Lady Gaga koncerts no B sektora 0
Varbūt veiklais apmetējs vēl nav aizskrūvējis grima krēma bundžiņām vāku un nolicis otu, lai, kā saka, uzfrišinātu izslavēto dziedātāju Lēdiju Gāgu no griestiem līdz papēžiem, jo sevišķi nežēlojot uztriepi uz visiem četriem Lēdijas vaigiem, bet koncerta sākums Mežaparka estrādē iekavējas.
Varbūt meistardziedonei pašai tā iegaršojies Latvijas eksportsviests no pastellētā 20 kg krājuma, ka viņa loka iekšā pēdējo paku, un pati nekur nesteidz, kā tikai mieloties. Katrā ziņā dāma nr. 14 no pasaules ietekmīgāko sieviešu tabeles, kura arī mūspusē ietekmes sarakstā kotētos aptuveni pirms vai pēc PF priekšsēdētājas Ainas Verzes, var atļauties ne it visur pagūt stundīgi pēc pulksteņa. Pats nepiederu pie mūzikas un modes noteicējas cienītāju mainstrīma, tāpēc šim vakaram, ko afišē kā neaizmirstamu atbrīvošanos, esmu izvēlējies neitrālu melnu ģērbu. Neesmu pārliecināts, vai gribētu matus sakārtot tornītī, pielaikot kaut ko kaķādām šūtu vai pārģērbties, lai izskatītos kā mākslīgās gaļas klucis. Es tikai gaidu apsolīto “elektrometāla popoperu” – stāstu par slavas karaļvalsts izcelšanos un kā mēs piedzimām un nomirsim, svinēdami Lēdijas Gāgas pasaules koncertturnejas piestātnē Ķīšezera priedulājā. Diez ko neesmu pazīstams ar popkultūras ikonas mākslu un pirmoreiz dzirdu pastāvam tādu “elektrometālu”, taču 14-gadīgo fanu sajūsmas spiedzieni liek cerēt, ka baudīšu izjūtu gammu, kas variēsies no “mazas sirdstieciņas” līdz galopā līdzi kliegšanai jē-jē-jē. Labprāt gribētu tam ticēt, jo nepiederu kareivīgu sektu fanātiķiem, kuri nevēlas, lai valstī ielaiž slaveno dziedātāju, jo viņa ir sātana kalpone. Nepiekrītu 11. tramvaja apdomīgām večiņām, kuras runāja:
Kundzīte nr. 1: neviens gudrs neies uz Mežaparku skatīties to Gāgu.
Kundzīte nr. 2: tikai jaunie, un tad arī ne labākā jauniešu daļa.
Lai taču Lēdija brauc uz Rīgu, ja te nav par prastu, un lai lec pa skatuvi, kamēr pati nav pārvērtusies par tumīgu kundzīti, šitā sviestu ēzdama! Skaidrs, ka tā ir ziepjburbuļa kultūra, bet, ja krāsaina un rotaļīga, ja 20 tūkstoši par to ar mieru maksāt brangu naudu, tad lai viņa kaut uz slotas atlido, nevis kā tagad ar 55 kravas mašīnām un 20 autobusiem šova iekārtošanai. Tur priekšā, bedrē pie skatuves svaidās nocietusies tūkstošgalvīgā Lēdijas Gāgas fanu armija. Viņi gaida tikšanos ar zvaigzni kā sapņa piepildījumu nospriegotiem sēkliniekiem, kam tie jau izauguši, un taureņiem vēderā. Iespējams, ka bedrē stāvošie uzlādētie ir ievērojuši paģērēto anomālo ģērbšanās kodu, bet B sektorā neko ievērības cienīgu par pāris kaķsievietēm un dažām peļausēm neredz. Divi duči kārtīgi uz krūts uzņēmušu angļu vecpuišu ballītē Līvu laukumā mierīgi sit pušu tādu pelēcību.
Kad soļoju uz koncertu, biju nobijies, ka dzīves svētkos būšu vecākais vīrs gados, atskaitot pavadošā eskortā norīkotos papiņus, taču estrādē man garām pašmauc vīrs bakenēs ar ūsām, tusē sirmgalvju pāris, ir dāmas – draudzenītes ar nevīstošu Pītera Pena sindromu palikt mūžam jaunam – neesmu vientulis.
Ahā, stop! Nepilngadīgie iešalcas, nobrūk aizkara šleife, uz estrādes dēļiem, kas kalpojuši kā latviskās ētikas un garīguma balsts Dziesmu svētkos, ar zirgu uzjāj šāvakara dziesmu karaliene.
Ja Ņujorkas štatā vēl šobaltdien pļautu ar izkapti, ikkatris fermeris labības ražas novākšanas periodā būtu lustīgs noalgot šos atlētus pacilāt rīkus druvā, nevis ka viņi dauzās apkārt pa pasaules estrādēm un stadioniem Gāgai līdzi! Gāga tikām rāda, ko māk, savā druvā, un publika pamazām iesilst, saņemot par latiem pirkto un gaidīto. Parādās pirmās sajūsminātās manā pusē. Koncīšos, kur agrāk gāju, vecos hārdroka zaldātus bija viegli identificēt pēc “rums, šņabis, kontušovka”, šīs iesilušās smaržo pēc “sidrs, alus, longdrinks”. Lai vecmāmiņas nesatraucas, Lēdija Gāga nedzer un nepīpē, te nav ieskurbušu tīnīšu, tikai daži čaļi, kuriem šī pavisam noteikti nav viņu ballīte, paslīd garām ar tubordziņa sešpakām, un tas bakenbārdas vecis šļurkstinās ar plastmasas glāzi. Bedre palecas uz Lēdijas Gāgas draudzīgo “Riga, hands up!”, un katrs lejā pie skatuves jūtas tīri vai personīgi uzrunāts. Par atbildi no lēkātāju rindām augšup ceļas plakāts: “Preci mani! Paņem mani uz skatuves!” Neesmu pārliecināts, vai tās nav pārāk mazas rociņas, lai vilktu pirkstā laulības gredzenu, tomēr plakāts izmisīgi paliek gaisā visu koncertu. Ko teikšu par upsī – upsā? Kad taisījām Koknesē disenes, gaismas strūkloja ne sliktāk, kaut Gāgu spulgo un lāktī no divos torņos sakārtiem prožektoriem. Skaņa nenoliedzami ir labāka, blieziens – pamatīgs, bet ar viņas plati vien mēs diseni nepavilktu. Ir tur daži turbulenti gabali, mēs tos saucām “podiņmalkiņi”, un profesionāli viss nostrādāts tip-top, bet tas “elektrometāls” daudzkārt “šķiltavu skārds” vien izliekas.
Nē, nu ir OK, burve uz scēnas augšupielādē pūlīti bedrē tā, ka žurnālisti ar daudz labāku iztēli nekā manējo to nosauktu “roku mežs”, un mežs pamazām slienas arī šimpus. Lēdija runā visādus niekus klientiem, ko 14 gadu vecumā nekad nepateiksi, ka blēņas! Tāpēc uz skatuves lido dāvanas – princeses kronītis, krekliņi, plakāti, karodziņi.
Par neaprakstāmu prieku publikai slavenība uzvelk mugurā vienu no krekliņiem un ieliek cirtās kronīti, bet pie mocīša piesprauž karodziņu. Viņa jau pusbedri uzaicinājusi vēlāk uz skatuves iepazīties – droši vien palīgā notiesāt 1200 pasūtīto olu lērumu un sviesta kvantumu, izdzert kokakolas geizeri. Sak, lai produkti nebojājas un manta neiet postā. Vīru bakenēs uz āfterpārtiju ķepēt sviestu neielūdz, viņš atgriežas no kantītes pats ar savu puslitru.
Sievietei uz skatuves ir tik silta attieksme pret Latviju, cik vienai ņujorkietei var būt. Viņa to paņemtu rokās un apmīļotu, Latvia, Latvia, Latvia – viņa daudzina un ir diezgan kritiska pret mūsu valdību, jo palikusi neaicināta ne uz Rīgas pili, ne Brīvības bulvāri 36. Apvēdinoši tiem, kas nocietinājuši sirdis pret Lady Gaga raganībām un homoerotismu, tomēr vāverītes vai gailīšus neviens no skatuves neizrāda. Tērpi esot no augstās modes namiem, un tiek mainīti daudz biežāk, nekā vīrieši pārvelk zeķes. Viens ir kā rozā aploksne, otrs tā kā pēc medūzas, trešā klozīte ir balts režģis, uz kura klematisu vai vīnstīgas palaist, bet visērtāk dziedātāja jūtas lateksa triko. Kaut no tumbām uzvilnī meksikāniski siltās notis ar gabalu “Don’t Call My Name, Alexandro”, Latvijas vasarā sāk stingt kājpirkstis, metas nemīlīgi un bišķiņ garlaicīgi. Tā kā man nav rozā parūkas un man nemāj ar roku, lai dodos uz aizskatuvi triept sviestu un neļaut simtiem piena litriem saiet rūgušpienā, vēl pēdējoreiz iemetu aci spogulītī, atsvaidzinu lūpu krāsojumu, savelku uz augšu nobrukušās tīkliņzeķbikses, pagriežos un dodos mājup ar “Lady Taxi”. Tomēr esmu aizgrābts, kāds zibens ķēris arī mani – jē, jē, jē!
