Kultūra
Kultūrpolitika

Kas ir latviešu deju “Zelta fonds”, un vai tajā iekļautās dejas būs jāapgūst visiem?1


Skats no Jāņa Purviņa horeogrāfijas “Nerejati ciema suņi”, kas pretendē uz iekļūšanu “Zelta fondā”.
Skats no Jāņa Purviņa horeogrāfijas “Nerejati ciema suņi”, kas pretendē uz iekļūšanu “Zelta fondā”.
Publicitātes (LNKC) foto

Kas ir latviešu skatuviskās dejas “Zelta fonds”, kādiem kritērijiem jāatbilst tajā ierakstāmām dejām? Vai “Zelta fonda” dejas obligāti un kādā proporcijā iekļaujamas nākamo Deju svētku repertuārā? Vai visiem dejotājiem būtu obligāti nākotnē jāapgūst “Zelta fonds”?

Par to “Kultūrzīmju” rīkotā diskusijā debatēja Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) izveidotās profesionāļu darba grupas dalībnieces – profesore RITA SPALVA, horeogrāfe ZANDA MŪRNIECE, bijušais TDA “Vektors” dejotājs un ansambļa “Bānītis” vadītājs, patlaban deju kopas “Dūka” dejotājs VILNIS BRĒMANIS, TDK “Zalktis” repetitore, BDK “Skabardzēni” vadītāja RŪTA LAUCE un Alūksnes deju apriņķa virsvadītāja, deju kolektīva “Piebaldzēni” vadītāja LĀSMA SKUTĀNE. Diskusiju vadīja “Kultūrzīmju” žurnāliste Vita Krauja.

Dejotāju “dainu skapis”

– Ko īsti saprotam ar latviešu skatuviskās dejas “Zelta fondu”, un kādēļ tāds nepieciešams?

Zanda Mūrniece: – Atsaucoties uz latviešu skatuviskās dejas nozares dalībnieku un citu ieinteresēto pušu izteikto vēlmi, Latvijas Nacionālais kultūras centrs rosinājis radīt latviešu skatuviskās dejas “Zelta fondu” jeb kanonu (turpmāk – “Zelta fonds”. – V. K.), lai pašā deju nozarē un plašākā sabiedrībā veidotu vienotu izpratni par to, precizējot, kuras dejas šādā “Zelta fondā” būtu iekļaujamas. Deju nozarei “Zelta fonds” būs kā sava veida “dainu skapis”.

Pēc deju apriņķu virsvadītāju ieteikuma 2017. gada aprīlī tika izveidota deju nozares ekspertu darba grupa šādā sastāvā – Ingrīda Edīte Saulīte, Rita Spalva, Ilze Mažāne, Marga Apsīte, Lita Freimane, Mārtiņš Pēdājs, Dace Adviljone, Maruta Alpa un Zanda Mūrniece. Vēlāk to papildināja arī dejas mākslas praktiķi – Jānis Ērglis, Gunta Raipala, Elita Treilone, Ieva Karele, Agris Veismanis, Jānis Purviņš un Agris Daņiļevičs.

Darba grupa vienojusies par šādu formulējumu: “Zelta fonda” saturs ir horeogrāfu veidotas latviešu skatuviskās dejas (apdares un oriģinālhoreogrāfijas), latviešu tautas deju un rotaļdeju apdares, kuras raksturo Latvijas kultūrvēsturisko novadu horeogrāfisko savdabību, pamatojas folk­loras avotos un tautas tradīciju aprakstos.

Iekļaušanai “Zelta fondā” būtiski vēl šādi kritēriji – dejās izmantota tautas mūzika, tās apdares vai tautiska rakstura oriģinālmūzika. Horeogrāfiskajā risinājumā saglabāti latviešu tautas dejai raksturīgi izteiksmes līdzekļi, raksturs, latviešu tradicionālajā kultūrā nostiprinājušās vērtības, kā arī spilgti horeogrāfu iestudējumi konkrētā vēsturiskā laikmeta kontekstā.

Dejas iekļaušanai “Zelta fondā” būtiski ir ar laika noturīgumu saistīti nosacījumi: tai jau vairākās dejotāju paaudzēs jābūt iekļautai deju kolektīvu, vietējas, reģionālas vai valstiskas nozīmes pasākumu, kā arī Dziesmu un deju svētku repertuārā, un tā ir atzīta arī plašākā sabiedrībā. Būtībā katra “Zelta fonda” deja ir vērtība, kas atspoguļo latviešu skatuviskās dejas attīstību. Šobrīd darba grupa izskata dejas, kuras radušās laika posmā no 1937. gada (tas uzskatāms par kopdejošanas sākumu) līdz 2008. gadam.

“Zelta fonda” saraksts nebūtu sastindzis un noslēgts, bet gan atvērts un ar laiku papildināms. “Zelta fonda” izveide iecerēta kā turpmāk regulāra domapmaiņa, kuras gaitā kopīgi tiek identificētas un par meistardarbiem atzītas kārtējās latviešu skatuviskās dejas, iekļaujot tās “Zelta fondā” un kā vērtību nododot nākamajām paaudzēm.

Tā kā sabiedrība ļoti iesaistījās Deju svētku repertuāra apspriešanā, veidojot “Zelta fondu”, izlemts sākt ar sabiedrības aptauju. Tajā tika aicināts piedalīties ikviens interesents – kā dejotājs, tā šīs mākslas cienītājs, profesionālis vai amatieris, Deju svētku dalībnieks vai skatītājs.

Aptauju atvērām šā gada pavasarī, otrs aicinājums tika izteikts septembrī un oktobrī, un aptauja noslēdzās 2. novembrī. No 18 tūkstošiem Deju svētku dalībnieku un vairāk nekā 780 deju kolektīvu vadītājiem, un vēl rēķinoties ar pirms svētkiem tik ieinteresēto sabiedrību, ir saņemti… 42 priekšlikumi.

– Neizklausās daudz.

– Nepavisam. Taču paldies cilvēkiem, kuri atrada laiku caurskatīt skatuviskās dejas mantojumu un piedāvāt savus ieteikumus. 8. novembrī notika pirmais “Zelta fonda” vētījums jeb “lasījums”. Esam nonākuši pie secinājuma, ka jāveido divi saraksti – viens ar pašām lielākajām kanoniskajām vērtībām, kurās balstās latviešu skatuviskā deja, un otrs ar “saglabājamām” dejām, jo daudzas skatuviskās dejas ātri pazūd no aprites, bet to vērtība nav mazāka, vienīgi tās veidotas citiem horeogrāfiskiem izteiksmes līdzekļiem un varbūt atspoguļo citu laika posmu. Tā īsti formulējums vēl nav atrasts.

Rita Spalva: – “Zelta fonda” galvgalī atrastos tās lielākās vērtības, kā, piemēram, Ulda Žagatas “Dejotprieks”, kuras stāv pāri visam, savulaik ietekmējušas arī citu deju rašanos, to stilistiku un no kurām mēs, visi pārējie, esam mācījušies. Otrs būtu “sudraba” deju saraksts, bet atlasē un arī kritērijos vēl daudz neskaidrību, jo katrs darba grupā balstās savās izjūtās un emocionālajā pieredzē.

Z. Mūrniece: – Jā, darba grupā notiek diskusijas, jo katram ir sava pieredze un savas atmiņas. Mantojumā ir, piemēram, ļoti spilgti autordarbi, bet tālu no latviskā pamata. Nemitīgi jāpatur prātā, ko īsti vēlamies pateikt, tieši to vai citu deju iekļaujot “Zelta fondā”.

Vilnis Brēmanis: – No manas paaudzes dejotāja viedokļa raugoties, “Zelta fonds” asociējas ar dejām, ar kurām bērnībā esam auguši un uz kurām skatoties gribējās tās dejot. Tās ir dejas, kuras vispār mudināja iesaistīties kādā deju kolektīvā.

Atceros, kā no bērnu deju kolektīva “Dzirkstelīte” ienācis tautas deju ansamblī “Liesma”, sajūsminājos, redzot lielos dejojam “Dejotprieku”.

Bāc! – kad arī es pratīšu “Dejotprieku”, tad būšu īsts dejotājs!

“Zelta fondā” iekļaujamas dejas ar ļoti augstu katra dejotāja iekšējo motivāciju tās dejot, kad nav vajadzīga ansambļa vadītāja īpaša uzmundrināšana un pat pierunāšana, jo tās ir dejas, kuras sagādātā prieku izpildīt jebkuros apstākļos.

Un treškārt, kuras ir tās dejas, kuras iekļaujam visos ārzemju koncertos? Nevaru iedomāties kādu ārzemju koncerttūri, piemēram, bez Helēnas Tangijevas-Birznieces “Gatves dejas” vai “Rucavieša”. Laikam ir kāds pamats, ka tieši šīs dejas rādām ārpus Latvijas. Gan pašiem prieks, gan tās nes mūsu zemes tēlu.

Lāsma Skutāne: – Mans viedoklis droši vien atšķirsies, jo es pārstāvu laukus un jaunībā nebiju kolektīvos, kuri dejoja “Zelta fonda” dejas.

Kolēģu minētās dejas var izpildīt tikai augsta līmeņa kolektīvi.

Lauku reģionos ne dejotāji bija tik spēcīgi, ne tik varoši un zinoši kolektīvu vadītāji. Piekrītu kolēģu teiktajam par “Zelta fonda” nepieciešamību, tomēr nez vai laukos mēs varēsim tajā iekļautās dejas izdejot. Tās prasa tehniski un arī emocionāli labi sagatavotus dejotājus, lai viņi varētu izstāstīt autora iecerēto stāstu. Strādājot par simts kilometriem no Rīgas tālāk, reālais skatījums uz dzīvi nav tāds, lai mēs varētu celt tik sarežģītas dejas kā tikko nosauktās.

Protams, “Zelta fondā” tiks iekļautas arī nosacīti vienkāršākas dejas, taču jau šovasar, gatavojoties svētkiem, mums ārkārtīgi grūti gāja, piemēram, ar Harija Sūnas “Piebaldzēniem”. Mani personiski vairāk saista jaunrade nekā pirms gadu desmitiem tapušas dejas.

– Vai visiem deju kolektīviem nākotnē obligāti būs jāprot visas “Zelta fonda” dejas? Vai tāda ir ideja?

Z. Mūrniece: – Ir paaudze, kurai pat vecmeistara Alfrēda Rūjas vārds un kur nu vēl viņa “Sarabumbals” neko neizsaka.

Vesela paaudze ir izaugusi bez mantojuma dejām.

Mēs šiem cilvēkiem neko nevaram pārmest. Un es nedomāju, ka visas “Zelta fondā” iekļautās dejas nākotnē vajadzētu obligāti prast visiem dejotājiem. Tā būs katra ansambļa un tā vadītāja brīva izvēle.

V. Brēmanis: – “Zelta fondā” būs ne tikai sarežģītas dejas, bet arī dažāda līmeņa kolektīviem piemērotas. Sarežģītība un vieglums mūsdienās gan ir pavisam neviennozīmīgi jēdzieni.

Z. Mūrniece: – Te ir jautājums arī par deju kolektīvu vadītāju izglītību. Ja mēs ar šādu “Zelta fondu” varam palīdzēt orientēties skatuviskās dejas attīstībā, tas būs ļoti labs darbiņš, bet īstenībā priekšstatam par “Zelta fonda” pamatiem būtu jābūt, pirms stājies kāda kolektīva priekšā.

Diemžēl statistika rāda, ka 66 procenti deju kolektīvu vadītāju ir bez profesionālās izglītības. Nav runa tikai par augstāko izglītību horeogrāfijā, bet ir deju kopu vadītāji arī bez kursos un semināros iegūtām zināšanām.

– Bet vienai trešdaļai šāda izglītība taču ir?

R. Spalva: – Savulaik Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības augstskola vien savos divdesmit pastāvēšanas gados izglītoja no 400 līdz 500 speciālistiem.

L. Skutāne: – Bet kur viņi ir? Novados bieži jūk ārā kolektīvi tikai tādēļ, ka nav kas tos vada, jo deju kolektīvu vadītājiem nemaksā atbilstošu atlīdzību. Amatieru mākslā vispār vadītāja maizei ir ļoti bieza garoza.

R. Spalva: – Zinu jauniešu kolektīva, apriņķa pirmās vietas ieguvēja, vadītāju, kuram maksā tikai 30 eiro mēnesī. Šādā situācijā vadītājs spiests strādāt ar sešiem kolektīviem. Tad pa kuru laiku lai apmeklē koncertus, klausās mūziku, pašizglītojas? Visi vakari aizņemti, sestdien, svētdien savi koncerti. Un tāpēc savās programmās bieži izvēlas nevis labāko, bet to, kas ātrāk, tuvāk, vieglāk. Ja pieciem kolektīviem vajag repertuāru, esi uz pārdegšanas robežas. Loģiski, ka šādā situācijā cilvēks atpaliek no dzīves. Nesen, piemēram, biju Borisa Eifmana baleta izrādē un neredzēju tur nevienu deju kolektīva vadītāju!

Pirmie septiņdesmit

– Kādēļ “Zelta fondā” šobrīd paredzēts iekļaut dejas, kas radītas laikposmā no 1937. līdz 2008. gadam?

R. Spalva: – Jo ir vajadzīgs laiks atkāpei, skatienam no tālienes. Vajag redzēt, kāds būs pieprasījums pēc pēdējo nepilnu divdesmit gadu dejām, kad būs pagājuši vēl divdesmit gadi. Bet 1937. gads ar pirmajiem deju svētkiem ir pats skatuviskās dejas aizsākums. Tieši šajos svētkos parādījās Jēkaba Stumbra pirmā horeogrāfiskā apdare “Jautrais pāris”.

Z. Mūrniece: – Seko Milda Lasmane ar savu “Cimdu pāri”, Arvīds Donass ar deju “Visi ciema suņi rēja” kā mūsu skatuviskās dejas aizsākuma turpinājums. Tālāk nāk Alfrēda Rūjas “Sarabumbals”, kas ir tautas dejas horeogrāfisks pārlikums.

Harijam Sūnam ir vesela plejāde ar apdarēm, piemēram, “Sudmaliņas”, pēc tam nāk Ulda Žagatas posms, kad viņš strādā ar valsts deju ansambli “Daile”, kur rodas spilgtākie skatuviskās dejas priekšnesumi, kam sekotāji un līdzgaitnieki ir Imants Magone un Alfrēds Spura, Aija Baumane, kas no iepriekšējā mantojuma ieguvuši savu stilistiku un skatījumu uz latviešu skatuvisko deju.

Un šis skatuviskās dejas attīstības posms nemaz nav garš – apmēram septiņdesmit gadi. Un katrā desmitgadē ir trīs četri radoši visaktīvākie horeogrāfi, kuri devuši lielāko pienesumu latviešu skatuviskajai dejai.

– Saskaņā ar ieceri “Zelta fonda” saraksts būs atvērts un ik pēc desmit gadiem notiks tā vētīšana. Nākamā iecerēta 2028. gadā, pēc tam 2038. gadā… Bet tas taču nenozīmē, ka no saraksta varēs izsvītrot tajā jau iekļautās dejas?

Z. Mūrniece: – Nē, sarakstā iekļautās ir uz mūžu. Bet vēlāk, pēc desmit vai divdesmit gadiem, “Zelta fondā” varēs iekļūt ne tikai dejas, kas tapušas pēc 2008. vai 2018. gada, bet arī senākas. Jo varbūt nākamajiem ekspertiem liksies, ka nepelnīti ārā palikusi arī kāda no iepriekšējā laikposmā (no 1937. līdz 2008. gadam) radītajām dejām, kas būtu pelnījušas atrasties kanonā.

R. Spalva: – “Zelta fonds” ir stratēģisks skatījums uz skatuviskās latviešu tautas dejas attīstību. Un mēs būtu nosacīti izvētījuši aizvadītos septiņdesmit gadus un nostiprinājuši labākās dejas tādējādi, ka mēs tās nofiksējam, nofilmējam, aprakstām, atjaunojam mūzikas pavadījumu, kur daudz kas novecojis.

Tikai tad “Zelta fonda” izveidei ir nozīme, jo nav jēgas tikai nosaukt un uz papīra uzrakstīt labākās dejas un atdalīt tās no sliktākajām, piemēram, uzrakstīt, ka pirmajā vietā ir Harijs Sūna un pēdējā Rita Spalva…

“Zelta fonda” izveidei jābūt izvērstam projektam, ilglaicīgam procesam ar attiecīgiem finanšu resursiem.

Nedomāju, ka mēs nevarētu atrast līdzekļus Valsts kultūrkapitāla fondā. Un tad nākamais solis – jārada metodika, kā to visu apstrādāt. Varbūt klātesošie nezina, bet pirms pusotra gada mēs ar Liepājas Universitāti sākām deju pierakstu elektroniskas sistēmas izveidi, par pamatu ņemot grāmatu “Latviešu dejas pamati”. Liepājas Universitātes tehnoloģijas speciālisti bija gatavi darbu turpināt, taču neatradās līdzekļi.

Z. Mūrniece: – Tāds apkopojums būtu ļoti vēlams, taču te neiztikt bez sabiedriskās un valstiskās partnerības, jo Latvijas Nacionālajā kultūras centrā ir tieši viens deju nozares speciālists, un tieši tāpat arī Valsts izglītības satura centrā.

L. Skutāne: – Piekrītu Ritas Spalvas teiktajam, ka “Zelta fondam” jābūt dokumentētam un arī vizuāli redzamam, lai ikviens deju kopas vadītājs var redzēt, kā mantojuma dejas “lasāmas”, kā uzstādāmas, kā tās pasniedzamas, kā tām jāizskatās. Esam redzējuši dažnedažādus variantus, un dejotāju aprindās bieži vien strīdas par to, kā tad īsti konkrētā “Zelta fonda” deja izpildāma. Lai ir vispārpieņemts standarts, kurā pasmelties!

– Tā kā ne visām mantojuma dejām ir ieraksti, vai būs jārīko konkurss starp kolektīviem, kuri ierakstītu “Zelta fonda” dejas kā paraugdemonstrējumus?

R. Spalva: – Nekāds konkurss nebūtu jārīko, jo nav noslēpums, ka katrs kolektīvs nāk ar savām tradīcijām. Zināms, ka Tautas deju ansamblis “Dancis” vislabāk dejo Ulda Žagatas un Alfrēda Spuras dejas, viņi tām stilistiski vistuvāk. Tautas deju ansamblis “Liesma” dejos Imanta Magones dejas, Tautas deju ansamblis “Rotaļa” – Aijas Baumanes.

Protams, jāspriež par tām dejām, kuras it kā nevienam “nepieder”, ir aizgājušas pagātnē. Tas būtu liels restaurācijas darbs. Ingrīdai Saulītei ir fenomenāla atmiņa, un viņa ļoti labi var konsultēt jebkuru kolektīvu. Fantastiska dejas atmiņa ir Margai Apsītei. Ja viņa pirms piecdesmit gadiem ir mēģinājusi Imanta Magones deju autora klātbūtnē, tad viņa tagad to nodejos tieši tāpat.

Tieši tādēļ jau tagad iestājies īstais “Zelta fonda” veidošanas brīdis, kad vēl dzīvi cilvēki, kuri bijuši klāt pašiem latviešu skatuviskās dejas pirmsākumiem.

– Tātad varētu tapt izdevums ar vizuālu saturu?

R. Spalva: – Pietiktu jau vien ar attiecīgu vietni elektroniskā vidē.

Mūsdienu līderu pienesums

– Cik dejas patlaban varētu tikt iekļautas “Zelta fondā”?

Z. Mūrniece: – Patlaban darba grupa tikusi līdz laika posmam, kad savu pienesumu deva Imants Magone, tātad līdz pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Bet vēl priekšā liels apjoms un par katru deju arī lielas diskusijas.

Ir bijusi konceptuāla saruna, cik būtiski “Zelta fondā” iekļaut arī solodejas, mazu sastāvu dejas, sievu dejas, puišu dejas.

Arī tās nedrīkst pazaudēt, jo ir maz horeogrāfu, kuri spēj izveidot meistarīgas solodejas vai atsevišķām dejotāju grupām. Varētu būt runa par apmēram astoņdesmit dejām…

– Kādi autori ienākuši pēc 2000. gada?

R. Spalva: – Palūkojoties jaunrades konkursu rezultātos, mani interesēja 21. gadsimta jaunie autori. Ziniet, viņu ir ļoti maz, jo ļoti spēcīga konkurence joprojām ir nu jau “vecie”, mūsu šā brīža vadošie horeogrāfi, kuri tur savās rokās visu šo “biznesu”, un jaunienācējiem ir ļoti grūti konkurēt, jo “vecie” no iepriekšējās paaudzes ir ļoti labā līmenī.

Tāpēc no jaunajiem varu nosaukt divus trīs uzvārdus. Tā ir Guna Trukšāne, Dagmāra Bārbale un Juris Gogulis, viņi izceļas ar savu rokrakstu un skatījumu. Bet tādu, kas varētu nostāties blakus Jānim Ērglim un Jānim Purviņam, kā arī Guntai Skujai un Taigai Ludboržai, nav daudz.

– Kuras pašreizējo līderu dejas pretendē uz “Zelta fondu”?

Z. Mūrniece: – Darba grupa tik tālu vēl nav tikusi, bet aptaujā minētas Jāņa Ērgļa “Krustami dejami, krustami lecami”, “Govju kazaks”, “Kreicburgas polka” un vēl vairākas citas. No Jāņa Purviņa “Sasala jūrīna”, “Mugurdancis”, “Nerejati ciema suņi” un citas, no Guntas Skujas “Pērkoņdancis”, “Ik rudeni valodiņa”…

Rūta Lauce: – Es esmu uzaugusi lieliskās horeogrāfes Artas Melnalksnes radošā kolektīvā, un mūsu ansamblis dejoja un joprojām dejo tieši šīs horeogrāfes radītās dejas. Līdz ar to senākajām, kuras acīmredzot tagad tiks iekļautas “Zelta fondā”, tika veltīts mazāks laiciņš. Man ir sapnis nodejot “Dejotprieku”, Harija Sūnas “Audēju deju”, “Gatves deju”… Gan jau pamazām. Nu šāds “Zelta fonds” būs labs “špikeris”, kur redzēt arī Jāņa Ērgļa un Jāņa Purviņa dejas…

L. Skutāne: – Piekrītu, ka šāds “Zelta fonds” ir laba lieta, bet tikpat svarīgs arī radošais process, un tāpat kā Rūta, kura visu laiku bijusi radošā kolektīvā un līdz ar to “Zelta fonds” nav apgūts, līdzīgā situācijā ir arī kolektīvi novados, kuriem “Zelta fonda” dejas nav pa spēkam.

Turklāt mācīt svaigi tapušas dejas man liekas daudz interesantāk nekā jau sen zināmās.

Vienalga, vai tās tapušas tālajos padomju laikos vai pirms desmit gadiem.

“Zelta fonds” – prasība Deju svētkos?

– “Zelta fonds” ir dejas nozares cieņas apliecinājums latviešu skatuviskās dejas vēsturei. Vai ar to saistīsies arī kādi pienākumi pret kanonā iekļautajām dejām?

Z. Mūrniece: – Tā ir profesionāļu goda lieta un ētika izšķirties, vai es kā dejas pedagogs nododu dejas mantojumu tālāk saviem dejotājiem vai ne. Vai, piemēram, “Sarabumbula” pamatsoli zina visi mani dejotāji? Bet to būtu vērts iemācīties! Tā ir deju nozares profesionāļu atbildība.

– Vai būtu pienākums” Zelta fonda” dejas iekļaut nākamo Deju svētku koncertu un lieluzvedumu programmās?

– Nē, tādu pienākumu “Zelta fonds” koncertu mākslinieciskajiem vadītājiem neuzliks.

V. Brēmanis: – Vismaz nevajadzētu.

R. Spalva: – Bet, manuprāt, gan ideālā variantā jau koncertu ideju koncepciju nolikumā vajadzētu iestrādāt prasību, ka, piemēram, 20 procentiem no deju koncerta vai liel­uzveduma programmas jāsastāv no “Zelta fonda” dejām. Tad mēs nenonāktu situācijā, ka visi koncerti un liel­uzvedumi galvenokārt sastāv no jaundarbiem, kas nav labi dejas nacionālās identitātes uzturēšanai.

Daudzi skatītāji, agrākie dejotāji, ieraugot, piemēram, “Gatves deju”, to identificē ar sevi – jo es taču arī esmu kādreiz to dejojis! Tas rada papildu prieku. Ja mēs zināmu daļu “Zelta fonda” deju neiekļausim nevienos svētkos, riskējam pazaudēt latviešu skatuvisko deju.

L. Skutāne: – Man gan aizvadīto svētku pieeja ar atsevišķu latviešu skatuviskās dejas koncertu, kur mantojuma dejas izpildīja ļoti labi, mākslinieciski spēcīgākie kolektīvi un ansambļi, likās veiksmīga. Bet deju lieluzvedumā iekļaut kādas dejas tikai tāpēc, ka tās ierakstītas “Zelta fondā”, ir grūti, jo tās ir ļoti specifiskas. Aizvadīto svētku modelis man likās ļoti labs.

Z. Mūrniece: – Tā ir katra svētku koncerta mākslinieciskā vadītāja atbildība, kādas dejas viņš iekļauj programmā.

R. Spalva: – Bet nozarei jātur roka uz pulsa! Un jāpasaka, ko nozare īsti no svētkiem vēlas.

V. Brēmanis: – Manuprāt, nav pareizi lūkoties tikai pa piecgadēm, uz lielajiem svētkiem. Lai skatuviskā deja saglabātos, dejotājiem jābūt interesei par to ikdienā, nevis reizi piecos gados, kad gadu pirms svētkiem mums ir par simts kolektīviem vairāk nekā gadu pēc tiem.

R. Spalva: – Un repertuārs ir viens no dejot vēlmes motivētājiem.

V. Brēmanis: – Tieši tā! “Zelta fonds” deju kolektīvu vadītājiem palīdzētu veidot programmas ikdienas koncertos, lai nav jārokas nezin kur.

Z. Mūrniece: – Kā deju apriņķa vadītāja esmu secinājusi, ka mēs savus deju kolektīvu vadītājus esam pieradinājuši ļoti laikus saņemt koprepertuāru kā kārtējiem svētkiem, tā novadu deju svētkiem un dažādiem citiem sarīkojumiem.

Un nu ir tā: ir 31. augusts, sezona vēl nav sākusies, kad jau atskan zvans – kādas būs dejas, kas mums jāmācās? Saku – brīvas rokas, mīļie! Varēs pasmelties arī “Zelta fondā”. Vismaz pirmos divus gadus pēc kārtējiem Deju svētkiem varat veidot savas programmas, braukt uz pašu izvēlētiem festivāliem, konkursiem.

Ir labi, ka Deju svētku un citu sarīkojumu repertuārs zināms laikus, bet tai medaļai otra puse – esam pieradinājuši kolektīvu vadītājus pie priekšā nolikta materiāla, pašiem nemaz vairs nav jāpiepūlas.

R. Spalva: – Bet kā ar bērnu dejām, tur arī ir savas tradīcijas, sava pārmantojamība. Vai par to tiek domāts?

Z. Mūrniece: – Šobrīd esam ceļā uz 2020. gada XII Latvijas skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem. Deju lielkoncerta koncepcijas autore Indra Ozoliņa izvēlējusies programmu bal­stīt esošajā, pārbaudītajā repertuārā un jau saņēmusi jautājumu: bet kur jaunās dejas? Runājot par bērnu dejas horeogrāfisko mantojumu, mēs idejiski esam ceļā uz līdzīga “Zelta fonda” izveidi, jo te repertuārs bērnu atšķirīgo vecumu un dejotāju kvalitāšu grupu dēļ vēl straujāk mainās.

– Ņemot vērā, ka Dziesmu un deju svētki pasludināti par Cilvēces mutvārdu un nemateriālā kultūras mantojuma meistardarbu, un savukārt 2016. gada 1. decembrī Latvijā, stājoties spēkā Nemateriālā kultūras mantojuma likumam, Dziesmu un deju svētku tradīcija un simbolisms iekļauts Latvijas Nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, kur likums tostarp nosaka arī kopienas (šajā kontekstā – deju nozares) līdzdalību sava nemateriālā kultūras mantojuma saglabāšanā, vai UNESCO nacionālajam sarakstam nevajadzētu kā atsevišķu vērtību pieteikt arī deju “Zelta fondu”?

R. Spalva: – Tas varētu būt labs gājiens!

Z. Mūrniece: – Etniskās Kultūras centrs “Suiti” nacionālo vērtību sarakstam ieteica suitu horeogrāfisko mantojumu, jo mums jau ir bijuši Suitu deju svētki un līdztekus burdona dziedājumam ir ļoti plašs suitu horeogrāfiskais mantojums. Diemžēl tas neiegūla tā dēvētajā UNESCO Nacionālajā sarakstā.

– Bet tas jau nav spriedums uz mūžu, jo eksperti ik pa pieciem gadiem mainās. Un kā ar deju “Zelta fonda” pretendēšanu uz Latvijas Kultūras kanonu?

R. Spalva: – Citēšu Nacionālā kultūras centra direktori Signi Pujati. Kultūras kanons esot gatavs un slēgts. Man tas liekas nepareizi, jo dzīve rit uz priekšu un nevar vienā dienā zem tās tecējuma pavilkt svītru.

Diemžēl no dejas Kultūras kanonā nav nekā.

Bet es uzskatu, ka tur jābūt Harija Sūnas grāmatai “Latviešu rotaļas un rotaļdejas” kā pamatam, no kura izaudzis viss pārējais latviešu skatuviskajā dejā.

Kas notiks tālāk?

Nākamā darba grupas sanāksme notiks 6. decembrī.

Līdz 2019. gada pavasarim jāizstrādā “Zelta fonds” laikposmam no 1937. līdz 2008. gadam.

Turpmāk “Zelta fonds” pārskatāms reizi desmit gados – attiecīgi 2028. gadā un pēc tam 2038. gadā.

LA.lv
LA
LA.LV
Kultūra
Koris no Maltas sadziedāsies ar kori “Blagovest”
2 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
Inga Gaile uzstāsies ASV Kongresa bibliotēkas rīkotā literatūras festivālā
2 stundas
SK
Skaties.lv
Kultūra
VIDEO: Ieva Akuratere par divām latviešu tautai ļoti nozīmīgām dziesmām
3 stundas

Lasītākie raksti

Par svarīgo

OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Kam ticēt – realitātei vai solījumiem? Ekskluzīva saruna ar “PNB Bankas” vienu no īpašniekiem, miljardieri Rodžeru Tamrazu
Ekskluzīvi 55 minūtes
LA
LA.LV
Ekonomika
Pētījumā atklāj, kur Latvijā dzīvot ir dārgi
50 minūtes
LE
LETA
Latvijā
VK sagatavojusi atzinumu par LU rektora vēlēšanām
1 stunda
MA
Māris Antonevičs
Pasaulē
Māris Antonevičs: Krievi vairs negrib Štirlicu
6 stundas
SD
Sandra Dieziņa
Latvijā
FOTO, VIDEO: Jaunpilieši nevēlas palikt nomalē 1
4 stundas