“Sastapos ar ārsti, kura man ciniski jautāja – jūs glābjat savu karmu?” Saruna ar Zani Daudziņu 8
“Latvijas lepnuma” balva šogad tiks piešķirta jau sešpadsmito gadu, un jau septīto gadu žūrijā darbojas aktrise un runas pedagoģe Zane Daudziņa. Šajā sarunā viņa stāsta par balvas nozīmi Latvijā, priecīgiem un sāpīgiem notikumiem, kas risinājušies viņas pašas dzīvē saistībā ar šo apbalvojumu.
Kas jums liek gadu no gada piekrist iesaistīties “Latvijas lepnuma” žūrijā? Tas nav vienkāršs uzdevums un noteikti prasa daudz laika.
Manuprāt, tas ir mazākais, ko varu darīt “Latvijas lepnuma” kontekstā. Vērtēšana kādam ir jāuzņemas, jo balvas pašas no sevis nesadalīsies. Pirmie gadi bija ļoti mulsinoši. Ļoti vētīju, vai vispār esmu cienīga ko lemt, jo pirmā saskarsme ar “Latvijas lepnumu” man bija bijāšanas pilna. Noslēguma ceremonijā man bija jāpiesaka stāsts, kas man lika iekšēji līdz zemei paklanīties: meitene, kura bija ieguvusi balvu nominācijā “Draugs”, manās acīs bija kā Māte Terēze. Nolikusi savas vieglās dienas, lai palīdzētu otram cilvēkam. Tāpēc pret “Latvijas lepnumu” attiecos ar lielu iekšēju pazemību.
Ja kāds mani uzskata par vajadzīgu šajā pasākumā, man ir pienākums piekrist un darīt to, ko protu.
Lasīt es māku un, esot šajā procesā tik ilgus gadus, saprotu vērtēšanas kritērijus.
Pa šiem gadiem gadījies, ka esmu varējusi ietekmēt lēmumu vērtīgā virzienā, reizēm sagadīšanās dēļ zinot par kādu no kandidātiem vairāk, nekā skopos vārdos uzrakstīts uz papīra. Ja varu padalīties un izstāstīt pārējiem žūrijas locekļiem, kas tas par cilvēku un ko viņš dara, manuprāt, tas ir vērtīgi. Jo balva dod milzīgu stimulu, piešķir apliecinājumu darāmā jēgai.
Vai nav tā, ka jaunākie žūrijas locekļi skatās – kā Zane Daudziņa teiks, tā arī būs?
Būtu labi, ja viņi tā skatītos! (Smejas.) Nē, es jokoju, katram žūrijā ir pašam galva uz pleciem. Ja man ir savs redzējums, nekautrējos to paust. Ceru, ka tas ir patiesā saskaņā ar “Latvijas lepnuma” balvas kritērijiem un būtību. Kas tad ir lepnums mūsdienu Latvijā? Bieži saskaramies ar to, ka elementāra sirsnība – laikā pasniegta roka vai nebūšana vienaldzīgam šajā skarbajā, egocentriskajā pasaulē, kurā viss vērsts uz paša baudu, paša piepildīšanos, paša attīstību, – jau padara par varoni.
Tas šķiet apstulbinoši, bet, ja pārstāsim to sabiedrībai atgādināt, ka ir tāda godīguma, augstsirdības un altruisma latiņa, kas mūs pārvērš no vienkārši eksistējošiem radījumiem par cilvēkiem, kaut kas ļoti būtisks var pazust.
Tāpēc ir svarīgi, ka ir “Latvijas lepnums”. Manuprāt, ir ļoti labi, ka tas ir kaut kas ārpus valsts institūcijām pastāvošs. Valstij ir savs veids, kā pateikties un cildināt godprātīgus darba darītājus. “Latvijas lepnums” ir sabiedrības un privātu institūciju iniciēts apbalvojums. Tas tautai dod iespēju pašai lemt, kas ir mūsu varoņi. Ļaudis, kas pukojas, ka šādas akcijas rīkošana būtu valsts pienākums, neiedomājas, ka tad, ja šo notikumu neorganizētu tie, kas to dara tagad, iespējams, to nedarītu neviens.
Ideja par to, ka cilvēkiem vajag atgādināt, ka ir normāli būt labam, šķiet simpātiska, bet vienlaikus izskan doma, ka pasākums sevi ir izsmēlis. No daudziem dzird – es to vairs neskatos.
To redzēšu, kad sākšu lasīt pieteikumus. Jā, mapes reizēm ir bijušas biezākas, bet tāpat tas ir pamatīgs, savus pāris kilogramus smags ķieģelis. Šī pieteikumu kaudze apliecina, ka cilvēkiem ir vēlme un vajadzība pateikt paldies un ka reizēm ar to vien šķiet par maz.
Sabiedrība mainās, visu laiku nāk jauni labie darbi. Man drīzāk šķiet, ka pasākums gadu no gada sevi attaisno. Klipi, ko pēc tam par šiem cilvēkiem veido televīzija, ir ne tikai aizkustinoši, bet prātu un sirdi satricinoši. Var teikt, ka tās ir mazas un dzīvas mūsdienu fabulas.
Īpaši ir arī cilvēki, kuri pamana un piesaka labo darbu veicējus.
Apbalvošanas ceremonijā vispār ir īpaša aura. Tā ir kā gaismas saliņa.
Tā sanāca, ka pirms dažiem gadiem saistībā ar “Latvijas lepnumu” tikāt pie krustdēla. Šā gada sākumā viņš aizgāja no mums. Kādas bija jūsu attiecības?
Droši vien nemaz nebūtu nonākusi “Latvijas lepnuma” žūrijā, ja nebūtu Ainara. 2011. gada noslēguma ceremonijā pieteicu stāstu par viņa draudzeni Lindu Demiteri – meiteni, kas pašaizliedzīgi rūpējās par Ainaru. Viņš bija kļuvis par invalīdu, lecot uz galvas ūdenī. Jau tad man bija skaidrs, ka gribu palīdzēt šai ģimenei. Sākumā tas bija tikai finansiāls atbalsts.
Ciešāka saikne izveidojās, kad viņš nonāca no Liepājas Rīgas slimnīcā, prom no savas nosacītās audžuģimenes.
Viņš gan bija jau pieaudzis (Ainaram bija 21 gads, kad notika nelaime), bet, tā kā Ainars izauga bērnunamā un nebija neviena cita, kas par viņu parūpētos, viņam laimējās, ka Demiteru ģimene viņu pieņēma kā savējo. Lindas mamma Rita kļuva arī par Ainara mammu.
Ainars nonāca Rīgā, lai ārstētu izgulējumus?
Par to vajag skaļi kliegt, lai cilvēki zinātu: ja pacients pēc negadījuma – insulta, infarkta, traumas – ir palicis gulošs, nespēj pats pagrozīties vai to var tikai nedaudz, ik pēc divām stundām ir jākustas. Ja cilvēks nekustas, piezogas izgulējumu risks: audi sāk atmirt. Agrāk es to nezināju, un kā lai to zinātu Demiteru ģimene, kuriem nebija tamlīdzīgas pieredzes?! Kā lai pats Ainars to būtu zinājis?! Ārsti ir pārstrādājušies un nomocījušies, viņiem nav laika katram to atgādināt desmit reizes dienā kā mazam bērnam par zobu tīrīšanu vai roku mazgāšanu. Bet būtu jāsaka – pagrozies, pagrozies, vai tu padīdījies?
Notika, kā notika: Ainars nonāca specializētā izgulējumu klīnikā pie ļoti labiem ārstiem Kaspara Snippes un Laura Repšas. Viņi ārstēja Ainaru gan toreiz, gan vairākas reizes pēc tam.
Visu, kas bija, nav iespējams izstāstīt, tad būtu jāraksta romāns, bet mūsu draudzība sākās ar to, ka aizbraucu pie viņa uz slimnīcu, jo sapratu, ka neviens cits netiek.
Bijām pilnīgi sveši, tikai vienu reizi sarokojušies noslēguma ceremonijā un pāris vārdus pārmijuši. Klīnikā redzētais mani šokēja – Ainars bija gulošs un bezpalīdzīgs.
Pēc tam man bija smagas pārdomas. Ko tad es, svešs cilvēks, tur iešu, ko tad es varu palīdzēt! Tad kādā bezmiega naktī nāca apskaidrība. Vārdos to necentīšos noformulēt, jo tas izklausīsies pavisam dīvaini, kāds teikums man noskanēja galvā, bet es sapratu, ka man ir jāiet. Jādara tik, cik es saprotu. Un tā es sāku.
Vispirms ļoti bērnišķīgi – nesu gardumiņus, augļus, vitamīnus, puķītes. Iestādīju sīpolu, lai Ainars skatās, kā lociņš aug. Krāsotas olas uz Lieldienām. Centos sniegt to, kā viņam nebija bijis, – ģimenisku sajūtu. Mans jaunākais dēliņš Matīss, kurš tolaik vēl bija pusaudzis, viņam uzpina sapņu ķērāju, es nesu žurnālus, rotaļlietas, kas attīsta roku muskulatūru…
Un tad kļuvāt par krustmāti?
Vispirms atklāju viņā kolosālu draugu! Tirdīju viņu par nākotnes plāniem, jo cilvēkam vajag kādu mērķi, uz ko tiekties. Tad kādā brīdī ieminējos – Ainar, ja tu sadomātu kristīties, es piekristu būt par krustmāti. Viņš teica – es nezinu, vai Dievs ir vai nav, bet gadījumā ja viņš ir, es negribētu ar viņu bojāt attiecības.Tobrīd tas tā palika.
Pēc kāda laika Ainars atradās slimnīcā ar vairākiem dūres lieluma izgulējumiem. Varēja teikt, ka sēžamvietas viņam vairs nebija vispār, tikai bedru bedres.
Situācija bija kritiska, valstij nauda šādiem gadījumiem tajā mirklī bija beigusies. Varēja teikt, ka viņš bija nolemts. No Liepājas slimnīcas, kur viņam palīdzēt vairs nevarēja, viņš bija pārcelts uz citas ārstniecības iestādes paliatīvās aprūpes nodaļu. Tad viņš zvanīja un teica – zini, esmu ar mieru, gribu kristīties!
Neesmu ļoti aktīvi praktizējoša kristiete, bet man ir labs draugs, drīzāk – gara radinieks katoļu priesteris Andrejs Mediņš, tāpat kopš jaunības laikiem pazīstu arī luterāņu mācītāju Kristu Kalniņu.
Piedāvāju Ainaram, un viņš atbildēja, ka vēloties būt luterānis. Sazinājos ar Kristu, viņš piekrita braukt uz Liepāju. Slimnīcā notika ceremonija. Tas bija skaists, dzīvi apliecinošs moments. Vilis ar juvelieru lietām vairs nenodarbojās, bet pēc mana lūguma tomēr izkala Ainaram sudraba krustiņu. Klāt bija visa ģimene – Linda Demitere ar vecākiem un trim māsām, mēs… Tas, ko Krists runāja, bija ārpus laika un telpas, tik skaisti un jēgpilni.
Pēc tam… Var saskatīt tikai sakritību, bet var saredzēt arī kaut ko mistisku, jo viss aizgāja tikai uz labu.
Uzlabojās Ainara veselība?
Radās ideja, ka jāvāc nauda Ainara ārstēšanai. Seriāla “UgunsGrēks” tēla Helēnas atpazīstamība palīdzēja – trīs dienās saziedoja 44 000 latu. Tos izmantoja, lai amputētu Ainaram kāju. Viņam bija ļoti slikti – sākusies asins saindēšanās, pats izskatījās kā no koncentrācijas nometnes, faktiski jau dzisa. Citas izejas nebija, tāpēc Ainars pēc ilgām pārdomām piekrita vienīgajai izejai, kā izglābties: noņemt kāju un tās audus izmantot, lai atjaunotu sēžamvietu. Ārsti paveica brīnumu.
Pirms amputācijas viņam bija jāizcieš vēl citas operācijas un sarežģīta terapija, jāizārstē infekcija.
Pēc baisās operācijas viņš man zvanīja. Es jautāju – Ainariņ, tu dzīvs? Viņš – jā, Zanīt, bet baigi gribas ēst! Ar plato liepājnieku “ē”. Viņam kārojās kaut ko no “Makdonalda”. Nopirku dubulto komplektu, atprasījos no katedras sēdes un aizskrēju pie viņa. Viņš kārtīgi paēda un sāka atlabt. Visi saindētie audi bija noņemti, organisms atspērās, kaut gan pirms tam likās – sliktāk vairs nevar būt.
Tomēr bija labāk, nekā cerēts?
Sekoja septiņi interesanti un labi gadi. Ar Nodarbinātības valsts aģentūras atbalstu Ainars dabūja darbu Liepājas Neredzīgo biedrībā. Viņš kļuva par sporta nodarbību koordinatoru, brauca uz maratoniem, palīdzēja citiem darboties uz trenažieriem. Pats aizrāvās ar golfu.
Ainars bija īsts saulstariņš, viņam vienmēr bija labs garastāvoklis. Pat toreiz, kad Ainaram bija milzīgie izgulējumi, pa telefonu viņš stāstīja, ka viņam iet ļoti labi, kaut gan faktiski ar vienu kāju jau bija viņsaulē. Esmu pateicīga liktenim par mūsu satikšanos, jo varam vēl pastrīdēties, kurš no mums otram bija vairāk vajadzīgs. Katra izlutināta TV zvaigzne dažkārt jūtas izdegusi, neredz attīstību un darba augļus. Tad palīdzība otram cilvēkam piešķir dzīvei jēgu.
Arī “Latvijas lepnuma” kontekstā var teikt to pašu: vēl īsti nav skaidrs, kurš gūst vairāk labuma – tas, kuram palīdz, vai tas, kurš palīdz.
Visi esam kā savienotie trauki. Tajā nav nekā kaunpilna, ka, palīdzot otram, mēs paglaudām sava ego spalvu. Labāk iet laukā no savas sasmakušās čaulas un būt citiem noderīgam! Kaut vai sadrupināt pīlēm maizi vai pakasīt kaķītim krādziņu, saārstēt putnam kāju vai aizvest tantiņai maisu ar pārtiku, pasēdēt ar viņu un parunāties. Vai tad kaunēties, ka pats esi sajuties labāks?! Tā pasaule ir iekārtota!
Nesen tieši par to iznāca runa ar brīvprātīgo kustības vadītāju – daudzus moka sirdsapziņa, apzinoties, ka palīdz smagi slimiem cilvēkiem, lai paši justos labi.
Ieklausoties “Latvijas lepnuma” stāstos un skatoties savā sirdī, redzu, ka tā tam jābūt – tā ir enerģijas apmaiņa. Ja domāsim, ka tādā veidā tikai atpērkamies no sirdsapziņas…
Kārtojot daudzos dokumentus, lai oficiāli drīkstētu palīdzēt Ainaram, sastapos ar ārsti, kura man ciniski jautāja – sakiet, kam jums to vajag? Jūs glābjat savu karmu? Viņi tāpat pamazām aiziet!
Jā, aiziet, bet ienes sauli arī mūsu dzīvē! Līdzīgi kā mazs bērniņš, kas nenozīmē tikai raudāšanu un sakakātus pamperus, mazulis sniedz arī milzum daudz prieka un laimes! Arī cilvēks, kuru daudzi neuzskata par pilnvērtīgu sabiedrības locekli, var līdzcilvēkos raisīt prieku dzīvot, jo ir vitalitātes un dzīvotprieka pilns.
Vai būtu jāatmet visam ar roku, ļaut iet savu ceļu? Varbūt arī durvjpriekšu vairs neslaucīt, jo tāpat mēs visi nomirsim? Netīrīt zobus, jo tie tāpat izkritīs?! Skaidrs, ka jāglābj karma, kā vien katrs māk!
Ainara stāsts bija pavērsies uz labo pusi, taču nu tas ir galā. Kas īsti notika?
Cilvēki, kas izauguši bērnunamā, ļoti daudz ko noklusē. Iespējams, tas notiek, lai sevi pasargātu. Varbūt arī tāpēc, ka baidās – ja pateiks visu, kā ir, mēs viņus atstumsim. Saku, ka Ainars bija saulstariņš, laimīgs un priecīgs, bet par to, kas notika dziļi viņā pašā, mēs nezinājām. Viņš arī nelaida klāt. Kategoriski. Ja kāds pūlējās rakties dziļāk, viņš noslēdzās. Līdz ar to nenojautām, ka viņā bija dziļa bezcerība – kā daudzu apstākļu sakritības iznākums. Beidzās subsidētā darba vieta, tāpēc Ainaram bija ļoti daudz brīva laika nodoties grūtsirdībai, taču viņš nevienam to nerādīja – mūsu sarakste līdz pēdējam bija saulaina.
Bija laiks arī sastrādāt muļķības. Parādi, kredīti.
Iedomājieties, kāda bija viņa iztikšana, – viņš taču nedzīvoja miljonāru ģimenē, tomēr vēlējās nopirkt to vai šo. Invaliditātes pabalsts ir nožēlojami mazs.
Vēl nelaimīga mīlestība… Ainars bija talantīgs, ļoti labi zīmēja. Izmisums un skarbums bija arī viņa pēdējos zīmējumos. Rakstīju viņam – spēcīgi skarbais periods! Viņš atbildēja – tādi pasūtījumi, viss OK, Zanīt. Veselība štokos? Protams!
No visām savām iekšējām kolīzijām viņš centās mūs pasargāt. Tas, ka viņš aizgāja, mums visiem bija milzīgs trieciens. Īsa, bet ļoti jēgpilna dzīve, kurai bija kāds uzdevums arī mūsu mūžā. Un kā simbols tam, kā cilvēks cieš par tēvutēvu grēkiem vēl septītajā augumā: Ainara mamma nomira, kad viņam bija seši gadiņi, bet tēvs bija ar sarežģītu dzīvesveidu, vardarbīgs.
Mēs nezinām, kāpēc viņš tāds bija kļuvis, – varbūt arī pret viņu kāds bija izturējies varmācīgi! Ainars bija kā Dieva jērs. Var tikai minēt, kāpēc šādiem cilvēkiem mūsu vidū jābūt. Varbūt tāpēc, lai pārējiem parādītu pasaules dabu visā tās skaistumā un skarbumā. Man no šī stāsta vēl nav izvilkuma, morāles un esences.
Šajā brīdī grūti pavērst sarunu uz citu pusi, tomēr mēģināšu… Pašlaik atrodamies runas nodarbību telpā Kultūras akadēmijā, jūsu darba kabinetā. Vai jūtaties te kā savā īstajā vietā? Un kā tas ir – strādāt tur, kur pati reiz esat studējusi?
Īstākas vietas man nav! Un strādāt bijušajā studiju vietā ir ļoti labi! Šī mācību iestāde ir tā, par kuru varu teikt tikai to labāko, esmu absolūta Kultūras akadēmijas patriote. Man ir ar ko salīdzināt, jo studēju arī filoloģiju Latvijas Universitātē – liels paldies par to. Šeit jūtu māksliniecisko, brīvo garu, visu veidu atvērtību inovācijām un dažnedažādām idejām. Te jūtos ļoti iedvesmota, man patīk jaunieši, kas te studē. Viņi man rāda labu nākotni.
Kā teātra profesionāle redzat ļoti daudz izrāžu. Vai spējat tās skatīties, izjūtot līdzpārdzīvojumu?
Reti, bet gadās! (Smejas.) Tāpēc turpinu iet un skatīties. Kā ikviens skatītājs arī es gribu just katarsi un gūt iemeslu dziļām pārdomām. Gribu ieraudzīt uz skatuves tēlu, ar kuru varu identificēties un kurā varu spoguļoties, caur kuru varu risināt savas problēmas.
Tomēr jau ar pirmajiem studiju gadiem aktiera specialitātē man tika atņemts prieks un bauda visu skatīt ar vienkārša skatītāja acīm.
Profesionālais kretīnisms ir nenovēršami klātesošs. Žēl, ka vairs nevaru pieslēgties ar tīru skatienu. Piemēram, nupat noskatījos Jura Kursieša filmu “Oļegs”. Izcili labs, spēcīgs kino! Pēc tam ar vīru to apspriedām. Viņam bijis apmēram tāds domu gājiens – ahā, tas filmēts ar dronu, tas ir lidojis tā, tur ir izcirtums, laikam tur kāda villa uzcelta pie ezera… Es savukārt prātoju – kā aktieris tik ilgi var nogulēt sniegā? Kas viņam paklāts apakšā? Vai varbūt tas ir mākslīgs sniedziņš?
Redzi sevi nevis tēla, bet aktiera vietā. Skatoties izrādi, ir līdzīgi. Redzi detaļas, ko nevajadzētu pamanīt, ja vēlies ieiet lugā notiekošajā. Dažreiz ir sirsnīgs prieks par to, ka kolēģim uz skatuves izdevies pārvērsties tā, kā neesi gaidījis. Teiksim, Jaunā Rīgas teātra izrādē “Vēlā mīla” Regīna Razuma ar milzīgu polsterētu dibenu un sāk to šarmanti grozīt. Tas izraisa sajūsmu par to, kā kolēģis pratis atrast lomā tādu odziņu.
Vai profesionālais kretīnisms jums ir arī attiecībā uz runu? Kā jūsu ausij izklausās vidējā latvieša ikdienas runa?
Ikdienā runā normāli. Man gan ir diezgan maz saskares ar cilvēkiem ārpus teātra vides. Reizēm gan nākas konstatēt, ka jauniešu valodā ir ļoti daudz anglicismu, kurus nesaprotu – kaut gan es protu angļu valodu. Šie jaunieši vairs nemāk sazināties bez šādām aizgūtām frāzēm.
Vai arī ikdienā aizrādāt, ja dzirdat, ka kāds nepareizi runā?
Reizēm. Reti. Mēģinu sev sist pa pirkstiem un komunicēt pēc būtības. Ja sākšu visiem draugiem vai kolēģiem aizrādīt par visu, kas man šķiet nepilnīgs, šaubos, vai viņi vēlēsies ar mani kontaktēties. Tas jādara delikāti. Paģērēt un izlabot varu nodarbībās.
Vai vēlmi iemācīties runāt pareizi izrāda arī cilvēki, kuriem runa nav tiešais darba instruments?
O, jā, tas ir ārkārtīgi pieprasīti! Mēs, aktīvāk praktizējošie runas pedagogi, nespējam “nosegt laukumu”. To vēlas visdažādāko profesiju pārstāvji, kuru darbs it nemaz nav saistīts ar publisku uzstāšanos. Esmu aicināta vadīt meistarklasi pat skaistumkopšanas līdzekļu izplatītājiem. Vienīgie, kuri līdz šim par to nav interesējušies, ir tramvaju un trolejbusu vadītāji, jo viņiem pašiem nav jārunā, – nospiež podziņu, un atskan pieturas nosaukums ierakstā.
Vai tā ir modes lieta – mācēt pareizi runāt?
Iespējams, reizēm iemīļo kādu konkrētu personu un aicina nevis tāpēc, ka interesē temats, bet šis cilvēks. Man tā ir gadījies, ka mani uzaicina un saka – Zane, jūs būsiet pārsteigums. Runājiet, ko gribat – vai par “UgunsGrēku”, vai balsi, vai runas kultūru, vai savu profesiju – vienalga! Tomēr bez runas kultūras nevar iztikt nevienā profesijā. Jebkurā komunikācijā vārds ir rīks.
Iespējams, to vajadzētu apgūt jau skolā? Tagad taču jau pirmajā klasē jāprot prezentēt.
Ja es zinātu, ka pietiek šādu speciālistu, noteikti kaut ko tādu ierosinātu, bet, tā kā pati esmu no tiem, kuri ar vienu kāju grib palikt aktierspēles lauciņā, man pietrūcis tam laika. Jau sen gatavojamies izveidot skatuves runas maģistrantūras programmu – līdzīgu tai, kāda pirms 20 gadiem bija režisoram Arnoldam Liniņam. Studētgribētāju netrūktu, un tad pamazām rastos arī jauni speciālisti, kuri varētu šīs zināšanas mācīt citiem.
Šķiet, ka daudz pieaugušu sieviešu runā mazu meiteņu balstiņās. Kāpēc?
Cilvēks negrib mainīties. Labi jūtas līdzšinējā veidolā. Tas nekas, ka balss saites pastiepušās un ķermenis kļuvis liels – ja kāda ir labi jutusies, būdama maza meitenīte, tad vismaz ar balsi cenšas turpināt tāda būt. (Zane sāk runāt meitenes balstiņā. – Aut.) Mīlīga, sirsnīga persona. Šāda balss ir pievilcīgi maiga, nekaitīga. Tā var visu mūžu palikt savās vecajās kurpēs.
Vai interese par skatuves runu ir kas tāds, kas jums ir kopīgs ar vīru aktieri Vili Daudziņu? Nesen viņš izveidojis izrādi “Plūdons un Upes dievs”, kuras idejas pamatā ir daiļlasīšana un deklamēšana kā māksla.
Ar vīru viss tik ļoti ir saaudzis kopā, arī interese par dzeju. Vilis vienmēr ir bijis literatūras mīļotājs, savā ziņā arī rakstnieks pēc aicinājuma. Studējot doktorantūrā, uzgāju Plūdoņa brošūriņu par daiļlasīšanu un deklamāciju, par to, kā pareizi runāt dzeju.
Šajā izdevumā Plūdons ir tulkojis no vairākām valodām un no dažādiem avotiem pieejamo materiālu, papildinājis un pielāgojis, un 1905. gadā publicējis. Brošūra mētājās uz mana galda, Vilis atrada un sāka iedziļināties. Atšķirībā no manis viņš ir daudz neatlaidīgāks. Viņam patīk mesties vēstures izpētē.
Vai dēliem arī tiek kaut kas no pareizas runas stundām?
Neskriesim vilcienam pa priekšu! Tur vēl sagaidīsim daudz brīnumu. Vecākais dēls Kārlis studē audiovizuālo mākslu, tātad viņu interesē skaņa. Nevis balss, bet citāda veida skaņas, to elektroniska apstrāde un kombinēšana, komponēšana, mūzikas partitūru veidošana. Matīsu toties interesē vizuālā māksla. Redzēsim, kurp tas aizvedīs.
Zane Daudziņa
Dzimusi 1967. gada 6. novembrī
Aktrise, runas pedagoģe
Latvijas Kultūras akadēmijas docente
Filmējusies kinolentēs “Kur pazudis Elvis” (2008), “Augstuma robeža” (2005), “Pērku jūsu vīru!” (2003), “Nekad nav par vēlu” (2001)
Spilgts tēls – Helēna Felzenbahere serālā “UgunsGrēks”
Vairākus gadus darbojusies “Latvijas lepnuma” žūrijā
Kļuvusi par krustmāti un aizbildni Ainaram Semjonovam (1990–2019)
Precējusies ar aktieri Vili Daudziņu, dēli Kārlis un Matīss
