Mobilā versija
+1.7°C
Guna, Judīte
Sestdiena, 10. decembris, 2016
6. maijs, 2014
Drukāt

Lai festivālu spožums nepārkarst

Gata Šļūkas zīmējumsGata Šļūkas zīmējums

Var tikai priecāties, ka Latvijā kā jau mūzikas lielvalstī notiek arvien vairāk koncertu, turklāt – aizvien pilnās zālēs. Taču pēdējā laikā Latvijas kultūrtelpā arī vērojams – ja nerunā par lielo milžu – Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra, Liepājas Simfoniskā orķestra, “Sinfonietta Rīga”, Valsts akadēmiskā kora “Latvija” un Radio kora – sezonas atklāšanas, noslēguma un Jaungada koncertiem, pārējie būtiskie mūzikas notikumi arvien vairāk tiek ieaudzēti festivālos kā vīnogas ķekarā. Atsevišķi koncerti kļūst arvien retāka parādība. Tikmēr festivāli drūzmējas, brīžiem sabakstās ar sāniem norišu laikā un pat pārklājas, sagādājot neērtības klausītājiem un dalībniekiem.

Tas rosina vaicāt: vai jēdziens “festivāls” pēdējā laikā nereti netiek lietots galvenokārt kā mārketinga triks? Vai pastāv kādi kritēriji, kuriem norišu kopumam jāatbilst, lai tas varētu saukties šajā vārdā? (Starp citu, Siguldas Opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns vārdu “festivāls” sauc par tiešu pārcēlumu no vācu valodas un vienīgais turas pie latviskā vārda “svētki”.)

Peļņa – reti


Šogad Eiropas Savienībā laists klajā apjomīgs pētījums par festivālu fenomenu. Eiropas senākie festivāli pastāv jau sešdesmit un vairāk gadu, faktiski vai katrā lielā pilsētā ir mūzikas festivāls, kas nosaukts tās vārdā – piemēram, Helsinku festivāls. Nu jau ceturto sezonu, “Latvijas koncertu” rīkots, tāds ir arī Rīgai.

“Latvijas koncerti” Latvijā ir līderis festivālu rīkošanā akadēmiskās mūzikas un starpžanru laukā. To direktors Guntars Ķirsis saka: “Mūsu festivāliem katram ir kāda raksturīga un vienojoša iezīme un arī iemesls, kādēļ tie ir tieši tādi.” Pamatā jau tās tomēr esot mākslinieciskas ambīcijas, un arī cilvēkiem vieglāk šādu kompaktu informāciju uztvert.

Līdzīgās domās ir arī Starptautiskā Baha kamermūzikas festivāla rīkotāja, klavesīniste Aina Kalnciema. Viņa gan novērojusi, ka ārzemniekiem esot liels brīnums par mūsu festivālu lielo skaitu. “Taču festivālā koncertus var apvienot vienā tēmā,” saka Aina Kalnciema.

Vairāki mani sarunbiedri atzīst, ka ar festivāla cepurīti ir lielākas iespējas piesaistīt sponsoru naudu. Taču ir velti censties precīzi izzināt, kuri festivāli ir pelnošākie, jo šāda informācija netiek apkopota.

Guntars Ķirsis gan teic, ka, “pildot valsts dotos uzdevumus, nevaram piedāvāt klausītājiem tikai “kases gabalus”. Jāņem vērā, ka mūsu valstī (un daudz kur citur) akadēmisko mūziku dotē, jo pie esošo norises vietu ietilpības, maksājot visus nodokļus, peļņa iespējama ārkārtīgi retos gadījumos. Vismazāk dotējams esot festivāls “Eiropas Ziemassvētki”, bet, piemēram, Rudens kamermūzikas festivāla programmās nākoties ieguldīt. “Rīgas festivāla” finansējumu veido Rīgas domes, Valsts kultūrkapitāla fonda, Kultūras ministrijas un pašu VSIA “Latvijas koncerti” ieguldījums.

Līdzīgu finansējuma shēmu, iekļaujot tajā sponsoru, pašu, pašvaldības un, atsevišķos gadījumos, arī ES fondu ieguldījumu, var attiecināt arī uz citiem Latvijā notiekošajiem festivāliem. Piemēram, festivāla “Saulkrastu Jazz” direktors, Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolas džeza nodaļas pasniedzējs Raimonds Kalniņš atzīst: “Protams, bez sponsoriem džeza mūzika vispār nevar pastāvēt. Lielākie atbalstītāji ir mūsu pašvaldība, Saulkrastu dome. Tāpat paldies varam teikt Skultes ostai un Valsts kultūrkapitāla fondam.”

Par festivālu rīkošanas tradīcijām citās valstīs tika spriests konferencē pēc Lielās mūzikas balvas noslēguma 4. martā. Guntars Ķirsis gan teic, ka pieredzi šajās sarunās vairāk guvuši ārvalstu kolēģi, īpaši, kad uzzinājuši, par cik lieliem līdzekļiem Latvija veido savus festivālus. “Man bija iespēja divas nedēļas ceļot pa Ķīnu kopā ar Eiropas lielāko festivālu vadītājiem. Un, kad man Budapeštas festivāla direktore teic, ka viņas festivāla dotācija ir četri miljoni eiro, un jautā par Rīgas festivālu, es taču nevaru viņai pateikt, ka iepriekš tie bija 11 400 eiro, bet šogad 14 200 eiro. Un, kad Zalcburgas festivāla direktors paziņo par festivāla galu, jo prasīto 25 miljonu eiro vietā ir piešķirti tikai 23 miljoni, tad atkal var tikai smaidīt…” atceras “Latvijas koncertu” direktors.

Konkurenti vai sadarbības partneri?


Rīgas Operas festivāls, Ineses Galantes festivāls “Aicina Inese Galante”, Māra Briežkalna “Rīgas ritmi”, festivāls “Porta”, “Positivus” Salacgrīvā, “Saulkrastu Jazz”, Ainas Kalnciemas Starptautiskais Baha festivāls… Nevienu no minētajiem festivālu rīkošanas līderis Guntars Ķirsis neuzlūko kā konkurentu, bet gan kā sadarbības partneri. “Mūsu konkurenti drīzāk ir tie, kuri degradē sabiedrību ar lētu izklaidi, izplata amerikāņu un krievu “bojevikus”, kā arī producē absolūti bezvērtīgus šovus, maldinādami sabiedrību, ka to dalībnieki ir “mūziķi”,” viņš teic.

Arī Operas direktors Zigmars Liepiņš uzskata – jo vairāk akadēmiskās mūzikas festivālu, jo labāk. Kaut arī pēc tradicionālā Rīgas Operas festivāla noslēguma 15. jūnijā ar operu “Rienci”, tūlīt 17. jūnijā Baltajā namā priekškaru vērs Rīgas festivāla uzvedums “Tango”, Zigmars Liepiņš te nekādu konkurenci nesaskata, nopietnas pārrunas saistoties vienīgi ar Operas nama izīrēšanu.

Kaut arī “Latvijas koncerti” rīko Rudens kamermūzikas festivālu, senās mūzikas laukā gadu desmitiem darbojas šīs jomas guru Māris Kupčs. Savā nišā konkurences apdraudēta nejūtas arī Aina Kalnciema: “Kaut arī manis rīkotajam festivālam dots Baha vārds, lielākoties cenšos aptvert tieši baroka laikmetu. Koncertos skan autentiskie instrumenti, esmu pieaicinājusi dzejniekus, filozofus. Jaunmoku pilī 6. jūlija koncertā piedalīsies arī koris “Sola”. Turklāt šogad pirmoreiz koncerts notiks arī 4. jūlijā Kuldīgā.”

Par konkurenci neuztraucas arī “Saulkrastu Jazz” direktors Raimonds Kalniņš. Viņa veidotajam līdzīgu festivālu pat neesot. Viena no festivāla būtiskākajām iezīmēm ir arīdzan meistarklases, kuru veidošanas princips “Saulkrastu Jazz” ir krietni atšķirīgāks nekā no tā vēlāk atvasinātajiem “Rīgas ritmiem”. “Kad mēs iesākumā bijām vieni paši, pie mums brauca jaunieši pat no Ventspils, Daugavpils, Rīgas,” atceras Rolands Kalniņš. “Kopš Māris Briežkalns rīko “Rīgas ritmus”, līdzīgs festivāls parādījies arī Ventspilī, Liepājā.”

Starptautiskajam festivālam “Saulkrastu Jazz”, kas šogad notiks no 21. līdz 26. jūlijam, laika ziņā augusta sākumā pietuvojas Siguldas Opermūzikas svētki. Bet pērn Salacgrīvā “Positivus” noslēguma koncerts sakrita vienā un tajā pašā dienā ar “Saulkrastu Jazz” noslēgumu. Tā rīkotāji teic – Saulkrastiem esot sava publika, kura festivālu negāž riņķī, bet ir ieinteresēta atnākt arī atpūsties intīmākā, sakoptākā vidē.

Ar vairākiem zīmoliem


Jo īpaši šogad vieniem un tiem pašiem koncertiem savu zīmolu gluži kā kvalitātes zīmi uzlikuši vairāki festivāli. Tā, piemēram, 26. aprīlī publikas ovācijas piedzīvojušo lieliski atskaņoto Zigmara Liepiņa “Transcendentālo oratoriju” rotāja kā Rīgas festivāla, tā Teterevu fonda festivāla “Tete-a-tete” un arī nodibinājuma “Rīga 2014” zīme. Bet kāds ir katra festivāla ieguldījums oratorijas tapšanā, atskaņojumā, norisē? Guntars Ķirsis atbild ar piemēru: “2013. gadā pirmatskaņojumu piedzīvoja ķīniešu komponista Tana Duna simfoniskais darbs “Sievietes slepenās dziesmas”. Tas bija Japānas NHK Simfoniskā orķestra, Filadelfijas Simfoniskā orķestra, Amsterdamas orķestra “Concertgebouw”, kultūras centra “Ting Ying Xun” un Šanhajas festivāla kopīgi organizēts pasūtījums un atskaņojumu sērija. Kādēļ lai mēs neizmantotu šāda veida sadarbības pieredzi Latvijā?”

Nodibinājuma “Rīga 2014” vadītāja Diāna Čivle ir tiešāka: “Tā kā Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas līdzekļi tiek izmantoti tieši jaunrades atbalstīšanai, nodibinājums maksāja autoratlīdzību Zigmaram Liepiņam, libreta autorei Andrai Manfeldei, izpildītājmāksliniekiem oratorijas atskaņotājiem.” No nodibinājuma līdzekļiem autoratlīdzība tiks maksāta arī XI “Kremerata Baltica” festivāla ietvaros 3. jūlijā paredzētā opusa “Žanis un Johanna” pirmatskaņojuma mūzikas autoram Artūram Maskatam, kā arī sniegts atbalsts vairākām introvertās mākslas festivāla “Ad lucem” programmām.

Bet, atgriežoties pie “Transcendentālās oratorijas” atbalstītājiem, tieša ir arī festivāla “Tete-a-tete” sabiedrisko attiecību speciāliste Inga Vasiļjeva: “Mūsu festivāla galvenā muzikālā līnija šogad saistīta ar ērģelēm. Arī Z. Liepiņa “Transcendentālajā oratorijā” ērģeles kā instruments ieņem nozīmīgu lomu. Tādēļ mecenāti festivāla “Tete-a-tete” ietvaros atbalstīja visas izmaksas, kas saistītas ar elektronisko ērģeļu izmantošanu un atlīdzību Tālivaldim Deksnim un vēl diviem ērģelniekiem.” Vietā pieminēt, ka, pateicoties Borisa un Ināras Teterovu fonda mākslas festivāla “Tete-a-tete” atbalstam, 25. aprīlī Jāzepa Vītola Mūzikas akadēmijā atklāja jaunuzbūvētas trīsmanuāļu romantiskā stila ērģeles. Tās ir pirmās Latvijas pēckara vēsturē pilnīgi no jauna uzbūvētās ērģeles, kuras veidotas Latvijas vajadzībām un kuru būvi īstenojuši Latvijas ērģeļbūvētāji – Ugāles ērģeļbūves darbnīca.

Kurp tālāk?


Protams, padsmit gadus pazīstamiem festivāliem ar nosaukumu maiņām jābūt uzmanīgiem. Jēdzienam “festivāls” ir laba starptautiski atpazīstama skaņa, kas nav mazsvarīgi, aicinot ārvalstu māksliniekus un cerot uz ārzemju publikas interesi, par kuru, piemēram, nevar sūdzēties ne pieredzējušais Rīgas Operas festivāls, ne arī samērā nesen šai saimei pienākušais Rīgas festivāls. Taču, parādoties arvien jauniem festivāliem, gribas vaicāt – vai neesam pārāk ieslīguši vispārpieņemta, par labu atzīta modeļa izmantošanā?

Jā, festivālos iekļautie koncerti apziņā saistās ar augstu (protams, atbilstoši katra festivāla līmenim) māksliniecisko sniegumu, arī pieaicinātām pasaules izcilībām. Īpaši tas sakāms par “Latvijas koncertu” rīkotajiem festivāliem. No vienas puses, tas ir ļoti labi – publiku negaida vilšanās, taču no otras – kaut ik pa laikam parādās kāda jauna zvaigzne, Rīgas festivāla afišas gadu no gada grezno vienu un to pašu izpildītājmākslinieku vārdi. Var teikt, ka tie ir labākie, bet vai ārpusē palikušie ir tikai un vienīgi mākslinieciskās kvalitātes sietam caurbirušie? Dzirdētas bažas, ka festivālu rīkotāji milži jau gadiem uz priekšu aizņem koncerttelpas, kurās iekļūt ārpus festivāliem palikušajiem māksliniekiem bez savas koncertzāles kļūst aizvien grūtāk.

Pēc LNSO direktores Indras Lūkinas domām, festivālos iezīmējas cita problēma: “Festivālam ir jēga, ja tajā iekļauj ko īpašu, nevis kā uz smilgas saver koncertus, kuriem tāpat būtu jānotiek ikdienā.”

Un visbeidzot – der aizdomāties šādā aspektā: ja koncertu rīkošanas veids – festivāls – sasniedz savu “kritisko masu”, cilvēku apziņā tas var radīt ieinteresētībai pretēju efektu.

“Latvijas koncertu” festivāli


“Saxophonia” – lielākais saksofonmūzikas festivāls Eiropā, pulcē pasaules mēroga saksofona zvaigznes. Notiek ik pēc diviem gadiem februārī. 2013./2014. g. sezonā 1787 klausītāji. Biļešu cena: 10 – 35 eiro.

“Vīnes klasika” – klasiskās mūzikas šedevri, simfoniskās mūzikas koncerti. Notiek ik pēc diviem gadiem februārī. 2013./2014. g. sezonā 1539 klausītāji. Biļešu cena: 10 – 35 eiro.

Rīgas festivāls – vērienīgākais klasiskās mūzikas notikums Latvijā. 2013./2014. g. sezonā 4285 klausītāji. Šogad no 24. maija līdz 22. jūnijam. Biļešu cena: 7 – 35 eiro.

Senās mūzikas festivāls – iespēja iejusties viduslaiku, renesanses un baroka laikmetos. 2013./2014. g. sezonā 3469 klausītāji. Šogad no 8. līdz 12. jūlijam. Biļešu cena: 7 – 30 eiro.

Rudens kamermūzikas festivāls – sākoties rudens/ziemas koncertsezonai, kopš 1993. gada notiek Rīgā un citās Latvijas pilsētās. 2013./2014. g. sezonā 2125 klausītāji. Šogad no septembra līdz 25. oktobrim. Biļešu cena: 7 – 40 eiro.

“Eiropas Ziemassvētki” – iespēja svētku noskaņu izbaudīt gan Baha, Mocarta, Haidna, Vivaldi mūzikā, gan arī mūsdienu komponistu skaņdarbos un pat priecīgajos džeza ritmos. Notiek decembrī. 2013./2014. g. sezonā 4684 klausītāji. Biļešu cena: 10 – 30 eiro.

No virtuves puses


Cēsu mākslas festivāls 2012. gadā (ir arī regulāra plaša mūzikas programma)

Biļetes vidējā pašizmaksa: Ls 14

Biļetes vidējā cena: Ls 4,27

Apmeklētāju skaits: 16 500

Ieņēmumi Cēsu pilsētai: Ls 130 000 (no tā PVN Ls 22 560).

Viedokļi


Cik kvalitatīva ir Latvijas akadēmiskās mūzikas festivālu kopaina?


Armands Znotiņš, muzikologs: “Akadēmiskās mūzikas festivālu klāsts Latvijā nudien ir vērā ņemams. Vairāki no tiem jau var lepoties ar visnotaļ cienījamām tradīcijām – Senās mūzikas festivāls šogad sagaidīs divdesmito gadskārtu. Garīgās mūzikas festivāls pirmo reizi organizēts 1998. gadā. Pianisma zvaigžņu festivāls Liepājas kultūras dzīvi bagātina kopš 1993. gada. Operdziedātāja Inese Galante izveidojusi festivālu “Summertime”, klavesīniste Aina Kalnciema – Baha kamermūzikas festivālu, Latvijas Nacionālā opera – Rīgas Operas festivālu. Ja vēl pievieno džezam veltītos “Rīgas ritmus” un Saulkrastu džeza festivālu, šķiet, ka kopējais iznākums ir vienkārši brīnišķīgs.

Pie nedaudz savādākiem iespaidiem nonāk tad, ja sāk apcerēt, ar ko tad īsti festivālu piedāvājums atšķiras no regulāras ikdienas koncertdzīves – it īpaši, ja atceras, ka viena no jēdziena “festivāls” pamatpazīmēm ir konceptuāli vienota koncertprogrammu kopa ierobežotā laika periodā. Vai patiešām Ksenija Sidorova, Vestards Šimkus un Latvijas Radio koris Latvijā neuzstātos, ja nesen nebūtu izveidots Rīgas festivāls, kurš turklāt ir izstiepts veselu divu mēnešu garumā? Vai patiešām ērģeļmūzikas koncerti Rīgā un Liepājā apstātos, ja neeksistētu šim instrumentam īpaši veltīti festivāli, kuros ērģelnieki spēlē to pašu repertuāru ko citkārt? Un šos piemērus, protams, var papildināt.

No tā izriet vairāki problēmu loki. Jādomā, ka mūzikas festivāli iezīmētos ar savstarpēji atšķirīgākiem vaibstiem, ja tie rūpīgāk un ar lielāku izdomu pievērstos programmu izveidei. Ja reiz Baha, Vivaldi un Hendeļa mūzika ietilpst jebkura mākslinieka standartrepertuārā, būtu tikai loģiski, ja Senās mūzikas festivāla rīkotāji atcerētos arī par daudzu Latvijā ļoti maz spēlētu renesanses un viduslaiku komponistu daiļradi. Bet festivāls “Rīgas Doms” – par redzamāko 20. gadsimta komponistu skaņdarbiem ērģelēm. Savukārt festivāls “Latvijas Jaunās mūzikas dienas” tikai paplašinātu savu auditoriju, ja tā koncertos vairākums jaunradīto opusu neizrādītos stipri viduvēji. Kā būtu ar Gustavam Fridrihsonam un Jānim Petraškevičam īpaši pasūtītiem lielformāta darbiem? Vai visaptverošu Paula Dambja un Pētera Plakida daiļrades retrospekciju?

Otra problēma vērojama tad, ja festivālos regulāri piedalās vieni un tie paši viesmākslinieki. Skaidrs, ka šeit diez vai brauks Bostonas vai Klīvlendas Simfoniskais orķestris, kamēr Rīgā nebūs uzcelta jaunā koncertzāle, bet kādēļ gan nevarētu uz Latviju ielūgt ievērojamākos Ukrainas korus, orķestrus un solistus un kāda festivāla ietvaros vismaz vienu koncertu veltīt Valentīna Silvestrova mūzikai?

Visbeidzot, kaut īsumā jāpiemin arī vairākas par tradīciju kļuvušas Latvijas mūzikas festivālu identitātes zīmes – latviešu komponistu vokāli simfonisko darbu pirmatskaņojumi Garīgās mūzikas festivālā. Iepazīšanās ar izciliem romantiskās mūzikas interpretiem Hermaņa Brauna fonda rīkotajos koncertciklos, konceptuāli pārdomātas un neordināras programmas ikgadējos “Kremerata Baltica” festivālos – tieši tas palīdz izdarīt izvēli, izšķiroties par kārtējiem koncertu apmeklējumiem.”

Ilmārs Šlāpins, filozofs: “Mūsdienu kultūras projektu pasaulē festivālu ir vieglāk noformēt un pieteikt, organizēt un iegūt finansējumu. Festivāls – uzreiz izklausās nopietni, ietekmīgi. Lai gan liela daļa, īpaši populārās mūzikas festivāli, visbiežāk ir vien nedēļas nogales izbraukumi, kur mūzika tikai fons. Taču nekā peļama te nesaskatu. Tautas tradīciju kultūrā jau arī tas raksturīgi. Piemēram, kāzas Latgalē. Ja svin, tad ilgāku laiku, vismaz dienas trīs.

Ir divi dažādi kultūras dzīves organizēšanas modi jeb paņēmieni: pastāvīgais un kampaņveida. Arī festivāli mēdz būt kā vienreizēji, tā tradicionāli, kas ieņēmuši stabilu vietu. Zināmākie, piemēram, “Rīgas ritmi”, “Skaņu mežs” jau izplūduši, vairs nav vienreizējs nedēļas vai divu notikums, bet izkaisījuši savus pasākumus pa gadu. Cienu to, kā izaudzis “Positivus”. Man ļoti patīk, kā strādājis jaunās mūzikas festivāls “Arēna”, kā par spīti visam turējies “Senās mūzikas” festivāls. Māra Briežkalna rīkotie “Rīgas ritmi” ļoti spēcīgi ar to, ka pa šiem gadiem nav uzaicinājuši uz Latviju nevienu sliktu ārvalstu mūziķi.”

Pievienot komentāru

Latvijas simtgades svinības kopumā izmaksās 60 miljonus eiro (2)Kopējais Latvijas simtgades svinību pasākumu finansējums 2017.-2021. gadā indikatīvi varētu sasniegt 59 075 947 eiro, liecina Kultūras ministrijas (KM) informatīvais ziņojums par Latvijas simtgades svinību pasākumu plānu 2017.-2021. gadam, kuru nākamnedēļ izskatīs valdībā.
Draugiem Facebook Twitter Google+