Egils Līcītis: Lai latvju zobens neierūs 1
Pēc viņnedēļ notikušā Nacionālās apvienības kongresa, kur delegāti no pirmformām “Visu Latvijai”, “Tēvzemei un Brīvībai” un LNNK beidzot saslēdzās vienkop un nobalsoja par Raivi Dzintaru kā vienīgo vadoni, uz redakciju zvanīja lasītāji, kuri vēlēja apvienībai ceļavēju 2018. gada vēlēšanās un solīja no savas puses Dzintara latviešiem pagarināt parlamentārās darbības licenci. Ar vienu noteikumu – ka nacionālais spēks kļūst aszobaināks un iepeld dziļākos ūdeņos, nevis dzīvojas pa sēkli kā grunduļi un ķīsīši – mazākie brāļi valdošajā koalīcijā.
NA ceļš nav noliedzams un maināms, bet grūts un akmeņains, jo saistīts ar piekritēju nepacietību un pretspēku nomelnojumiem, ko sakarā ar stingro, nelokāmo kursu pauž neapmierināti kungi un dāmas. Bet kur gan šodien ir Šlesers, kurš zvērēja darīt visu, lai tēvzemieši lidotu kā korķi ārā no varas, un kur ir Dzintara apvienība – nozīmīga valdības sastāvdaļa. Nacionālisti vairs nav pastariņi, “viena jautājuma partija” ar izteiktu ideoloģisko komponenti, bet ar nopelniem demogrāfijas politikā vai sasniegumiem skolu latviskošanā, panākot plašu sabiedrības atbalstu.
Bez šaubām, arvien nav mazums pēlēju, kam ir alerģija pret NA un kuri netaupa ķimikālijas un žulti, lai apstrādātu “prievīšnacionālistus”. Liberālie radikāļi labprāt izvēlas Nacionālo apvienību kā dzēlīgu uzbrukumu un uz zoba vilkšanas objektu. Tvitera satīriķi, kas vārdu “nacionālisms” lieto tikpat uzmanīgi kā velns krustu, ir multikulturālu, kosmopolītisku vērtību cilvēki, kam rēgojas, ka Dzintara sekotājiem, “lāpnešiem” ir apbrūnināti uzskati un nacionālo ideologu mājas bibliotēkas lielākoties sastāv no Trešajā Reihā izdotām grāmatām – dūšas uzturēšanai un iedvesmai. Neoliberāļiem šķiet, ka nacionālkonservatīvo politiķu plāns caurcaurēm ir tāds, kas grib padarīt visas sievietes par verdzenēm un valsti nosmacēt šaurā latvietībā. Nu – kam Latvijas gaiss ir plaušām nepanesams, pasaule ir vaļā. Nacionālā politika ir NA apgrozības kapitāls, un galīga dumjība un absurds pārmest stingrās līnijas politiķiem, ka tie darbojas, politiski savtīgu motīvu vadīti – uzspēlē publikai, teiksim, nepieņemot bēgļus, prasot patriotisko audzināšanu skolās, godājot tradicionālo ģimeni –, jo tas atbilst apvienības sen proklamētām vērtībām.
Cita NA naidnieku kategorija pieder latviešu – muguras locītāju un zābakpucētāju sugai, kas klanās uz Austrumpusi, bet arī Rīgā iebraukušu siu indiāni celsies uzrunāt viņa dzimtajā valodā – ja sarkanādainim būs gana daudz vampum gliemežvāku virteņu un ASV dolāru. Iespējams, merkantilie latviešu cilvēki, zākājot nacionāli noskaņotos, tādējādi slēdz kompromisu ar sirdsapziņas ēdām – nav jau forši pārdoties kā kangariem un nodot tēviju un latvietību, kad citi stāv sardzē par dzimteni kā senlatviešu kareivji.
Nacionālie ideāli nav sevišķi dārgi tiem mantiskajiem slāņiem, kuri neskopojoties asignē lielus naudas līdzekļus un nāk ciemos ar kūku kasti pie pragmatiski domājošiem reālpolitiķiem, bet liesmainas daiļrunības nacionālistus nefinansē. Nav ienesīgi. Arī brīvā prese ar Dzintara latviešiem ir vēsās attiecībās. Rūdīts nacionālists, “dullais kliedzējs”, pie mikrofona sabiedrisko mediju studijās ir rets putns, kurpretim prātīgi domājošiem un liberāļiem pie ēterlaika ir bezlimita iepirkšanās.
Kopš trakie kailām krūtīm idejas vārdā salā stāvēja pie Saeimas, NA kļuvusi apdomīgāka, uzvedīgāka, uzvalkos tērpta organizācija. Tomēr – ja tūdaliņi, vislatviešu puiši būtu nosaluši? Kuru citu partiju mēs nostrādinātu nācijas pašapziņas celšanā? Kuri citi lāpneši dabūtu pār lūpām vārdus – latviskums ir mūsu valsts pamats, jo Latvija būs latviskāka – jo stiprāka? Ziniet, vajag arī kādu, kas jaudā iezvelt pa pāksti un iedot pa purslām, kad valsts neatkarības nīdēji ālējas pāri mēram! NA – kamēr dzīvi – ir garants, lai nepieļautu Latvijas pašnāvību, kad prolatviskumu simulējoši kolēģi sadomātu biedroties ar “Saskaņu” un itin kā valsts interešu vārdā Latvijas tautai uzspiestu sastiķēto savienību kā mūsu valsts valdību.
Varētu piekrist, ka sliktākajos brīžos NA dzīvo sava burbuļa šaurībā, ka tai nereti labāk padodas daudzbalsīga “Uz priekšu, latvieši, un pulkos stājamies” dziedāšana nekā gudras politikas taisīšana un summāri apvienībai patālu līdz tīrākās, labākās partijas goda nosaukumam, tomēr par spīti tiem, kas grib pārtraukt NA ilgtspēju un iezārkot latviskas Latvijas celtniekus, Raivja komandā atrodam joprojām noderīgu pielietojumu pret nekrietnībām.
