Lai “Birztaliņas” zaļo vienmēr. Saruna ar dzimtas sakņu pētnieci Antoniju Šarkovsku 0
Antonijas Šarkovskas atgriešanās dzimtajās mājās viņas vecākiem sniedza otro elpu, bet bērniem interesi par dzimtas saknēm. Un pašiem ar vīru labus brīžus, ko tikai sava zeme un senču garu atbalsts var dot. Antoniju Šarkovsku no Malnavas pagasta Kārsavas novada “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursā “Sieviete Latvijai 2013” godinājām nominācijā “Pie Dieviņa gari galdi” (sievietes, kuras rūpējas par savas dzimtas vēsturi, iekārto muzejus, piemiņas istabas, glabā senlietas). “Šodien mans pagodinājums ir gods visai manai dzimtai,” teica Antonija laureātu godināšanā kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Šodien – plašāka saruna.
– Konkursam daudzus gadus esat rakstījusi ieteikuma vēstules. Kā ieraudzījāt izcilās sievietes?
– Nekur jau tālu viņas nebija, visu laiku acu priekšā. “Latvijas Avīzi” abonēju kopš tās pirmsākumiem. Lasot par konkursa laureātēm, šķita – viņas nu gan nav vienkāršas sievietes, bet visu varošas uzņēmējas vai lielas zemnieces. Sākumā pat neiedomājos, ka konkursam varētu ieteikt arī tās, kuras ikdienā dara savu darbu no sirds un ar patiku. Esmu klusa un kautrīga, bet mani pamodina tādi maigi grūdieni, un tad es aizraujos. Mums Vītolu skolā bija jauks kolektīvs. Reiz auklīte Vija ieminējās – klausies, varbūt konkursam varam ieteikt mūsu direktori Renāti Čeirāni? Saku – kāpēc ne, uzraksti, es apdarināšu! Tā arī izdarījām, jo Renātei ir vadītājas talants, viņa ir pretimnākoša un reizē prasīga, ar skolas bērniem labās attiecībās un kolektīvu prot saliedēt.
