Kaspars Zemītis
Kaspars Zemītis
Publicitātes foto

Lai paliek vieta brīnumam. Saruna ar ģitāristu Kasparu Zemīti 1

‏Citos sastāvos reizēm ir situācijas, kad jūtu, ir jāuzņemas līdera loma, bet šeit tā nav. Patiesībā ar milzīgu prieku gaidu vēl kādu impulsu no kolēģiem. Prieks, ka šī man ir atkāpe no akadēmiskās mūzikas, kur lielāka materiāla daļa parasti ir diezgan stingri fiksēta. Gribu atstāt vietu, kurā notikt brīnumam. Labi, ja tas nav tikai man atvēlētais “kvadrāts”, kurā varu improvizēt, bet citreiz tas notiek tad, ja kāds piemirst kaut ko nospēlēt, un gabals sāk skanēt citādi. Interesantākais sākas, kad kāds no mums izdomā izprovocēt pārējos. Tā ir skaista lieta, kā man reizēm pietrūkst akadēmiskajā mūzikā. Protams, nevar nemitīgi improvizēt, ja tā notiek, man reizēm šķiet, ka tas ir bardaks. Tomēr brīnumam ir jāatstāj vieta vienmēr,” stāsta Kaspars.

Kaspars Zemītis ir viens no izcilākajiem akustiskās ģitāras meistariem Latvijā, ģitārspēles pasniedzējs un aizrautīgs popularizētājs. Viņš muzicē dažādos žanros un sastāvos – gan spēlējot pavadījumu Lindai Leen, Intaram Busulim un Renāram Kauperam, gan kā “Abonementa orķestra” dalībnieks. Kaspars uzstājas kopā ar akadēmiskās mūzikas kolektīviem, komponē mūziku Valsts akadēmiskajam korim “Latvija” un, protams, ģitārai. “Arvien vairāk mani interesē akadēmiskā mūzika, bet tie brīži, kad ārpus tās varu ļauties improvizācijai, ir neatsverami,” saka Kaspars. Oriģinālkompozīcijas un pasaules mūzikas klasika līdz šim nedzirdētos aranžējumos Kaspara un kolēģu – Mārča Auziņa un Aivara Hermaņa – jeb akustisko ģitāru trio “AG 3’o” sniegumā skanēs koncertos 26. novembrī, 20. decembrī un janvārī mūzikas namā “Daile”.

Reklāma
Reklāma
Notriektā tautumeita 7
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 30
SVF: Krievijas ekonomika augs straujāk par visām pasaules attīstītajām ekonomikām
Lasīt citas ziņas

Trīs latviešu ģitāras virtuozu trio pirmais koncerts notika pirms četriem gadiem pēc Siguldas blūza svētku veidotāja Normunda Kalniņa ierosinājuma – tapa koncertprogramma pēc Aivara Hermaņa iniciatīvas. “Toreiz nospēlējām koncertu, bet ar to arī viss uz kādu laiku apsīka mūsu katra aizņemtības dēļ. Iedomājieties, ja vienā koncertā apvienojas trīs ģitāristi, trīs grupas taču paliek bez ģitārista! Liels paldies Andai Zadovskai, mūzikas nama “Daile” vadītājai, kura uzrunāja mūs sanākt kopā atkal. Pārsteigums bija, ka pirmais koncerts tika acumirklī izpārdots. Sapratām, ka cilvēkiem varētu būt interese dzirdēt šādu mūziku. Jāsaka uzreiz, ka šāda programma gan skan pirmoreiz, tāpēc ir ļoti interesanti, kā cilvēki to pieņems.

‏Lielākā problēma bija nevis sanākt kopā un uzspēlēt, bet izveidot programmu, kurā būtu gan tas, ko grib pateikt katrs no mums, gan visi kopā. Vēl par šo un to iznāk palauzt šķēpus. Aivars it tas, kurš tur mūs kopā. Viņš jau pirms 30 gadiem bija man ģitāras skaņas etalons, un joprojām man ļoti patīk viņa pieeja ģitārspēlei. Cenšamies nākt katrs ar savu pienesumu un skatīties, kas no tā visa iznāks. Protams, šajā procesā jūt, ka katrs esam ar savu redzējumu un drusku velkam to deķīti katrs uz savu pusi. Laikam jau tāpēc, ka ir vēlēšanās pēc iespējas plašāk parādīt, ko spēj ģitāra un vēl jo vairāk trīs ģitāras kopā.

CITI ŠOBRĪD LASA
‏Mūsu repertuārā ir Aivara leģendārie gabali. Arī Mārcis ienāk šajā projektā ļoti radoši, parādot sevi no tādām šķautnēm, kādu vēl nebiju viņu redzējis – ne tikai džezu, kurā viņš ir ārkārtīgi meistarīgs, bet arī, manuprāt, ļoti filozofisku, pārdomu pilnu mūziku. Viņš biežāk ir redzēts dažādos sastāvos, bet šī būs iespēja viņu novērtēt arī kā solomākslinieku. Ir arī kaut kas no mana repertuāra – koncertu zelta klasikas. Lai gan spēlēsim latviešu un pasaules mūzikas klasiku, arī džezu, tomēr apzināti mēģinājām atturēties no “evergrīniem” – mēģinām piedāvāt savu lasījumu šajā ģitāru trio žanrā. Izaicinājums ir arī Jāņa Mediņa “Daina” – šis ir mēģinājums nospēlēt skaistu, tīru formu. Ir arī kāds skaņdarbs, ko kāds spānis uztver kā viņu tautas melodiju, es to uztveru kā Rodrigo koncerta daļu, bet kāds džeza mūziķis to uztver kā tēmu no Čika Koreas skaņdarba “Spānija”. Esam mēģinājuši salikt kopā visus šos skatījumus uz tēmu un parādīt to mūsu lasījumā.
‏Citos sastāvos reizēm ir situācijas, kad jūtu, ir jāuzņemas līdera loma, bet šeit tā nav. Patiesībā ar milzīgu prieku gaidu vēl kādu impulsu no kolēģiem. Prieks, ka šī man ir atkāpe no akadēmiskās mūzikas, kur lielāka materiāla daļa parasti ir diezgan stingri fiksēta. Gribu atstāt vietu, kurā notikt brīnumam. Labi, ja tas nav tikai man atvēlētais “kvadrāts”, kurā varu improvizēt, bet citreiz tas notiek tad, ja kāds piemirst kaut ko nospēlēt, un gabals sāk skanēt citādi. Interesantākais sākas, kad kāds no mums izdomā izprovocēt pārējos. Tā ir skaista lieta, kā man reizēm pietrūkst akadēmiskajā mūzikā. Protams, nevar nemitīgi improvizēt, ja tā notiek, man reizēm šķiet, ka tas ir bardaks. Tomēr brīnumam ir jāatstāj vieta vienmēr,” stāsta Kaspars.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.