×
Mobilā versija
Brīdinājums +15.9°C
Emīls, Egita, Monvīds
Ceturtdiena, 21. jūnijs, 2018
31. janvāris, 2018
Drukāt

Rubenis: Šovakar parādīsim, ko man 1990.gadā teica čekas virsnieki (33)

Foto - Karīna MiezājaFoto - Karīna Miezāja

Ojārs Rubenis

Drīz būs gads apkārt, kopš iepriekšējā Teātra dienas koncertā martā Žurkas vietā uz skatuves bija trīs aktieri, kuri iejutās savulaik leģendārā televīzijas raidījuma “Labvakar” veidotāju Jāņa Šipkēvica, Edvīna Inkēna un Ojāra Rubeņa ādā. Bet šodien, 31. janvārī, aprit tieši trīsdesmit gadu kopš pirmā “Labvakar” raidījuma 1988. gadā. Atzīmējot leģendārā raidījuma jubileju, šovakar LTV1 būs īpašs notikums – ēterā atkal satiksies raidījuma vadītāju trio – Edvīns Inkēns, Ojārs Rubenis un Jānis Šipkēvics – un piedāvās savu tā laika sižetu izvēli, caurskatot visu vairākus gadus krāto “Labvakar” materiālu arhīvu. Jubilejas raidījumā šo “Labvakar” arhīvu izlasi papildinās autoru šodienas komentāri.

Ojārs Rubenis, kurš nupat pēc paša vēlēšanās no Nacionālā teātra direktora kļuvis par izpilddirektoru, par teātra pērno “Žurku” runājot, gan teic: “Man pirmais cēliens ar “Labvakaru” īsti nepatika, tomēr atļāvu Valdim Lūriņam un Mārtiņam Eglienam īstenot viņu ieceri, jo cenzūru neatzīstu. Man patīk, ka kariķē, neesmu pret karikatūrām, bet tām jābūt ar jēgu, kuras uzvedumā nebija. Jānis Šipkēvics tomēr bija apvainojies, jo viņam šķita, ka tā, kā rīkojās aktieri, nedrīkstēja darīt. Man tik traki nelikās.” Sarunu arī sākam par “Labvakar”, raidījumu, kura dēļ tūkstošiem cilvēku ik svētdienas vakaru steidzās pie televizoriem.

 

Katram ir kādas savas pirmās asociācijas ar “Labvakar”. Man, piemēram, uzplaiksnī sižets, kurā rakstniece Marina Kosteņecka mudināja pēc Otrā pasaules kara Latvijā ieplūdinātos un ievilinātos atgriezties dzimtenē. Arī uzruna bija ļoti skaista, nekādi krievvalodīgie, bet – rusiče. Vai atceraties, kā radās šis sižets?

O. Rubenis: Neatminos. Taču no Marinas Kosteņeckas mutes izskanēja divas būtiskas vēlmes, kuras tā arī neesam īstenojuši. Viņa aicināja braukt prom cilvēkus, kuri nejūt Latviju kā neatkarīgu valsti, nevēlas pakļauties tās nosacījumiem un dzīvesveidam. Savukārt tiem – un to Marina vienmēr uzsvērusi –, kuri var pieņemt neatkarīgu Latviju, šeit ir mājas. Arī es piederu pie šīs viņas domas aizstāvjiem. Latvija ir gana maza, lai vērts būtu katrs tai lojāls cilvēks. Bet iznācis kas cits. Diemžēl liela palicēju daļa samierinājusies, ka dzīvo kapitālismā, kur klājas labāk nekā Krievijā, bet nav mierā ar to, ka mums visiem kopā jāstrādā, lai dzīve šeit kļūtu skaistāka… Atmodas laikā daudzi cittautieši bija vienisprātis ar latviešiem, ka tā vairs nevar palikt, bet mēs šo viņu nostāju neizmantojām, pastūmām malā, izmantojām kā mānekli savā politikā. Gudrus cilvēkus neaicinājām savā pulkā veidot valsti kopīgi, paši sasēdāmies krēslos, dažādu latvisku kustību rezultātā par katru cenu mēģinājām uzspiest savu, aizmirstot, ka Latvija mūžu mūžos bijusi daudznacionāla valsts. Bet lojālie cittautieši varēja būt milzīgs Latvijas spēks. Nemācējām sakļaut ap sevi krievus, ebrejus, ukraiņus, poļus… Varbūt daudz kas Latvijā būtu noticis savādāk.

 

Negribēsiet taču teikt, ka visiem uzreiz vajadzēja dot pilsonību!

Tā nedara nekur, bet pasaulē, ja vismaz viens no jaundzimušā vecākiem ir pilsonis, tad bērns šo statusu var iegūt automātiski. Jo tas mazais cilvēciņš nav vainīgs itin ne pie kā.

 

Bet atgriežamies pie “Labvakar”. Kā īsti tas radās?

Personiski es pirms tam jau vairāk nekā desmit gadus biju strādājis televīzijā kā raidījumu vadītājs un veidotājs. Vienmēr ar apkārt notiekošo būdams nemierā, balansēju uz naža asmens. Kā izsūtīto bērnu mani vienīgajā partijā neņēma, taču no televīzijas izsviest arī negribēja, jo laikam jau diezgan jēdzīgi ar saviem pienākumiem tiku galā. Tad parādījās “Stopkadrs”. Ar kolēģiem kopā filmējām kādu nebūšanu, pēc ieraksta zvanījām attiecīgiem funkcionāriem: paskatieties televīziju, būs sižets, kas attiecas arī uz jums, rīt no rīta būsim klāt pēc atbildēm. Nostrādāja. Gribējām gatavot raidījumu ar vēl lielāku akcentu uz sarunām tieši studijā, taču ideju noraidīja. Tad Maskavā parādījās gana asais raidījums “Vzgļad” (“Skatiens”), un droši vien Maskavā vai arī tās ietekmē mūsu kompartijā bija izdomājuši, ka jādod iespēja arī Latvijas televīzijā veidot ko līdzīgu. Latvijas televīzijas vadība atcerējās mūsu agrāko priekšlikumu un piedāvāja veidot raidījumu, kas ieguva nosaukumu “Labvakar”.

 

Ar Pilsoņu kongresu un vēlāk arī Augstākās padomes un Ministru padomes darbības izmeklēšanas komisiju saistītais Andris Pauls–Pāvuls, kurš uzkrājis arī dažādus dokumentus no tiem laikiem, nupat intervijās izteicies diezgan tieši, ka Maskava, lūk, nav uzticējusies ne Latvijas PSR “cekai”, ne “čekai”, redzējusi, ka Latvija tā pareizi nemostas, esot kaut kādi neformāļi, bet partija stagnē, un rezultātā ticis radīts “Labvakar”. Ko jūs teiktu sazvērestības teoriju piekritējiem, kuri izsaka aizdomas, ka gan “Labvakar”, gan arī Tautas fronte bija čekas inspirēta?

Konkrēti ar mani neviens čekists par “Labvakar” nav runājis. Tikko intervijā “Dienai” jau minēju sarunu ar čekas darbinieku Andri Nadziņu, ar kuru nācās satikties, kad gribēju pirmoreiz doties uz Ameriku. Ja raidījums būtu čekas produkts, tad diez vai mēs pēc dažādiem raidījuma sižetiem būtu saukti uz Centrālkomiteju. Tur savā laikā strādāja tāds Inarts Skujiņš, mazgāja mums galvu. TV toreizējais vadītājs nelaiķis Jānis Leja sacīja – zēni, ja nu jūs sauc, brauciet uz turieni, noliecieties zemu, tikai nerunājiet neko pretim. Kad izjuka pirmās sarunas par Tautas frontes veidošanu un Igaunijā tāda jau bija radusies, mēs, konkrēti es ar Edvīnu Inkēnu, devāmies uz Rakstnieku un Mākslinieku savienību, lai uzrunātu Džemmu Skulmi, citus radošos. Atminos, kā braucām uz Vitrupi pie Jāņa Petera. Man ir ierakstīta intervija, kur mēs aicinājām viņu uzņemties Tautas frontes vadību. Ja nebūtu Petera, Skulmes, daudzu citu, arī “Labvakar”, tad diez vai mums šodien būtu neatkarīga valsts. Jā, droši vien varam sacīt, ka Centrālkomitejā palaida grožus, ļāva kaut ko izdarīt. Bet galu galā kāda jēga par to visu runāt tagad?

 

Varbūt lai meklētu cēloņus, kā pie varas nonāca bijušie un kā rezultātā valstiski lēmumi ir tādi, ar kuriem mēs visi nebūt mierā neesam.

Ja esam pieļāvuši daudzas lietas, ar kurām nevaram lepoties, tā ir vien pašu atbildība. Tāpat kā visu nākamo Saeimu sastāvs.

 

Kā jums kā neatkarības norisēs dziļi iekšā bijušam cilvēkam šķiet – vai ir pamats aizdomām, ka pie brīvības tikām, pateicoties mums vēl neatklātam protokolam starp tobrīd vājo un brūkošo Padomju Savienību un Retumiem, kuriem šeit arī ir savas intereses?

Grūti iedomāties šādu vienošanos… Zinu ko citu. Bija saraksti ar četrsimt cilvēku uzvārdiem, tajā skaitā arī ar “Labvakar” veidotājiem, kurus pēc Maskavas puča tā uzvaras gadījumā vajadzēja aizvest un iznīcināt. Man ir pazīstami cilvēki, kas šo sarakstu redzējuši savām acīm.

 

Kā jūsu trijotne izvēlējās raidījumu tēmas?

Paši vien gudrojām, arī cilvēki nesa interesantus materiālus. Pirmie raidījumi bija jāsaskaņo ar tā dēvēto “Glavļitu”, kas bija vienkārši cenzūra. Taču mēs bijām privileģētā situācijā, jo “Glavļitam” nesām atrādīt tēmu pieteikumus, bet raidījums notika tiešajā ēterā, un neviens jau nevarēja zināt, ko mēs tur galu galā pasacīsim. “Gļavļitam” aiznestajā zaļajā mapītē nerakstījām – ēterā pateiksim par krievu–somu karu. Pēc tam mūs izsauca uz Centrālkomiteju – kā jūs tā varējāt? Sēdējām noliektām galvām, bet pateikts tas bija. Nākamajā reizē, kad televīzijas vadītājs līdzīgas atļaušanās gadījumā brīdināja par ētera atslēgšanu, pie pults sēdēja cilvēki, kuri mierināja – neuztraucieties, ja arī ienāks kāds priekšnieks, ēteru neatslēgsim. Mūs balstīja arī tehniskie darbinieki. No Tautas frontes pirmā kongresa bija paredzēts parādīt tikai pusstundu, es piezvanīju uz pulti, jo todien biju atbildīgais par translāciju, un teicu – laižam visu, televīzijas priekšnieks atļāva. Es meloju. Priekšnieka tajā brīdī nebija uz vietas, viņš sēdēja zālē. Tādu gadījumu bija desmitiem.

 

Raidījums pastāvēja sešus gadus, līdz 1994. gadam. Kāpēc tas beidza savu dzīvi?

Edvīns Inkēns, vienlaikus būdams PSRS AP deputāts, aizgāja strādāt uz Ministru kabinetu pie toreizējā premjera Ivara Godmaņa un interešu konflikta dēļ nevarēja piedalīties raidījumā. Kādu brīdi palikām divatā ar Jāni Šipkēvicu, kurš aizgāja uz “Radio SWH”, es sāku veidot vakara intervijas. Tā tomēr bija mūsu trijotnes lieta. Arī interese pagaisa. Laiks bija mainījies.

 

Stāvus bagāti nekļuvāt? Atceros 1989. gada Dziesmu svētkus Helsingborjā, kad koristi skaitīja grašus, bet “Labvakar” puiši pirka dārgu aparatūru…

“Labvakar” nebija nekāds naudas jautājums, bet tiesa, trimdas latvieši raidījumam dāvināja kameras, videomagnetofonus, kas tolaik bija retums. Ar Baibas Rubesas palīdzību tikām pie busiņa. Atceros – braucām uz ASV un Kanādu, bet atgriežoties Šeremetjevas lidostā Maskavā, mani un operatoru Māri Andersonu ieveda atsevišķā kabīnē, izģērba plikus un atņēma visas iegādātās kasetes.

 

Šovakar visi trīs atkal būsiet televīzijā kā “Labvakar” komanda…

Katram tas laiks palicis atmiņā ar ko savu. Man ļoti svarīga bija epizode, kā Mavriks Vulfsons Rakstnieku savienības plēnumā pirmo reizi nosauca vārdā Latvijas okupāciju, kā Maskavā tika noraidīts no skatuves, kā te saimniekoja OMONs, kā Ņevzorovs veidoja sižetu par Lietuvas pierobežā nošautiem muitniekiem. Parādīsim arī vienu sižetu, kas uzņemts 1990. gadā. Es beidzot ar lielām mokām biju ticis čekā intervēt divus virsniekus. Viņi skaidri pasacīja, ko viņi aizstāvēs un kāda še būs nākotne. Mēs šo sižetu trešdien parādīsim. Man jau toreiz tapa skaidrs, ka daudzas lietas mūsu valstī vēl aizvien ietekmē šī organizācija.

 

Nupat, kaut arī pamazām, pieliekat punktu vēl vienam cēlienam – Nacionālā teātra vadībai, kas bija tieši divreiz ilgāks laiks nekā ar “Labvakar” saistītais. Nacionālā teātra direktora amatā bijāt tieši divpadsmit gadus. Vai izdevies īstenot tās ambīcijas, ar kurām stājāties amatā?

Man vienmēr teātris paticis, bet tad reiz atnācu uz vienu Nacionālā teātra uzvedumu, un mani pārņēma kauna sajūta – nu kāpēc te rāda tik mākslinieciskuma ziņā bēdīgas izrādes? Un es tā lēnām pārstāju šurp nākt. Kad toreizējā kultūras ministre Helēna Demakova piedāvāja piedalīties konkursā uz Nacionālā teātra direktora amatu, es izvairījos. Kad piekritu stāties amatā, izrādās, tomēr biju naivs un nesapratu, uz ko esmu parakstījies, jo viss izrādījās daudz sarežģītāk, nekā var likties no malas. Mans galvenais mērķis bija panākt, lai teātris ir Nacionālā teātra vārda cienīgs, lai kādā mirklī tas kļūst par pirmo teātri Latvijā, lai ir ambiciozs, lai neviens to nevar saukt par senilu vai vecmodīgu, lai ir moderns un stilīgs.

 

… un daudzi teātra kritiķi un skatītāji teiks, ka tāds tas tagad arī ir.

Paldies, esmu par to laimīgs. Vēlējos, lai teātrī notiek interesants process, lai jauniem aktieriem un režisoriem, kas iepriekš nemaz tā netiecās tikt šeit strādāt, Nacionālā skatuve būtu interesanta un lai viņi, nevis es, kuram tūlīt būs 63 gadi, kļūtu par teātra nākotnes veidotājiem. Nezināju, kā to panākt, tikai ļoti vēlējos, lai šis teātris, kurš stāv slavenā Krišjāņa Valdemāra vārdā nosauktās ielas galā un par kuru, braucot iekšā no lidostas puses, jautā – kas tā par lepnu ēku? – atbildēt varētu, ka tā ir ne vien brīnišķīgs arhitektūras piemineklis, bet arī vieta, kur notiek daudzas un labas lietas. Ja šodien šurp brauc no dažādiem festivāliem un skatās mūsu izrādes, ja mūs zina un pazīst, jūtos šo mērķi īstenojis.

To, ka iecerēto nevarēs sasniegt tik ātri, kā biju iedomājies, sapratu pamazām. Šī apjausma nāca reizē ar apziņu – cik labi, ka esošo uzreiz nesalauzu un nesataisīju lielas ziepes ar visādām atlaišanām vai ko tamlīdzīgu. Pēc četriem pieciem gadiem tas kuģis lēnām sāka griezties un nu virzās pa iezīmēto kursu.

Bet būs vajadzīgs gan spēks, gan enerģija, lai turpinātu un ļautu prātīgi un gudri visam attīstīties. Mums ar teātra komandu izdevies panākt, ka teātris ir jauns. Aktieru vidējais vecums ir 36 gadi, arī tehniskais direktors jauns, tāpat daudzi citi šai ēkai piederīgie. Ne mirkli nenoliedzot vecāko paaudzi, jo mums ir vajadzīgi tādi meistari kā Jakovļevs, Dumpis, Kairiša, Cauka, no kuriem jaunajiem mācīties, jāsaprot, ka bez jaunās paaudzes iztikt nevarēs. Tā ir teātra nākotne. Vienkārši izklausās, bet dzīvē īstenot reizēm nav viegli.

 

Pirms vairākiem gadiem teātros bija kā direktori, tā mākslinieciskie vadītāji jeb galvenie režisori. Tad pienāca laiks, kad teātri no pēdējiem atbrīvojās, bet nupat atkal visi pēc mākslinieciskās vadības lūko. Sanāk, ka vienīgi Liepājas teātrī un Nacionālajā vadībā ir tikai direktori.

Es jau sen būtu atgriezies pie galvenā režisora amata teātrī, ja būtu redzējis personību, kas šo statusu spēj ar pienācīgu jaudu un talantu piepildīt.

 

Nupat Valmierā nolūkotā mākslinieciskā vadītāja Indra Roga nāk no Nacionālā teātra.

Nav tā, ka par to neesmu domājis, tomēr bija vairāki gadi, kad nebija īstas veiksmes lielās zāles izrādēs, uz ko asi reaģēja kritika un diemžēl arī skatītāji… Bet lai nu paliek. Ir vēl pāris cilvēki, ar kuriem esmu runājis par galvenā režisora amatu, taču viņi atbildību uzņemties nav vēlējušies. Tā nu joprojām esmu tādā teātra intendanta statusā.

 

Esat teicis, ka vairs nevēlaties vadīt teātri piecus gadus, bet gan tikai pabeigt iesākto, tāpēc kļuvāt par izpilddirektoru.

Katram cilvēkam ir jāsaprot, ka viņam ir kaut kāds zināšanu un izturības limits. Neaizgāju no teātra, bet paliku izpilddirektora amatā, lai palīdzētu nodot stafetes kociņu un kopā ar savējiem sagaidītu teātra simtgadi (tā pienāks 2019. gada februārī. – V. K.), tad skatīsimies, kā būs tālāk. Ja nākamajam valdes loceklim nebūšu vajadzīgs (Kultūras ministrija vakar izsludinājusi konkursu uz Latvijas Nacionālā teātra valdes locekļa amatu, kurā var pieteikties līdz 19. februārim. – V.  K.), ar varu neplēsīšos te palikt. Cita lieta, ka mākslas institūcijām, lai arī tās ir valsts kapitālsabiedrības, vadību nedrīkstētu iecelt tādā pašā kārtā kā ražojošām kapitālsabiedrībām, piemēram, “Latvenergo” un tamlīdzīgiem uzņēmumiem. Tur ir pilnīgi citi noteikumi. Lai cik gudri cilvēki arī būtu teātra direktoru konkursa žūrijā, nevar iecelt amatā cilvēku, kas izrādīsies labākais pēc punktu sistēmas. Jo tādu cilvēku agri vai vēlu teātris var izspļaut. Nu nevar amatā iecelt pilnīgi slēgtā konkursā uzvarējušu cilvēku un nedot teātra kolektīvam nekādu iespēju izteikt par viņu savu viedokli. Ja, piemēram, no desmit kandidātiem paliek trīs labākie, pēc žūrijas domām, tad teātri vajadzētu iepazīstināt ar šo triju līderu vīzijām un nākotnes redzējumu.

 

Šogad septembrī sāksies teātra simtā sezona. Jūs to esat iecerējuši veidot ar moto “Gribu Latviju” un visās trijās zālēs iestudēt tikai un vienīgi latviešu autoru darbus.

Jā, stūrakmeņi ir salikti. Sezonu septembrī atklāsim ar kanonisku lieluzvedumu “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova režijā. Vai paliks minētais sezonas moto, nevaru galvot. Pirms desmit gadiem Viesturs Kairišs mums palīdzēja radīt deviņdesmitgades moto “Sapnis par Latviju”. Tagad ir pagājuši desmit gadi, un, jā, viss teātrī notiekošais būs saistīts ar latviešu dramaturģiju, Latviju, latviešiem un arī… baltvāciešiem. Droši vien turpmāko desmit gadu laikā tāda būs vienīgā sezona, līdz ar to pārējie teātri varēs uzelpot un iestudēt visu ko citu. Jo mūsu kopējā pārliecība ir šāda – kurš gan cits valsts simtgades sezonā cels latviešus ja ne Nacionālais teātris? 2019. gada februārī būs labāko izrāžu dekāde. 23. februārī – Nacionālā teātra simtgades sarīkojums, ko veidos Elmārs Seņkovs un Reinis Suhanovs. Nav ko slēpt, patlaban Nacionālais teātris ir mazliet apbižots tādā ziņā, ka mums nav zāles ar 300 – 400 vietām. Tā dēvētā Jaunā zāle ar 100 vietām iekārtota noliktavu telpās ar stabiem pa vidu. Bet mums ir vajadzīgas arī darbnīcas un dekorāciju glabātava. Nacionālais teātris to ir pelnījis. Tāpēc ar visiem spēkiem cīnīšos par to, lai Nacionālais teātris saņem to, kas tam pienākas – būvi ar visu minēto pašreizējo tenisa kortu vietā. Mums ir Nacionālā opera, Nacionālais simfoniskais orķestris, Nacionālā bibliotēka, Nacionālais muzejs, Nacionālais teātris. Ja nebūs iespējas šīs lietas attīstīt, arī valstij pašai var zust zināma vērtība.

Pievienot komentāru

Komentāri (33)

  1. Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis ir starp tiem sešiem notiesātajiem, kuriem piespriesti naudassodi, taču šo tiesas spriedumu vēl ir iespējams pārsūdzēt. … Kriminālprocesā Līnis tika turēts aizdomās arī par trīs likumu neievērošanu, slēdzot savstarpējus līgumus ar Nacionālā teātra direktoru Rubeni

  2. meloja toreiz un melo tagad- viss notika ar cekas zinu un vadiba- vismaz atklaja ka dzemma un peters tika iesaistiti// KOLABRACIONISTI// /////TA NU TA PSEIDO ATMODA TIKA NOORGANIZETA- nozelojama latvija- BANKROTEJUSI

  3. Putnu juri, cik tu tomēr esi neaptēsts un nekaunīgs. Mūs no izrādīšanās, tu esi negodīgs un nepatīkams. Tu nebiji patriots un neesi, meli.

  4. Kas tad tirgoja “”Labvakar” raidījumu kasetes Latviešu centros ASV, Kanāda ja ne paši- cena 75 dolāri tā Mičigāna latviešu centrā- vajadzēja paņemt čeka kopiju tāpat nelegālu kopiju izplatīšana citur.Lai gan tas bija valsts finansējums!

  5. Paldies Labvakar puišiem! Raidījums atsauca atmiņā to laiku un radīja cerību, ka arī šodien ir cilvēki uz kuriem varam paļauties – gudri, drosmīgi. Ļoti vēlētos vēl kādu puišu Labvakar – viņiem ir ko teikt!

  6. LV-100 budžets jau ir sadalīts un patērēts, bet būtu lieliski, ja LTV varētu atrast līdzekļus raidījuma materiālu digitālai atjaunošanai un disku ar ierakstu uzdāvinātu katrai Latvijas skolai.Kur rast līdzekļus- varbūt samazināt kādu nepopulāru sporta translāciju LTV 7, vai nakts programmu. Ļoti patika, ka tika pieaicināti arī citi radošās komandas locekļi, bet pie hronikālajiem sižetiem varēja pielikt gadu.
    Paldies visiem trijiem, bet īpaši Ojāram. Tas bija jaunās Latvijas . Vienīgi žēl, ka gan par LTF, gan par atceras tikai jubilejas reizēs. Prese un TV tiešām veidoja tautas pārliecību, jo tajā laikā masu mēdijiem pārsvarā uzticējās ievērojami vairāk, nekā mūsdienās.
    Protams, bija izņēmumi uz abām pusēm. Bet gan melnajai, gan baltajai krāsai ir desmitiem tonalitāšu.

  7. Vakardienas raidījumu vajag atkārtot un iekļaut skolēnu vēstures programās.Izcilākas,drosmīgākas žurnalistu brigādes Latvijā laikam nevarēs būt.

  8. Sižets, kurā tika krievi (rusiči) atgriezties Dzimtenē patiešam bija raidījumā, bet tā nebija Marina Kostaņecka, bet sieviete no Krievijas. Aicinājums izskanēja ļoti emocionāli. Aicinātājas vārdu protams neatceros.

  9. Kāpēc propagandas redakcijai bija jāpievienojas Panorāmai tiesši Latvijai izšķirošā laikā. Lai ko koriģētu viedoklus, vai kā.? Ar labvakaru reizi nedeeļā nevarēja ?

  10. Nepatīkami, ka pašlabuma meklētājs spodrinās. Mahinācijās par valsts apzagšanu tiesāts. Tad Vel pūlējies izkrāpt naudu ar shemu palīdzību.n Ticis pie dzīvokļa centrā un vēl par sevi izrādi uztaisījis, kā tik sevi slavēt. Paklusē Rubeni, lūdzu. Un padomā, kāpēc tevi lielvairums kolēģu nemīl!

  11. Meloja toreiz-melo vienmeer!nav bijusho chekistu-tas uz muuzhu!nozheelojama trijotne!par Inkena cilv,,vertibam,,nerunaasim-nagu mauceejs,Sipkevics-antinsh bijis un buus,tik mantkaariigs palicis dumikjiits,rubeniits-ielikteniits bijis’kaa vinji visi chekas miiluliishi-taa arii paliks ar savaam melnajaam dveeseliiteem!!tas vinju liktens..un kaa visu baalinjtautu piechakareeja-taa atkal baalinju Karma!!!staastu vareetu turpinaat epizodees&dokumentaali par katru zhurcinju..bet tas naaks driiz gaismaa jau literaari apstraad.formaataa!naaks puisiushi viss gaismaa-naaks!!labvakarinj mazie negeeliishi!:)

    • Tu šmurgulīt šai trijotnei neesi cienīgs pat ūdeni pienest! Tā tomēr bija ļoti liela uzdrīkstēšanās! Protams Sibirija vai cietums nedraudēja, bet varēja nopelnīt, ka vairāk par gružčika darbu neatrast! Bija jau arī Atmodas laikos tādi lupatas kā Tu kuri elpoja dīvānā un aprunāja tās briesmas kas tagad notiek, trakos cilvēkus kas iet pret varu utt, nu gluži kā tagad!

  12. "Labvakar" laikabiedrs Atbildēt

    Cik skumji un žēl, ka komentē cilvēki, kuriem ir problēmas ar analītisko domāšanu un tie, kuri vispār ir par jaunu, lai saprastu, kas notika Latvijā un, ko tajā laikā izjuta dažādu grupu cilvēki (Tautas fronte, Interfronte, vienaldzīgie u.c.) tajā laikā, kad Tautas frontes dalībnieki un piekritēji patiešām dzīvoja kopā ar raidījumu “Labvakar” un visu izjuta tieši tāpat, kā “Labvakara” puiši…
    PALDIES “LABVAKAR” PUIŠIEM ! Viņi vienmēr būs “LABVAKAR” PUIŠI!

    Novēlu arī šiem komentētājiem NEKAD NEPIEDZĪVOT TO BRIESMĪGO, KO PIEDZĪVOJĀM TOREIZ MĒS, bet piedzīvot to vienotību un saliedētību, kāda bija starp cilvēkiem un visām Baltijas valstīm. Lai saliedētībā ir spēks!

    • Kas, lūdzu, bija “TAS BRIESMĪGAIS, KO TOREIZ PIEDZĪVOJĀT TOREIZ JŪS”? Manuprāt, dzīve Padomju laikos bija jautra un bezrūpīga. Ja nebija slinkums, bija iespējas strādāt un pelnīt un kraut pilnus skapjus ar importa mantām. Ja bija zināma mēra sajūta, neviens to neliedza darīt. Ja bija slinkums – arī nekas ļauns nenotika – skološanās un ārstēšanās bez maksas, dzīvo tik nost! Tad jau drīzāk šodien nākas pieredzēt šo to briesmīgu, ja neizdodas savākt ziedojumus savlaicīgi.

      • Bezrūpīga un laimīga? Cilvēk, kurā gadā tu piedzimi? Un tās “bezmaksas veselības”cenu zini? Toreiz bez piešprices {pie tam bez kādām sekām ņēmējam} pienācīgu aprūpi neredzēji. To, kad uz ielām ķēra un grieza garos matus puišiem un ņirgājās par meitenēm minikleitās gribi arī tagad? Kad “Black Sabbath” diska klausīšanos uzskatīja par valsts nodevību. Nevēlēšanās dienēt okupācijas armijā obligāti kriminālsodama. Kolektīvās citādi domājošo “sišanas”tev uzdveš nostaļģiju? Arī es savu bērnību komuņaku laikos romantizēju, neko labāku es vairs nepiedzīvošu, bet pakāpeniski kļūstot vecākam es sapratu ka dzīvot pasaules “nomalē” valsti ar steroidāli uzpumpētiem militāriem muskuļiem bez elementārām lietām, kuru pārvalda potenciāli kapsētu klienti ir mazohisms! Ja par veselības sistēmu, tā vārda tiešā nozīmē nogalināja manu tēvu 52 gadu vecumā, pilnīgās ārsta neprofesionalitātes dēļ. Es ar smagu infarktu dzīvoju normālu dzīvi tagad un ceru vēl tā turpināt. Toreiz, pat samaksājot, man tādu izredžu nebūtu. Starp citu, man tas joprojām neko nemaksā.

        • 1956.

        • Un vēl: es neteicu “bezrūpīga un laimīga”, es teicu – jautra un bezrūpīga. Visādi cietēji, pazemotie un apvainotie ir bijuši visos laikos un pie visām varām.Tāpat, kā es neko nevaru pateikt par “obligāti kriminālsodāmo izvairīšanos no dienesta okupācijas armijā”, jo es esmu dienējis Padomju armijā. Bet lietas būtība laikam ir tāda, ka es esmu dzimis un audzis Padomju Savienībā, bet Tu – okupācijā.

      • Pilnīgi piekrītu kreisajam pussargam, dzīve bija super! Ja nebiji slinks, varēja dzīvot pat ļoti labi, jā un neesot ne partijā, ne komjaunatnē!
        Par barikādēm, tā arī bija, krievus pārmeta. Mēs no pažarkas arī starp maiņām gājām uz barikādēm, bija arī krievu puiši kuri nāca ar mums kopā, beigās čušs, šie nepilsoņi:@
        Par to “okupācijas laiku” deģenerāciju! Ja notiek latviskuma iznīcināšana, tad tieši tagad! Nu jau valsts iestādēs, kā piemēram VID, uzspiež šļupstekļu valodu, redz okupanti nespējot saprast bauru valodu! Kangari ražo filmas(Nameja Gredzens) šļopstvalodā(Bauris var mēģināt lasīt titrus) utt utjp. Krievu laikos tiešām nebija tāda latviskuma nīcināšana! BŪTU ZINĀJIS, NEMŪŽAM NEBŪTU GĀJIS UZ BARIKĀDĒM!

    • Paldies par komentāru! Es izjūtu to vēl šodien. Protams bija kļūdas, jo uz barikādēm stāvējām visraibākais nacionālais spēks, bet pēc tam cittautieši tika nelietīgi atstumti. Brīnos – kā tas varēja notikt. Tautas frontē taču bija tik daudz “gaišo “prātu. Kurš šo lietu aizstūrēja nepareizajā virzienā? Tā liela , nepiedodama kļūda!

      • Kaut kā dīvaini, Natiņ. Sakāt , ka cittautiešus atstūma, bet tieši cittautieši iestūmušies visaugstākajos krēslos – Rīgā, Liepājā (marionete neskaitās), Ventspilī, Daugavpilī, Rēzeknē. Gan jau, ka vēl un vēl citās vietās. Un kaut kā dīvaini, ka pa lielam tieši cittautieši te lepni dzīvo, uzdzīvo un vairojas. Vai nu vēsturi mācies vai vienkārši nestādi ļaudīm ausīs burkānus. Pietiek jau ar Labvakara burkāniem. Raidījuma vadītājs gan centās šo to iestarpināt, lai runā taču kādu vārdu arī par “laimīgo“ šodienu. A nikā. Rūdīti, odnako, sarkanie buržuji.

  13. Jānis J. Dimants, Jr., M.D. Atbildēt

    Latvija nav liela valsts gan. Nav jasaka, ka maza.

  14. Ļoti labs un aktuāls raidījums!Paldies veidotājiem!

  15. Maisus vaļā tagad !

  16. nepatīk šitas cilvēks, kaut arī mēģina atsaukties uz Peteru, Skulmi. neliekas godīgi un simpātijas nepelna neviens no labvakariešiem. sevišķi, ja sadarbojušies ar godm. atveriet čekas maisus!

  17. Neatkariba nav slikta lieta -ja zem tās maskas neslēptos dažādas kaitniecibas tautai-pat lidz zemju un mežu piesavināšanām-kam vajadzetu ari tautai piederet tik mazā teritorijā

  18. Tuksi vardi. Atveriet maisus un pastastiet kas garanteja stukaciem labu dzivi Latvija.Pec tam varbut varetu notikt saruna.Patreiz jus visus mulkojat

  19. Čekas virsnieki man pateica kas te būs!?…. Bet redz ka daudz nekļūdījās. Cekisti, čekisti un stukači sagrāba visu varu Latvijā.
    Pirms puča Gorbijs nu jau ceturto reizi pieprasīja Gorbunovan parakstīt Neatkarīgās Savienības līgumu. Dabūjis formālu atteikumu no trim Baltijas valstīm, Ukrainas un Moldovas, Gorbijs noorganizēja puču. Čeka vēl bija stipra. AP bija 36 čekisti un nezināms skaits stukaču. Domāju kopā ap 75%. Kartotēka bija aktuāla. Pučs neparedzēti srauji apsīka. Tad notika 20-tā gsm. ģeopolitiskā katastrofa…… KGB iekrita.. Viss bija sagatavots, lai čekistiskā AP pieņemtu jauno Savienības līgumu un visu citu ko paredzēja jaunā Imperija. Maisos bija viss, kas bija tur paredzēts. Bet magnetiskās lentes iegāza.

  20. Pirms puča Gorbijs nu jau ceturto reizi pieprasīja Gorbunovan parakstīt Neatkarīgās Savienības līgumu. Dabūjis formālu atteikumu no trim Baltijas valstīm, Ukrainas un Moldovas, Gorbijs noorganizēja puču. Čeka vēl bija stipra. AP bija 36 čekisti un nezināms skaits stukaču. Domāju kopā ap 75%. Kartotēka bija aktuāla. Pučs neparedzēti srauji apsīka. Tad notika 20-tā gsm. ģeopolitiskā katastrofa…… KGB iekrita.. Viss bija sagatavots, lai čekistiskā AP pieņemtu jauno Savienības līgumu un visu citu ko paredzēja jaunā Imperija. Maisos bija viss, kas bija tur paredzēts. Bet magnetiskās lentes iegāza…. Tām nav diegu šuves..

  21. 30 gadus “pīlītes pūta”, bet šovakar – pateiks?! Raudās kā A.Kauls jebšu turpinās lielīties ar LPSR sagraušanu? Manējam “viens pīpis”, jo pēc 1991.g. 300 000 aizbraukušos no Latvijas vairs neatgriezt.
    Un process turpinās….

    • Latvija vairs nav cietums Atbildēt

      Kāda puse no tiem 300000 būtu aizbraukuši uz citām ganībām tik un tā jo ir interesanti piedzīvot kaut ko citu un reizē nopelnīt…… jautājums…. cik būs to kas kaut kad atgriestos…. pat vecuma dienås…. būs jau būs, bet cik?

  22. “…ja neļausiet mums kļūt par kapitālistiem, līs asinis”

Draugiem Facebook Twitter Google+