Foto-Karīna Miezāja

Lai Rīga paciešas! Saruna ar Inesi Vaideri par kultūru Briselē, Rīgā un Latvijas novados 5

Un vēl viens notikums, kas varētu iziet ārpus Latvijas robežām, noteikti būs Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana pēc restaurācijas 4. maijā. Tā būtu arī iespēja pasaulei palepoties gan ar vecmeistariem, gan plejādi jauno gleznotāju. Latvija ir kultūras lielvalsts, taču diemžēl mēs nepamatoti ar sevi nelepojamies. Kad pirms vairākiem gadiem Briselē ar koru izlases palīdzību ieskandināju Dziesmu svētkus un ar tiem iepazīstināju kolēģus, daudzi vai neticēja – kā, uz skatuves trīspadsmit tūkstoši un klausītāju veseli četrdesmit? Kā tas var būt? Pie manis uz Briseli brauc apmeklētāju grupas un vienmēr, aizejot vakariņās, aicinu dziedāt. Bieži vien sākam ar “Es nenācu šai vietā”. Un ziniet, deviņos gadījumos no desmit skan tā, it kā mēs būtu saskaņots koris. Latvijas starptautisko atpazīstamību varētu veicināt arī jaunās reģionālās akustiskās koncertzāles. Tā kā savulaik esmu strādājusi pie reģionālās attīstības politikas, ļoti augstu vērtēju gan “Goru” Rēzeknē, gan “Lielo dzintaru” Liepājā. Es, piemēram, uzskatu, ka tuvākajā laikā, uzsveru – tuvākajā, Rīgā akustiskā koncertzāle pat nav nepieciešama.

Darbs Eiropas Parlamentā nav tikai komiteju sēdes, tikšanās un uzstāšanās, pārstāvot savas valsts intereses, tā ir arī iespēja iepazīstināt ar Latvijas kultūru, mākslu un vēsturi ļoti plašu, starptautisku auditoriju. Inese Vaidere ir Eiropas Parlamenta deputāte, kas jau vairāk kā vienpadsmit gadu garumā uz Briseli ir atvedusi ne vienu vien interesantu kultūras notikumu. Par to atgādina krāšņas afišas, kas rotā viņas kabinetu Eiropas Parlamentā. Arī pati, kad ir Latvijā, cenšas apmeklēt svarīgākos kultūras pasākumus.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Mākslīgais intelekts nosauc 5 sieviešu un 5 vīriešu vārdus, kas nes laimi to īpašniekiem 24
Putins ir izmēģinājis jaunu “superieroci”, kādu pasaule “vēl nav redzējusi” 156
Kokteilis
Magnētiskās vētras 2024. gada aprīļa beigām – visbīstamākās dienas
Lasīt citas ziņas

– Kā vērtējat Raiņa un Aspazijas 150. jubilejas gada kultūras notikumus Latvijā?
– Ja Rainis nebūtu mazas tautas pārstāvis, dzejnieku uztvertu Šekspīra līmenī. Viņa doma – pastāvēs, kas pārvērtīsies – varētu kļūt par ikviena cilvēka dzīves moto, un, šķiet, ir dziļāka par “būt vai nebūt”. Ļoti interesanta man šķita Kirila Serebreņņikova iestudētā izrāde “Raiņa sapņi”, jo režisors bija palūkojies uz šo personību ārpus stereotipiem, atklājot arī dzejnieka ambīcijas. Man vispār patīk, kā strādā Latvijas Nacionālā teātra direktors Ojārs Rubenis. Ne visas izrādes ir uz izķeršanu, bet viņš ļoti veiksmīgi virza procesu uz priekšu. Teātris ir atguvies un tajā parādās daudzas arvien interesantākas izrādes.

Runājot par Raiņa un Aspazijas jubileju, mani ļoti aizskāra 11. septembra notikumi Rīgā. Raiņa dzimšanas diena varēja kļūt par viņa un Aspazijas jubilejas gada kulmināciju. Taču tajā pašā dienā Rīgas Dome rīkoja nesaprotamus svētkus ar tirgošanos Bastejkalnā, turnīriem pie Brīvības pieminekļa. Tas viss varēja notikt jebkurā citā dienā un varbūt tālākā Rīgas vietā, bet šādā kontekstā tā bija vienkārši necieņa pret Raini. To vajadzēja saprast Rīgas Domei, kurai Rainis varbūt nav dziļi pie sirds, bet latviešu tautai gan. Taču kopumā bija daudz interesantu notikumu, jubilejas gads izskanēja gan Rīgā, gan arī lauku apvidos. Bija daudz cilvēku, kas vai katrā pagastā noķēra to globālo lauku – mums ir Rainis un Aspazija!

CITI ŠOBRĪD LASA

– Vai atskaņas Briselē un Eiropā jūsuprāt bija pietiekami saklausāmas?

– Varbūt ne gluži. Mums ir bijuši brīnišķīgi kultūras festivāli ārzemēs, ko Raiņa sakarā īsti nevaru teikt. Domāju, Kultūras ministrijai mērķtiecīgāk jāizstrādā piedāvājums, lai varam parādīt, kādi domas giganti Latvijā dzīvojuši. Un dzīvo arī tagad. Rainis un Aspazija taču nav vienīgie. Un galu galā jubilejas gadā iesākto taču varam turpināt. Šogad ir Jaņa Rozentāla 150 gadu jubileja, kas iekļauta arī UNESCO svinamo dienu kalendārā. Apaļas dzimšanas dienas svinēs izcilais diriģents Edgars Račevskis un maestro Raimonds Pauls. Viņš ir īsts latviešu Nino Rota. Rotu pazīst visā pasaulē, bet Paulu diemžēl tikai bijušās Padomju Savienības teritorijā. Lai ar Maestro iepazīstinātu kolēģus, 2013. gadā Eiropas Parlamentā demonstrēju Vijas Beinertes filmu “Zib mūža rats”.
Un vēl viens notikums, kas varētu iziet ārpus Latvijas robežām, noteikti būs Latvijas Nacionālā mākslas muzeja atklāšana pēc restaurācijas 4. maijā. Tā būtu arī iespēja pasaulei palepoties gan ar vecmeistariem, gan plejādi jauno gleznotāju. Latvija ir kultūras lielvalsts, taču diemžēl mēs nepamatoti ar sevi nelepojamies. Kad pirms vairākiem gadiem Briselē ar koru izlases palīdzību ieskandināju Dziesmu svētkus un ar tiem iepazīstināju kolēģus, daudzi vai neticēja – kā, uz skatuves trīspadsmit tūkstoši un klausītāju veseli četrdesmit? Kā tas var būt? Pie manis uz Briseli brauc apmeklētāju grupas un vienmēr, aizejot vakariņās, aicinu dziedāt. Bieži vien sākam ar “Es nenācu šai vietā”. Un ziniet, deviņos gadījumos no desmit skan tā, it kā mēs būtu saskaņots koris. Latvijas starptautisko atpazīstamību varētu veicināt arī jaunās reģionālās akustiskās koncertzāles. Tā kā savulaik esmu strādājusi pie reģionālās attīstības politikas, ļoti augstu vērtēju gan “Goru” Rēzeknē, gan “Lielo dzintaru” Liepājā. Es, piemēram, uzskatu, ka tuvākajā laikā, uzsveru – tuvākajā, Rīgā akustiskā koncertzāle pat nav nepieciešama.
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.