Mobilā versija
+2.2°C
Gunārs, Vladimirs, Gunis
Ceturtdiena, 8. decembris, 2016
23. decembris, 2014
Drukāt

Anda Līce: Lai ikdiena paliek aiz durvīm! (9)

Foto - Valdis IlzēnsFoto - Valdis Ilzēns

Anda Līce

Ietvars, rāmis jeb vizītkarte ir ne tikai gleznai, bet arī mums katram. Mūsu vizītkarti veido audzināšana, izpratne par dzīvi un tāda grūti izskaidrojama parādība kā emocionālā inteliģence. Nesen televīzijas raidījumā “1 pret 1”, klausoties Latvijas ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieci Krievijā Astru Kurmi, es domāju – mēs varam būt lepni, ka Latviju pasaulē pārstāv personība, kurai piemīt elegance, savaldība un sava uzdevuma skaidra apzināšanās.

Laikā, kad publiskā telpa ir pārpilna ar viendienību un banalitāti, personību magnētisms spēj saturēt kopā gan cilvēkus, gan notikumus, viņu klātbūtnē mēs dziļāk izdzīvojam svētku sajūtu. Tā mūs uzrunā ilgāk un rosina arī pašus kaut ko darīt, lai svētki tiešām atbilstu savam nosaukumam. Paldies Latvijas Nacionālā filmu festivāla balvas “Lielais Kristaps” pasniegšanas ceremonijas rīkotājiem un vadītājam. Korekti, bez liekvārdības un asprātīgi, pie reizes ļaujot mums bagātināt savas zināšanas kultūras laukā.

Pavisam citas izjūtas un asociācijas raisīja Eiropas kino “Oskaru” pasniegšanas ceremonijas vadītāja, manuprāt, necienīga izturēšanās pret skatītājiem un viesiem. Mētāt pa gaisu apakšveļu, ēst uz skatuves hamburgerus un piedāvāt sabiedrībā godājamiem cilvēkiem degvīnu ir vai nu sliktas gaumes, vai nenobriedušas personības problēma. Iespējams, tas ir paaudžu vērtību jautājums. Viena lieta ir kino uzņemšanas laukums, pavisam cita – kino balvu pasniegšana operteātrī. Jācer, ka līdzīgos sarīkojumos mēs nesāksim nominētos izjautāt par viņu seksuālo orientāciju.

Gaumes robežas atšķirībā no valstu robežām mēs visas dzīves garumā spraužam paši. Sava nozīme ir arī ar gēniem mantotiem aizmetņiem. Personības vizītkartē ir daudz nerakstītu lietu, un tā būtiski atšķiras no personas vizītkartes, kas nodrukāta uz papīra. Bet mums ikvienam pēc tam, kad esam kaut reizi pamatīgi izgāzušies, ir ļauts atcerēties, kā, ko un kur neklājas darīt.

Pārprasta brīvības gaisotne un mūsdienu dzīves veids diemžēl ļauj palaisties šņurcībā – no ķermeņa stājas, valodas un uzvedības daudz ko atmetot kā traucējošu, un tad, gluži nemanot, pat svētkos līdzi velkas iela un pilnībā izbaudīt notikuma svinīgumu neizdodas. Taču dvēsele pēc tā ilgojas. Pēc tā, par ko Jānis Jaunsudrabiņš rakstīja: “Kā sniegi kalnu galotnēs…” Man personīgi šķiet, ka tieši Rīgas Baltajā namā ir iespējams piedzīvot tādu izjūtu buķeti, kā nekur citur. Kad atrodamies kāda notikuma augstākajā punktā, ikdiena, pacietīgi mūs gaidot, paliek aiz durvīm, kā tam svētkos arī ir jābūt.

Pievienot komentāru

Komentāri (9)

  1. Mīļā, Andiņ,esam radinieces/Līce.

  2. Līces kundzei!Bija kauns vērot Eiropas kino balvu pasniegšanas ceremoniju tās prastā vadītāja dēļ.Likās,ka viņš ņirgājas par klātesošajiem un TV skatītājiem.Varbūt,ka pašam tas liekas ļoti asprātīgi.Izgāzās kā veca sēta.Ar mūsu Lielā Kristapa pasākumu nevar salīdzināt.Tas bija lieliski.

    • Es jau trīs gadus neskatos Latvijas TV, netur nervi. Vulgāri, prasti, necieņa uz katra soļa. Vadītāji jūtas kā ķeizari. Pretīgi

  3. Brīnišķīgs raksts. Diemžēl, tiem , kam no tā būtu kaut kas jāliek aiz auss, bieži nemaz nesaprot kas ir iekšējā inteleiģence, takta izjūta, pieklājīgas uzvedības normas utt.

  4. Man riebjas latviešu mākslotie, teatrālie svētki, tad labāk ikdiena. Tā, lūk

    • Tas tev, meitiņ, godu nedara un ar to nevajag plātīties.Viss atkarīgs no audzināšanas ģimenē. Skumji, bet tev tā nav bijusi inteliģentā vidē.

      • Paldies 27. decembris, 2014 13:05 Atbildēt

        Līces kundzei!Bija kauns vērot Eiropas kino balvu pasniegšanas ceremoniju tās prastā vadītāja dēļ.Likās,ka viņš ņirgājas par klātesošajiem un TV skatītājiem.Varbūt,ka pašam tas liekas ļoti asprātīgi.Izgāzās kā veca sēta.Ar mūsu Lielā Kristapa pasākumu nevar salīdzināt.Tas bija lieliski.

Draugiem Facebook Twitter Google+