Egils Līcītis: Lai katliņš nepiedeg 2
Gan tie, kuri pret valdību izturas ar bijāšanu, gan tie, kuriem šķiet, ka ar valdīšanu mums uzlikta īsta sodība, var atviegloti uzelpot. Nekas nenotiek un no administrācijas puses nenotiks, kamēr nebūs slēgti Eiroparlamenta vēlēšanu iecirkņi un uzvarētājiem par godu nospēlēs ES himnu, Bēthovena “Odu priekam”. Elektrības tirgu neliberalizēs, izglītībā reformas nevajag, korupcijas apkarošana nav jāuzsver, lēmumi nav jācep kā pankūkas – īsi sakot, ministri kreklus neplēš. Zolitūdes traģēdija, pēc kuras nekas nepalikšot pa vecam, ātri vien aizbirstēta no darba kārtības un uzmanības degpunkta. Valdības personas sēž kā mīkstās rotaļlietas, plāno taisīt putnu būrīšus un pārvietot kurmju alas – tikpat mierīgi kā basketbolists Andris Biedriņš ar pazudušu pārliecības sajūtu uz rezervistu soliņa. To, ko ministrs runā, saprot tikai viens cilvēks – un reizēm pat viņš ne. Vienīgo ministru Cilinski, kas jaunajā miegainajā valdībā uzvedās ar dzīvsudraba temperamentu, nevis samīļoja, bet izlidināja kā korķi laukā no Brīvības ielas 36 dīvāniem.
Tāds pat bezvējš partiju dzīvē. Mūsu politiķiem tās ķermeņa daļas, kur izpaužas valstsvīra griba – aknas, sirds, smadzenes –, nedarbojas un tikai paša āda ir dārga. Tomēr bezdarbību, kad politiskas organizācijas ierūsē un pārvēršas par rotariešu klubiem, veco ļaužu centriem vai lēnīgām zinātniskām biedrībām, mūsdienu dod-dod patērētājsabiedrība var nesaprast. Vēlētājam reizumis patīk dzirdēt dzeramnaudas izmēra solījumus, ka viņiem nonesīs kokosriekstus no pašām augstākajām palmām vai ka zags mazāk nekā agrāk.
Bet partijas dusē nepamodināmas, lai tās apmētātu ar Molotova kokteiļiem vai ar piectonnīgu ceļamkrānu mēģinātu nocelt ofisa jumtu. Barometrs rāda dzīvības zīmes, tikai pavadot Eiroparlamenta un pikšķerējot balsis Saeimas vēlēšanās. Pagaidām neder svaidīties ar akmeņiem, pašiem atrodoties stikla namā, pagaidām jāuzmana, lai katliņš nepiedeg, kad kaut ko politiski lieku sarunā. Tas brīdis, kad iedarbosies gravitācija, politiskās atgrūšanās un pievilkšanās gigantiskie spēki, ir labā gabalā. Tad arī redzēsim kristalizācijas procesus, kas sametīsies kopā, kurš kuram uzliks ragus. Tad beigās izrādīsies, ka “Vienotībai” pēc principa “pastāvēs, kas pārmainīsies”, vajadzēs ņemt pulkā ne tikai uzticamākos Reformu partijas dūžus, kas ar mieru lēkt ugunī pēc priekšsēdētājas pavēles, bet arī pārējos caurkritušos nabadziņus. Raugi, “Vienotība” tiešām ir tik veca un slima, kā izskatās, un steidzami vajadzīgs kapitālremonts! “Vienotība” pati izvārtījusies mēslos un mēsliem novārtīta. Neviena varas partija nav nemirstīga. Tauta dārgo “Vienotību”, protams, noskalos “Gustavsberg” klozetā, nevis sausā atejā, bet tas jau vienalga, ar kādu birsti padzen no varas.
Tomēr, lai cik apsūbējusi “Vienotības” slava, Šlesera, Repšes un Sudrabas plātīzeru un čīkstalu partijām, kas gribētu mīt uz papēžiem, klājas daudz sliktāk. Piedāvāju trīs variantus, kāpēc viņi iet tupus: 1) viņi spēruši pirmo soli ne ar īsto kāju, 2) viņi ir svešinieki saviem laikabiedriem un īstie nav modušies, 3) viņi nav satikuši īstos atbalstītājus.
Līdz ar to – kuš! Gaidām Eiroparlamenta balsojuma rezultātus. Vai vinnēs mūsējie vai kādi mūlāpi, vai būs neizšķirts.
