Latvijā
Sabiedrība

LA nedēļas apskats: Paši pūta, paši dega. Zaglim nozagto nav jāatgriež! 16

Kolāža – LA.lv

Nedēļas cilvēks Rolands Kalniņš

Kannu festivāls ir beidzies, sirsnīgā gaisotnē aizvadīts arī filmas “Četri balti krekli” atjaunotās versijas goda seanss un atvērta grāmata “Rolanda Kalniņa telpa”. Svētku vaininieks, režisors Rolands Kalniņš, pasniedzot autoriem ziedus, teica – viņš cer, ka grāmatā nebūs iznācis “pārāk noapaļots”.

Pārāk pareizs un uzskaistināts tātad. Savukārt viena no grāmatas autorēm un tās ilustratīvā materiāla redaktore Agnese Zeltiņa sacīja: “Kalniņa fenomens ir tajā, ka tas ir cilvēks, par kuru visi tikai saka labu.” Iespējams, tas ir tādēļ, ka pašam Kalniņam piemīt fenomenāla un ārkārtīgi reti sastopama īpašība, kuru vislabāk formulējis Kārļa Skalbes slavenais kaķītis dzirnavnieks: “Es, ķēniņ, nepieminu ļauna.”

Pērn, kad intervēju režisoru pirms viņa 95. dzimšanas dienas, viņš, jautāts, kā jutās toreiz, kad vienu pēc otras aizliedza viņa veidotās filmas, atbildēja: “Manī nav dusmu par aizliegumu. Pirmajā mirklī bija sāpīgi, bet tad sapratu, ka es un aizliedzēji dzīvojam konkrētā laikā. Tad jau varbūt pats esmu vainīgs, bet pārkāpt savai pārliecībai pāri ne varēju, ne gribēju.” Un arī nevajag, jo tieši patiesums un profesionalitāte uzrunāja daudz redzējušo Kannu festivāla žūriju, tāpat kā skatītājus, kuri, pilnīgi atšķirīgā sociālajā iekārtā dzīvojuši, tomēr saprata un izjuta Kalniņa filmu.

Savukārt laikā, kad tik daudzi pamet Latviju, postulēdami, ka jūtas savā valstī vīlušies un tās nodoti, der ieklausīties Rolanda Kalniņa teiktajā žurnālistei Dārtai Ceriņai tieši pēc filmas “Četri balti krekli” seansa Kannu kinofestivālā: “Nevajag vaidēt, cik slikti un ka visi citi ir vainīgi. Nedrīkst ļaut pašam sevi gremdēt, tad tevī pazudīs vēlme dzīvot un izturēt. Arī uzticība, jo bez tās nevar dzīvot. Man liekas, ka mēs šodien pārspīlēti neuzticamies valsts varai.” Vērts atgādināt, ka Rolands Kalniņš piedzīvojis vairākas sociālās iekārtas – piedzimis demokrātiskajā Latvijas Republikā, skolā gājis jau Ulmaņa laikā, pēc tam pieredzējis karu, atkārtotu okupāciju un visbeidzot valsts neatkarības atjaunošanu, un nevienā no šiem režīmiem nav piederējis varas mīluļiem vai kādai izredzētai šķirai, taču vienmēr saglabājis spēju radīt, vērtēt un priecāties.

Darījums. Zaglim nozagtais nav jāatgriež

“Kāpēc mums par gāzi jāmaksā vairāk nekā vāciešiem?” bijām sašutuši pirms gadiem septiņiem. 2012. gadā Eiropas Komisija uzsāka formālu procedūru pret “Gazprom” par dominējoša stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu Austrumeiropas un Baltijas valstu tirgū. 2015. gadā Eiropas Komisija secināja, ka uzņēmums pārkāpis ES konkurences noteikumus, nosakot augstākas gāzes cenas piecās dalībvalstīs – Bulgārijā, Igaunijā, Latvijā, Lietuvā un Polijā.

Ceturtdien mūs sasniedza ziņa par iznākumu! Eiropas Komisija (EK) paziņoja, ka panākusi vienošanos ar Krievijas valsts dabasgāzes kompāniju “Gazprom”. Taču vainīgais nevis sodīts, bet ar viņu noslēgta vienošanās. “Gazprom” piekritis Austrumeiropā noteikt standarta cenas salīdzinājumā ar pārējo Eiropu, kā arī atteikties no prasības, kas klientiem ierobežo gāzes reeksportu. “Gazprom” jānodrošina gāzes netraucēta plūsma starp ES dalībvalstīm, tostarp Baltijas valstīm. Taču šī vienošanās “Gazprom” ļauj izvairīties no naudassoda vairāku miljardu eiro apmērā.

Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš, kurš konsekventi iestājies par gāzes tirgus liberalizāciju un pret “Gazprom” piekopto “skaldi un valdi” monopola politiku, ir sapīcis: “Kopumā vērtēju negatīvi. Pirms vairākiem gadiem Eiropas Parlamentā ar likumu devām EK tiesības ieskatīties “Gazprom” līgumos ar trešām valstīm. Tagad, kad EK secinājusi, ka “Gazprom” rupjā veidā izmantojis dominējošo stāvokli, liekot mums pārmaksāt par gāzi, gaidītā soda nav. “Google” sodīts ar 2,4 miljardiem eiro, “Microsoft” – ar diviem, bet no “Gazprom” saņemts tikai solījums laboties. Tas ir slikts precedents.” Latvijas patērētājiem nav gandarījuma, piezīmē Kariņš.

Šī vienošanās neparedz lētākas cenas. Visticamāk, tās visiem būs vienādi dārgas. Tiesa, gadījumā, ja “Gazprom” šos noteikumus pārkāps, tam naudassods 10% apmērā no uzņēmuma gada apgrozījuma tomēr būs jāmaksā.

Lorem ipsum
FOTO: Leta

Pārsteigums. Danas bruņinieki

Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) jaunās ēkas atklāšanas svinīgajā ceremonijā Rīgā, Citadeles ielā, klātesošo uzmanību piesaistīja finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola, kura bija tērpusies oriģināli rotātā kleitā. Tā bija šūta no auduma, kuru greznoja bruņinieki. Apspriežot ministres tērpu, izskanēja visādi minējumi līdz brīdim, kad D. Reizniece-Ozola atklāti pastāstīja, ka to neesot uzvilkusi nejauši. Bruņiniekiem tāpat kā KNAB jārūpējas par cilvēku drošību un taisnīgumu, un ministres kleita simboliski to atgādinot. Izrādās, ka D. Reizniecei-Ozolai kleitas audumu pagājušajā gadā uz dzimšanas dienu uzdāvinājuši kolēģi.

Ministres augumu rotāja nevis parasti, bet gan Sicīlijas marionešu teātra bruņinieki. Tas ir ļoti sens, bet 19. – 20. gadsimta sākumā īpaši populārs mākslas veids šajā Itālijas salā un ir iekļauts UNESCO pasaules mantojuma sarakstā.

Bruņinieku stāsti, to varoņi, mīlas dēkas un karagājieni, drosme un nodevība, godkāre un sakāve, vara un neprāts ir visvairāk izplatītie stāsti sicīliešu kultūrā, kas tiek atainoti arī marionešu teātra izrādēs. Tie vēstī par vienmēr apdraudēto taisnīguma principu, apvienojot skaistuma un dižciltības ideālu ar bruņinieku laikmeta garu.

Finanšu ministres kleitu rotāja fragments no izrādes, par ko liecināja kleitas sarkanās sānu malas, kas nepārprotami imitēja skatuves priekškaru.

Mācība. Paši pūta, paši dega

Tas brīdis pienāca un pagāja, bet Zeme tomēr turpina griezties. Pagājušajā piektdienā Eiropas Savienības valstīs sāka piemērot Vispārīgo datu aizsardzības regulu, par kuras ieviešanu dzīvē sabiedriskajā sarunā un plašsaziņas telpā panika tika celta ne jokam jau ilgāku laiku. Kādi iemesli bija visiem klaigātājiem un satraucošiem virsrakstiem rotātu preses paziņojumu izplatītājiem, lai nu paliek uz katra paša sirdsapziņas, tāpat kā iespējamie ekonomiskie ieguvumi no šādas putu kulšanas.

Taču galvenā mācība, ko guvām kā sabiedrība un valsts no šīs iebiedēšanas kampaņas ar nosacītu nosaukumu “Regula nāk!”, ir paraugstunda eiroskepticisma un neuzticības pret pašu valsts varu vairošanā. Kad nākamreiz ar sarauktām pierēm uz nopietnām sanāksmēm pulcēsies ierēdņi un politiķi, lai spriestu par stratēģisko komunikāciju un naidīgas ārvalstu propagandas apkarošanu, tad kā pirmo vajadzētu izskatīt tieši šo gadījumu ar pavadošu moto: “Paši pūta, paši dega.”

Latvija ir ES dalībvalsts jau pilnus 14 gadus, mēs piedalāmies ES kopējās likumdošanas procesā gan Eiropas Komisijas, gan Eiropas Parlamenta līmenī. Tātad mēs paši piedalāmies šādu regulu izstrādē un piemērošanā mūsu valsts likumiem, bet nevis tās mums uzkrīt kā sniegs uz galvas pēdējā brīdī no mistiskās “Eiropas”.

Pašas regulas tekstā skaidri un gaiši ir rakstīts, ka šī regula ir stājusies spēkā 2016. gada 27. aprīlī, bet to piemēro no 2018. gada 25. maija. Līdz ar to bija gandrīz pilni divi gadi, lai izstrādātu un pieņemtu attiecīgus mūsu valsts likumus. Tāpat atliku likām bija laiks, lai pacietīgi un pamatoti paskaidrotu sabiedrībai, ka šī regula ir galvenokārt domāta tam, lai aizsargātu privātpersonas laikmetā, kad strauji attīstās dažāda veida komercdarbība virtuālajā vidē.

Taču, 25. maijam pienākot, attapāmies pie sasistas siles – bubulis “regula” ir klāt, putas ir sakultas, bet “Personas datu aizsardzības likums”, kam būtu jāvieš lielāka skaidrība par regulas darbību tieši mūsu valstī, Saeimas apcirkņos gaida vēl tikai otro lasījumu, jo no izpildvaras likumprojekts saņemts tikai marta vidū.

Tad nu labāk paraudzīsimies paši uz sevi spogulī, nevis vicināsim dūres Eiropas un regulas virzienā.

Izgāšanās. Neskaidrība par estrādi

Pagājušajā nedēļā ar politisku paziņojumu nāca klajā partija “Vienotība”. Partijas valdes priekšsēdētājs (viņš arī ekonomikas ministrs) Arvils Ašeradens pārmeta Rīgas domei, ka tā pretēji iepriekš parakstītajām vienošanām patlaban apgalvo, ka Mežaparka Lielās estrādes rekonstrukcijas otrās kārtas būvdarbus nebūs iespējams pabeigt 2020. gadā. Kolektīvi jau aktīvi gatavojoties svētkiem, un to pārcelšana gadu vēlāk “nozagtu svētkus veselai skolēnu paaudzei”, savukārt paziņoja izglītības ministrs Kārlis Šadurskis.

Patiešām: tuvojas 18. jūnijs, kad jābūt pabeigtiem darbiem Mežaparka estrādes pārbūvētajā skatītāju daļā un jāsāk gatavošanās Vispārējiem latviešu dziesmu un Deju svētkiem. Kad tie izskanēs, estrādē notiks vēl pāris koncerti, pēdējais būs grupas “Prāta vētra” koncerts 17. augustā, un jau dažas dienas vēlāk, 20. augustā, sāksies pašas estrādes demontāža un gatavošanās jaunās estrādes būvniecībai. Patlaban vislielākās neskaidrības ir par to, cik ilgā laikā estrādes būvniecības otro kārtu izdosies pabeigt. Vēl 2016. gadā, kad tika paziņota Rīgas domes apņemšanās rekonstruēt Mežaparka estrādi, tiešām izskanēja solījums visus darbus pabeigt līdz 2020. gadam. Tomēr pēdējā pusgadā dzirdamas šaubas, vai apjomīgo, bet galvenais, tehnoloģiski ļoti sarežģīto procesu tiešām iespējams īstenot sākotnēji noteiktajā termiņā. Rīgas domes Īpašumu departaments kādu skaidrību sola šonedēļ, visticamāk, trešdien, kad preses konferencē prognozes par rekonstrukciju paudīs visas iesaistītās puses no arhitektiem līdz būvniekiem. Jāņem vērā, ka vēl nav pat izsludināts iepirkums par Mežaparka estrādes otrās kārtas būvniecību, bet skumja pieredze liecina – lielajos iepirkumos rezultāti gandrīz vienmēr tiek pārsūdzēti, tādējādi būtiski paildzinot darbu termiņus.

Bažas, vai estrādes pārbūvi izdosies pabeigt līdz 2020. gadā gaidāmajiem Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, izskanēja jau 2017. gada rudenī. Viedokļi par to, vai šādā gadījumā svētki būtu jāatliek vai arī jāmeklē tiem alternatīva norises vieta, dalījās.

Sagatavojuši: Linda Kusiņa-Šulce, Ivars Bušmanis, Māra Libeka, Sanita Upleja

LA.lv