Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
28. novembris, 2012
Drukāt

Lai piepildītu vectēva sapni


Foto no Zirnu ģimenes personīgā arhīvaFoto no Zirnu ģimenes personīgā arhīva

Varbūt Ziemassvētkos būsi viens, jo bērni dzīvo ārzemēs un pietrūks naudas ceļa izdevumu segšanai, lai tevi apciemotu? Bet varbūt tavi vecāki, brāļi vai māsas ir prom svešumā un neesat tikušies pat vairākus gadus.

 

Līdz 9. decembrim a/s “Laima” gaida vēstules no ģimenēm, kas vēlētos pieņemt dāvanu – atmaksātas biļetes braucienam uz Latviju pie saviem mīļajiem.
 Konkursā iespēja uzvarēt piecām ģimenēm. 
 Vēstuli sūtīt pēc e-pasta adreses: apvienogimenes@laima.lv vai pasta adreses: Projektam “Laima apvieno ģimenes”, a/s “Laima”, Sporta iela 2, Rīga, LV-1145.

 

 

Mani sauc Zane Zorina. Kopā ģimenē esam četri – es (25 gadi), vīrs Arkādijs (28 gadi), dēls Marks Arkādijs (3 gadi) un meitiņa Katrīna (1 gads). Mūsu ģimene jau gandrīz četrus gadus mitinās Īrijā. Aizbraukšanas iemesls bija gaužām tradicionāls – tikko dzimis dēliņš, vīrs palika bez darba. Izmisīgi meklēja, bet bez panākumiem, izlēma doties meklēt darbu Īrijā. Aizņēmāmies naudu, viņš iekāpa mašīnā un devās uz Īriju.
Divas nedēļas dzīvoja mašīnā, pārtika no līdzpaņemtajiem konserviem un rupjmaizes, meklēja darbu. Par laimi, pēc divām nedēļām viņam uzsmaidīja laime un darbu izdevās atrast, pēc mēneša pievienojāmies viņam arī mēs ar trīs mēnešus veco dēlēnu. Pirmais gads bija smags. Vīrs strādāja bruģēšanā, un drīz vien arī šo jomu skāra krīze un viņš zaudēja darbu. Nekādu sociālo atbalstu nesaņēmām, bet, pateicoties draugiem un paziņām, pēc smagiem trīs bezdarba mēnešiem viņam izdevās atrast darbu savā profesijā – viesnīcas restorānā par pavāru. Tur viņš strādā joprojām.

Sūdzēties nevaram, dzīvošanai mums sanāk, bet nekam liekam pāri nepaliek. Tiekamies ar ģimeni Latvijā vienu reizi gadā. Pēdējā reize bija šā gada oktobrī, bet necik no tikšanās prieka izbaudīt nesanāca, jo mazā meitiņa saslima ar vējbakām.

Nu jau šie būs ceturtie Ziemassvētki vieniem, bez mīļajiem Latvijā. Mūsu vecvecākiem visvairāk šajos svētkos pietrūkst mazmazbērnu čalu, smieklu un skrienošo solīšu dipoņas. Vectēvam ir 80, un viņš vēl ne reizi nav svinējis Ziemassvētkus kopā ar mazmazbērniem. Bez lielā ģimenes svētku galda, ar četrām paaudzēm vienuviet, dalot stāstus, atmiņas, cerības, svētki tomēr nav pilnīgi. Mēs nevaram atļauties nopirkt biļetes biežāk kā reizi gadā, nemaz nerunājot par svētku laiku, kad biļetes ir īpaši dārgas.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+