Mobilā versija
-0.3°C
Evija, Raita, Jogita
Sestdiena, 3. decembris, 2016
9. janvāris, 2015
Drukāt

Lai “Birztaliņas” zaļo vienmēr. Saruna ar dzimtas sakņu pētnieci Antoniju Šarkovsku

Foto - Valdis SemjonovsFoto - Valdis Semjonovs
Vēstule

No Irēnas Kaupužes ieteikuma vēstules par Antoniju Šarkovsku

"Pēc vidusskolas beigšanas Antonija attālinājās no mājām, mācījās, strādāja un sāka dzīvot Pušmucovā. Tur satika dzīvesdraugu Aleksandru Šarkovski. Pēc 1991. gada, kad laukos cilvēki sāka pieprasīt atpakaļ savu bijušo zemi, arī Antonijas vecāki nolēma, ka jāapstrādā zeme, ko senči ar smagu darbu un sviedriem iekopuši. Tā 1991. gada rudenī Antonija ar ģimeni pārcēlās uz Malnavas pagasta "Birztaliņām". Bērniem paaugoties, brīvā laika joprojām nav bijis atliku likām, tomēr interese par dzimtas saknēm ņēma virsroku, un Antonija ar mātes Janīnas un tēva Broņislava palīdzību sākusi pamazām rakstīt "Birztaliņu" vēsturi. Daudzu gadu garumā Antonija ir pa kripatiņai vākusi senas, ar mājas vēsturi saistītas lietas. Vecajā klētiņā, kas celta ap 1900. gadu, glabājas dažādu laiku gludekļi, sirpji, piena pārstrādes trauki, sveramie un mērāmie instrumenti, linu sukas, darba instrumenti koka apstrādei, ko lietojuši vecāki un vecvecāki.

Ciemojoties pie Šarkovskiem, redzam, ka senču mantojuma apzināšana un saglabāšana sagādā Antonijai un viņas saimei prieku, ļauj apzināties ģimenes vērtības, māca, ka viņi ir cits citam vajadzīgi."

Antonijas Šarkovskas atgriešanās dzimtajās mājās viņas vecākiem sniedza otro elpu, bet bērniem interesi par dzimtas saknēm. Un pašiem ar vīru labus brīžus, ko tikai sava zeme un senču garu atbalsts var dot. Antoniju Šarkovsku no Malnavas pagasta Kārsavas novada “Latvijas Avīzes” vēstuļu konkursā “Sieviete Latvijai 2013” godinājām nominācijā “Pie Dieviņa gari galdi” (sievietes, kuras rūpējas par savas dzimtas vēsturi, iekārto muzejus, piemiņas istabas, glabā senlietas). “Šodien mans pagodinājums ir gods visai manai dzimtai,” teica Antonija laureātu godināšanā kultūras pilī “Ziemeļblāzma”. Šodien – plašāka saruna.

– Konkursam daudzus gadus esat rakstījusi ieteikuma vēstules. Kā ieraudzījāt izcilās sievietes?

– Nekur jau tālu viņas nebija, visu laiku acu priekšā. “Latvijas Avīzi” abonēju kopš tās pirmsākumiem. Lasot par konkursa laureātēm, šķita – viņas nu gan nav vienkāršas sievietes, bet visu varošas uzņēmējas vai lielas zemnieces. Sākumā pat neiedomājos, ka konkursam varētu ieteikt arī tās, kuras ikdienā dara savu darbu no sirds un ar patiku. Esmu klusa un kautrīga, bet mani pamodina tādi maigi grūdieni, un tad es aizraujos. Mums Vītolu skolā bija jauks kolektīvs. Reiz auklīte Vija ieminējās – klausies, varbūt konkursam varam ieteikt mūsu direktori Renāti Čeirāni? Saku – kāpēc ne, uzraksti, es apdarināšu! Tā arī izdarījām, jo Renātei ir vadītājas talants, viņa ir pretimnākoša un reizē prasīga, ar skolas bērniem labās attiecībās un kolektīvu prot saliedēt.

Pirmā ieteikuma vēstule bija veiksmīga, un nākamajos pavasaros rakstīju atkal. Par Malnavas patrioti Intu Ostrovsku, pušmucovieti Leonīdu Puļu, Malnavas pagasta zemnieci Antoņinu Babāni, pašaizliedzīgu ģimenes māti un visus mīlošu cilvēku Ainu Vorzu. Arī Sandras Kalnietes rīkotajam konkursam “Atdzimt no pelniem” par Skaidrīti Cimermani.

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+