Foto – Līga Vasiļūna

Atkal atvērts Latvijas Kultūras kanons. “Latvijas Avīze” aicināja kopā speciālistus sarunai par Kultūras kanona literatūras sadaļu, tās potenciālu un iespējamiem labojumiem.

Lasītākie

Kokteilis

Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24

Aivars Lembergs sašutis par kārtējo slogu uz Latvijas patērētāju kakla: “Tā mēs iegriezām Krievijai – pērkam dārgākus dārzeņus no Krievijas”

Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi”

Lasīt citas ziņas

Pie apaļā galda ar kultūras ministri Žanetu Jaunzemi-Grendi, Izglītības un zinātnes ministrijas valsts sekretāres vietnieci Eviju Papuli, Latviešu valodas un literatūras skolotāju asociācijas priekšsēdētāju Anitu Vanagu, LU Literatūras, folkloras un māk-slas institūta direktores vietnieku un vadošo pētnieku Benediktu Kalnaču, kā arī Latvijas Grāmatizdevēju asociācijas prezidenti Renāti Punku sarunājās “Latvijas Avīzes” žurnālistes Anita Bormane un Linda Kusiņa.

‒ Domāju, ir īstais brīdis atgādināt, kas vispār šobrīd notiek ar kanonu. Tas ir atvērts, un kas tālāk?

Polijā plānots Zelenska slepkavības mēģinājums: uzbrukumam bija jānotiek lidostā

Daļai dzīvokļu īpašnieku varētu pieaugt maksājums par sev nepiederošās zemes lietošanu

Kirkorovs zaudē Eiropas tiesā: noraida Krievijas popzvaigznes sūdzību par aizliegumu viņam ieceļot Lietuvā

Ž. Jaunzeme-Grende: ‒ Kanons tika izveidots pēc Dānijas modeļa kultūras ministres Helēnas Demakovas laikā ar domu, ka to varētu popularizēt un izdot, tiktu veidota mājas lapa, to varētu izmantot skolā. Dažādu iemeslu dēļ kanons palika statiskā stāvoklī, proti, tikai mājas lapā. Mums ir 99 kanonisti, četrpadsmit ‒ literatūrā.

Pēdējā laikā kanonu aktualizējušas vairākas šķietami ar to tieši nesaistītas diskusijas, kas atgādina: ir taču kanons, kāpēc mēs to nelietojam? Sacīsim, pirms valodas referenduma pagājušajā gadā risinājās diskusija ar Latvijā dzīvojošām citu tautu kultūras personībām par to, kāpēc esam nonākuši šādā situācijā.

Pirmā lieta, ko viņi teica: jūs paši, latvieši, nelepojaties ar sevi, un mums negribas ar jums identificēties. Tas jāņem vērā. Bija arī cits atgādinājums ‒ brīvvalsti cēla ne vien latvieši, bet arī ebreji, krievi, vācieši, bet tas ikdienā tiek piemirsts. Mēs arī secinājām, ka latviešu un mazākumtautību skolās ir atšķirīgas mācību grāmatas, kas tiek lietotas, un jau no skolām nāk jaunieši ar dažādu izpratni par visu. Tas vedināja domāt, ka Kultūras kanons, iespējams, varētu būt integrācijas mehānisms – lai kādā skolā cilvēks mācītos, to beidzot, viņš būtu informēts par 99 kanonā iekļautajām kultūras personībām un parādībām.

Arī Latvijas Nacionālā bibliotēka ir brīnišķīgs resurss, lai kanonu popularizētu, lai radītu situāciju, ka ikviens, kurš vēlētos integrēties un apgūt latviešu kultūru, sāktu ar kanonu. Turklāt tuvojas brīdis, kad Rīga kļūs par Eiropas kultūras galvaspilsētu, pēc tam – gads, kad būsim Eiropas prezidējošā valsts. LNB būs uzcelta, un tajā būs liels grāmatveikals. Ko tajā pārdosim ciemiņiem? Vajadzētu tulkot latviešu literatūras darbus, bet kurus tieši? Izskatījām arī kanonistu darbu sarakstu ar domu, ka tie jātulko pirmām kārtām. Tad sākām domāt, ka jāizdod grāmata par kanonu pašu, un visbeidzot nonācām pie atziņas ‒ kanonu taču var paplašināt, piemēram, pēc Nīderlandes kanona modeļa. Tātad nepieciešama metodika, jo ir samērā viegli klasificējamas sadaļas, bet ir, piemēram, arī pasaulē pazīstami latvieši, kurus grūti ievietot konkrētā sadaļā. Piemēram, Austrālijas Kultūras kanonā viens no pirmajiem ir Krokodils Dandijs, Kurzemē dzimis latvietis. Populārs mākslinieks ar visdārgāko pārdoto gleznu šobrīd ir Daugavpilī dzimušais Marks Rotko. Esam pilnīgi aizmirsuši Oskaru Stroku, Gustavu Kluci. Ko darīt ar pasaulē populāriem cilvēkiem, kuri Latvijā tikpat kā nav dzīvojuši?

Patlaban esam vienojušies: ja kāds ir ticis kanonā, tad viņš netiks svītrots, pat ja kādubrīd šķistu, ka arī citi būtu pelnījuši tajā atrasties. Tagad pie kanona paplašināšanas metodikas strādā Latvijas Kultūras akadēmijas speciālisti.

‒ Šeit ir Izglītības un zinātnes ministrijas, skolotāju, grāmatniecības jomas un zinātnes pārstāvji. Visi varētu būt iesaistīti kanona iedzīvināšanā. Kā redzat savu vietu šajā procesā?

Evija Papule: ‒ Viennozīmīgi, kultūras vēsture un vērtības jau patlaban ir izglītības satura pamatā. Kultūras kanona ideja sasaucas ar latviešu valodas minimuma apguvi un, manuprāt, skatāma ne tik daudz integrācijas, cik valstiskuma un patriotisma pamatu izveidē. Tas arī kanonu saista ar noteiktiem mācību satura aspektiem.

Anita Vanaga: ‒ Nevaru teikt, ka latviešu valodas un literatūras skolotāji šobrīd intensīvi izmantotu kanonu, tomēr paldies par šo ideju Kultūras ministrijai. Cilvēki, kas atlasījuši literatūras kanona saturu ‒ profesori Gunārs Bībers, Raimonds Briedis, rakstniece Nora Ikstena, literatūras kritiķis Guntis Berelis ‒, ir figūras, kas pazīst latviešu literatūru un kuru viedoklim latviešu valodas skolotāji neapšaubāmi uzticas.

Jāsaka: latviešu literatūras skolotāji jau gadus divdesmit centušies sakārtot to autoru sarakstu, par kuriem noteikti būtu jārunā literatūras stundās. Vienošanās nav notikusi, jo lietotājiem praktiķiem acīmredzot ir ļoti dažādas vajadzības atkarībā no kontingenta, vecuma un tamlīdzīgi. Vienmēr var būt jautājums: kādēļ tieši tas, nevis cits autors.

Taču pret literatūras kanonā ietvertajiem darbiem un autoriem nevar būt nekādu pretenziju, tikai viens iebildums ‒ tajā nav neviena rakstnieka trimdinieka. Domāju, “Elles ķēķa” pārstāvji kā kultūras parādība noteikti būtu pelnījuši tajā atrasties, tāpat Ilze Šķipsna ar savu ļoti smalko prozu.

Mēs Āgenskalna Valsts ģimnāzijā par kanonu runājam, iepazīstinām ar to jauniešus. Labi būtu, ja mūsu zinātnes prāti vienotos, kā pievienot vēl citus autorus.

Bet tam, ka kanons šobrīd nav kļuvis par lepošanās iespēju, ir vairāki iemesli. Pirmais – popularizēšanas jautājums. Daudz palīdzētu, ja, piemēram, izglītības un arī kultūras ministri vienotos kopīgā aicinājumā. Tagad, tuvojoties Dziesmu-svētkiem, ir iespēja izvest kanonu tautā.

E. Papule: – Man šķiet ļoti simpātiski, ka pagaidām visa informācija par kanonu pieejama internetā, tas arī varētu piesaistīt jauniešus. Mums diezgan stipri trūkst elektroniski pieejamu materiālu, kurus skolotāji varētu izmantot kā mācību līdzekļus. Tāpat trūkst jauku, aktīvu pašu skolotāju diskusiju par to, kas skolām nepieciešams.

– Kurām valsts institūcijām, nevalstiskajām organizācijām un uzņēmējdarbības pārstāvjiem, pēc jūsu domām, būtu jāiesaistās kanona popularizēšanā un iedzīvināšanā un kādā veidā?

Ž. Jaunzeme-Grende: – Jau ierunājos par Nacionālo bibliotēku. Līdz šim tās sakarā vairāk esam runājuši par izskatu, bet aizmirstam runāt par būtisko, proti, saturu. Tajā varētu, piemēram, izveidot interaktīvu vidi, kur par katru kanonistu būtu aplūkojams savs stāsts. Un vēl: tieši vakar (saruna notika 11. aprīlī. – L. K.) tikāmies darba grupā, kur, diskutējot par Imanta Ziedoņa mantojuma saglabāšanu, aktualizējām kanonā iekļauto vērtību metodoloģijas izveidi.

Darba grupa vienojās – tā kā mums kanonā iekļauta arī kapu kultūra, pirmais, ko būtu pelnījis ikviens kanonā iekļautais dižgars, ir valsts atbildība par viņa kapavietas sakopšanu un uzturēšanu.

Ērika Adamsona kapavieta ir pilnīgi aizaugusi, arī Rainis, ja tā var izteikties, nav diez cik labi kopts, tāpat Emīla Dārziņa kapavietu kopj viena Dārziņskolas skolotāja. Krišjānis Barons apbedīts pilnīgi aizlaistos kapos, un tie nav vienīgie piemēri. Kāpēc, piemēram, Dārziņskola nevarētu uzņemties Emīla Dārziņa kapa apkopšanu? Un tā – katram kanonistam. Otra lieta: nonācām pie secinājuma, ka visi kanonisti ir tik īpaši, ka ikvienam nepieciešams savs veids, kā par viņu stāstīt.

B. Kalnačs: – Saruna ir ļoti pareizi ievirzīta. Kanons ir ļoti būtiska lieta, kur satiekas kultūra, izglītība – tas, kā mēs šīs vērtības varam darīt pieejamas; un papildus – arī zinātne, kuras uzdevums būtu rosināt domāt par kanona iekustinātajām lietām un to, kā esošo kanonu paplašināt. Domājot, kā attīstīsies tā saturs, šķiet, tam būtu jānotiek sistemātiski, taču vienlaikus piesardzīgi. Tā kā cilvēki, kas veidoja kanona sarakstu, ir aktīvi un darbīgi, varētu vēlēties, lai viņi darbu pie kanona satura arī turpina. Ir divi loki – jau minētā trimdas literatūra, kuras kanonā nav, tāpat tas nevēsta par Latvijas kultūrtelpā radītiem tekstiem, kuri nav latviešu autoru darbi. Man nav piedāvājuma konkrētiem tekstiem, taču šeit radušies gan vācbaltu, gan krievu kultūrteksti, un, ņemot vērā, ka neesam nacionāli viendabīga sabiedrība, tas varētu būt auglīgi.

R. Punka: – Ciktāl runa ir par kanonā ietverto autoru darbiem, es domāju, tie ir pieejami, turklāt senāk mirušu kanonistu darbiem, kuriem beigušās autortiesības, vajadzētu būt brīvi izlasāmiem internetā.

Tas būtu ļoti būtiski – izmantot kanonu par atspēriena punktu lasīšanas veicināšanai. Vienmēr ir iespēja padarīt šos tekstus pieejamākus un saprotamākus mūsu laika lasītājiem, ne tikai skolēniem. Pasaulē tas notiek ļoti plaši – klasiskie romāni tiek izdoti kā grafiskie romāni, tiek veidotas jauno tehnoloģiju vietnes. Tas noteikti ir izaicinājums izdevējiem.

E. Papule: – Es aicinātu arī uz skolām paskatīties citādi. Vecāki pēdējos piecos gados kļūst arvien aktīvāki un ieinteresētāki, viņi arī ir gados jauni, un mēs aicinām viņus ieinteresēt. To, protams, var darīt skola, bet jāatrod arī plašākas iespējas. Un te es redzu moderno tehnoloģiju lomu.

Ž. Jaunzeme–Grende: – Mēs pagājušajā gadā izveidojām spēli “Epifāniju pavēlnieks” – līdzekli, kā piespiest cilvēkus interesantā veidā iziet cauri Ziedoņa rakstītajām epifānijām un galā uzrakstīt pašiem savas. Taču sapratām, ka vajadzīgs literatūras skolotāja dots “burkāns” atzīmes vai kādā citā veidā. Mums no skolām uz fondu “Viegli” atsūtīti tik skaisti darbi, ka liekas – tos rakstījuši profesionāli rakstnieki. Tagad veidojam jaunu spēli – “Krāsainās pasakas” trešajām līdz astotajām klasēm.

A. Vanaga: – Ja līdzekļi atļauj, pieredze ar Ziedoņa spēli tiešām ir labs piemērs, kas skolās būtu izstrādājams arī citiem kanonistiem. Nav jau noslēpums, ka mūsdienīgu materiālu skolās ir maz. Tāpat nav noslēpums, ka literatūrā jālasa teksts, citu iespēju nav, bet spēles funkcija ir ļoti svarīga.

Es varu piedāvāt Raini lasīt, bet, ja man vēl ir iespēja no atvilktnes paņemt spēli un Raini izspēlēt, tas ir nesalīdzināmi produktīvāk. To būtu jāsāk darīt jau no mazotnes, lai ieinteresētu bērnus par literatūru. Es lieku lielas cerības uz LNB jaunās ēkas atvēršanu; man šķiet, ar to jāsākas kādam kultūras lūzumam.

Mums ir Dainu skapis, varbūt varam paralēli veidot Kanona skapi ar šūniņām, ko pastāvīgi papildinātu?

– Jautājums arī par jauno saturu: tūliņ atkal pasniegs Literatūras gada balvu. Iespējams, tās saņēmēji ir nākamie kanonisti…

B. Kalnačs: – Man šķistu ļoti labi, ja vērtības, kas iet cauri laikam, būtu sajūgtas ar jauno. Varbūt kanonam varētu būt rezervistu soliņš…

Ž. Jaunzeme-Grende: – Tā ir arī domāts.

B. Kalnačs: – Visu vienlaikus popularizēt, protams, nevar, bet vienā gadā varētu būt kāds pāris, par kuru mēs runājam īpaši – viens no kanona, viens no jaunās paaudzes, un viņi iet blakus.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Mums jau šogad tā arī ir: Jāzeps Vītols, Rūdolfs Blaumanis, Imants Ziedonis un Ojārs Vācietis.

R. Punka: – Runājot par ziņām, man ir jautājums: vai tajā dienā, kad piecsimt cilvēki iepeldēja jūrā, skolās tika runāts par Blaumaņa “Nāves ēnā”?

E. Papule: – Jaunieši savstarpēji par to runāja, uzreiz jautāja, kurš ir vai nav noveli lasījis.

R. Punka: – Par tulkošanu runājot, protams, jāpiemin, ka Latvijā ir vāji attīstīts literārā aģenta institūts. Mums būtu jāpiedāvā pakete – gan klasika, gan tas, ar ko Latvija var būt interesanta 20. gadsimta beigās. Ja nebūs tulkojumu lielajās valodās – angļu, krievu, vācu, franču – un te ir runa par pilniem tekstiem, tad uz āru iziet būs grūti. Milzīga pro-blēma ir dzeja.

Ž. Jaunzeme-Grende: – Mēs īsti neesam iemācījušies izmantot visus savus resursus arī tādēļ, ka ikdienā vairāk runājam par slikto, nevis potencēm.

Piemēram, Laima Kota jau septembrī Turcijā 70 miljonu auditorijai izdos savu jauno grāmatu. Bet, ja reiz viņa iemācījusies turku valodu tik labi, lai varētu tulkot, turklāt arī viņas dzīvesbiedrs ir rakstnieks, varbūt varam viņu uzrunāt, lai viņa iztulko turkiem kaut ko no viņas mīļā Ziedoņa? Vai, piemēram, Birkerta dēli ASV – viņi arī tulko.

Es kā ministre varu nodrošināt platformu un naudu: sadarbībā ar Saeimas Sabiedrības saliedētības komisiju tika rasti 50 000 latu kanona popularizēšanai, tuvākajos septiņos gados (saskaņā ar Nacionālās attīstības plānu) kanona dzīvotspējai un popularizēšanai esam ieplānojuši vēl 890 000 latu. Turklāt 300 000 latu piešķirti Valsts kultūrkapitāla fonda programmai “Nacionālā identitāte”.