Mobilā versija
Brīdinājums +3.8°C
Otīlija, Iveta
Otrdiena, 12. decembris, 2017
30. aprīlis, 2017
Drukāt

Velga Vītola: Bija pārņēmusi lepnības sajūta, ka izaudzināšu pati sev lāci! (11)

Foto - Anda KrauzeFoto - Anda Krauze

Saulcerītei šogad aprit desmit gadi – viņa Latvijā ir visilgāk nodzīvojusī alnene nebrīves apstākļos. Aļņupuikam Fredim, kura dzīvība ik pa laikam karājas mata galā, drīz būs seši, bet Līgatnes lāču zvaigzne Ilzīte nesen nosvinēja 16. dzimšanas dienu. Uzķērāt – visi ir Velgas Vītolas “bērni”, kas izrauti nāvei no nagiem un izaudzināti ar viņas gādību. Zvērkope nešaubās, ka dzīvnieku glābšana vairāk vajadzīga cilvēku pasaulei, lai darītu mūs kaut nedaudz labākus.

Kopš Mades nāves Velga tīmekļa diskusijās neiesaistās. Gana daudz dabūjusi publisku uzbrukumu un pārmetumu pēc tam, kad brīvībā izkļuvušo Līgatnes lāceni otrreiz neizdevās atvest uz mītnes vietu un mednieki to nošāva. Zvērkope labāk izvēloties pabūt mežā kopā ar saviem kustoņiem. Aicinājumu pret savvaļas dzīvnieku izmantošanu cirkā atbalstījusi, mierīgi iztiktu bez komentāriem, ja vien Dainis Īvāns nenopublicētu rakstu, sparīgi cildinot arēnu kā vietu, kur audzināt bērnus, mācīt vienlīdzību dzīvniekiem ar cilvēkiem un tā tālāk. “Man jau sāka iekšā viss vārīties,” viņa nosaka. Kādreizējais atmodas līderis par šo tematu ievietoja tīmeklī arī otru publikāciju – tas nu bijis par daudz. “Vienīgais, ko bērns var iemācīties, skatoties savvaļas dzīvnieku priekšnesumus, ir cilvēka varas izpausme pār dzīvo radību. Bet, ja man jautā, vai ierosinājumu pieņems – esmu pārliecināta, ka Saeima vairs neatļaus spīdzināt dzīvniekus cirkā,” cerīgi spriež zvērkope. No viņas mutes deputātu ausīs – priekšlikums vēl jāizvētī divos lasījumos.

Piesēžam uz Līgatnes dabas taku vecās kases ēkas lieveņa, Velga rāda apaļkoku, pa kuru, maza būdama, rāpaļājusi audžulācenīte, un atzīstas, ka labāk par silto vasariņu tīkot laiks, kad dabā viss mostas, dīgst un plaukst. Ar aprīli viņai esot īpašas attiecības. Pirms 36 gadiem tieši pirmajā datumā sākusi šeit darbu, pat nenojaušot, kādus likteņa līkločus un dabas brīnumus nāksies savā dzīvē pieredzēt. “Tā ir mana mūža otra laimīgākā diena,” Velga nosaka. Kura tad ir pirmā?

 

 

Tā sagadījies, ka šogad aprīlī aprit arī pieci gadi kopš Mades skumjā stāsta. Vai šodien cilvēki būtu gudrāki un nevajadzētu nonāvēt brīvē izbēgušu lāci?

Vēl pirms gadījuma ar Madi viens no igauņu lāčiem bija ienācis kādā dārzā Latvijas pierobežā un sācis mieloties ar āboliem. Saskrējuši cilvēki, un viņš no bailēm uzkāpis kokā. Tas bija viens no tiem dzīvniekiem, kas izaudzēts Igaunijas Rehabilitācijas centrā un atlaists atpakaļ dabā. Lācis vēl bija maziņš, lejā nekāpa un galu galā viņu nošāva. Tagad tā vairs nenotiktu, jo tie, kuri pirmie ir gatavi nogalināt lāci, saprot, kā reaģēs sabiedrība. Šodien mēs arī zinām, ka dzīvnieku var iemidzināt no lielāka attāluma.

Neliekuļojot varu teikt, ka patlaban Līgatnes dabas takās dzīvniekiem ir vislabākie apstākļi. Vienu brīdi pat bija doma, ka plēsīgos zvērus šeit vairs neturēs, jo esam izgāzušies, voljēram nav naudas un viss ir slikti, bet pēc notikuma ar lāceni līdzekļi atradās un Mikus ar Puiku joprojām dzīvo Līgatnē. Man vairs nav kā agrāk jābrauc pa veikaliem un jālūdzas, vai jums nav kāds norakstīts ābols, ko varētu dabūt saviem zvēriem? Šodien Ilzīte ēda lasi, protams, atgriezumus, viņas ēdienkartē ir treknas skumbrijas, liellopu gaļa, āboli, burkāni un suņu barība. Nožogojumā vasarā nogatavojas meža zemenītes, arī avenes, krūkļa ogas, tur dzīvo zemes skudras, kuru kūniņas viņai garšo. Tā jādzīvo Latvijas brūnajam lācim! Šogad vārda dienā viņa dabūja jaunu dīķi. Daudzi man oponēs, bet uzskatu, ka tas viss noticis, arī pateicoties Madei. Par visu dzīvē jāmaksā.

Mades kažoks iekonservēts glabājas Dabas muzejā, solītais izbāznis tā arī nav izgatavots.

Esmu tam kategoriski pret, tā ir ņirgāšanās. Viņa mums ir palikusi fotogrāfijās, uzliekam bildes un pieminam.

Jūs pati tolaik gandrīz palikāt bez darba?

Jo raidīju sabiedrībai nepareizos signālus, ļaujot sevi bučot lācim. Kad zoologam lūdza to komentēt, viņš apgalvoja, ka lācis Velgai seju laiza tikai tāpēc, ka āda ir sāļa. Lai to pamēģina izdarīt kāds cits – apsmērēt ģīmi ar sāli un piebāzt pie lāča purna.

Tādas bučas lāči dod arī viens otram, bet ļoti reti – ir pat izdevies nofotografēt. Man tā ir mīlestība un pasaules lielākā bagātība, ko ne par kādu naudu nevar nopirkt. Pat Bils Geitss ar miljoniem kabatās lāča buču nedabūs!

Varbūt tāpēc daudzi mani sauc par trako bābu, ir speciālisti, zoologi, kas mani nevar ciest. No viņu viedokļa – kas mums tāda lācene Ilzīte, bet ar savu dzīvesstāstu viņa ir izdarījusi tik daudz laba! Gan manās grāmatās, gan ciemojoties skolās un bibliotēkās galvenie varoņi ir Līgatnes dabas taku dzīvnieki. Kad stāstu par viņiem, rādu bildes, jūtu, ka cilvēki mani saprot. Ja viņiem bijusi izdevība kaut vienu dzīvnieku iepazīt kā personību, varbūt uz citiem viņu radiniekiem mežā tie skatīsies savādāk un padomās – šogad kūlu nededzināšu.

Attiecībās ar dabu cilvēkos bieži vien dominē bailes, jo viņi to pietiekami labi nepazīst. Vai ir bijušas riskantas situācijas, kad pašai sirds notrīs?

Reizēm jutos kā anekdotē – aizbraucu uz Rīgas zoodārzu un kolēģi uzprasa – Velga, tu joprojām dzīva? Jo viņi zināja, ko šeit daru. Sēžu voljērā piecu lūšu ielenkumā vai aļņu baram pa vidu. Gāju pastaigās ar Ilzīti, kad viņai bija jau gads – tas tomēr ir liels lācis, laidu viņu istabā. Gan jau arī kāds to vien gaidīja, lai kaut kas notiktu un mans piemērs parādītu, kur tā lāču buča var aizvest. Taču man ir pieredze, un nevajadzīgi nekad neriskēju, citādi pēc visiem garajiem darba gadiem šeit nesēdētu.

Pievienot komentāru

Komentāri (11)

  1. Ja cilvēks rūpētos par pamestiem bērniem- tad visu cieņu! Šai gadījumā dāmītei patīk izrādīties un gozēties slavas saulītē.

  2. Ka vispar Velgai nau kauna vel platities Latvija , vai vinai nepietiek ar LACA nosausanu kurs meklaja glabinu pie ilgadejas kopejas ,bet sanema lodi .

  3. Ar nestabilu psihi jau nāk visādas spicās idejas galvā…

  4. Bet man liekas ir dzirdēts ka Suņi vai kaķi pabaro arī svešu bērnu, it īpaši ja ir iespēja;
    Kāpēc tad citi nevar, ja Sunenes var?!

  5. Šādi cilvēki dod cerību, ka neesam vēl pavisam pazuduši! Paldies, ka esat!

  6. CENZŪRA ir APZINĀTI PRETLIKUMĪGS NOZIEGUMS Atbildēt

    > šajā pašreizējā MZ SILES “valstī” krampjaini agonējošajos masmēdekļos (t.sk. la-vīzē u.c. taml. necilās w-bedrēs) bezcerīgi truli parazitējošajiem PRETLIKUMĪGU CENZŪRU piekopjošajiem administratīvajiem izpildfunkcionāriem (u.c. taml. nožēlojami juridiski analfabētiskiem “lielākajiem kretīniem”)

    =======

    Latvijas Republikas SATVERSME.

    VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības

    89. VALSTS ATZĪST UN AIZSARGĀ CILVĒKA PAMATTIESĪBAS saskaņā ar šo Satversmi, LIKUMIEM un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem.

    90. Ikvienam ir tiesības zināt savas tiesības.

    91. Visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas BEZ JEBKĀDAS DISKRIMINĀCIJAS.

    100. IKVIENAM IR TIESĪBAS UZ VĀRDA BRĪVĪBU, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus. C.E.N.Z.Ū.R.A ir AIZLIEGTA.

    =======

    Ir sacīts: “Likuma nezināšana (un, īpaši jau, pat nevēlēšanās zināt) neatbrīvo no LIKUMĪGĀS ATBILDĪBAS.”

  7. Ja mums būtu tāds ar savu darbu aizrautīgs prezidets, kā cienījamā ”lāču mamma”…
    Visa mana cieņa viņai!

    • IMHO,vienkaarshi ‘stulba baaba’ kurai ‘aizbraucis jumts’. Juusu komentaaru par ‘prezidentu’ pat apspriest nav veerts – idiotismam (juusu) robezhu protams nav, nu bet tomeer…

      • papildus pilsonis Atbildēt

        C. Dace – es runāju par sava darba aizrautību un tā rezultātiem. ”Lāču mammai” ir viens un otrs, tikai tam Šlesera sēdinātājam pie labās rokas nav ne viena ne otra – tukšums…

    • Pateicoties “lāču mammai” nācās nošaut lāci kurš palika agresīvs, lācis bija pieradināts pie cilvēkiem, tāpēc tas nebaidījās no cilvēkiem. Nevajag iejaukties dabas procesos ar savu “mīlestību”, par to var nākties dārgi samaksāt.

      • Tiešām, slavas kāre aizmiglo acis. Kad prātīgi bija jārīkojas ar lācenes atdzīšanu, šī “lāču mamma” centās noķert pēc iespējas labāku kadru objektīvā. Pēc tam raudāt un vainot citus – liela prāta nevajag. Kas tā vispār par zvēru mocīšanu “dabas takās”. Vai ar zoo nepietiek?

Draugiem Facebook Twitter Google+