpās ar stabiem pa vidu. Bet mums ir vajadzīgas arī darbnīcas un dekorāciju glabātava. Nacionālais teātris to ir pelnījis. Tāpēc ar visiem spēkiem cīnīšos par to, lai Nacionālais teātris saņem to, kas tam pienākas – būvi ar visu minēto pašreizējo tenisa kortu vietā. Mums ir Nacionālā opera, Nacionālais simfoniskais orķestris, Nacionālā bibliotēka, Nacionālais muzejs, Nacionālais teātris. Ja nebūs iespējas šīs lietas attīstīt, arī valstij pašai var zust zināma vērtība.

LA.lv