Mobilā versija
-1.1°C
Niklāvs, Nikola, Nikolajs, Niks
Otrdiena, 6. decembris, 2016
30. augusts, 2016
Drukāt

Lai iemestu, ir pārāk daudz jāstrādā. Fragments no “Hokeja elpas skartie”

Izdevniecība "Lauku Avīze" izdod hokejista un trenera Ēvalda Grabovska grāmatu "Hokeja elpas skartie"Izdevniecība "Lauku Avīze" izdod hokejista un trenera Ēvalda Grabovska grāmatu "Hokeja elpas skartie"

Pirms Latvijas izlases hokeja spēles ar Dāniju, otrdienas vakarā atvērta hokejista un trenera Ēvalda Grabovska grāmata “Hokeja elpas skartie”. Piedāvājam fragmentu no jaunās grāmatas:

“Cik Elmāru Bauri atceros kā treneri, viņš nepārtraukti runāja par apmācību. Par pirmajiem soļiem uz ledus ar daiļslidošanas slidām, par noslīpētiem slidu zobiņiem, par ārējām un iekšējām šķautnēm un virkni citu knifu. Tikai – vai bieži esam bijuši labi klausītāji un pratuši sadzirdēt tās smalkās lietas?

Paaudze, kurai ir bijusi iespēja kontaktēties ar viņu, šo to ir pārņēmusi. Piemēram, ilggadējais “Daugavas” uzbrucējs Gunārs Krastiņš prata parādīt gan “dzirnaviņas”, gan “šķērītes”. Esmu pieredzējis, kā Gunārs uztrenēja savas kājas vienas sezonas laikā, jo laikam taču bija sapratis slidotprasmes nozīmi hokejista karjerā un nospraudis mērķi. Jau būdams viens no “Daugavas” līderiem, viņš pēc katra treniņa izpildīja papildus vienu un to pašu vingrinājumu – ar pilnu ātrumu slidoja pāri vidējai zonai, virāžās aiz vārtiem veica 6–8 pietupienus un atkal maksimāli ātri nesās uz vidējo zonu. Tā kādus četrus vai pat sešus apļus, līdz nejūt kājas. Papildus tam, kas jau bija paveikts treniņa laikā. Tā Gunārs panāca iespaidīgu starta un distances ātruma palielinājumu. Un tas vēl nebija viss. Vesela pašizgudrota teorija tika attīstīta par slidu asināšanu. Slidas asmens taisnā virsma nebija garāka par 10 cm. Tā domāta atspērienam un slidošanai pa taisno. Bet manevrēšanai? Tāpēc slidas aizmugurē rādiuss tika samazināts, asmens noapaļots. Gropes aizmugurē palīdzēja manevrēt, strauji mainot kustības virzienu. Tas viss Krastiņam deva acīmredzamas priekšrocības spēles gaitā.

Nudien dīvaini noraudzīties, kā daži no mūsu izcilajiem mokās ar slidošanu. Neviļus rodas jautājums – kas viņus ir mācījis? Tas būtu jāņem vērā tiem, kuri vēl tikai gatavojas savu laimi meklēt uz hokeja laukuma ledus. Vispirms slidas pie kājām, un tikai tad nūju rokās! Nevis otrādi. Tikai tā var apiet grābekli, kas dažam meistaram pinas pa kājām vēl 30 gados, bet daudziem vienkārši nav ļāvis tikt tālāk par amatieriem. Tikai jāsaprot, ka mūsdienās pieejamais mākslīgā ledus daudzums nav pietiekams kārotā mērķa sasniegšanai, jo no 10 000 stundām, kas nepieciešamas, lai kļūtu par labāko no labākajiem, uz ledus pavadām vien desmito daļu. (..)

Ceļi, kā sasniegt meistarības pilnību, var būt dažādi. Tāpat arī metodes. Bērnus nostādīt uz pareizā ceļa ir nesalīdzināmi vieglāk nekā labot gadiem ielaistas kļūdas. Taču arī tas ir iespējams. Piemērs – Rīgas “Dinamo” jaunais treneris Viktors Tihonovs Kandavas treniņnometnē sāka nopietni strādāt, lai pilnveidotu spēlētāju roku darbību, likdams uz asfalta starp akmeņiem darboties ar plastmasas ripām. Nometnes beigās 8 cm platās nūjas lāpstiņas bija nodilušas līdz 2–2,5 cm un arī plastmasas ripas bija kļuvušas uz pusi plānākas. Te tad arī bija atbilde uz jautājumu, kā komanda nākamajā sezonā pretinieku vārtos varēja iemest 316 ripas, ja pāris gadu iepriekš to bija tikai 115?

Šī noteikti ir neērta tēma tiem, kuri uzskata, ka vispirms jārūpējas, lai neielaistu vārtus. Jo, lai iemestu, ir pārāk daudz jāstrādā, un arī tad ne vienmēr visiem viss sanāk. Tāpat nebūs pareizi sūdzēties par veiksmes trūkumu, jo neizmantotās izdevības ir apliecinājums nesagatavotībai. Vai cirka mākslinieks, kurš zem kupola staigā pa virvi, var atļauties aizkāpt virvei garām? Bet hokejists bāleliņš skaidro: šogad neiemetu – liela muiža, iemetīšu nākamgad…

Vārtu gūšanas instinkts – ar tādu piedzimst vai to ir iespējams iegūt? Viens ir skaidrs – to nevar nopirkt, taču strādāt, lai to izkoptu, var bezgalīgi. Ja vien… Polijā no kāda spēlētāja dzirdēju kodolīgu formulējumu: “Es eju laukumā, lai gūtu vārtus!” Vienkārši un skaidri. Šis spēlētājs savā līgā regulāri bija pats labākais vārtu guvējs, lai gan spēlēja viduvējā komandā. Tiesa, bija ļoti nedisciplinēts, tāpēc netika aicināts izlasē. Arī es nespēju viņu ielikt rāmjos, bet ar viņu bija interesanti aprunāties. Enerģijas ziņā es viņu salīdzinātu ar Juri Repsi, Oļegu Znaroku vai, mūsdienās, Aleksandru Radulovu.

No maniem laikabiedriem Juris vēl šodien ir tāds – viņš par katru cenu cenšas gūt vārtus, un viņam ļoti nepatīk zaudēt. Sportiskais niknums izpaužas visā – kāršu spēlē, hipodromā, laukumā, jebkurā sacensībā. Zaudējums – tā ir mācību stunda, negūti vārti ir apliecinājums tam, ko neesi pratis, bet, ja spēles laikā tev nav bijis vārtu moments vai vismaz neesi to sagādājis savam partnerim, tad pajautā pats sev, ko tu laukumā esi darījis? Un uzraksti uz lapas, ko darīsi turpmāk, lai neizskatītos, ka hokejā esi nonācis aiz pārpratuma. Lapu noliec sev priekšā labi redzamā vietā. Varbūt atmodīsies tava atbildības izjūta un patmīlība. Bet, ja arī tas nepalīdz, tad nemāni tautu, met spēlēšanai mieru un skaties televīzijā, kā vārtus gūst Aleksandrs Ovečkins.”

Hokeja_Elpas_Skartie

Pievienot komentāru

Intervijas un apraksti
Viedokļi un komentāri
Video, foto
Draugiem Facebook Twitter Google+