Mobilā versija
+2.0°C
Sabīne, Sarma, Klaudijs
Pirmdiena, 5. decembris, 2016
17. jūlijs, 2013
Drukāt

Lai strādā līdz krišanai?

Foto - ScanpixFoto - Scanpix

Viens no smagākajiem jautājumiem, kas parlamentam būs jārisina rudens sesijā, ir gaidāmie grozījumi Darba likumā. Pašreiz šis likumprojekts vēl atrodas Ministru kabinetā, bet jau ir izraisījis nopietnas domstarpības starp valdības sociālajiem partneriem – Latvijas Darba devēju konfederāciju (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienību (LBAS).

 

Grozījumi ir apjomīgi, un par lielāko daļu partneriem izdevies vienoties, bet par atsevišķām darba devēju iecerētām izmaiņām arodbiedrības tā sašutušas, ka jau savākušas vairākus tūkstošus parakstu zem uzsaukuma “Rokas nost no Darba likuma!”, kas adresēts premjeram Valdim Dombrov­skim un Saeimas priekšsēdētājai Solvitai Āboltiņai (abi “Vienotība”). Strīda akmeņi ir likuma 68. un 110. pants, kas attiecīgi regulē virsstundu apmaksas kārtību un arodbiedrību biedru atlaišanu.

Pašreizējais likums paredz, ka darbinieks par virsstundu darbu vai darbu svētku dienā saņem piemaksu ne mazāk kā 100 procentu apmērā no viņam noteiktās stundas vai dienas algas likmes. LDDK uzskata, ka virsstundu darba piemaksai jābūt nevis 100%, bet 50% apmērā no pamatatalgojuma likmes, kā arī darba devējam un darbiniekam jābūt iespējai individuāli vienoties par virsstundu kompensēšanu, piemēram, papildu atpūtas laika veidā.

“Mēs negribam neko pasliktināt, bet gan panākt balansu, kas ļautu attīstīties gan darba devējam, gan darbiniekam. Šādā veidā vēlamies uzsvērt, ka nepieciešams pamazām izskaust virsstundas kā ikdienas darba pagarinājumu, saprotot, ka tas ir tikai īpašos ārkārtas gadījumos piemērojams risinājums,” skaidroja LDDK vadītāja Līga Meņģelsone.

Vienlaikus gan viņa norādīja, ka sezonāla rakstura nozarēs, piemēram, ceļu būvē vai mežizstrādē, no virsstundām izvairīties grūti. Meņģelsone arī uzsvēra, ka Lietuvā, Igaunijā un citās Eiropas Savienības valstīs virsstundu likme nav 100% apmērā, bet gan 50% apmērā no pamatatalgojuma likmes.

Runājot par arodbiedrību biedru atlaišanu, darba devēji uzsver, ka pašreizējais Darba likums, kas aizliedz darba devējam atlaist arodbiedrības biedru bez arodbiedrības piekrišanas, nostādot darba devējus neapskaužamā situācijā. “Ja viņš uzskata, ka darbinieks netiek galā ar saviem darba pienākumiem un grib uzteikt darbu, tas ir jāsaskaņo ar arodbiedrību, kas šo savu piekrišanu parasti nedod. Rezultātā darba devējam ir jāstrādā ar darbinieku, kurš slikti veic sev uzticētos pienākumus, taču atlaist nevar. Šādas privilēģijas arodbiedrību biedriem neesot nekur citur Eiropā. Tiesa, vairākās Rietumeiropas valstīs bez saskaņošanas ar arodbiedrību nevar atlaist tās augstākā līmeņa amatpersonas, un šāds kompromiss Latvijas darba devējiem būtu pieņemams. Taču nekur Eiropā šī norma netiek attiecināta uz parastiem arodbiedrības biedriem,” skaidroja Meņģelsone. Viņa arī piebilda, ka LDDK neprasa izslēgt šo pantu, bet grib samazināt to gadījumu skaitu, kuros nepieciešama arodbiedrības piekrišana.

 

Arodbiedrības: rokas 
nost no Darba likuma!

“Kad Eiropā atrodam kaut ko sliktu, tad obligāti to ieviešam šeit. Ja mums ir kaut kas labāks nekā Eiropā, tad uzreiz vajag no tā atteikties,” par darba devēju argumentiem, ka citur Eiropā darbiniekiem nav tādu privilēģiju kā Latvijā, ironizē LBAS priekšsēdis Pēteris Krīgers. Runājot par virsstundām, viņš uzsvēra, ka tās ir ārkārtas notikums, kas lielākajā daļā gadījumu rodas tikai tādēļ, ka darba devējs nav pratis saplānot darba laikus vai cer virsstundu darbā gūt lielāku peļņu.

Attiecībā uz arodbiedrību biedru atlaišanu LBAS apkopojusi statistiku, kas apliecina – 80% gadījumu, kad arodbiedrība nav devusi piekrišanu sava biedra atlaišanai un lieta nonākusi līdz tiesai, saņemts spriedums, ka atlaišana tiešām bijusi nepamatota.

“Šos gadījumus darba devēji izmanto, lai savās interesēs izrēķinātos ar darbiniekiem. Mums ir virkne lietu, par ko Darba likumā varam diskutēt, bet par virsstundām un arodbiedrību biedru atlaišanu mēs nevaram piekāpties!” uzsvēra Krīgers.

Tādēļ arodbiedrības jau laikus sākušas vākt parakstus zem Saeimas priekšsēdētājai un premjeram adresēta manifesta “Rokas nost no Darba likuma!”. Tajā apgalvots, ka darba devēji negrib maksāt par virsstundām un vēlas atņemt arodbiedrībām iespējas aizstāvēt savus biedrus, un tiek pieprasīts saglabāt negrozītu gan likuma 68. pantā noteikto virsstundu darba piemaksu 100% apmērā, gan 110. pantā paredzēto obligāto saskaņošanu, ja darba devējs vēlas atlaist arodbiedrības biedru. Manifestu jau esot parakstījuši aptuveni 3000 cilvēku.

 

Gaida pēdējo brīdi

Darba likuma grozījumu projektā, kas pašreiz vēl atrodas valdībā, gan šie strīdīgie grozījumi nemaz neparādās. Tomēr neoficiāli tiek runāts, ka tādi varētu “uzpeldēt” pēdējā brīdī, kad likums jau atradīsies Saeimā uz otro vai trešo lasījumu, jo darba devējiem esot izdevies rast dzirdīgas ausis valdošās koalīcijas deputātu vidū.

“Domāju, ka neviens no opozīcijas pārstāvjiem šādus grozījumus neatbal­stīs, jo tie ir bīstami. Ja ķersies klāt virsstundām, tad nākamais noteikti būs samazināt piemaksu arī par darbu nakts stundās un brīvdienās,” sprieda Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas vadītāja Aija Barča (ZZS). Viņa arī prognozēja, ka Darba likuma virzība parlamentā būs gara un smaga.

Labklājības ministrijas (LM) vadība gan piesardzīgi runā, ka agri vai vēlu, bet minētie Darba likuma panti būs jāpārskata, jo neatbilstot mūsdienu praksei. “Virsstundu institūts šobrīd praktiski darbojas tikai valsts un pašvaldību institūcijās, kā arī lielajos uzņēmumos. Citi virsstundas vienkārši nedeklarē. Cilvēki strādā, bet neko par to nesaņem! Tad vai nu arodbiedrībām jāiedrošina savi biedri cīnīties par virsstundu piemaksu, vai arī mums jāieklausās darba devējos un jānosaka kāda elastīgāka likme,” teica labklājības ministre Ilze Viņķele. Savukārt arodbiedrību biedru pasargāšana no atlaišanas “paliek no padomju laikiem, kas nekur citur Eiropā nepastāv”. LM tāpat kā darba devēji uzskata, ka šis ir pārlieku smagnējs regulējums un būtu jāattiecina tikai uz arodbiedrību vēlētajām amatpersonām. Turklāt Viņķelei esot pavisam pretēja statistika nekā Krīgeram, un no tās izriet, ka strīda gadījumos tiesas lielākoties atzinušas, ka taisnība ir darba devējiem.

 

Pievienot komentāru

Draugiem Facebook Twitter Google+