Mobilā versija
+4.9°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
25. jūnijs, 2013
Drukāt

Lai gaisma līgo Latvijā


Foto - Intars Atstupens, Dainis Bušmanis, Karīna Miezāja un LETAFoto - Intars Atstupens, Dainis Bušmanis, Karīna Miezāja un LETA

Visu XXV Vispārējo latviešu dziesmu un XV Deju svētku dalībnieču – piecu nozaru – radošajiem virsvadoņiem – Mākslinieciskās padomes priekšsēdētājam Mārim Sirmajam, Dziesmu svētku Noslēguma koncerta mākslinieciskajam vadītājam Ivaram Cinkusam,

 

deju lieluzveduma “Tēvu laipas” virsvadītājam Jānim Purviņam, pūtēju orķestru virsdiriģentam Haraldam Bārzdiņam, folkloras dienas māk-slinieciskajai vadītājai Mārai Mellēnai un Latvijas Nacionālā kultūras centra teātra nozares ekspertei Dacei Vilnei lūdzu atbildēt uz trim jautājumiem:

1. Kāda ir jūsu dominējošā sajūta tieši pirms šiem svētkiem?

2. Kura dziesma, deja, pūtēju orķestra skaņdarbs, folkloras kopas priekšnesums, teātra uzvedums, jūsuprāt, visdziļāk un precīzāk atspoguļo svētku moto “Gaisma līgo Latvijā”?

3. Kurš jūsu atmiņā ir aizraujošākais vai kuriozākais ar svētkiem saistītais notikums?

 

 

MĀRIS SIRMAIS: “Ticu dievišķajam pieskārienam.”

“Par spīti visiem apstākļiem un situācijām, kas notiek ar mums un mūsu valsti, Dziesmu svētki būs. Tas ir šobrīd pats svarīgākais un noteicošais. Kopdziedāšana, milzīgā kora kopā būšana, konkrētā mirkļa gaisotne un apstākļi, tā brīža dievišķības pieskārieni vai nepieskārieni ir kopsumma, kuras ietekmē viss notiekošais saslēdzas vai arī nesaslēdzas mākslas notikuma brīnumā Mežaparka estrādē. Ir lieliski jaundarbi, kuri izklausās fantastiski, koru mēģinājumos tie, šķiet, tevi plosa un aizrauj, bet koncertā Mežaparkā – īsti neizskan. Un tāpēc pirms svētkiem es ceru uz šā dievišķā brīnuma klātbūtni.

Man Dziesmu svētku kustības simbols vienmēr bijusi Jāzepa Vītola “Gaismas pils”. Jo tieši daudzbalsīgā a cappella dziedāšanā slēpjas mūsu svētku unikalitāte pasaulē.

1990. gada svētki bija grandiozi, unikāli, jo tie pulcēja latviešu tautu no visas pasaules. Un toreiz bija arī cita vērtību skala. To svētku garīguma centrs bija Jāzepa Vītola dziesma “Gaismas pils”. Taču pēc 1990. gada svētkiem šis centrs izšķobījās. Tas palika kā fons dažādu citu pieeju un koncepciju ēnā. 2008. gada svētkos es kā mākslinieciskais vadītājs izvirzīju sev uzdevumu, lai “Gaismas pils” atkal būtu notikuma centrā un, manuprāt, tas arī izdevās. Daudz palīdzēja arī virsdiriģents Imants Kokars. Un otra dziesma, bez kuras, manuprāt, nav iedomājami Dziesmu svētki, ir Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju!”.”

 

IVARS CINKUSS: Jāņu nakti ne-gu-lē-šu!
Cinkuss2_DB_3

“Pa pagastiem un nostūriem atsevišķi darītais darbs ir saplūdis brīnišķīgā kopdarbā. Neteikšu, ka svētki nākuši viegli, taču tā smagme ir skaista. Ar milzīgu prieku Meža-
parka Lielajā estrādē redzēšu ikvienu dziedātāju, jo, daudzus gadus braukājot pa Latviju koru skatēs un kopmēģinājumos, ir sajūta, ka gandrīz katru pazīstu personiski.

Šo svētku būtību visvairāk iemieso vienīgais lielais jaundarbs – Uģa Prauliņa “Līgo nakts mistērija”, kurā piedalīsies visi – dziedātāji, dejotāji, pūtēji. Tajā ietverta visa Līgo nakts burvība. Dziedātājiem mēģinājumos saku: piesprādzēsimies un skaniski uzspridzināsim estrādi! Astoņreiz atkārtojot moto vārdus – “Jāņu nakti ne-gu-lē-šu”, var izspēlēt visdažādāko emociju gammu – no maza bērna spītības līdz pieauguša cilvēka pārliecībai gada skaistāko nakti pavadīt nomodā.

Neliels kuriozs bija Jēkabpilī. Kopmēģinājumā negāja viegli, dziedātāji skaņdarbā iejutās pamazām, līdz viens vīrs patiesā priekā, vai pārkliedzot tūkstošbalsīgo kori, iesaucās: ei, man šitais sāk patikt! Mans “vājais punkts” labā nozīmē ir senioru kori, ko atļaujos arī pasacīt. Skatē Siguldā viena kundze tūlīt pretim: “Mēs, Ivar, esam ne tikai jūsu vājais punkts, bet arī nākotne.” Ja tāda līdz sirmam vecumam būt Dziesmu svētku procesā ir mana nākotne, tad esmu laimīgs. Taču medaļai ir arī otra puse. Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, dažs pagastvecis nolūkam tikties ar balsotājiem izmantoja arī koru skates. Viens uz krēslu pašvaldībā cerošais pateica pārprotamu un tomēr patiesu frāzi: “Saprotu, ka jūsu darbs nekad nav ticis novērtēts un nekad arī nebūs novērtēts.”

Kaut kas lielisks ir azartā, kas pārņem kora dziedātājus pēc skatēm.

Pēc sieviešu koru skates viena dziedātāja tieši noprasīja: kurš no jums jānošauj par šiem “mazajiem” punktiem? Kaut mēs tam korim bijām iedevuši pat vairāk, nekā dziedātāji bija pelnījuši.”

 

MĀRA MELLĒNA: 
”Tradicionālā kultūra Rīgas sirdī.”

Mellena_LETA_3“Ir tā, it kā sajustu uz smilgas savērtu Latvijas meža zemeņu aromātu. Ar šo sajūtu man asociējas svētku novitāte – ar visdažādākajām norisēm piepildīto folkloras dienu 6. jūlijā ienesīsim tradicionālo kultūru galvaspilsētas centrā. Pirmoreiz tā radusi vietu pašā Rīgas sirdī – Esplanādē, Vērmaņdārzā, Bastejkalnā, Operas skvērā. Savdabīgi būs tuvplāni. Ikviens varēs parunāties un pat aptaustīt tradīcijas nesējus. Aizraujošs būs Andas Beitānes vadītais etnogrāfisko kopu koncerts, rotaļu, stāstu, āra balsu darbnīcas, zibakcija liepu alejā starp Brīvības pieminekli un Dziesmu svētku galveno vainagu. Svinīga rāmuma alkstošie savas vēlmes varēs piepildīt saules daudzinājumā, kur ar pārdomām par saules vietu latviešu tradicionālajā kultūrā dalīsies Vaira Vīķe-Freiberga, Janīna Kursīte. Pēc sirds dziesmām alkstošajiem jāiet uz kanālmalas sadziedāšanos skvērā pie Operas un vakarā uz sadancošanos pie Brīvības pieminekļa.

Svētku vadmotīvu “Gaisma līgo Latvijā”, manuprāt, viscilvēciskāk raksturo nevis ieražu demonstrācijas kā, piemēram, kurzemniekiem, kas arī lieliska lieta, bet īstas krustabas katoļu baznīcā pie Latgales sētas Brīvdabas muzejā. Tas uzrāda tradīcijas dzīvīgumu mūsdienās. Jo tieši bērni un jaunatne ir tradīcijas tālāknesēji.”

 

HARALDS BĀRZDIŅŠ: 
”Sajust vairāk par latu šķindoņu.”
Barzdins_Leta_Evija_Trifanova_3

“Varbūt palieku vecs, bet nupat man ir sajūta, ka tauta no sirds gaida Dziesmu un deju svētkus. Un nevis ķeksīša dēļ, bet tie patiešām ir vajadzīgi. Tauta vēlas sajust ne vien latu šķindoņu, bet arī pieskārienu sirdij un dvēselei.

Man prieks, ka arī oriģināldarbos pūtēju orķestriem komponisti arvien vairāk izmanto tautasdziesmu motīvus. Protams, modernos ritmos ar mūsdienīgiem aranžējumiem, lai arī jauniešiem būtu pie sirds šī mūzika un viņi to vēlētos spēlēt. Turklāt izmanto ne tikai tautasdziesmu citātus, bet arī tematiku – par tikumību, darbu, visām vērtībām, kas tautasdziesmu dara ar lielo burtu.”

 

 

 

 

DACE VILNE: “Spēlēsim latviešus.”

Vilne_DB_3“Šajos svētkos manī ir nacionālajā dramaturģijā balstīta nacionāluma sajūta. Tā kā šis ir Blaumaņa 150. jubilejas gads, klasiķi spēlēsim Brīvdabas muzeja sētās, kur izrādes pielāgotas dabiskajai videi. 2. jūlijā Blaumani spēlēsim arī Vērmanes tirgus programmā. Jā, vasarā jāspēlē brīvdabā, taču brīvdabas izrādēm piemīt sava specifika – tās ir nenopietnākas, vieglāk skatāmas.

Taču nopietnāku darbu parādei nepieciešamas telpas. Tāpēc četras dienas būsim arī Dailes teātrī – Mazajā un Kamerzālē būs iespēja redzēt piecpadsmit izrādes: labākos latviešu dramaturģijas iestudējumus no vieniem svētkiem līdz otriem. Mārtiņš Zīverts un Lauris Gundars, Gunita Groša un Valentīna Ozola, Rainis un Hermanis Paukšs, Anšlavs Eglītis un Harijs Gulbis, Gunārs Priede un Jānis Jurkāns – tāds ir autoru loks. Dailē spēlēs amatieru teātri no Alūksnes, Sabiles, Smiltenes, Kokneses, Jelgavas, Gulbenes, Ventspils, Saldus, Liepājas “Metalurga” tautas teātris…

Nezinu, vai tas ir kuriozi, taču ļoti interesanti skatītājiem būtu zināt, ka tie lomu atveidotāji uz skatuves, kurus mēs, protams, uztveram kā aktierus un amizējamies par viņu spēli, savā ikdienas darbā ir cilvēki ar zinātnes doktoru grādiem, pedagogi, ārsti. Ir savs šarms tajā, ka, piemēram, Jelgavas teātra izrādē mākslas zinātnieks Mārcis Brancis uz skatuves redzams cara galminieka tērpā. Alūksnes teātrī spēlē pilsētas prokurors. Ja skatītājs zinātu, ka razbainieku lugā atveido galvenais tiesnesis pilsētā, skatīties būtu vēl aizraujošāk. Esmu domājusi: varbūt kādreiz programmiņā pie atveidojamā personāža derētu ierakstīt ne vien aktiera vārdu, bet arī viņa profesiju un ikdienas nodarbi.”

 

 

 

JĀNIS PURVIŅŠ: 
”Ar rūnu rakstu vēsti.”
Purvins_KM_3

“Manī šajos svētkos dominējošā ir garīgā mantojuma sajūta. Deju lieluzvedums “Tēvu laipas” met tiltu no pagātnes uz tagadni un nākotni, cienot garīgās vērtības, ar kurām būs caurausts deju lieluzvedums. To iesākam ar “Rūnu rakstiem”, kas ir vadmotīvs tālākajai norisei.

… Kad 2003. gada Dziesmu svētkos izskanēja “Sasala jūrina” Ances Krauzes dziedājumā, sēdēju estrādes solā, un teju pašam aiz saviļņojuma gribējās būt tajā dziesmā. Nepagāja ne divi mēneši, kad maestro izveidoja dejošanai aranžētu muzikālo materiālu. Deja man tapa burtiski divu stundu laikā, tikpat ātri to uztvēra dejotāji. “Sasala jūrina” bija gada populārākā deja, tā dejota Igaunijas deju svētkos un pagājušajos Dziesmu un deju svētkos Latvijā. Lai cik ilgi tā tiek dejota, gan kopās, gan skatītājos tā raisa lielu asociāciju par latvieti un viņa sīkstumu mūsu Kurzemes jūras malā.”

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+