Latvijā
Politika

Uzņēmējs Pīlēns: Pie mums iedzīvojusies lobijekonomika 16


Uldis Pīlēns
Uldis Pīlēns
Foto – Valdis Semjonovs

Saruna ar uzņēmēju, firmas “UPB” līdzīpašnieku Uldi Pīlēnu.

Man šķiet, valsts simtgadē avīzēs vajadzēja uzklausīt vēstures autoritātes, kultūras izcilības, tautsaimniekus, kas dzīvē daudz paveikuši, bet vietas aizņem ģenerālprokurors, KNAB vīri, finanšu uzraugi – represīvo iestāžu pārstāvji, kas vēsta par kriminālām nepatikšanām, un tas nemaz nerada svētku sajūtu. Kā jums, no sava skatpunkta raugoties, izskatās?

U. Pīlēns: Lietām jāpieiet ar vēsu prātu. Nekādi nemazinu mūsu Latvijas simtgades svinēšanas nozīmi, taču ar to dzīve neapstāsies, nāks 101., 102. un citi gadi. Jubilejas ir laba lieta, bet der atcerēties jēdzienu “fokusēšanās ilūzija”. Tas ir, kad kaut ko pārspīlēti izvirzām priekšplānā un samērojam visu rīcību tikai ar to, tajā brīdī aizmirstot, kas re­ālā dzīve notiek ilgtermiņā gan pirms, gan pēc jubilejām. Tikpat asimetriski mēdz rīkoties mediji, liekot sliktās, skandalozās ziņas uz vāka, bet labās un iedvesmojošās vēstis – beigās. Reālā dzīve ir daudz sabalansētāka.

Man liekas svarīgi saprast trīs lietas. Viena, ka jāsaglabā miers, kad sastopamies ar to, ko nav mūsu spēkos izmainīt. Otrs, ka jārada sevī drosme, lai mainītu lietas, ko varam mainīt. Trešais, ka nepieciešama gudrība, lai atšķirtu pirmo lietu no otrās. Teiksim, laika apstākļus nav mūsu spēkos mainīt, tāpēc piemērojam tiem atbilstošu apģērbu, bet savu un savas valsts dzīvi spējam ietekmēt, tāpat arī procesus uzņēmējdarbībā, politikā, un tam ir nepieciešama gan drosme, gan gudrība.

Kāds ir jūsu skatījums uz “ABLV bankas” nedienām? Te parādījās divas filozofijas. Pirmā, ko atzīmēja Vjačeslavs Dombrovskis, – mums veidojoties atņemšanas ekonomika. Mīnus tranzīts, mīnus nerezidentu naudas apkalpošana – kā pelnīsim? Viņam pievienojās balsis, kas sauca, cik slikts ir amerikāņu iespaids, kas vienā rāvienā sagrauj banku ne ar to sliktāko reputāciju un finanšu stāvokli. Iepretī otra filozofija, ka Latvijā jāpārtrauc darboties ar nerezidentu līdzekļiem, jo tie bieži saistīti ar naudas atmazgāšanu, pat terorisma atbalstīšanu un nes līdzi netīra biznesa ieražas. Kur ir Latvijas sekmīgas saimniekošanas nākotne?

Par radušos situāciju varu atbildēt ar savas vecmāmiņas vārdiem: “Dievs nemīl, ka nabagi trako.” Viss ir veselīgu proporciju jautājums. Lietas nav jāaizliedz, bet jādara secīgi un saprātīgos mērogos. Ja mazās Latvijas dolāru transakciju apjoms pasaulē sasniedza 1%, tad šāds apgrozījums nav samērojams ne ar mūsu valsts izmēru, ne ar tautsaimniecības struktūru, ne arī ar mūsu politikas spēju šādu proporciju starptautiski pamatot un aizstāvēt. Daļa no Latvijas finanšu sektora pārāk aizrāvās ar iespēju pelnīt no šīm transakcijām, automātiski deformējot visa Latvijas banku sektora profilu un tēlu. Tas attiecas arī uz tranzīta “svaru” valsts tautsaimniecībā. Neatkarības atjaunošanas sākumposmā tranzīts skaitījās galvenais ienākumu pienesējs Latvijas ekonomikai. Šīs abas tēmas bija pārspīlējumi, kas ved pie situācijas, ka ilūzijas kaut kad mirst, īpaši mainoties ārējiem apstākļiem.

Politikā līdzīgi. Ja “spēlējamies” ar pasaules attīstītākās valsts valūtu pretēji šīs valsts ideoloģiskajiem uzstādījumiem, turklāt atrodoties pie citas milzīgas un ideoloģiski citādi noskaņotas valsts robežām un strādājot ar naudu, kas plūst pāri robežām, tad spēkā vecais teiciens – uz diviem krēsliem vienlaikus nenosēdēsi.

Es šo jautājumu saistītu ar mūsu tautsaimniecības kopējo orientāciju un pašreizējo profilu. Arī ar sajūtu, kurā koordinātu sistēmā atrodamies un gribam būt nākotnē. Mēs piederam pie ES ekonomiskās telpas, mums ir kopīga aizsardzības sistēma, atvērtas iekšējās robežas. Šajā brīdī domāt, ka mums ir putna brīvības visatļautība, nerēķinoties ar partneriem un vienlaikus nepārkārtojot Latvijas ekonomiku uz ilgtspējīgāku nākotnes modeli, joprojām paļaujoties tikai uz ES fondu līdzekļiem un dāvinājumiem, ir valsts politiskās atbildības jautājums. Tostarp uzņēmēju, banku īpašnieku un īstenībā katra no mums.

Runājot par mērķiem un to sasniegšanu, der atcerēties šaha klasiķa Botviņņika ieteikumu. Viņš bija sarēķinājis, ka uz šaha galdiņa iespējami 10 simt piecdesmit piektajā pakāpē gājieni. Tas nozīmē, ka visus gājienus, virzoties uz mērķi, nevar izskaitļot. Līdz ar to Botviņņika ieteikums bija – ar katru soli nostiprini savu pozīciju! Latvijas politiskajā telpā uzdevums būtu – ar katru soli stiprināt valsts pozīciju, sabiedrības konsolidēšanas pozīciju, kā arī politiskās, ekonomiskās, sociālās intereses. Tā dara Eiropas mazās veiksmīgās valstis.

Vai Latvijai ir vajadzīgs banku sektors? Protams, tas ir pašsaprotami, bet jāseko līdzi, lai tas ir samērojams ar reālo ekonomiku. Vai varam veikt dolāru pārskaitījumus? Vai varam strādāt ar nerezidentu naudu? Jā, visa pasaule to dara, tas ir tikai proporciju, naudas izcelsmes un klientu reputācijas jautājums. Visas lietas jādara sabalansēti, tas pats attiecas uz visām nozarēm.

Esat aicinājis Latvijai dziļāk integrēties Eiropas Savienībā, kur vien iespējams. Tas mums izdodas?

Diemžēl nepietiekami. Kaut vai elementāri papētot valsts līderu vizīšu marš­rutus. Galamērķis un ģeogrāfija beidzamos septiņus gadus ietiecas Austrumu pusē, ko, iespējams, var mēģināt attaisnot ar Austrumu partnerības politiku. Bet vai ir inventarizēts sausais atlikums no pēdējo gadu ceļošanas šajā virzienā? Ko tur iemācījāmies? Ko ieguvām ekonomiski? Varbūt uz Austrumiem ieturētais kurss nav bijis racionālākais enerģijas, resursu tērēšanā. ES ekonomiskā telpa ir tā telpa, kur Latvijai tiešām būtu jāiekļaujas un dziļāk jāintegrējas politiski un ekonomiski. Diemžēl šajā virzienā pirmās personas dodas galvenokārt tikai formāli diplomātiskās vizītēs, bez patiesas, dziļākas ekonomiskās integrācijas stratēģijas. Manuprāt, Latvijai tas ir eksistenciāli svarīgākais uzdevums.

Bieži esat ārzemēs, sekojat starptautiskajai presei. Latvijas Bankas prezidenta aizturēšana, finanšu skandāli – tas taču neuzlabo Latvijas tēlu partneru acīs.

Tas reputāciju pasliktina. Visi skatās uz savstarpējo sadarbību perspektīvām. Tēlu var labot ar mūsu ļoti aktīvu, apliecinošu pozīciju – jā, esam austrum­eiropieši, bet ar augstu Eiropas lietu izpratni, īpaši par jaunās ES koptelpas veidošanas tēmu. Tiesa gan, pašlaik ES priekšstati par nākotni ir sadrumstaloti. Pastāv divas filozofijas, ko austrumdaļā spēcīgāk pārstāv Polija, Ungārija – iepretī “vecajai” Eiropai. Šobrīd Eiropai pazudis stāsts, kas to vieno vienā veselumā, kas savulaik bija Eirokopienu veidojošiem harismātiskiem nacionālo valstu līderiem. Šodien Briseles politiku tiecas veidot otrā ešelona ierēdņi – eirokrāti. Ja jauno stāstu veido ierēdniecība, kas pa savai gaumei kārto savienības attīstības jautājumus, tas nevar beigties visai labi.

Kā jūs apmierina Kučinska valdības darbošanās? Pēc divu gadu pastāvēšanas februārī vērtējumi, tostarp no uzņēmēju puses, bija visai atzinīgi, taču pēc tam valdību sāka vajāt neveiksmes gandrīz visās frontēs!

Varbūt jautājums ir par fundamentālāku lietu – paaudžu maiņas nepieciešamību politikā, arī uzņēmējdarbībā. Vai pašreizējā politiķu, arī uzņēmēju paaudze joprojām dominēs, Latvijai saskaroties ar nākotnes izaicinājumiem? Uzņēmumu vadībā arī nāk brīdis, kad stūre jānodod jaunākiem. Pārmaiņas ir vienīgais uz ilgtspēju orientētas uzņēmējsabiedrības izdzīvošanas variants, un politikā, manuprāt, ir tāpat. Abās jomās laikus jādod virzība jaunajiem – jūs tagad esat gaidīti ar jūsu redzējumu, degsmi, enerģiju un modernāku, integrētāku izpratni par rītdienas uzdevumiem. Pārāk ilga aizkavēšanās varas pozīcijās bieži beidzas ar strauju norietu ne tikai šiem vadītājiem, bet arī organizācijām, biznesa vienībām, ko viņi vadījuši.

Tam varētu pilnībā piekrist, ja būtu drošas rokas, kurām nodot līderības grožus.

Te nonākam pie nepatīkamas, bet ārkārtīgi svarīgas tēmas, ka vienlaikus ar tehnoloģisko revolūciju, klimatiskām, ģeopolitiskām izmaiņām notiek arī demokrātijas modeļa transformācija. Līdzšinējais modelis acīmredzami nonācis restarta pozīcijās. Jāsaprot, kas būs restartētāji. Vai tās būs partijas, kas strādāja pēc vecās demokrātijas principiem un līdzšinējās parlamentārās demokrātijas (lietu sarunāšanas) taktikas? Baidos, ka ne.

Ja gribam jēdzīgākus vēlēšanu rezultātus, droši vien citādi jāpieiet pašam vēlēšanu procesam. Latvijā parlamenta vēlēšanām atkal tuvojamies ar saskaldītām sīkpartijām, kuru izredzes pārkāpt 5% barjeru ir svārstīgas. Kam izredzes šķiet visšaubīgākās, tās meklē draudzību ar citām sīkpartijām. Politikā aritmētika, ka 2% atbalstītāju plus vēl 2% plus 1% ir 5% – nestrādā.

Bet tepat Eiropas robežās bija Makrona ievēlēšanas fenomens. Uz prezidenta vēlēšanām jaunais politiķis dibināja kustību, kas īsā darbības laikā nodrošināja viņa kļūšanu par Francijas prezidentu, atstājot zaudētājos tradicionālo lielpartiju kandidātus. Arī Francijas parlamenta vēlēšanās viņa dibinātā kustība uzvarēja ar aptuveni 40% balsu. Arī nesen ievēlētā Austrijas jaunā premjera Sebastijana Kurca pārstāvētās Tautas partijas pirmsvēlēšanu transformācija uzrāda līdzīgus simptomus kā Francijā – sabiedrība ir nogurusi no vadošo partiju nomenklatūras. Kurcs kongresā no partijas biedriem saņēma mandātu nelikt sarakstā partijas birokrātus, ilgtermiņa nomenklatūru, bet dot priekšroku pie partijas nepiederošiem profesionāļiem. Rezultāti bija vairāk nekā pārliecinoši.

Tātad gudrākie līderi aptver, ka šajā Eiropas kopienas pretrunīgās attīstības posmā “rullēt” pēc tradicionālo partiju ierastām vecām shēmām vairs nevar. Atstrādātās metodes vairs neraisa pilsoņu uzticību. Reprezentatīvās ­demokrātijas modelis prasās pēc būtiskas atjaunošanas. Bez tā nav iespējamas kvalitatīvas pārmaiņas, ko prasa nākotnes sarežģītie izaicinājumi. Krīžu laiki ir pārmaiņu laiki. Tālajā 1996. gadā Liepājā krīzes apstākļos apvienotais uzņēmēju un bezpartijisko, un vairāku partiju kopējais saraksts uzvarēja municipālvēlēšanās. Minētie piemēri rāda to, ko gribu teikt, – kvalitatīvas pārmaiņas politikā šobrīd iepējamas, taču tās nevar notikt, nepiesaistot pārmaiņām bezpartijisko pilsoņu un organizāciju potenciālu.

Jau cienījamais Egils Levits norādījis, ka Latvijā bezpartijiskie nemaz nav tiesīgi uzstādīt vēlēšanu listes. Tiesības uzurpējušas partijas vai to apvienības. Par listēm izlemj valdes, varbūt iekļauj pa bezpartijiskam kandidātam, bet pirmos numurus noteikti izdala uzticamiem, pārbaudītiem biedriem.

Paskatāmies uz partiju rezervistu soliņiem. “Vienotība” par Ministru prezidenti virzīja partijā neilgi esošu pieredzējušu ierēdni L. Straujumas kundzi. Arī citas partijas atbildīgos posteņos bieži norīko no ierēdniecības nākušos. ZZS arvien mēģināja vinnēt vēlēšanas ar A. Lembergu kā premjeru karogā, kurš nekad tā arī neiet par premjeru. Arī M. Kučinskis ir nelielās ZZS apvienības Liepājas partijas biedrs. Partijām jūtami trūkst profesionālu cilvēkresursu, virzot kandidātus izpildvaras amatos. Savukārt romantiskie laiki, kad ticība partijām bija ievērojami augstāka, līdz ar to arī iespēja rekrutēt partiju rindās augsta profesionāla līmeņa vai sabiedriskas autoritātes no bezpartijiskajiem, ir beidzies.

Tie ir konkurenti! Izspiedīs vecos bukus!

Redzot, kā viens otrs “vecais” staigā no partijas uz partiju, jākonstatē, ka daudziem būšana politikā nav ideoloģijas jautājums, bet savas eksistences nodrošināšana. Tā nav laba ziņa vēlētājiem. Kamēr viņi staigātājus nesodīs ar neievēlēšanu, tikmēr politiķi turpinās mētāties labākas vietas meklējumos, partijas nepiespiedīs meklēt jaunus kadrus. Ir interesants teiciens – tauta vienmēr ievēl nepareizi, bet jūt pareizi. Piemērots Latvijas gadījumam. Sajūtas ir pareizas, bet uz vēlēšanām jāizšķiras starp trim četrām partijām un tad šķiet – jābalso par mazāko ļaunumu. Tas ir par maz valstij, kas grib ielēkt pirmā ātruma Eiropā, attīstīties, veikt lielus uzdevumus. Bezdibeni divos lēcienos nepārlec. Tāpēc šobrīd, ja partijas ņemsies ap sīkajām nišiņām, nopūlēsies salasīt 5 – 6%, sakot, pēc tam koalīcijas sarunās gan jau izspiedīs pāris ministru krēslu, radikālas pozitīvas pārmaiņas, tostarp sabiedrības noskaņojumā, nesekos. Tad Latvija kļūst nekonsolidētāka, ar ievainojamāku imūnsistēmu pret ārējiem kairinājumiem, kāds ir Krievijas faktors, Briseles faktors, iekšējais sociālais faktors, sabiedrības konsolidācijas faktors.

Pēc spēkā esošajiem noteikumiem tā arī būs, ka partijas kaut kā satīstīsies vēlēšanām, uzskrīpās paviršas programmas, izvirzīs tos pašus cilvēkus.

Tad ir skumji. Tad sabiedrībai jāsaprot, ka, turpinoties veco spēlētāju manevriem, vairāk vai mazāk veiksmīgu politisko prasmju izrādīšanai, nevaram gaidīt, ka lielu, dramatisku pārmaiņu laikā ieejam ar savu, uz nākotnes problēmu risināšanu orientētu potenciālu. Domāju, vēl ir laiks diskusijai, vai tas, kas šobrīd notiek ar Latviju, kur virzāmies, apmierina lielāko daļu vēlētāju. Vai nav par daudz kļūdu un pašapmāna. “Parex bankas” krīzē tas pats I. Rimšēvičs un citi teica – mēs taču nepazaudēsim valsts naudu, sistēmiskā banka jāglābj! Sausais atlikums – fantastiski zaudējumi. Par “Liepājas metalurgu” to pašu – droši, ka ieguldīto dabūsim atpakaļ! Atgūtās summas ir minimālas. Tas norāda, ka politiķi nav bijuši spējīgi izprast krīžu blaknes un veiksmīgi darboties krīžu režīmos.

Lielo saimniecisko organizāciju lobijs viegli izsitas cauri politiskajam līmenim, jo tajā nepietiek kompetences. Pie mums iedzīvojusies nevis veselīga, bet lobijekonomika. Pēc apgrozības uzņēmēju topā figurē lielveikalu milži, banku sektors un monopoliem pielīdzināmi uzņēmumi. Tikai tālāk ir pa kādai IT kompānijai, vēl zemākās vietās lielākie ražotāji. Ja netransformējam lobiju un tādu kā monopolu ekonomikas dominanci, tas daudz ko sabremzē un nevar ieiet 21. gadsimta ilgtspējīgā modelī.

Tik un tā oktobrī jāiet uz Saeimas vēlēšanām. Kāds ir Ulda Pīlēna praktisks padoms balsotājiem – pašreizējos apstākļos jāizvēlas stabilitāte vai lai pie varas ierodas jauna kompetence?

Mūsu apstākļos, kad līdzšinējā ekonomikas politika no valsts ir izstūmusi 200 000 aktīvā vecuma cilvēkus, tas rada disproporciju vēlētāju struktūrā. Gribot negribot iznākumā producēsim rezultātu, kas zaļo gaismu dod īstermiņa programmai, un sabremzēsim 21. gs. Latviju. Zinu politiķu cinismu. Ar nākotnes vīzijām tak nevinnēsim vēlēšanas. Labāk ar tuvākā pusgada perspektīvas solīšanu. Viņi negrib atcerēties, ka tuvākās perspektīvas labošana ir iepriekšējo 20 gadu darbības kļūdu auglis. “Augstāk” var palēkties, ja nācija ar visu vecumu grupām spēj vienoties par nākamās simtgades projektu. Domāju, tas iespējams tikai tad, ja politikā iesaistās bezpartijisko bloks uz paritārām tiesībām ar partijām. Jo šobrīd ārpus partijām ir ievērojami profesionālāks visu veidu speciālistu resurss nekā visu partiju iekšienē. Reizēm pārmaiņas var panākt tikai 5% par jaunām idejām degošu cilvēku. Nav vajadzīgs klasiskais 51% vairākums. Nav arī tik traki, ka politikā vispār nav jaunu, dedzīgu cilvēku, tikai viņi atspiesti otrajā ešelonā.

Jā, bet daži zaļokšņi ir vēl izteiktāki karjeristi, sava labuma meklētāji nekā vecā kaluma politiķi.

Partijām dibinoties, vienmēr ir pa trešdaļai karjeristu, savu interešu bīdītāju, un ir arī ideālisti. Jo ilgāk partija ir pie varas, jo vairāk ideālistu skaits sarūk par labu karjeristiem un savu interešu virzītājiem. Tā diemžēl ir realitāte. Nepieciešams, lai ideālos, vērtībās domājošie sabiedrību iespaido vairāk nekā pašlabuma tīkotāji.

Kāds iespaids jums palika par oligarhu sarunās izlasīto? Cik svarīgi, lai šāda veida shēmošana saņemtu politisku vērtējumu, ko nedeva Saeimas izmeklēšanas komisija?

Nodalīsim to, ka politiskie līderi sarunās dala amatu vietas, kas ir pasaulē aprobēta prakse. Viena puse zondē, kā rīkotos otra puse, tādējādi liekot pamatus par vienošanos. Nepieņemami no “Rīdzenes” sarunām – politbiznesa taisīšana. Tādā lietu bīdīšanā vinnētājs pat nav sarunu dalībnieka partija, kur nu vēl valsts. Patiesā labuma ieguvēji ir politbiznesmeņi, kuri partijas izmanto kā nišas. Tā ir uztraucošākā lieta, kas politisko procesu nostāda kājām gaisā. Trešais, kas mani iespaidoja – šīs sarunvalodas kultūra. Tas liecina, ka pēdējais laiks mainīt personāžus Latvijas politiskajā ainavā, jo šādi 21. gadsimta Latvijas vērtības un mērķus nesasniegsim. Attiecībā uz Saeimas izmeklēšanas komisijas darba vērtējumu – tā dēvēto oligarhu veidotais menedžments izrādījās labāks nekā komisijas politiķu veidotais. Apstiprinājās fakts no biznesa vides, ka slikta ideja ar labu menedžmentu ir krietni dzīvotspējīgāka nekā laba ideja ar sliktu menedžmentu. Pēc gūtā rezultāta parlamentārās izmeklēšanas ideja man šķiet degradēta uz ilgiem laikiem.

Vai nav jābažījas, ka pēc nākamajām vēlēšanām valdību veido ZZS un “Saskaņa”, kā paredz daži vērotāji?

Es to neizslēdzu. Vācijā sociāldemokrātu līderi gan pirms, gan arī uzreiz pēc vēlēšanām gandrīz vai zvērēja neiet vienā koalīcijā ar A. Merkeles kundzes vadīto partiju, bet šodien tāda izveidota, jo nevarot dabūt gatavu neko citu. Lielai daļai sabiedrības, kas iestājās par brīvu Latviju brīvā Eiropā, tas var būt pamatīgs morāls trieciens. Tā būtu trauma, pēc kuras psiholoģiski grūti atgūties ilgstoši. Posttraumatisms rada domāšanu, kas mazina mūsu iekšējos spēkus. Ja iekšējie spēki iet mazumā, arī rīcība kļūst sasaistītāka, sapinas sīkās lietās un otršķirīgās prioritātēs. Tad ieraujam galvu plecos, esam pieļāvīgāki nelietībām, ilūzijām, meliem, nevajadzīgiem kompromisiem. Tad no prioritātēm izstumjam lielo lietu vērtības, piemēram, domas un vīzijas par Latvijas nākamajiem simts gadiem. Pie tā negribas nonākt. Mums sevī jāstiprina iekšējais es, katram – kā nācijas sastāvdaļai. Arī Latvijā dzīvojošiem krieviem, ukraiņiem, baltkrieviem, ebrejiem, pārējiem. Esam vienā laivā. Vienīgais, ka pamatnācijai jāuzņemas lielāka atbildība par vienkopus sadzīvošanu, kad šo laivu iepūš lielākā vētrā.

LA.lv