Latvijā
Sabiedrība

Velga Vītola: Bija pārņēmusi lepnības sajūta, ka izaudzināšu pati sev lāci! 11

Foto – Anda Krauze

Saulcerītei šogad aprit desmit gadi – viņa Latvijā ir visilgāk nodzīvojusī alnene nebrīves apstākļos. Aļņupuikam Fredim, kura dzīvība ik pa laikam karājas mata galā, drīz būs seši, bet Līgatnes lāču zvaigzne Ilzīte nesen nosvinēja 16. dzimšanas dienu. Uzķērāt – visi ir Velgas Vītolas “bērni”, kas izrauti nāvei no nagiem un izaudzināti ar viņas gādību. Zvērkope nešaubās, ka dzīvnieku glābšana vairāk vajadzīga cilvēku pasaulei, lai darītu mūs kaut nedaudz labākus.

Kopš Mades nāves Velga tīmekļa diskusijās neiesaistās. Gana daudz dabūjusi publisku uzbrukumu un pārmetumu pēc tam, kad brīvībā izkļuvušo Līgatnes lāceni otrreiz neizdevās atvest uz mītnes vietu un mednieki to nošāva. Zvērkope labāk izvēloties pabūt mežā kopā ar saviem kustoņiem. Aicinājumu pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā atbalstījusi, mierīgi iztiktu bez komentāriem, ja vien Dainis Īvāns nenopublicētu rakstu, sparīgi cildinot arēnu kā vietu, kur audzināt bērnus, mācīt vienlīdzību dzīvniekiem ar cilvēkiem un tā tālāk. “Man jau sāka iekšā viss vārīties,” viņa nosaka. Kādreizējais atmodas līderis par šo tematu ievietoja tīmeklī arī otru publikāciju – tas nu bijis par daudz. “Vienīgais, ko bērns var iemācīties, skatoties savvaļas dzīvnieku priekšnesumus, ir cilvēka varas izpausme pār dzīvo radību. Bet, ja man jautā, vai ierosinājumu pieņems – esmu pārliecināta, ka Saeima vairs neatļaus spīdzināt dzīvniekus cirkā,” cerīgi spriež zvērkope. No viņas mutes deputātu ausīs – priekšlikums vēl jāizvētī divos lasījumos.

Piesēžam uz Līgatnes dabas taku vecās kases ēkas lieveņa, Velga rāda apaļkoku, pa kuru, maza būdama, rāpaļājusi audžulācenīte, un atzīstas, ka labāk par silto vasariņu tīkot laiks, kad dabā viss mostas, dīgst un plaukst. Ar aprīli viņai esot īpašas attiecības. Pirms 36 gadiem tieši pirmajā datumā sākusi šeit darbu, pat nenojaušot, kādus likteņa līkločus un dabas brīnumus nāksies savā dzīvē pieredzēt. “Tā ir mana mūža otra laimīgākā diena,” Velga nosaka. Kura tad ir pirmā?

 

Galerijas nosaukums

 

Tā sagadījies, ka šogad aprīlī aprit arī pieci gadi kopš Mades skumjā stāsta. Vai šodien cilvēki būtu gudrāki un nevajadzētu nonāvēt brīvē izbēgušu lāci?

Vēl pirms gadījuma ar Madi viens no igauņu lāčiem bija ienācis kādā dārzā Latvijas pierobežā un sācis mieloties ar āboliem. Saskrējuši cilvēki, un viņš no bailēm uzkāpis kokā. Tas bija viens no tiem dzīvniekiem, kas izaudzēts Igaunijas Rehabilitācijas centrā un atlaists atpakaļ dabā. Lācis vēl bija maziņš, lejā nekāpa un galu galā viņu nošāva. Tagad tā vairs nenotiktu, jo tie, kuri pirmie ir gatavi nogalināt lāci, saprot, kā reaģēs sabiedrība. Šodien mēs arī zinām, ka dzīvnieku var iemidzināt no lielāka attāluma.

Neliekuļojot varu teikt, ka patlaban Līgatnes dabas takās dzīvniekiem ir vislabākie apstākļi. Vienu brīdi pat bija doma, ka plēsīgos zvērus šeit vairs neturēs, jo esam izgāzušies, voljēram nav naudas un viss ir slikti, bet pēc notikuma ar lāceni līdzekļi atradās un Mikus ar Puiku joprojām dzīvo Līgatnē. Man vairs nav kā agrāk jābrauc pa veikaliem un jālūdzas, vai jums nav kāds norakstīts ābols, ko varētu dabūt saviem zvēriem? Šodien Ilzīte ēda lasi, protams, atgriezumus, viņas ēdienkartē ir treknas skumbrijas, liellopu gaļa, āboli, burkāni un suņu barība. Nožogojumā vasarā nogatavojas meža zemenītes, arī avenes, krūkļa ogas, tur dzīvo zemes skudras, kuru kūniņas viņai garšo. Tā jādzīvo Latvijas brūnajam lācim! Šogad vārda dienā viņa dabūja jaunu dīķi. Daudzi man oponēs, bet uzskatu, ka tas viss noticis, arī pateicoties Madei. Par visu dzīvē jāmaksā.

Mades kažoks iekonservēts glabājas Dabas muzejā, solītais izbāznis tā arī nav izgatavots.

Esmu tam kategoriski pret, tā ir ņirgāšanās. Viņa mums ir palikusi fotogrāfijās, uzliekam bildes un pieminam.

Jūs pati tolaik gandrīz palikāt bez darba?

Jo raidīju sabiedrībai nepareizos signālus, ļaujot sevi bučot lācim. Kad zoologam lūdza to komentēt, viņš apgalvoja, ka lācis Velgai seju laiza tikai tāpēc, ka āda ir sāļa. Lai to pamēģina izdarīt kāds cits – apsmērēt ģīmi ar sāli un piebāzt pie lāča purna.

Tādas bučas lāči dod arī viens otram, bet ļoti reti – ir pat izdevies nofotografēt. Man tā ir mīlestība un pasaules lielākā bagātība, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Pat Bils Geitss ar miljoniem kabatās lāča buču nedabūs!

Varbūt tāpēc daudzi mani sauc par trako bābu, ir speciālisti, zoologi, kas mani nevar ciest. No viņu viedokļa – kas mums tāda lācene Ilzīte, bet ar savu dzīvesstāstu viņa ir izdarījusi tik daudz laba! Gan manās grāmatās, gan ciemojoties skolās un bibliotēkās galvenie varoņi ir Līgatnes dabas taku dzīvnieki. Kad stāstu par viņiem, rādu bildes, jūtu, ka cilvēki mani saprot. Ja viņiem bijusi izdevība kaut vienu dzīvnieku iepazīt kā personību, varbūt uz citiem viņu radiniekiem mežā tie skatīsies savādāk un padomās – šogad kūlu nededzināšu.

Attiecībās ar dabu cilvēkos bieži vien dominē bailes, jo viņi to pietiekami labi nepazīst. Vai ir bijušas riskantas situācijas, kad pašai sirds notrīs?

Reizēm jutos kā anekdotē – aizbraucu uz Rīgas zoodārzu un kolēģi uzprasa – Velga, tu joprojām dzīva? Jo viņi zināja, ko šeit daru. Sēžu voljērā piecu lūšu ielenkumā vai aļņu baram pa vidu. Gāju pastaigās ar Ilzīti, kad viņai bija jau gads – tas tomēr ir liels lācis, laidu viņu istabā. Gan jau arī kāds to vien gaidīja, lai kaut kas notiktu un mans piemērs parādītu, kur tā lāču buča var aizvest. Taču man ir pieredze, un nevajadzīgi nekad neriskēju, citādi pēc visiem garajiem darba gadiem šeit nesēdētu.

Savā rakstā par savvaļas dzīvniekiem cirkā pieminējāt gadījumu ar zvēru dresētāju, kurš jums pamācīja, kas jādara, lai lāci noliktu pie vietas.

Man bija bail iet nožogojumā pie Ilzītes, kas toreiz bija nervoza un milzīgā stresā, jo vairs nevarēju viņai veltīt visu savu uzmanību. Tad man jāpastāsta, ka Ilzītes mammai Madei bija piedzimis nākamais bērns – Līzīte, par kuru man atkal vajadzēja rūpēties. Elles darbs! Iedomājieties plaukstas lieluma lācēnu, kurš jābaro ik pa divām stundām, acis viņam atveras mēneša vecumā, staigāt iemācās divos mēnešos. Reāli esmu izaudzinājusi divus lāčus, taču Līzīte septiņarpus gados traģiski aizgāja bojā – viņu ar salauztām kājām atrada beigtu. Īsti nav skaidrs, kas tur notika, pati tajā laikā biju slimnīcā ar dēlu, man tikai piezvanīja un pateica, ka lācenes vairs nav.

Bet lāču dresētājs no Krievijas ceļojošā cirka mani pamācīja, ka, ejot voljērā, no visa spēka jātriec lācim ar dūri pa purnu, lai parādītu, ka tu esi svarīgākais. Visi cirka savvaļas dzīvnieki psiholoģiski jāsalauž – viņi neuzbrūk cilvēkam, ja baidās no kaut kā vēl briesmīgāka.

Par Ilzīti, kura ārdījās un koda sev ķepā, viņš bija sajūsmā – kakoi prekrasnij medveģ (latviski – kāds brīnišķīgs lācis)! Lācene, kas dusmu brīžos kož pati sev kājā, ir liels retums un visu dresētāju sapnis. To es nezināju.

Mājdzīvniekiem arī saimnieks reizēm iedod dunku sānos, lai dabūtu viņus pie kārtības. Vai darbā ar savvaļniekiem tas der?

Ar Freda dvīņumāsu alneni Mildiņu mums pa laikam izraisās diskusija par tēmu “galvenais alnis barā”. Esot starp viņiem, drīkstu uzvesties kā alnis, arī būt par galveno barā, taču Mildiņa tā nedomā. Nāk šņākdama virsū, riņķo apkārt, demonstrējot, ka vadone ir viņa. Parasti rokā turu kociņu, ar kuru parādu, sak, paliec, kur esi! Kad jūtu, ka alnene gatavojas man iespert, tinkš, uzšauju pa pakaļu. Tās ir manas tiesības, jo viņa mani izaicināja.

Cilvēki sevi mēdz uzskatīt par radības kroni, kam ļauts daudz vairāk nekā pārējiem zemes iemītniekiem.

Dabu mani iemācīja mīlēt tēvs – ļoti labs ģeogrāfijas skolotājs, lasīja lekcijas dabas aizsardzībā, starp citu, bija arī mednieks. Viņš skaidroja, ka katram kukainītim, rāpulim, jebkam uz zemes ir sava vieta. Biju vēl bērns un prātoju: bet ko dabā dara cilvēks? Ļoti daudz arī ļauna – saindē to, piegružo. Vajadzēja daudzus gadus, lai es kaut kādā veidā atrastu šeit vietu cilvēkam.

Man vienmēr ir gribējies, lai starp cilvēku un dzīvnieku būtu cieņa un sadzīvošanas māka, bet cirkā to nevar iemācīt.

Vai dabas takās var? Šeit viņi dzīvo daudz tuvāk dabiskajiem apstākļiem un tomēr – nebrīvē.

Esmu pirmais cilvēks, kas teiks – cilvēkam nevajag iejaukties dabas procesos – varu pat parakstīties zem šiem vārdiem. Bet iedomājieties, braucat ar mašīnu, pāri ceļam skrien stirna ar diviem stirnēniem un jūs negribot viņu sabraucat – māte beigta, taču ne dabiskā nāvē mirusi, un paliek divi stirnēni. Cits piemērs – pļaujot zāli, tiek savainots zaķītis vai ezis apdeg kūlas ugunsgrēkā. Kāds teiks – lai notiek dabiskā atlase, bet mans variants ir viņus glābt, mēģināt izaudzināt un, ja iespējams, atlaist dabā. Tas neiet rāmītī “dabiskā izlase”, jo nelaime notikusi, iejaucoties cilvēkam. Līgatnes dabas takās varam tikai nedaudz tai atdot atpakaļ un pie viena audzināt paši sevi un bērnus.

Kā ar mūsu zināšanām par dzīvnieku pasauli, vai kļūstam gudrāki?

Piezvana sieviete, kas izglābusi zaķīti – it kā esot piesalis pie ledus. Viņa to sasildījusi un paņēmusi uz mājām. Prasa, kur lai tagad liek – grāvmalā vai krūmmalā. Jautāju, kāpēc jūs gribat tā darīt? Nu kā, nāks nākamā zaķene un viņu pabaros. Man likās, ka visi zina – dabā mamma baro tikai savu bērnu un bērni ēd tikai no pašu mammas. Tur nav nekāda jucekļa!

Reiz atnāk kāds vīrietis, pēc skata tik nomocījies, ka, šķiet, tūlīt kritīs no kājām. Izrādās, gājis no rīta lasīt murķeļus un pamanījis izcirtumā guļam stirnēnu. Kamēr sēņojis, ik pa laikam palūrējis, vai ieradusies stirnu mamma. Nāk nakts, bet viņas vēl nav, tātad – mazulis pamests, ņems dzīvnieku padusē un nesīs Velgai. Nu kura stirna ies pie bērna, ja tuvumā rēgojas svešinieks! Atpakaļ stirniņu gribēdama nevarētu aizgādāt, ceļš bija pārāk tāls.

Cits glābējs mūsu briežu voljērā bija ielicis stirnēnu ar domu, ka kāds jau pabaros. Mazulis nomira, un tas bija drausmīgi.

Lai gan jāteic, ka pa šiem gadiem, kopš strādāju takās, sabiedrība tomēr paliek gudrāka – parasti piezvana, pirms kādu gatavojas vest šurp, dzīvniekus nes mazāk.

Ne visi ir glābjami, kur ir tā līnija, kad saproti, gadījums – bezcerīgs?

Nav sarkano līniju, katrs gadījums jāizvērtē individuāli. Šobrīd mums ir viena ļoti veca stirna, mežacūka un arī Saulcerīte – visām problēmas ar kājām, rahīts, ar grūtībām ceļas, stīvi iet. Zvērkopim ar savu pieredzi jānovērtē situācija – ja pienāk brīdis, kad dzīvnieks tikai mokās sāpēs, mēs viņu iemidzināsim. Starp citu, esmu par eitanāziju arī cilvēkiem. Man liekas, es par to parakstījos. Ja esi jau vecs, priekšā tikai sāpes, mokas un nāve, tad to drīkst atvieglot.

Man kā kopējai jādara viss, lai dzīvnieki te justos labi, taču nevaru arī sev pārlēkt pāri. Tā tas ir arī gadījumos, kad cilvēki zvana un stāsta, kā viņi centušies kādam palīdzēt, bet iznākums bijis bēdīgs. Tad saku – tu visu darīji, pat lūdzi padomu, ja nav izdevies – nepārmet sev! Varbūt nākamreiz to nedarīsi, jo negribi vairāk tai ellei iet cauri.

Pilnīgi noteikti zinu, ka lāčus savā mūžā vairs nekad neaudzēšu. Nekad nesaki nekad, bet šajā punktā to varu teikt diezgan droši. Dzīvnieku glābšana, izaudzēšana nav vienkārša, bieži vien paši sev emocionāli nodarām pāri.

Kā savus kustoņus sargājat no Āfrikas cūku mēra un putnu gripas, kartē var redzēt, ka esat mēra karantīnas riska teritorijā, arī kritiskā nav tālu.

Atteicāmies no ozolzīļu vākšanas akcijas, kad rudeņos pie mums brauca skolas un veda zīles. Mežacūku teritoriju sargā trīs kārtas – elektriskais gans, metāla žogs un vēl margas, lai apmeklētājus turētu pa gabalu. Putnu būriem apjozām smalko tīklu.

Apmeklētāji ir kāri uz dzīvnieku barošanu.

Nu kā aptrakuši, turklāt lūšu voljērs ir pilns ar burkāniem!

Vai savvaļnieks nebrīvē var justies labi? Ja viņš ir vesels, normāli ēd, tas jau vēl nenozīmē, ka kaifo par dzīvi nožogojumā, lai cik plašs tas būtu.

Daži augstas klases speciālisti uzskata, ka par dzīvnieka labsajūtu liecina vairošanās – dzimst bērni. Tā tas nav. Ja viņi sāk spēlēties, tas ir rādītājs. Katrs to dara savādāk, piemēram, stirnām, kā es saku, uznāk skrejamais – nožmiedz ausis un joņo kā trakas. Viņām ir laba barība, pietiekama platība un labsajūta tik liela, ka gribas spēlēties.

Cilvēki dzīvniekus dresē un dīda gan cirkus arēnā, gan mājās, taču arī mēs no kustoņiem kaut ko varam mācīties. Ko jūs no viņiem esat ielāgojusi?

Ilzīte audzināja manu ego. Bija pārņēmusi lepnības sajūta, ka izaudzināšu pati sev lāci! Kad viņa kārtējo reizi saslima un bija tuvu miršanai, pat nezinu kam, bet lūdzu, lai tikai atļauj lācenītei izdzīvot – ja būs lemts kādam Ilzīti atdot, neprotestēšu, pati ievedīšu krātiņā. Es to apsolīju. Viss labais dzīvē jānopelna.

Fredis deva apskaidrību. Kad viņu eglītēs atradu tikko piedzimušu, bija knapi dzīvs – tikai nedaudz kustināja galviņu. Aizvedu uz mājām, lai lapsas pa nakti dzīvu neapēd un var mierīgi nomirt. Jau zināju, kur norakšu, jo cerību – nekādu. Taču Fredis nemira, pat ar pilnu organisma sepsi, kad strutas gāzās no visām vietām – ne. Viņu izmeklēja pieci dažādi vetārsti, un neviens nedeva nekādu cerību. Katru dienu gaidīju, ka Fredis mirs, kreņķējos un pārdzīvoju. Līdz agrā saulgriežu rītā, kad sēdēju pie lielā ozola un devu viņam rīta pudeli, man sanāca dusmas – cik ilgi sevi tā spīdzināšu – ir pasakaini skaists laiks, saule spīd, putni dzied un es esmu kopā ar Fredi! Pietiek bēdāties, jo neviens no mums nezina, vai rīt vēl būsim. Jābauda katra diena, kas mums dota – to man iemācīja Fredis.

Ja 11. maijā viņš būs vēl dzīvs, svinēsim sešu gadu dzimšanas dienu. To “ja” teikšu vienmēr, jo Fredim visu mūžu vajadzīga aprūpe, zāles, vitamīni. Lai man nebūtu garlaicīgi, reizi gadā viņš taisās mirt nost. Pat veselam alnim sasniegt šādu vecumu nebrīvē ir sasniegums. Viņu var uzskatīt par simtgadīgu pensionāru un brīnumu.

Kad stāstu par Ilzīti un Fredi, zālē parasti iestājas pilnīgs klusums. Ja pēc šādām reizēm kaut vai daži cilvēki uz alni skatīsies nevis kā staigājošu gaļas gabalu, bet personību, tad tas ir bijis tā vērts.

Un kura ir jūsu pati laimīgākā diena mūžā?

Tā ir diena, kad izbēgusī Made man uzticējās un es viņu varēju atvest atpakaļ. Lācene pie mums nonāca no zoodārza, desmit gadus vairs nebiju viņas kopēja, tomēr spēju izveidot saikni un abas kopā nogājām vienu kilometru.

Pēc Mades nāves daudzi rakstīja – žēl, ka jums neizdevās, bet saprotiet – 2011. gada 19. augustu manā mūžā neviens nevar atņemt. Galu galā es par to dabūju Latvijas lepnumu. Ja cilvēku var ieteikt balvai par to, ka viņš no meža atved lāci, tad ar mums vēl nav tik slikti.

 

 

Velga Vītola

Līgatnes dabas taku zvērkope

Dzimusi 1957. gada 17. februārī.

Beigusi Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Zooinženieru fakultāti.

Glābusi no bojāejas un izaudzinājusi vairākus desmitus savvaļas dzīvnieku, arī tikko dzimušu lācenīti, kas Latvijā notika pirmo reizi.

Autore grāmatām “Ilzīte. Lācenītes memuāri”, “Ūdrītis Ķūķis”, fotoalbumam “Mirkļi Latvijas dabā” un dabas kalendāriem.

Apbalvota ar “Latvijas lepnums 2011” balvu un Atzinības krusta Mazo sevišķās pakāpes goda zīmi.

Divu bērnu – meitas Daces un dēla Dzintara – mamma, tagad arī Emīlijas vecmāmiņa.

 

LA.lv