Foto: LA.lv

Lai mana vārsma atbilst man pašam. Saruna ar dzejnieku Leonu Briedi 3

– Dzejā pēdējos gados esmu izdarījis to, ko sen vajadzēja izdarīt, esmu ieguvis dvēseles mieru, saskaņu pats ar sevi, to, ka mana vārsma atbilst man pašam, – teic dzejnieks LEONS BRIEDIS. Līdz šim viņš sarakstījis 38 oriģinālgrāmatas, kā arī vairāk nekā 50 tulkotas un atdzejotas grāmatas. Kādiem gan lokiem ir bijis jāiziet cauri, cik dziļi jākrīt un atkal jātiek augšā, lai iegūtu savu vārsmu!? Par to dzīves stāsta turpinājumā.

Reklāma
Reklāma

Spožā iestāšanās spāņos

Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 18
Jau rīt Krievijas raķetes var lidot uz jebkuru valsti. Zelenskis par iespējamiem draudiem Eiropai 188
TV24
Šoreiz “šefs” ir pielaidis kolosālu kļūdu. Vai Krievijas elite patiesībā gaida Putina nāvi? 41
Lasīt citas ziņas

Kišiņevas universitātes Spāņu valodas un literatūras dienas nodaļā 1972. gadā no pāri par 60 studētgribētājiem uzņēma deviņus.

Nekad mūžā neesmu tik labi uzrakstījis sacerējumu. Apcerēju Gribojedova “Gore ot uma” (“Gudra cilvēka nelaime”). Kad man jau bija trīs piecinieki, pirms vēstures eksāmena biju mazliet atslābinājies. Tā mēdz būt. Izvilku biļeti. Triumfs! 1. punkts – Livonijas ordenis Latvijā. 2. punkts – 1940. gads Latvijā, Lietuvā, Igaunijā. Viss, esmu iestājies, nodomāju. Un tā bija kļūda. Par Livonijas ordeni pasniedzējs aizgrābts klausījās. Par 1940. gadu leju, leju tā, kā vajag. Un vienā reizē pasprūk: “Tad, kad krievu tanki ienāca Latvijā.” Paga, paga, kā jūs teicāt? Un pasniedzējs mani sāka trenkāt pa 1940. gadu. Sapratu, ka esmu izgāzies. Tomēr mācību spēks smagi nopūtās un teica – četri, ej! Angļu valodu mācījos sacerējumam, bet izrādījās, ka eksāmens ir runāšanā. Kājas saļima, apsēdos koridorā uz grīdas.

CITI ŠOBRĪD LASA

Citi studenti man kāpa pāri, domāja – tas nu gan tāds mierīgs jefiņš. Pasniedzēja iznāk no auditorijas pīpēt – ko sēžat, nāciet man līdzi! Eju arī kā izpērts suns, neesmu pārlasījis ne topikus, ne gramatiku. Eju, man ir gluži vienalga. Paņemu biļeti nevērīgi, ko tur lasīt, esmu izgāzies. Negribi zināt, kas biļetē ir, viņa jautā. Bet man vienalga. Tas laikam palīdzēja, biju brīvs, atraisīts. Viņa jautā, es atbildu, improvizēju. Toreiz angļu valodu, mātes skolots, zināju ļoti labi. Pasniedzēja domīga, ieliek pieci un jautā, kāpēc stājos spāņos, nevis angļos. Bet man vajadzēja spāņus, romāņus. Nokļuvu starp brīnišķīgiem cilvēkiem, dzejniekiem, turienes berklavistiskās kustības līderu dēliem, meitām. Ar mani rēķinājās, uzticējās. Bet tas viss noveda līdz rezultātam.

Uzradās kopmītnēs “draugi”, piedāvāja iedzert, parunāties. Līdz vienā brīdī viņi pateica skaidri – vienīgā iespēja, lai paliktu te, kļūt par VDK aģentu. Tev patīk Rumānija, varēsi turp aizbraukt, saņemt rumāņu presi, grāmatas, viņi vilināja. Bijām pazīstami ar Mariju, manu sievu. Viņai varēju visu stāstīt, jo divu gadu vecumā viņa bija deportēta uz Sibīriju, viņa mani saprata.