Lai saprastu, kas ir Vācija mūsdienās 0
Nesen latviešu valodā iznākusi vācu vēsturnieka Hāgena Šulces grāmata “Vācijas vēsture”, kas ir lielisks pārskats par šīs valsts un vācu nācijas gaitām, sākot no Romas impērijas laikiem līdz mūsdienām – laiku, kuru autors sauc par Vācijas Otro nacionālo valsti.
Pirmā Vācijas nacionālā valsts tika izveidota 19. gadsimta vidū, kad vācu politiķis Oto fon Bismarks bija viens no Vācijas veidotājiem. Tomēr, lai saprastu, kas ir Vācija mūsdienās, jāsaprot arī notikušais Vācijā nacionālsociālisma laikos. Autors raksta, ka 1933. gadā, kad pie varas nāca reihskanclers Ādolfs Hitlers, vācu mērenie politiķi bijuši pārliecināti, ka ar laiku viņu izdosies savaldīt. Šāds scenārijs nepiepildījās, un šai nodaļai dots atbilstošs virsraksts – “Lielvācu neprāts”. Tajā aprakstīts, kā soli pa solim, bez diplomātijas, kuru kā līdzekli attiecībās ar starptautisko sabiedrību uztvēra Lielbritānija un Francija, Trešais reihs pamazām pārņem Zāras un Reinas apgabalus, veic Austrijas anšlusu, okupē Čehoslovākiju. Grāmatā tiek pieminēts arī Molotova–Ribentropa pakts un tā slepenais papildprotokols, kurā “abi diktatori sadalīja Austrumeiropu ietekmes zonās”. Polijas sadalīšanai Rietumu varas nepiekrita un pieteica karu Vācijai. “Līdz ar to Otrais pasaules karš bija sācies – Hitlera karotgribas apzināti izraisīts, Staļina līdzdalības tieši atbalstīts, Rietumu varu nenovērsts, jo tās novēloti iestājās pret Vācijas kara politiku,” raksta H. Šulce.
Vēsturnieks pievēršas arī Vācijas pēckara vēsturei un tam, kā valsts tiek sadalīta okupācijas zonās, kuru atšķirības visspilgtāk varēja sajust Berlīnē. Aprakstot Vācijas dzīvi pēc Otrā pasaules kara, tiek uzsvērta Rietumu vēlme Vāciju iekļaut savā telpā kā drošības garantu. Taču tajā pašā laikā bez ilūzijām grāmatā aprakstīta Padomju Savienības kā totalitāras valsts vēlme uzspiest savu ideoloģiju Vācijas austrumu teritorijās. Autors apraksta, kā tapa Berlīnes mūris un arī tā krišanu, kā arī VDR sabrukumu un Vācijas apvienošanos. Mūsdienu Vāciju autors raksturo ar četrām pirmreizībām. Nacionālā valsts ir “pilnasinīga tagadne”, pirmoreiz “vācieši var pilnībā iegūt abus – vienotību un brīvību”, “vācieši saliedējās nevis pret saviem kaimiņiem, bet ar viņu piekrišanu”, un pirmoreiz “vācu nacionālā valsts ir neatgriezeniski saistīta ar Rietumiem”. Vācu profesors atzīst arī: “Tagad mums atkal ir valsts, vācu nācijas valsts, lai arī tās iekšējā konsolidācija prasīs vēl daudz laika un pacietības,” raksta autors. Šajā kontekstā nacionālsociālisma mantojums ir dziļi smeldzīgs katra vācieša dvēselē un drūma vēstures nekuriene, kurā neviens nevēlas atgriezties. H. Šulce parāda, ka mūsdienās vācu nācija un valsts ar mierīgiem līdzekļiem, Rietumu sabiedroto atbalstu spējusi kļūt par miermīlīgu lielvaru.
