Kultūra
Kultūrpolitika

Lai dziesma skan līdz tūkstošgadei. Vērtējam Dziesmu svētkus 16

Foto – Dainis Bušmanis

Četras stundas ilgušais koncerts, kas iezīmējās ar rekordlielu apmeklētāju skaitu, aizritēja Latvijas valsts simtgades zīmē. “Pirmoreiz piedzīvojām tik izcilu, profesionālu kopkora dziedājuma kvalitāti,” koncertu vērtē svētku Goda virsdiriģents Edgars Račevskis.

To, ka šie būs līdz šim visvairāk apmeklētie Dziesmu svētki (kopumā 67 253 koncerta un sadziedāšanās apmeklētāju) svētdien ap pulksten 16 vēl nevar nojaust, taču jau ap pulksten 18 uz Mežaparka Lielo estrādi, rotātu Latvijas karogiem, plūst tūkstošu ļaužu upe. Sestais tramvajs, kas kursē sastāvu pēc sastāva, ir līdz malām pārpildīts. Gājiens līdz estrādei aizrit svētku noskaņā – dziedošas meitenes tautastērpos brīvprātīgi dala maizītes un uzsmaida pretimnācējiem, laipni koordinatori velosipēdistiem norāda uz braucamrīkiem speciāli ierīkotām novietnēm. Cilvēki uzteic rīkotājus – pa jebkuriem estrādes vārtiem ieeja ir gana brīva un rindas neveidojas. Arī zem skatītāju vietām izbūvētā jaunā zona ir ļaužu pārpilna visu koncerta laiku. Cilvēki slavē jaunās labierīcības, turpat desmitos tirgotavu iegādājami suvenīri un arī alus, diemžēl drūzmā var gadīties paklupt arī pret kādu tukšu plastmasas glāzi. Vienīgā vieta svētku estrādē, kur rindā var pavadīt pat stundu, ir ēdamzona. Apsardze ir nepielūdzama, ar glāzi vai dakšiņu rokās estrādē ieiet nav ļauts. “Koncerts ir garš, laiks diezgan vēss, tāpēc karsta kafija un kāds uzkožamais palīdz stiprināties un kultūrai nekaitē,” vērtē koncerta apmeklētājas Ilona un Silvija.

Noslēguma koncerts mākslinieciski iecerēts kā došanās pa zvaigžņu ceļu caur vairākiem likteņa, vēstures, paaudžu un dabas lokiem un krustcelēm, lai beigās pa Piena Ceļu atgrieztos mājās. Katrā no lokiem jeb daļām ietvertas laika griežu liktenīgās dziesmas, latviešu profesionālās kormūzikas spilgtākie darbi. “Vēl labāk, spēcīgāk, bet arī vēl klusāk, tur, kur to vajag, ir jācenšas atklāt mūziku vēl dziļāk nekā mēģinājumos,” mirkli pirms koncerta teic sirmais Goda virsdiriģents Edgars Račevskis, kurš 11. jūlijā svinēs 82. gadskārtu. “Mēs tuvojāmies Dziesmu svētku vispārējām virsotnēm 1990. gadā, kad sabrauca 20 tūkstoši dziedātāju. Man bija sajūta, ka diriģēju nevis Dziesmu svētku kopkori, bet manu mīļo Latvijas Radio kori.”

Ja var mērīt pēc ovācijām un atkārtojuma pieprasījuma, lielāko atzinību koncertā izpelnās klasika – divas reizes izskan gan Emīla Dārziņa “Lauztās priedes”, gan repertuārā pēc karstām diskusijām atgriezusies Raimonda Paula “Manai dzimtenei”, kad koris ar ovācijām aicina iznākt priekšā gan Maestro, gan vārdu autoru, dzejnieku Jāni Peteru, tāpat arī, pašam komponistam muzicējot pie klavierēm, Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”.

“Ir izcili mūsdienu autori, kurus varam saukt par mūsdienu klasiķiem. Varam lepoties, ka mums ir tādi autori un tādi dziedātāji – dziedam ārkārtīgi augsta sarežģītības līmeņa kora partitūras, bet jauno diriģentu profesionalitāte ir apbrīnojama,” vērtē Goda virsdiriģents Arvīds Platpers. Arī koru dalībnieki atzinīgi izsakās par vairākiem svētku repertuārā iekļautajiem jaundarbiem. “Raimonda Tigula “Lec, saulīte”, manuprāt, ir jauna topa dziesma un teksts, ko cilvēki izjūt, bet Māra Sirmā interpretācijā tā kļūst patiesi saviļņojoša,” teic Latvijas diriģentu kora dziedātāja Anete. “Melodiska un saviļņojoša” ir Ērika Ešenvalda “Krustiem zvaigznes debesīs”, piebilst viņas kolēģe Inese.

Daudziem citiem par svētku kulmināciju kļūst Edgara Račevska diriģētā un ērģelnieces Ivetas Apkalnas atskaņotā Lūcijas Garūtas starpspēle un lūgšana “Mūsu tēvs” no kantātes “Dievs, Tava zeme deg!”. “Lūcija Garūta bija izcila vizionāre, cilvēka dvēseles pazinēja. Iveta Apkalna to visu iznesa virtuozi un koris tik mierpilni,” tā Aiga.

Emocijas skatītāju un koru pulkā uzviļņoja gan burtiski, pār estrādi ne vienreiz vien pāršalcot lielajam roku vilnim, gan uz āru nemanāmi. “Nebiju gaidījusi tādu tuvības sajūtu uz skatuves,” pēc Alfrēda Kalniņa “Esi sveicināta, Saule” skanējuma neslēpj Ozolnieku jauktā kora kormeistare Inese, priecājoties, ka ir brīnišķīgi sajusties kā īstai latvietei starp daudziem tūkstošiem latviešu. “Nekad mūžā neesmu bijusi priecīgāka,” saviļņota saka arī Viktorija Krievs, Toronto kamerkora “Dzirksts” dziedātāja – Milvokos dzimušajai kundzei svētku koncerta diena sakritusi ar pašas jubileju. Viņa teic, ka bijis vērts ikreiz pavadīt ceļā no Mičiganas uz Toronto sešas stundas, lai nokļūtu kora mēģinājumos, un beigu beigās dziedātu svētku estrādē. “Jūtos, it kā vēlos apskaut Latviju un latviešu tautu. Sāku apsvērt domu, ka vecumdienās varētu atgriezties šeit, Latvijā.” Tikmēr Olga no baltkrievu tautas dziesmu ansambļa “Nadeja” uzskata, ka viņai ļoti laimējies, jo kā svētku dalībniece koncertu var apmeklēt bez maksas, un teic: “Superīgs pasākums, ir vienojoša sajūta, daudz dziesmu ir zināmas. Protams, visvairāk gaidām sadziedāšanās nakti.”

“Man šķiet, mums izdevās! Ir ļoti kolosāla sajūta, jo redzu, ka nekas nebeidzas, un šis atkal ir jauna ceļa sākums. Tik labi kļūst, vērojot jauniešus, kuri te ir tik kuplā skaitā,” pēc noslēdzošās dziesmas, Alfrēda Kalniņa apdarinātās “Pūt, vējiņi!”, gandarījumu neslēpj koncerta mākslinieciskais vadītājs, virsdiriģents Mārtiņš Klišāns. “Visbrīnišķīgākais, skaistākais koncerts, kāds bijis. Vislielākā pateicība dziedātājiem, viņi bija galvenie mākslinieki un režisori!” piebalso virsdiriģente Agita Ikauniece-Rimšēvica. “Lepnums, prieks un neizsakāma Latvijas sajūta,” īsus sajūsmas vārdus uzreiz pēc koncerta, koristu ieskauta, ar ziedu klēpi rokās teic arī virsdiriģente Aira Birziņa. “Lai Dievs dod, ka šīs beigas būtu kaut kā jauna sākums – uz jaunu ciklu, jauniem Dziesmu svētkiem. Šis ir process, kas nemūžam nedrīkst apstāties,” tā A. Platpers.

Ar Renāra Kaupera klātienē dziedāto “Mana dziesma” Jāņa Jubalta akustiskās ģitāras pavadījumā iesākas daudzu gaidītā sadziedāšanās nakts, kurā vadības stafeti no koncerta vadītājiem, Nacionālā teātra kolēģiem Guntara Grasberga un Ingas Misānes-Grasbergas, enerģiski pārņem cits aktieru pāris – Dita Lūriņa-Egliena un Mārtiņš Egliens. Uz mirkli visi – klausītāji, dalībnieki, diriģenti un dejotāji – sajūk vienā lielā pūlī estrādes viducī. Atskan Raimonda Paula “Jā, šos vārdus”, bet, visiem kopā izdziedot Zigmara Liepiņa “Zibsnī zvaigzne aiz Daugavas”, reportāžas autori pustumsā aptur kāds tētis ar meitiņu uz pleciem, vaicājot: “Vai šī nav visskaistākā dziesma pasaulē?” Bet sešos no rīta, ziņo liecinieki, Mežaparka estrādē skan ne jau kāda ziņģe – nē, tur vēlreiz dimd Jāzepa Vītola “Gaismas pils”.

 

Latvijas valsts simtgades dziesmu un deju svētki

* Kopumā XXVI Vispārējos latviešu dziesmu un XVI Deju svētkos piedalījās 43 219 dalībnieki.

* No tiem – 18 174 –dejotāji, 16 500 – koristi.

* Pārējo nozaru pārstāvji – 8545.

Noslēguma koncertā “Zvaigžņu ceļā” piedalījās:

16 500 koru dziedātāji, 1200 dejotāji un 1500 pūtēju orķestru mūziķi: 274 jauktie kori (11 800 dalībnieki); 89 sieviešu kori (2700 dalībnieces), 27 vīru kori (800 dalībnieki), 39 senioru kori (1200 dalībnieki), 94 deju kolektīvi (1500 dalībnieki) Jāzepa Mediņa 1. mūzikas skolas zēnu koris, Rīgas Doma zēnu koris, Rīgas Doma meiteņu koris; instrumentālā grupa Raimonda Macata vadībā, grupa “Iļģi”, koklētāju ansamblis “Cantata”, Zvanu ansamblis Kristapa Karpa vadībā.

 

 

Viedokļi

Sapnis par ideālo Latviju 

Kādi ir apmeklētāju iespaidi pēc Dziesmu svētku noslēguma koncerta “Zvaigžņu ceļā”?

Lāsma un Fausts Sanderi no Vācijas: “Noslēguma koncertu “Zvaigžņu ceļā” esmu ieradusies baudīt ar vīru Faustu un dēlu Fridrihu no Vācijas. Šie man nav pirmie Dziesmu svētki, bet vīram ar dēlu tas ir kas jauns un nebijis. Esmu neaprakstāmi saviļņota, ka šis ģimenes apmeklējums sakritis ar šo grandiozo notikumu, un raudu aiz laimes atkal būt šeit, dzirdēt savas valsts valodu, būt vienota dziesmās, kuras ved bēnībā. Atceros pati sevi šeit stāvam, kad biju vien 15 gadus veca. Šī vienotības sajūta un spēks, ko izjūtu, šeit atrodoties, ir neaprakstāms. Tā ir mana zeme, tauta, manas mājas, kur atgriezties.”

 

Krista Andersone, Radio Pieci.lv personība: “Tā kā stāvu pašā aizmugurē, ļoti priecē, ka ir padomāts par ekrāniem, kuros iespējams vērot uz skatuves notiekošu. Man emocijas parasti izraisa citu cilvēku emocijas, un šeit tās ir neviltotas. Redzu dalībnieku asaras, acu mirdzumu un degsmi, diriģentu roku izjustās kustības. Šādas emocijas nav iespējams noviltot, un tas ir brīnišķīgi, jo, esot patiesi, esam skaisti! Nākot iekšā teritorijā, ievēroju, cik ļoti daudz dalībnieku, kuriem nav iegādātas biļetes, ir ieradušies, lai koncertu dzirdētu, kaut ārpus nožogojuma. Tur bija veselas saimes! Viņi dziedāja līdz, un domāju, ka juta līdzi tik pat stipri kā tie, kuri atradās estrādē.”

 

Rita Skujiņa no Liepājas: “Uz koncertu esmu ieradusies ar dēlu Kristoferu. Meita uz dzimšanas dienu man uzdāvināja koncerta biļeti. Šodien, esot šeit, asaras birst vēl vairāk kā todien, kad uzzināju, ka varēšu būt klātienē, un varēšu vērot godājamo diriģentu Edgaru Račevski. Mazdēls visu laiku ir nezpratnē, kāpēc ome raud. Bet vai šeit vispār šovakar atrodas kāds, kurš nav nobirdinājis kaut asaru? Gribu mazdēlam likt saprast, cik godājama un svēta ir mūsu zeme, ieaudzināt viņā mīlestību pret to. Mums visiem ir jāpriecājas, jo šie svētki ir mūsu brīvības, mūsu dzīvības apliecinājums. Tik grūti bija mērot garo ceļu no Liepājas, bet tik viegli paliek esot šeit. Cik viegli būt laimīgam pateicībā.”

 

Oskars Kursišs, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas students: “Šie man ir pirmie Dziesmu svētki. Iepriekš mani pavadīja tikai nojausma par to, kāpēc cilvēki tik nepacietīgi un satraukti tos gaida. Vēlējos klātienē dzirdēt, kā desmitiem tūkstošu dziedātāju vienojas vienā dziesmā. Īpašu vienotības sajūtu radīja koristu kāpšana uz jaunās estrādes, apziņa, cik daudz esam šeit ar vienotu mērķi – savienoties vienā dziesmā un izjust mūsu tautas spēku. Mana gaidītākā dziesma bija “Saule, Pērkons, Daugava”, kuru dzirdot uzmetās zosāda. Manuprāt, emocionālākā koncerta daļa sākās ar fragmentiem no rokoperas “Lāčplēsis”, kurā galvenā balss bija Donam. Atlikušajās dziesmās emocijas tikai kāpa, bet augstākais punkts tika sasniegts, kad “Saule, Pērkons, Daugava” tika dziedāta otro reizi. Atceros, ka pie “Saule, Pērokons, Daugava” atskaņošanas blakus stāvošā dāma, kura bija vāciete, pat, neizprotot dziesmas vārdu nozīmi, izplūdusi asarās. Tajā brīdī apzinājos, ka neesam vienkārši tauta, bet kaut kas vairāk, ko spēj apbrīnot un novērtēt arī citu zemju pārstāvji.”

 

Virsdiriģents Gints Ceplinieks: “Ja visās Latvijas jomās darbojošās personas strādātu ar tādu atdevi kā visa Dziesmu svētku komanda, tad, kā teica diriģents Mārtiņš Klišāns, stāstu par ideālo Latviju mēs izsapņotu katru dienu, ne tikai Dziesmu svētku laikā. Saviļņojums ir neizmērojams, ir ieguldīts milzīgs darbs, kurš nes sajūtas, kuras ir grūti ietērpt vārdos.”

Sagatavojusi IEVA JANELSIŅA

LA.lv