Dabā
Zaļā dzīvošana

Zviedrijas vēstnieks: Lai Baltijas jūrā plastmasas nav vairāk kā zivju 16


V. E. Henriks Landerholms, Zviedrijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā 

V. E. Henriks Landerholms, Zviedrijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā 

Foto – Edijs Pālens/LETA

Autors: V. E. Henriks Landerholms, Zviedrijas Karalistes ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijā

Kādā rāmā pavasara naktī es nu jau kuro reizi mūžā ceļoju ar prāmi Stokholma–Rīga un aizdomājos par to, kā Baltijas jūra cauri gadsimteņiem vienojusi Zviedriju un Latviju tiešā un tēlainā nozīmē. Vienīgi padomju gados Baltijas jūru sašķēla neredzams mūris. Tomēr arī tolaik mēs ēdām zivis un peldinājām bērnus vienas jūras ūdeņos, pašiem ne reizi nesastopoties.

Jau pirms 1400 gadiem vikingi izmantoja jūru kā ūdensceļu. Šo pašu ceļu mēroja zviedri, kad iekaroja Rīgu un Livoniju. Pretējā virzienā Otrā pasaules kara beigās ceļoja 6000 latviešu bēgļu, meklējot patvērumu Zviedrijā. Pa šo pašu ceļu mūsdienās daudzi Zviedrijas un Latvijas iedzīvotāji izmanto “Tallink” prāmju satiksmi – vienīgo, kam ir ikdienas reisi no Latvijas. Starp Ventspili un Nīneshamnu “Stena Line” iezīmējusi “šoseju”, pa kuru regulāri kursē kravas prāmji.

Kā kaimiņus pie Baltijas jūras mūs vieno vēlme, lai jūra būtu tīra un dzīvotspējīga. Visi vēlamies, lai tūristi Jūrmalā, Gotlandē, Pāvilostā un Stokholmas salu arhipelāgā būtu apmierināti. Vēlamies, lai zivis, ko ceļam galdā, būtu brīvas no indīgām vielām un lai vide mūsu valstīs būtu iespējami tīrāka.

Tomēr ne katrs īpaši satraucas par Baltijas jūras veselību. Daudzi cilvēki Latvijā man stāstījuši, kāds bijis ūdens padomju laikos. Kā cilvēkiem nebijis ļauts peldēties ne Daugavā, ne Rīgas līcī. Kā smago metālu piesārņojums padarījis zivju ēšanu veselībai bīstamu. Un mums ir zināma pašreizējā vides situācija Kaļiņingradā…

Mēs Zviedrijā un Latvijā esam jau izpildījuši krietnu daļu no mājasdarbiem, tostarp kopīgi modernizējot notekūdeņu attīrīšanas staciju Daugav­grīvā. Tomēr daļa kopējās vainas jāuzņemas arī mūsu valstīm. Vai zinājāt, ka ik gadus Baltijas jūrā tiek izskalotas 40 tonnas plastmasas mikrodaļiņu? Tās apdraud jūrā dzīvojošās būtnes, turklāt bieži ir pilnīgi liekas, piemēram, kad plastmasas mikrodaļiņas pievienotas zobupastai, jo pastāv citas, veselīgākas alternatīvas. Vai zinājāt, ka lauksaimnieciskās ražošanas izraisītais piesārņojums ir viens no galvenajiem Baltijas jūras aizaugšanas iemesliem?

Varētu domāt: kāda gan tam nozīme? Taču padomāsim: jau pēc piecdesmit gadiem mūsu jūrā būs vairāk plastmasas nekā zivju. Piesārņojums ir slikts ne tikai teorijā, tas negatīvi iespaido mūsu zivju krājumus, ūdens kvalitāti un apkārtējo vidi.

Paskatoties filozofiskāk, mums derētu aizdomāties par cilvēka vietu pasaulē. Mēs, ziemeļnieki, esam šo Zemes stūrīti aizņēmušies no nākamajām paaudzēm. Vai mēs gribēsim to atdot bērniem un bērnubērniem sliktāku, nekā saņēmām?

Rakstu, lai pievērstu uzmanību mūsu kopējai atbildībai. Taču arī tādēļ, ka ir iepriecinošas lietas, ko pavēstīt. Starp ANO ilgtspējīgas attīstības mērķiem ir arī konkrēti rīcības mērķi jūras videi.

Pavisam drīz, jūnijā, Zviedrijas un Fidži vadībā Ņujorkā norisināsies liela starptautiska konference par jūras vides saglabāšanu. Konferences un ilgtspējas mērķi ir politiķu atbildība. Bet ko darīt vienkāršajam cilvēkam? Mācīties, uzzināt vairāk par jūru un izdarīt spiedienu uz saviem politiķiem, lai viņi šos jautājumus uzlūkotu pavisam nopietni! Gaisu varam salīdzināt ar Zemes plaušām, bet upes un jūras ir mūsu visu kopējā asinsrite. Mūsu kosmiskā ķermeņa asinsritē pašlaik ir ļoti daudz piesārņojuma. Kad jūras jūtas slikti, arī cilvēki nejutīsies labi. Tādēļ jebkura rīcība, lai atveseļotu planētas jūras un okeānus, tieši skar ikvienu no mums.

LA.lv