Lai palīgā nāk ierēdņi ar sirpjiem! LA pēta lietavu postošās sekas Latgalē 0
Autori: Ivars Bušmanis, Marta Oplucāne
Ūdens palieņu mājās pāri slieksnim, lietavu aiznestais Viļakas – Kārsavas ceļa tilts, pārrauti citi ceļi, siena ruļļi lāmās, Mežvidu pagasta zemnieka Laura Ļubkas pelde kviešu laukā – tāds priekšstats pārējai Latvijai palicis par 23. un 24. augustā pār 29 novadiem nolijušiem četriem Rāznas ezeriem. Kādas ir lietavu izraisīto plūdu sekas Latgalē tagad, kad lauki vairs nav linu mārki un kad lielais ūdens daudzums atradis upes?
Latgales dzīvais zaļums – mānīgs
Septembrim neraksturīgs zaļums – gan pļavas, gan lauki ir zaļi. Pa mašīnas logu neredz pat peļķes, ja nu paretam lauka malā pavīd kādā zemākā vietā. Paretam pelēkbrūns lauka četrstūris, kur vēl nenovākta labība. Pilsētnieka acis priecē zaļā sakoptība. Taču lauciniekam daudz kas liekas aizdomīgs. Nav arumu – tātad ziemāji nav iesēti. Piestājot pie zaļa lauka, tuvumā redzams, ka zāle pāraugusi miežus vai izlīdusi cauri veldrei. Pie Aglonas kāds cenšas zaļumu savākt skābbarībā, bet pļāvēja riteņu pēdās ātri sastājas ūdens. Uz lauka izmirkuši siena ruļļi pūst lietū. Labības lauku dzeltenbrūno gatavības krāsu jau pārmākusi pelēkā – ziemas mieži jau melnē, kviešu graudiem parādās asni. Daži latgalieši dodas uz lauku makšķerēt sienu, salīdzinot to ar liniem, kas jāizvelk no mārka.
“LA” otrdien apraudzīja divas saimniecības, pār kurām nolijuši ap 150 litru uz kvadrātmetru. Tās nav tik daudz cietušas kā līdzenumā un zemās vietās “peldošās” Kārsavas un Krāslavas puses saimniecības. Neapmeklējām lielākos lietus stihijas upurus, bet gan veiksmīgi saimniekojošus lauksaimniekus Dagdas un Rēzeknes novados, kur laukiem ūdens ātri noskrējis.
Ne jau divas dienas, bet trīs nedēļas
“Man ir savs lietus mērinstruments,” joko Jurijs Ļevkovs, Dagdas novada Andrupenes pagasta bioloģiskās liellopu gaļas saimniecības “Bronki” īpašnieks, “suņa sausās barības trauciņš. Tajās divās dienās tas pielija pilns. Bet, ja nopietni, Bižas ezera laipas ir zem ūdens – tik augstu ūdens līmeņa celšanos – par pusotru metru – neesam pieredzējuši pat palu laikos.” Viņš cienā mūs ar paša gādātas līdakas un cūkgaļas kotletēm, bet viņa dzīvesbiedre Maija – ar sēņu gaļas zupu un svaigi ceptiem pīrāgiem. Ko citu lai dara, ja kopš augusta beigām kombains nevienu dienu nav varējis uziet uz lauka.
“Ne jau tās divas dienas bija tās briesmīgākās. Būtu pagaidījuši divas nedēļas un, kaut sliktāku, ražu būtu novākuši. Visvairāk kaitējis ilgstošais lietus pēc tam. Pirms lietavām paspējām novākt 450 hektārus. Bet tagad kombaini stāv. Nenovākti palikuši 1200 ha, neskaitot griķus. Graudi jau ir dīguši un neder pat lopbarībai,” rūgti nosaka Jurijs.
“Augusta beigās uz mūsu saimniecību bija atbraucis zemkopības ministrs Jānis Dūklavs. Apbraukājām laukus, ministrs ar lielu optimismu paziņoja: “Viss, līdz septembra beigām būs saulīte!” Mēs nopriecājāmies. Vienu dienu pamēģinājām. Mums četri kombaini, viens otru dubļos vilka, bet pēc plūdiem vismaz kaut ko cerējām savākt. Žēl uz lauka atstāt. Graudi tik slapji, ka kaltē strādāja vienā miglā – graudiem mitrums 30%. Trīsreiz laidām cauri kaltei, lai dabūtu 14%,” stāsta Maija.
Draudošās nelaimes
Maija un Jurijs Ļevkovi ir lielākie Dagdas novada zemnieki. Harismātiski, enerģiski ļaudis, kas izceļas ar latgaliešiem raksturīgo tiešo valodu un viesmīlību. Kopīgi saimnieko pa trīs viņu ģimenes uzņēmumiem – formāli Maijai pieder graudkopības saimniecības “Tingala”, Jurijam – bioloģiskie “Bronki”, bet meitai – graudkopības SIA “Agra Grow”. Liels palīgs esot dēls Aldis Jānis, kuram novembrī būs 16 gadi. Viņš mācās Malnavas koledžā, vēlas kļūt par agronomu un jau tagad praktiski strādā uz lauka kopā ar tēvu. Svētdien nervi neizturēja – Jurijs ar dēlu mēģināja kult kviešus. Kombains iegrima, un novāktie graudi bija tik mitri, ka jākaltē trīs dienas.
Iebraucot “Kumeliņu” sētā, redzams, ka saimnieki dzīvo pārticīgi. Vēl dzīvojas labi, bet pieredzējušo zemnieku priekšnojautas vairāknuļļu skaitļu priekšā vēsta par draudošu nelaimi ne tikai viņu saimniecībām, bet visai Latgalei. “Mani aiciniet tikai uz tādiem sabiedriskiem pasākumiem kā bēres,” latgaļu melnajā humorā piesaka Maija.
“Jā, mums kalni un lejas. Tagad ūdeņi satecējuši lejā ezeros,” it kā taisnojas Maija. “Taču lauki te ir citādi nekā Zemgalē vai Kurzemē. Mums šie divi tūkstoši hektāru izkaisīti pa 170 laukiem 12 pagastos, tālākais 60 km attālumā. Mēs peldēties labības laukos nevaram uzaicināt, un mums paugura galā labība laba, bet kā lai tiekam tai klāt? Lejā kombaini grimst. Pārrāvām visas tērauda troses, tos velkot. Naktī skrēju uz Rīgu, jo ne Daugavpilī, ne Rēzeknē to vairs nebija. Kā novākt? Lai nāk Zemkopības ministrijas ierēdņi ar sirpjiem!” saimniece vicinās.
Braucam pa laukiem. Asūnes laukā griķus jau pāraugusi zāle, jo siltais lietainais septembris ir ideāls zālei. Aiz “Kalnavotiem” kvieši liekas labu labie, taču kājas tehnoloģiskajā sliedē slīd katra uz savu pusi. “Tā ir taviem 80 kilogramiem, bet ko var padarīt kombains 20 tonnu smagumā,” komentē Jurijs. Tikmēr Maija izlobījusi graudu – tas pat nav jāsūta uz laboratoriju, jo ar aci var redzēt asnu dīgstam. Neder pat lopbarībai. Braucam gar pašu Baltkrievijas robežu. Miežu lauks sagūlis, vārpas pelēkas, graudi metas melni, tie jau sākuši pūt un nelabi smako.
Kas notiks tālāk?
“Ko darīsim, kad nāks kredītu un līzingu nomaksas termiņš? Visa Latgale prasīs atliktos maksājumus. Tik vien paspējām kā nokult rapsi, par ko ieņēmām 80 tūkstošus, ko visu iztērējām par degvielu, gāzi un algās darbiniekiem. Bet trakākais – kā norēķināsimies par minerālmēsliem, kurus esam paņēmuši uz pēcapmaksu no “Latrapa”… Bija paredzēts atmaksāt no ražas. Kopumā pie mūsu apjomiem esam ieguldījuši ap 400 tūkstošus eiro. Ja mēs šoruden nenorēķināsimies, mums jāmaksā 12% no šīs summas. Bet nākamgad minerālmēslus vajadzēs atkal. No kā lai maksājam?” draudus uzrāda Ļevkovi.
Bet Eiropas platībmaksājumi? “No subsīdijām mēs tik vien varam kā nosegt zemes nomu un veikt kārtējos kredītmaksājumus. Un vēl vajadzēs pirkt sēklu, ko šogad nespējam novākt no saviem laukiem. Vēl vajadzēs degvielu. Tā kā zemi nevar apart, nav iesēti ziemāji. Atliek cerēt tikai uz vasarājiem. Divtūkstoš hektārus apsēt mēneša laikā var nepaspēt. Vasarājiem ražas nav tik augstas, un tos visus tik īsā ienākšanās termiņā ar četriem kombainiem nevar paspēt novākt. Savukārt, lai novāktu ražu divās nedēļās, vajag astoņus kombainus, ko mēs ar šejienes ražām nevaram atļauties nopirkt,” atklāj Maija.
Un ja vēl lietus ielīst nākamgad? Bankrots klāt?
“Pagaidām sēžam. Nezinām, kā būs. Protams, kārties jau tādēļ netaisāmies, bet, ja nākamā vasara būs šāda, iespējams ir arī bankrots. Citi zemnieki cer, ka ar saņemto valdības kompensāciju norēķināsies par bankas kredītu un izmuks no bankrota šogad. Bet ko sēs nākamgad?” domīgi ir Ļevkovi. Līdz šim ieguldījuši ap 600 tūkstošiem eiro, kurus ar ražu vairs nav cerību atgūt. Bet viņi saprot arī to, ka no valsts budžeta visus zaudējumus nevarēs nosegt.
Neomulīgi – tehnika stāv malā
Smagā situācijā nonācis ir arī SIA “Sprūževa M” valdes priekšsēdētājs Pāvels Melnis, kurš pārvalda 1800 liellopu saimniecību. Viņš lēš, ka šī gada zaudējumi varētu sasniegt 400 – 500 tūkstošus eiro. Šajā saimniecībā augkopība tiek pakārtota lopkopībai un galvenā problēma ir tāda, ka šogad nav iespējams sagatavot rupjo lopbarību, ko ziemā pasniegt liellopiem.
“Ražas novākšanas laikā, kad vajadzētu kārtīgi strādāt, tehnika mums stāv malā. Mums nav sarullēti salmi pakaišiem un lopu guļvietām, nav sagatavota arī skābbarība. Ja nebūs saules un sausuma, no lauka salmus nedabūsim nost. Neesam arī iesējuši labību, pat hektāru ne. Uzarts ir, sēkla un augsne sagatavota, bet uzbraukt uz lauka nav iespējams, traktori grimst nost. Esam novākuši četras tonnas siena, tomēr konstatējām, ka arī tas mitruma dēļ sāk pelēt,” ar nožēlu stāsta P. Melnis.
Plūdu un lietavu dēļ labības kvalitāte ir zaudēta. To apskatām uz lauka. Lai gan kukurūza auguma ziņā izaugusi prāva, pašām vālītēm trūkst saules un siltuma. Iekšpusē tās ir mīkstas, baltas, kaut gan ap šo laiku tām jau vajadzēja būt gatavām – cietām un dzeltenām. Arī agrotehniskais knifs, ka kopā ar miežiem apakšā pasēj āboliņu vai lucernu, ir izgāzies. Kad mieži bija novācami, uzgāza lietus, bet tagad siltajā slapjajā septembrī āboliņš pāraudzis miežus. Varbūt vēl lopbarībai derēs, spriež saimnieki.
“Ja tā padomā, šī laika apstākļu ziņā ir sliktākā vasara manā mūžā. Neatceros, ka kādreiz būtu lijis šādi, nepārtraukti bez mitas. Ir smagi, jo mūsdienās graudus nopirkt var, bet rupjo lopbarību ne,” stāsta P. Melnis.
Saimnieks nenolaiž rokas un cer, ka laika apstākļi uzlabosies un būs iespējams glābt to, kas glābjams. “Iesniegumu par plūdu un spēcīgo lietavu nodarījumu vēl neesmu sagatavojis, jo uzskatu, ka tas ir pāragri. Vēl ir cerība, ka uzspīdēs saule. Lai gan šādas runas varētu runāt augustā, bet paskatoties kalendārā… Un lietus nemitējas.”
Jautājot par valsts atbalstu, P. Melnis izsaka šaubas par šīm pārbaudēm un īsti neizprot, vai tiks sasniegts vēlamais rezultāts. “Diemžēl, bet, ja nespēsim šogad sagatavot lopbarību, būs jādomā par lopu skaita samazināšanu. Jārevidē ganāmpulks, kas rezultēsies arī ar darbinieku atlaišanu,” rezumē saimnieks. “Uzbūvējām jaunu kūti, plānojam tai vēl vienu korpusu nākamgad, bet nu plāni jārevidē.”
Secinājums vien par divu pagastu lielākajām saimniecībām Dagdas novadā un Rēzeknes novadā ir pārsteidzošs – zaudējumi kopā ir vismaz par vienu miljonu. Tas vien liek šaubīties, vai 29 novadu visu cietušo lauku saimniecību zaudējumu segšanai pietiks ar 17 miljoniem eiro, kas pašlaik budžetā pieejami neparedzētiem gadījumiem.
